Sasistais pagātnes spogulis

Vjetnama – trīsdesmit gadus pēc kara

Turpinājums. Sākums – “LV”, 03.06., 18.08., 26.08.2005.

No sērijas “Vjetnamas rītdiena”; leitnants no Ho Ši Mina mauzoleja godasardzes rotas Foto: Jānis Ūdris, “LV”

Valsts svētki ir katrai valstij, taču tos svin dažādi. Visai atšķirīga ir arī sabiedrības attieksme. Pēc tā var spriest par valstiskuma īsteno svaru attiecīgajā zemē.
Piemēram, Padomju Savienībā šī valstiskā veidojuma dibināšanas diena netika svinēta, kaut ar lielu pompu tika atzīmētas tā sauktās Lielās oktobra sociālistiskās revolūcijas, patiesībā boļševiku apvērsuma, gadskārtas 7.novembrī. Varbūt arī šī šķietami niecīgā nianse izraisīja vēlāko padomju impērijas sabrukumu – pārsteidzoši viegli, jo milzis bija uz māla kājām.
Vjetnamiešiem viņu valsts svētki ir īpaši nozīmīgi, jo suverenitāte iegūta un nosargāta asiņainos pārbaudījumos, kariem aizņemot gandrīz pusi no valsts pastāvēšanas 60 gadiem.
Suverēnā Vjetnamas valsts tika proklamēta 1945.gada 2.septembrī pēc Augusta revolūcijas uzvaras pār franču koloniālo varu. Taču drīz atkal sākās karš ar Franciju, kas ilga no 1946. līdz 1954.gadam, kad pēc Ženēvas vienošanās Vjetnama tika sadalīta ziemeļu un dienvidu daļās. 1955.gadā Ziemeļvjetnamā tika nodibināta komunistu vadītā Tēvijas fronte, kas, saņemot Padomju Savienības politisku, ekonomisku un galvenokārt militāru atbalstu, cīnījās par visas Vjetnamas apvienošanu. Savukārt dienvidu daļā 1955.gadā tika nodibināta Vjetnamas Republika, kuras ekonomikā un politiskajā dzīvē savukārt bija liela ASV ietekme. 1964.gadā ar ASV bruņoto spēku aktīvu līdzdalību sākās karš starp ziemeļiem un rietumiem, kurā komunistiskajai Ziemeļvjetnamai aktīvi palīdzēja Padomju Savienība. 1973.gadā pēc Parīzes vienošanās ASV armija beidzot tika izvesta no Vjetnamas. 1975.gada 25.aprīlī notika Vjetnamas Nacionālās sapulces vispārējās vēlēšanas, bet jaunā parlamenta pirmajā sesijā tika pieņemts lēmums par abu Vjetnamas daļu apvienošanos. Taču 1979.gadā atkal izraidījās karš, šoreiz starp Vjetnamu un Ķīnu…
Tādējādi tikai pēdējo gadsimta ceturksni Vjetnamā valda miers, un tikai pēdējā pusotrā gadu desmitā, pēc PSRS sabrukuma Vjetnamā, kas tagad atvērta brīva tirgus ekonomikai un ārvalstu investīcijām, sekmīgi attīstās tautsaimniecība un strauji paaugstinās dzīves līmenis.

Ar motociklu uz mauzoleju

Bija dīvaini Vjetnamas ielās redzēt dažus arī mūsu sociālistiskās pagātnes reliktus: sarkanos propagandas plakātus pār ielu vai panno ar idillisku strādnieka un zemnieces plakātu, tie šajās vasaras dienās bija veltīti 115.gadskārtai kopš prezidenta Ho Ši Mina jeb vienkārši “tēvoča Ho” dzimšanas.
Toties jo neparastāka bija sajūta, galvaspilsētas centrālā bulvāra malā ieraugot Ļeņina pieminekli, kas raisīja asociācijas ar ceļojumu laika mašīnā. Likās, atliek vien apturēt mašīnu un izkāpt, lai atgrieztos mūsu pelēcīgajā pagātnē ar tukšiem veikaliem, rindām un īgnām sejām.
Taču aiz modernā japāņu džipa logiem vīdēja jaunas, priecīgas vjetnamiešu sejas un bija redzami ar visdažādākajām precēm piekrauti veikali. Un, iekļaujoties labestīgajā Vjetnamas ielu plūsmā, bija pagrūti atcerēties, ka atrodos joprojām – formāli – sociālistiskā valstī.
Longs, mans vjetnamiešu tulks, vizītes pēdējo dienu ieplānojis sākt ar Ho Ši Mina mauzoleja apmeklējumu, un es šortus nomainu pret garajām biksēm. Ar to pietikšot, jo žakete un kaklasaite Vjetnamas svelmē nav nepieciešama.
Kad Longs, ar motociklu pie manis uz viesnīcu atbraucis, grasās izsaukt taksometru, iebilstu – Hanojas tveicē motocikls šķiet daudz pievilcīgāks braucamais.
Traucamies pa galvaspilsētas ielām, krustojumos lavierējot starp lietišķi korektiem un bezrūpīgi līksmiem braucējiem, un ir grūti noskaņoties, ka dodos tikties ar daudz cietušas valsts vēsturi.
Kad ierodamies skvēriņā aiz mauzoleja, priekšā jau ir paprāvs cilvēku pulciņš. Kara veterāni ar ordeņiem, ģimenes ar bērniem… Daudz jauniešu…
Pēc brīža mūs aicina pagaidīt lekciju zālē – vēsā telpā ar platiem galdiem, kam piestiprinātie sēdekļi acīmredzot projektēti vēl kara gados, jo pēckara paaudzes vjetnamieši ir krietni garāki.
Pēc minūtēm desmit mūs atkal aicina laukā un katram iedod tautiski izšūtu somu glabātavā atstājamajam fotoaparātam. Sastājamies rindā pa divi un lēni ejam uz priekšu. Košs jumts virs rindas sargā gājējus no svelmainās saules.

