Muzeja laiks cauri gadsimtam

Nacionālajai mākslas krātuvei – 100 gadu

Tieši pirms simt gadiem septembra pirmajā pusē tika vērtas durvis jaunai kultūras iestādei. Tās uzdevums bija vākt, apkopot un vērtēt Latvijas mākslu. Tagad ir pienācis laiks atskatīties šīs ēkas vēsturē, noskaidrot tagadnes aktualitātes un ielūkoties nākotnes plānos. Stāsts būs par Valsts Mākslas muzeju, kas šā gada 1.septembrī ir pārdēvēts par Latvijas Nacionālo mākslas muzeju (LNMM).

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs

LNMM ap 1920.gadu

LNMM 1920.gadu otrajā pusē

Pāvela Bondarenko veidotā Ļeņina statuja muzeja vestibilā. 1970.gadi

Priekšroka teātrim

LNMM ir pasaulē lielākais un bagātākais latviešu mākslas darbu krājums, kas vākts simt gadu garumā un joprojām tiek papildināts ar jaunām vienībām. Muzeja liktenis gadsimta garumā ir tikpat raibs, cik tā krājumā esošie mākslas darbi. To vieglāk būtu apjaust, ieskatoties muzeja vēsturē.
Salīdzinot ar citiem pasaules muzejiem, kuru darbības laiks sniedzas vairākos gadsimtos, LNMM samērā īsajā pastāvēšanas posmā ir godam pildījis savas funkcijas un atspoguļojis visas būtiskākās pārmaiņas latviešu kultūrā.
Ideja par mākslas muzeja izveidi ir pusotru gadsimtu gara. Tāpat kā citu Rīgas muzeju, arī šā muzeja aizsākumi saistāmi ar Nikolaja Himzeļa vārdu. 1773.gadā Rīgas rāte pieņēma kā dāvinājumu Rīgas ārsta Nikolaja Himzeļa (1729–1764) izveidoto kolekciju un nolēma dibināt muzeju, nosaucot to dāvinātāja vārdā.
Vēlāk 1810.gadā kādā Rīgas avīzē rakstīts, ka pilsētai vajadzētu savu “Ģildes galeriju”. Šī vēlme sāka piepildīties 1816.gadā, kad tika iekārtots “gaumīgs mākslas kabinets”. Jāatzīmē, ka Rīgas Pilsētas mākslas muzeja (LNMM sākotnējais nosaukums) pirmais direktors Vilhelms Neimanis šo notikumu uzskatīja par muzeja vēstures sākuma punktu. Šajā laikā kabineta ekspozīcija bija diezgan trūcīga un to papildināja visai gausi.
19.gs. otrajā pusē radās interese par tēlotāju mākslu, kas radīja nepieciešamību izveidot Baltijas mākslas veicināšanas biedrību. Rīgas mākslas veicināšanas biedrība tika nodibināta 1870.gadā ar mērķi popularizēt tēlotāju mākslu, sarīkot izstādes un priekšlasījumus, veicināt mākslas attīstību Baltijā, kā arī veidot savu gleznu krājumu.
Jau 1868.gadā bija izveidota Rīgas pilsētas gleznu galerijas komisija, kuru vadīja rātskungs A.Hollanders. Savukārt 1872.gada 11.jūlijā parakstīts akts par Rīgas pilsētas gleznu galerijas un Rīgas pilsētas mākslas veicināšanas biedrības (RMVB) apvienošanu. Apvienošana paredzēja kopīga kataloga izveidi un kopēju kolekciju ekspozīciju izveidi. Abas kolekcijas tika papildinātas gan ar pirkumiem, gan dāvinājumiem.
Tā kā ekspozīcija paplašinājās, bet telpas (tagadējā Latvijas Universitātē (LU) trešajā stāvā) tās uzglabāšanai bija pārāk šauras, nācās domāt par jaunu telpu īri. Tika atrastas ievērojami lielākas telpas kāda privātā nama beletāžā (tagadējā LU bibliotēkā, Kalpaka bulvārī 4). Tomēr īres noteikumi bija ļoti stingri. Tie paredzēja, ka telpas atļauts izmantot tikai īrniekiem piederošo kolekciju izstādēm un RMVB sapulcēm vai lekcijām.
Jautājums par atsevišķu telpu vai pat sava nama ieguvi pilsētas gleznu galerijas vajadzībām bija aktuāls jau kopš 19.gadsimta 70.gadu sākuma, tomēr šo ieceri neizdevās realizēt. 1897.gada 19.maijā Rīgas dome pieņēmusi lēmumu par muzeja ēkas celtniecību kanāla malā (vietā, kur tagad atrodas Latvijas Nacionālais teātris). Tomēr būvdarbi nesākās, jo šajā vietā sāka celt teātri.
Muzeja tagadējā atrašanās vieta tika izraudzīta 1901.gadā. Projekta autors bija arhitekts, būvuzņēmējs un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis.

