1991.gada 16.aprīļa sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi, ieņemiet, lūdzu, vietas! Ir viena minūte pāri trijiem. Godājamie kolēģi, lūdzu, reģistrēsimies, uzsākot pēcpusdienas sēdi. Mūsu sekretariātā tāda tradīcija ir iedibinājusies... Lūdzu rezultātu. Ir reģistrējušies 107 deputāti.

Godājamie kolēģi! Saskaņā ar mūsu šodien apstiprināto darba kārtību mēs izskatīsim darba kārtības trešo jautājumu– uzklausīsim informāciju par Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmuma “Par agrārās reformas nodrošināšanu” izpildes gaitu. Informāciju sniegs ekonomikas ministrs Āboltiņa kungs, lauksaimniecības ministrs Ģēģera kungs un finansu ministrs Siliņa kungs.

Lūdzu, pirmais... Vai ir kāda noteikta kārtība? Varbūt šiem ierosinājuma autoriem ir ko teikt? Es redzu, ka Ģēģera kungs ir uz vietas. Lūdzu, Ģēģera kungs, tad nāciet pirmais. Varbūt es pārējos vienkārši neredzu.

D.Ģēģers, lauksaimniecības ministrs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es gribētu teikt lielu paldies par parlamenta uzmanību lauksaimniecībai pašreizējā periodā, jo tik tiešām šobrīd izšķirsies tas, kā šogad ievirzīsim savu lauksaimniecisko ražošanu, arī savu privatizācijas procesu lauksaimniecībā. Patlaban varētu teikt, ka šodien sākas masveida pavasara lauku darbi, jo jau ir apsēti vairāk nekā pieci procenti, nedaudz sliktāks stāvoklis ir Ziemeļvidzemē. Tomēr pamatā šie darbi masveidā izvērsās visā Latvijā. Kaut arī mēs rudenī nespējām apsēt to ziemāju sējumu platību, kas bija nepieciešams, taču tie ziemāji, kas ir iesēti, ir labā stāvoklī. Un pašreiz saskaņā ar mūsu izstrādāto stratēģiju, par kuru mēs runājām vairāk vai mazāk plenārsēdē, pateicoties arī Zemes komisijas darbam un zonālajiem semināriem rajonos, notiek pietiekami saskaņots darbs starp zemnieku saimniecībām un kopsaimniecībām, lai šajā gadā nepaliktu neapsētas platības. Bez tam mēs ļoti gaidām nepieciešamo likumu par lauksaimniecības privatizāciju, lai veiktu sagatavošanās darbu. Taču šajā lauku darbu periodā nekādus revolucionārus pasākumus neveiksim, bet līdz ar ražas novākšanas beigām uzsāksim konversijas procesu, un patlaban galvenais, kas izšķirs pašreizējo situāciju, būs lauku cilvēku un lauku uzņēmēju finansiālais stāvoklis, par kuru mēs arī pagājušajā reizē tik daudz diskutējām un debatējām.

Uz 1.aprīli bija apmēram 24 saimniecības, kas nebija spējīgas izmaksāt darba algu, tātad bija maksātnespējīgas, turpretī jau pēc pusmēneša šis skaitlis ir palielinājies un sastāda gandrīz 30 procentus no republikas saimniecībām. Tādēļ šie pieņemtie lēmumi, kas deva zināmu risinājumu, ir nepieciešami. Galvenie no tiem, kā atceramies, bija astoņus miljonus rubļu lielā palīdzība tiem, kuri nav spējīgi maksāt. Jāsaka, ka šis lēmums ir parakstīts un šajās dienās tiek noformēts, lai ražotāji saņemtu atbalstu, kaut gan, manuprāt, to varēja izdarīt mazliet ātrāk un operatīvāk.

Lēmums par cenām, kas bija jāpieņem līdz 15.aprīlim, ir iekļauts darba kārtībā pēc vakardienas frakcijas sēdes. Cenu pārskatīšana un lēmuma pieņemšana attiecībā gan uz piena, gan uz gaļas produktiem ir jāizdara, jo līdz šim, kā mēs zinām, valdībā bija lēmums, ka attiecībā uz pienu tas jāizdara no 2.maija, bet uz gaļu– no 20.jūnija. Tātad šis jautājums ir sagatavots, un, tā kā tas ir vairākkārt skatīts, tad tas ir pietiekami labā kvalitātē, lai rīt tiktu pieņemts.