Hanoja un Maskava. Līdzīgais un atšķirīgais

Tuvojoties mauzolejam, aizvien asāk jūtu gan asociāciju paralēles ar tik līdzīgo Ļeņina mauzoleju Maskavā, gan ļoti būtisko atšķirību. Veros godasardzes puišos sniegbaltās uniformās un prātā nāk padomju karavīru bezpersoniskās sejas pie mauzoleja Maskavā. Nejūtu arī, kā savulaik Sarkanajā laukumā, čekistu caururbjošos skatienus.
Ho Ši Mina mauzolejs, pēc formas līdzīgs Ļeņina mauzolejam Maskavā, tomēr būtiski atšķiras. Vispirms jau tas ir augstāks un būvēts no pelēka granīta. Vjetnamiešu koncepcijā šīs 1973.gada 2.septembrī sāktās un 1975.gada 29.augustā atklātās celtnes dizains apvieno nacionālās identitātes un modernisma principus, simbolizējot svinīgumu un reizē atklātību.
Sajūta, milzīgajā celtnē ieejot, ir brīva un gandrīz patīkama – jau vestibilā ienācēju pēc āra svelmes apņem liegs vēsums. Un, atšķirībā no Maskavas mauzoleja, šeit platas marmora kāpnes ved augšup.
Memoriālās zāles centrā – augsts Ho Ši Mina stikla sarkofāgs. Līdzās kā skulptūras sastinguši godasardzes karavīri. Vjetnamiešu sejās lasāms saviļņojums…

Divas valstis, divi laikmeti

Vēlreiz koncentrējos, lai salīdzinātu sen atpakaļ Ļeņina mauzolejā izjusto sirreālistisko noskaņu ar pašreizējām asociācijām. Interjera un arī sarkofāga, padomju speciālistu projektētu, vizuālā līdzība nav noliedzama. PSRS speciālisti arī balzamēja Ho Ši Minu, arī pati ķermeņa saglabāšanas un mauzoleja ideja tika patapināta no toreizējās padomju impērijas centra. Bet kas nosaka tik krasi izjūtamo atšķirību?
Acīmredzot vispirms tās ir cilvēku atšķirīgās sejas. Vjetnamiešu patiesā cieņa un goddevība savas zemes vēsturei, suverēnās Vjetnamas proklamētājam un nācijas līderim grūtajos kara gados. Savukārt Maskavas mauzolejā mani, tolaik vēl pusaudzi, pārsteidza caurgājēju neslēptā ziņkārība un dežurantu bargie pamudinājumi: “Prohodite! Ne zaderživaites!” (“Ejiet tālāk! Nekavējieties!” – kriev.).
Un tad nu jādomā, ko reālu savai zemei un tautai deva Vladimirs Uļjanovs – Ļeņins. Bet to jau mūsu sabiedrības lielākā daļa ir pati izbaudījusi un atceras…
…Izejot no Ho Ši Mina mauzoleja saules pielietajā Hanojas laukumā, saprotu, ka par galveno atšķirību Hanojas un Maskavas iespaidos var nosaukt vjetnamiešu jūtu patiesumu. Bija skaidri redzams, ka jaunie cilvēki, tikko savas zemes vēsturi skatījuši, patiešām ciena valsti, ko viņu tēvi nosargājuši asiņainu karu sērijā. Varēja arī redzēt, ka viņi ir visnotaļ apmierināti ar dzīvi savā valstī, kur viņus, atšķirībā no padomju jauniešiem pirms pāris gadu desmitiem, no ārpasaules nenorobežo dzelzs priekškars.

Turpinājums sekos

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv