Tēlnieces pasaule

Pazīstamā latviešu tēlniece Ēvī Upeniece 22.augustā atskatījās uz 80 mūža gadiem, radoši joprojām būdama apbrīnojami aktīva. Par to var pārliecināties viņas darbu izstādē Ārzemju mākslas muzeja Velvju zālē, kas būs atvērta līdz 2.oktobrim. Par izstādes katalogu var uzskatīt mākslinieces veidoto izdevumu “Nesakārtotās atmiņas”, kas tekstos un attēlos atspoguļo viņas dzīvi un veikumu. Tas viss rosināja sarunai ar mākslinieci un sievieti Ēvī Upenieci.

Tēlniece Ēvī Upeniece Foto: Guna Oškalna

– Latviešiem iesākumā tikai vīrieši bija tēlnieki, sievietes nāca krietni vēlāk, un sevišķi kuplā skaitā pēc Otrā pasaules kara, kad sākāt arī jūs.

– Jā, 1946.gadā, kad es iestājos Mākslas akadēmijā, meitenes bija lielā vairākumā. Izauga ļoti spēcīgas tēlnieces. Es vienmēr esmu apbrīnojusi Leu Davidovu–Medeni, kas bija pasakaina portretiste. Viņas Kārļa Miesnieka, Emīla Meldera, Leonīda Vīgnera, Jāņa Oša un daudzi citi skulpturālie portreti ir satriecoši. Profesionālo pamatu mēs guvām teicamu. Ne velti Valentīna Zeile arī Parīzē varējusi nodibināt savu skolu un viņas audzēkņi visur gūst ievērojamus panākumus. Bet sieviešu veikumu tēlniecībā pat profesionāli mākslas zinātnieki reti kad īsti izprot. Piemēram, kad notika dzīvesbiedru Borisa Bērziņa un Rasmas Bruzītes piemiņas izstāde, izcilā gleznotāja devums tika vispusīgi izvērtēts, bet ļoti talantīgās tēlnieces lieliskie sieviešu tēli granītā – tikai pieminēti.

– Kāpēc tik daudzas sievietes pievērsušās tieši fiziski smagajam tēlniecības darbam?

– To es nezinu. Bet acīmredzami katrs cilvēks izpaužas sev vispiemērotākajā darbā.

– Kā jūs pati nonācāt līdz tēlniecībai? Starp citu, uz grāmatiņas vāka lasām – Ēvī Upeniece, bet tālāk redzam skolnieces Ēvijas Upenieks apliecības attēlu.

– Tā toreiz rakstīja. Ēvī ar diviem gariem skanīgiem patskaņiem ir īsts igauņu vārds, jo māte man bija igauniete, tēvs – latvietis. Viens otra valodu neprazdami, viņi sarunājās krieviski, es ar māti runāju igauniski, ar tēvu latviski un vēl gāju vācu bērnudārzā. Četras valodas kopš bērnības, un tas bija pavisam viegli.
Zīmēt un plastilīnu spaidīt man patika kopš bērna kājas, bet to īsto sakni es sapratu tikai tagad, pirms diviem mēnešiem. Vectētiņš un vecmāmiņa bija apglabāti Raiņa kapos. Mēs dzīvojām Sarkandaugavā, un viņu kapus kopt nācām kājām cauri Brāļu kapiem un Meža kapiem. Un tur taču bija tie izcilie Kārļa Zemdegas, Teodora Zaļkalna, Kārļa Jansona darbi! Kad bieži redzi labu mākslu, tas ietekmē.

– Un akadēmijā jūs nonācāt pie pašiem izcilajiem tēlniecības meistariem. Ko no viņiem guvāt?

– Tais gados par mākslu mēs ar šiem pīlāriem nerunājām. Atklāta runāšana nemaz nebija iespējama. Bet iemācījāmies ļoti daudz. Emīls Melderis mācīja uzbūvēt skulptūru kā arhitektūru, lai tā turas, lai negāžas, lai masas būtu saskaņotas. Teodors Zaļkalns plastiku iemācīja. Bet Kārlis Zemdega mēdza teikt: “Iejūtieties modeļa atmosfērā!” Un to nu iemācīt nevar. K.Zemdegas paša skulptūras ir apgarotas, viņa sievietes – tik garīgas un skaistas, ka bail. Tur ir vairāk nekā forma, tur ir atmosfēra, ko nevar iemācīt. Tikai ar gadiem tas var attīstīties. Es jūtu, ka man daži darbi tādi ir.

– Parunāsim par portretiem, par to tapšanu un, cik man zināms, dažu darbu neparastajām gaitām pēc tam.

– Modeļu man nevajag. Parasti atveidojamās sievietes labi pazīstu, un viņu tēli jau ir manī. Tikai Elza Radziņa trīsreiz atnāca, un tad arī mēs vairāk anekdotes stāstījām, divreiz atnāca Ausma Kantāne, vienreiz – Astrīda Kairiša. Viņas portrets man bija pirmais. Aktrise ieradās ar puisīti, un viņš, redzot manu māla veidojumu, iesaucās: “Mamma!” Tad es sapratu, ka varu portretu uztaisīt. Šī skulptūra ir pulētā bronzā. Dažreiz no lietuves atved melnu briesmoni, un tad pulēšana ir verga darbs. Bet man patīk. Tā bija arī ar “Astrahaņas zvejnieci Bagturganu”. Muzejs to nopirka un aizveda uz izstādi Maskavā. Kazahu mākslinieki, kas brauca uz Kazahijas kultūras dienām Rīgā, priecājās par šīs kalmikietes portretu. Man ļoti patīk šīs placinātās, ļoti plastiskās sejas. Tad es izveidoju viņas portretu keramikā. Kāds krievu mākslas zinātnieks to ieraudzīja un bija beigts, samīlējies. Viņš aizbrauca uz Astrahaņu meklēt zvejnieci Bagturganu. Bet tādu tur bija daudz.
Ar “Celtnieci Veroniku” bija vēl trakāk. To ieraudzīja kāds zviedru kungs un, ar Latvijas radio starpniecību mani sameklējis, rakstīja, ka viņš vēlētos tādu meitu. Un tāda, ar uzrautu degunteli, kāda nebija ne brālim, ne māsai, viņa ģimenē arī piedzima. Redz, kā vīrietis var noskatīties šniti! Kad zviedru Veronikai bija 18 gadu, tad satikāmies. Esmu viņai tā kā krustmāte.

– Jūs veidojat ne tikai konkrētas sievietes, bet arī vispārinātus tēlus. Īpaši izceļas “Salaspils Madonna”.

– Jā, manuprāt, tas ir mans labākais darbs. Veidoju un raudāju, raudāju un veidoju. Šai sievietei rokas saliktas tā, it kā turētu bērnu. Bet rokas ir tukšas. Un tādas sāpes acīs… Salaspils nosaukums ir nodeva tam laikam, bet es, šo tēlu veidojot, domāju par visiem gulagiem, par Sibīriju.
Padomju laikā īpaši sarežģījumi ar izstādīšanos neradās. Ja bija labs darbs, tad pieņēma. Ar tematiskām izstādēm bija grūtāk, bet milicijai veltītajā izstādē meiteni varēja nosaukt par “Satiksmes regulētāju”, armijai veltītajā – par “Sakarnieci”.

– Katalogā kādā fotogrāfijā jūs esat redzama kopā ar Dānijas karalieni Margrēti II. Sakari ar Dāniju jums ir sevišķi cieši.

– Tie sāka veidoties 1992.gadā Rīgas starptautiskajā tēlniecības kvadrinālē. Es biju izstādījusi bronzā lietu skulptūru “Nevienam es Rīgas nedodu” ar Raiņa Spīdolas tēlu. Pienāca dāņu māksliniece Agnete Britasiusa un uzaicināja pēc gada Dānijā rīkot kopēju izstādi. Lielos darbus turp nebija iespējams aizsūtīt, tāpēc sāku veidot mazo formu skulptūras. Izstāde notika, un tagad es katru gadu braucu uz Dāniju. Tur ir iespēja pārdot darbus bez jebkāda komisijas uzcenojuma.

– Šajā izstādē skatāmi seši darbi, kas pārsteidzošā kārtā radīti šā gada laikā.

– Jā, te ir darbi bronzā, granītā, kokā un mana dēla Kārļa piemiņai veltītais portrets marmorā. Dēls pirms diviem gadiem pavisam negaidīti aizgāja no šīs pasaules. Viņam bija tikai 51 gads.

– Vīrs Voldemārs Rapiķis mūžībā aizgāja jau krietni agrāk. Jūs esat palikusi bez pašiem tuvākajiem. Kā rit jūsu dzīve?

– Esmu viena kā koks. Kārļa draugs mani vāc. Atved produktus, pašu, kur vajag, aizved un atved. Varu arī pati tos divus kilometrus līdz autobusu pieturai aiziet, lai brauktu uz Rīgu, bet atpakaļ pārnākt ir grūti, sirds netur.
Es dzīvoju savās mājās “Apvijās”, kas atrodas, agrāk teicu – Baltezerā, bet tagad, lai nedomātu, ka esmu no biezajiem, saku – Ādažu pagastā. Māju grausta stāvoklī reiz nopirkām par pieminekļu konkursā iegūtas godalgas naudu. Bet strādāju es daudz, arī visu ziemu. Sēdēju virtuvē ar vaļenkiem kājās.

– Jums ir daudz draugu un cienītāju. Tik garu ļaužu rindu ar puķēm rokās kā jūsu izstādes atklāšanā savos vairāk nekā četrdesmit žurnālista darba gados ļoti retu reizi esmu redzējis.

– Es biju pārsteigta, un tas man deva jaunus spēkus.

Jānis Rozenieks