Kolekcija un apmeklētāji

Muzeja ēkas celtniecība sākās 1903.gada maijā. Vilhelms Neimanis šajā laikā bija ja ne vienīgais, tad katrā ziņā visaktīvākais mākslas vēsturnieks Rīgā. Viņa vadībā tika izvērtēta gleznu galerijas un RMVB kolekcija, lai ekspozīcijā nonāktu tikai vērtīgi darbi.
Ēkas celšana tika pabeigta 1905.gada augustā. 1905.gada janvārī V.Neimani apstiprināja par Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktoru. Nepārspīlējot var apgalvot, ka V.Neimanis visādā ziņā bija muzeja tēvs – celtnes projektētājs un būvdarbu vadītājs, ekspozīcijas veidotājs un kataloga autors.
Šajā laikā muzeja fondos bija ļoti maz latviešu mākslinieku darbu. Tomēr palēnām tika iepirktas Jaņa Rozentāla, Artūra Baumaņa un Jāņa Tillberga gleznas. Izstādīja arī Jūlija Federa un Vilhelma Purvīša darbus.
Tika rīkotas pirmās izstādes, kas vairoja muzeja popularitāti, tomēr apmeklētāju skaits pieauga lēni. Dokumenti liecina, ka muzeju apmeklējuši dažādu profesiju pārstāvji, piemēram, no 1913.līdz 1915.gadam bezmaksas ieeju muzejā kolektīviem apmeklējumiem lūguši metālstrādnieki, tekstilnieki, apavu ražotāji, šuvēji un citi.

Akadēmiskā arhitektūra

Projektējot muzeju, V.Neimanim bija savas idejas par tā uzdevumiem un ēkas raksturu: publiskais muzejs vispirms ir nozīmīgs līdzeklis tautas audzināšanai; muzeja ēkai jābūt monumentālai – jau ienākot muzejā, skatītājam jāsajūt mākslas elpa; ekspozīcijas telpās jāvairās no pārmērīgas greznības, lai tā nenovērstu skatītāja uzmanību no mākslas darba.
V.Neimanis muzeja ēkas aprakstu nekad nav saistījis ar kādu konkrētu stilu. Ēkas eksterjerā saskatāmas baroka un klasicisma arhitektūras iezīmes, bet interjera dekorā izmantoti arī jūgendstila elementi. Līdz ar to muzeja ēku var uzskatīt par 19.–20.gs. mijas akadēmiskās arhitektūras celtni.
Mākslas muzeja ēka projektēta kā garenbūve ar ieeju ēkas centrā, akcentēta centrālā daļa (ar kupolu virs tās) un sānu rizalītu.
Frontons virs ieejas dekorēts ar skulptūru grupu cementa lējumā, grupas centrā – dieviete Atēna, ap viņu dažādu mākslu pārstāvji ar saviem veltījumiem – vāzēm, skulptūrām. Augšstāva vestibilā virs durvīm grafikai, arhitektūrai, tēlniecībai, glezniecībai veltīti ciļņi. Tāpat kā frontona skulptūru grupa, arī šie ciļņi ir tēlnieka A.Folca darbs un darināti muzeja ēkas celtniecības laikā. Muzeja iekštelpu dekors atturīgs – gan taupības dēļ, gan arī saskaņā ar jau minēto V.Neimaņa vairīšanos no liekas greznības. Vienīgie dekoratīvie gleznojumi muzejā ir seši pusapļa formas ainavu gleznojumi augšstāva vestibilā. Rīgas pilsētas Mākslas muzeja valde 1906.gadā pēc V.Neimaņa ieteikuma tos pasūtījusi tā laika labākajiem Baltijas ainavistiem – Vilhelmam Purvītim un Gerhardam Rozenam.

Pusotrs gadsimts mākslā

LNMM simtgades svinības ar dažādām aktivitātēm aizsākušās jau 2003.gadā, bet kulmināciju sasniegs šogad no 13.līdz 16.septembrim.
Kā viena no muzeja dāvanām sabiedrībai ir minama Latvijas mākslas ekspozīciju renovācija un izveide LNMM (K.Valdemāra ielā 10a) un LNMM izstāžu zālē “Arsenāls” (Torņa ielā 1).
LNMM jaunizveidotā ekspozīcija aptver laika posmu no 18.gs. vidus līdz pat 1945.gadam. Šīs ekspozīcijas kuratore Aija Brasliņa pastāstīja, ka iepriekšējā ekspozīcija bija skatāma vairāk nekā desmit gadus, līdz ar to radās nepieciešamība pēc jauna skatījuma uz šo laiku Latvijas mākslā. Tagad ekspozīcija ir iekārtota hronoloģiski, iezīmējot būtiskāko mākslas stilu attīstību. Iespējams, skatītāji būs vīlušies, neieraugot Vilhelma Purvīša darbus, kur ierasts, bet blakus tādiem māksliniekiem kā Jānis Tīdemanis un Kārlis Padegs. Tomēr ekspozīcija ir veidota tā, lai skatītājam būtu vieglāk uztvert mākslu kā procesu. Savukārt, LNMM izstāžu zālē “Arsenāls”, sākot ar 13.septembri, sabiedrībai būs iespējams skatīt Latvijas mākslu laika posmā no 1945.gada līdz mūsdienām. Ekspozīcijas kuratore Irēna Bužinska pavēstīja, ka padomju periods un jaunāko laiku māksla tikpat kā nav apskatīta vienkopus. Kuratore uzsver, ka viens no uzdevumiem bijis lauzt sabiedrības stereotipus par to, ka šā laika māksla nav pētīšanas un atcerēšanās vērta. “Gan literatūrā, gan kino, gan arī citās kultūras izpausmēs šajā laikā bija ģeniāli piemēri. Cilvēkiem nevajadzētu visas šā laika parādības mālēt melnā krāsā un uzskatīt, ka toreiz nekā nebija.” Turklāt, uzskatot, ka šī ekspozīcija ir tikai viena no padomju un mūslaiku mākslas interpretācijām, tā tika veidota kā īstermiņa projekts, kas paredz, ka mākslas speciālistiem nākotnē kļūs vieglāk vērtēt un veidot šā posma mākslas ekspozīcijas.
Tā kā LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” ekspozīcijā dažādu apsvērumu dēļ nav iekļauti tādi mākslas izpausmes veidi kā fotogrāfija, video un plakāts, paralēli “Arsenāla” Radošajā darbnīcā būs apskatāmas tematiskas izstādes, veltītas padomju laikam un tā laika mākslai.
LNMM simtgades svinībās apmeklētājiem ir sagādājusi vairākus pārsteigumus, to skaitā dokumentāli multimediālu izstādi “Muzeja laiks”, starptautisku divu dienu konferenci par tēmu “Mākslas muzeju vieta kultūras procesos. Vēsture un perspektīvas”, kurā referātus lasīs vairāku ārvalstu speciālisti. Apgāda “Jumava” paspārnē tiks izdots apjomīgs informatīvs muzeja albums, kā arī 16.septembrī publiski pieejama kļūs mākslinieces Inetas Sipunovas jaunizveidotā muzeja mājas lapa www.lnmm.lv, kas solās būt atraktīva, pamanāma un izklaidējoša.

Raivis Spalvēns