Nākamais. Nekompensētie līdzekļi, nekompensētais sadārdzinājums, tā sauktais 393 miljonu rubļu fonds. Jau tūlīt pēc plenārsēdes 28.datumā valdības sēdē tika izskatīts un pieņemts lēmums par valdības priekšlikumu un likumprojektu, kurus paredzēts iesniegt parlamentā izskatīšanai sakarā ar grozījumiem budžetā. Diemžēl uz šodienu šis lēmums nav pieņemts, lai gan tas patlaban ir viens no visizšķirošākajiem. Es gribētu teikt, ka pašreiz varbūt nedaudz ir jāizsaka pārmetums kolēģiem Finansu ministrijā. Mums ir atcelti dārgie procenti vecajiem kredītiem, bet tajā pašā laikā mēs esam nokavējuši cenu pacelšanas, pārskatīšanas termiņus un neesam kompensējuši sadārdzinājumu, un tad mēs varam runāt par dažiem tūkstošiem vai dažiem miljoniem rubļu, bet tas vairs nav būtiskākais. Uz šodienu šim lēmumam ir jābūt pieņemtam, un šis jautājums ir jārisina.

Tālāk. Palicis neizpildīts valdības un arī, ja nemaldos, parlamenta dotais solījums par kompensāciju vai palīdzību Latgales rajoniem pēc pagājušā gada dabas stihijām. Te 21 miljons jau ir izmaksāts, bet 31 miljons palicis neizmaksāts. Tie, manuprāt, ir paši galveni un paši izšķirošākie faktori, no kā būs atkarīgs, kā mēs šodien strādāsim. Jo kas gan tas būs par lauksaimnieku vai strādnieku, ja, uzsākot lauku darbu sezonu, viņš divus mēnešus nebūs saņēmis algu?

Nākamais. Kopumā par lēmuma projektu pa punktiem. Kas bija uzdots valdībai? 1.1.punkts– par cenām. Es jau atbildēju– rīt šis jautājums tiek izskatīts. Par kompensācijas fondu. Ja mēs uz šodienu nevaram izlemt par šiem 393 miljoniem, tad ir jāizlemj vismaz tā, kā ir pieņemts valdības lēmumā,– par II un III ceturksnim nepieciešamajiem līdzekļiem, lai ir pilnīga skaidrība un lai tas nonāk līdz ražotājiem, bet nepaliek tikai uz papīra.

Par 3.punktu, par ilgtermiņa kredītu dzēšanu. Te pašreiz tiek izstrādāta metodika un rīcības kārtība.

Par 4.punktu Augstākajai padomei ir iesniegta izskatīšanai lauksaimniecības uzņēmumu, lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu un apkalpojošo uzņēmumu privatizācijas programma, un saskaņā ar termiņu tā tiks izpildīta.

Graudu ražošanas, pārstrādes un izmantošanas nacionālā programma valdībā tiks izskatīta rīt, lai iesniegtu to parlamentā. Jo tā jau divas reizes– janvārī un februārī– ir iesniegta izskatīšanai valdībā.

Par infrastruktūras objektu pabeigšanai nepieciešamajiem līdzekļiem. Jāsaka atklāti, ka arī šo līdzekļu, tā kā lēmums principā it kā tika pieņemts par 49 miljoniem, trūkst, taču šie objekti ir jāpabeidz. Ja šis lēmums un šī nauda tiks realizēta vēlāk, var gadīties, ka to neviens vairs nebūs spējīgs apgūt, un tad tik tiešām šie objekti paliks nepabeigti. Tādēļ saskaņā ar valdības pieņemto lēmumu man ir lūgums pieņemt un izdarīt attiecīgas izmaiņas budžeta likumā.

Par 7.punktu. Par 8 miljoniem es jau minēju. Par lauksaimniecības un mašīnbūvniecības materiāli tehnisko nodrošināšanu. Lauksaimniecības ministrija šo lēmumu ir sagatavojusi, un 11.aprīlī tas ir iesniegts valdībā, tā šo lēmumu skatīs piektdien.

Runājot par bankas pasākumiem– gan par kreditēšanas politiku, gan pārējo, jāteic, ka šie termiņi vēl nav pagājuši, un rit darbs. Un es domāju, ka ar Lauksaimniecības ministrijas līdzdalību galvenais un arī atbildīgais par šā punkta izpildi– Latvijas Banka– ievēros šos termiņus.

Tie tad būtu galvenie punkti, kas pašreiz attiecas kopumā uz Lauksaimniecības ministriju. Es negribētu pieskarties tiem punktiem, tiem pasākumiem, kuri ir uzticēti Latvijas Bankai, Latvijas valdībai un citiem, bet kuri nav Lauksaimniecības ministrijas kompetencē. Es vēlreiz varu apliecināt tikai to, ka šie materiāli un arī šie jautājumi uz Lauksaimniecības ministriju un lauksaimniekiem kopumā neattiecas, taču prasa valdības un parlamenta risinājumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Un tagad uzdodiet jautājumus. Pirmais ir pierakstījies Čepāņa kungs, bet visus pārējos lūdzu pierakstīties sekretariātā, kā vienmēr to esam darījuši. Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Čepānis: Ministra kungs! Šā gada pirmajā ceturksnī republikas tirdzniecības tīklā salīdzinājumā ar pagājušā gada pirmo ceturksni (es saukšu aptuvenus skaitļus) ir ienācis mazāk par 10 000 tonnu gaļas un apmēram par 30 000 tonnu piena. Tas galvenokārt ir noticis uz ražošanas sašaurināšanas rēķina. Kā jūs varat prognozēt šo tendenci? Cik ilgi tā varētu turpināties? Bet, ja tā var uzlaboties, tad kad mēs varētu to sagaidīt?

D.Ģēģers: Runājot par gaļas un piena produktu piegādi republikai, jāteic, ka, domājot konkrēti par gaļas piegādi, tas absolūti nav noticis uz ražošanas sašaurināšanas rēķina. Pamatā šis piegāžu samazinājums republikas tirgum ir sācies pēc 3.janvāra sakarā ar cenu maiņu un samazināto pieprasījumu. Visu laiku šis daudzums ir uzkrājies republikas saldētavās, un, protams, šīs rezerves mums nav par sliktu.

Runājot par piena ražošanas apjomu, jāteic, ka piena apgāde mums, var teikt, ir normāla, ne sliktāka par apgādi visās rajona pilsētās. Problēma ir tikai Rīgas pilsētā un arī Jūrmalā. Jā, šeit pamatā varētu būt ražošanas sašaurināšana Rīgas apriņķī un zināmā mērā arī sakarā ar nepareizu cenu politiku, jo Rīgas Piena kombinātam ir jārealizē šis piens Rīgā par to pašu cenu, par kuru tas nopērk Liepājā, bet transporta izdevumi jāsedz uz sava rēķina. Tātad šis mūsu pašreizējais cenu mehānisms darbojas pret to, lai nodrošinātu Rīgas iedzīvotājus ar pienu. Tādēļ saskaņā ar pašreizējo cenu projektu kopā ar Rīgas padomi ir saskaņota Rīgas reģionālā piena cena, kuram cenas starpība būs ļoti minimāla, teiksim, burtiski trīs vai četras kapeikas, bet tās segs transporta izdevumus, līdz ar to nokārtojot šo ekonomisko ieinteresētību Rīgas apgādē ar pienu.

Kopumā par piena un gaļas produktu ražošanu šajā gadā mēs esam izdarījuši dažas prognozes. Varu pateikt arī to, ka no janvāra līdz 1.aprīlim nav samazinājies ne liellopu, ne slaucamo govju, ne cūku skaits. Palielinās aitu skaits. Nedaudz ir samazinājies putnu daudzums, kuri patērē ļoti daudz spēkbarības. Jāteic, ka pirmajā ceturksnī mēs republikā tomēr esam spējuši ievest– tas nāk ar Lauksaimniecības ministrijas ziņu un organizētību– vairāk spēkbarības nekā pagājušā gada pirmajā ceturksnī. Tas acīmredzot pašreiz šo stāvokli stabilizē. Piena izslaukumi pašreiz ceļas, un līdz ar to šis kritums, kas bija gada sākumā un kas bija saistīts ar pāreju uz ziemas barību, neizmantojot spēkbarību, pašreiz uzlabojas, un mūsu prognoze liecina, ka uz gada beigām, neraugoties uz visu mūsu konversiju, mēs varēsim noturēt 91 procenta līmenī gaļas ražošanu un 91 procenta līmenī piena ražošanu, bet iepriekšējā gadā šā samazinājuma pamatā bija Savienības sašaurinātās piegādes. Republikas tirgu tas neietekmē.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Stroganovs.

F.Stroganovs: */Cienījamo ministr! Sakiet, lūdzu, vai būs izpildīti tie normatīvie dokumenti, kurus pērn pieņēma Augstākā padome par 110 miljonu rubļu iedalīšanu Latgalei klimatisko apstākļu dēļ? Pagājuši jau deviņi mēneši, bet līdz šodienai šie līdzekļi Latgalei vēl nav iedalīti. Vai tāda pati problēma nebūs ar tiem 390 miljoniem rubļu, par kuriem Augstākā padome pieņēma lēmumu? Pašlaik es saprotu, ka šī nauda var tikt iedalīta trešajā vai ceturtajā ceturksnī. Bet var taču rasties tāda situācija, ka līdzekļi vairs nebūs jāiedala– nebūs, kam tos dot. Jau šodien nav ko izmaksāt darba algās, bet pēc mēneša 90 procenti no lauksaimniecības produkcijas ražotājiem būs bankrotējuši. Vai ar to rēķinās Lauksaimniecības ministrija, nerūpēdamās par šo līdzekļu atgriešanu lauksaimniecībai? Man kā Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas loceklim šāda pozīcija nav saprotama. Kāpēc ministrija nepilda Augstākās padomes lēmumu? Es to nesaprotu./

D.Ģēģers: */Cienījamais Stroganova kungs! Es jums piekrītu, ka šis jautājums jārisina tagad. Pēc tam būs par vēlu. Bet man lūgums arī jums kā parlamenta loceklim. Lauksaimniecības ministrija var īstenot to, ko jūs teicāt, ja parlaments pieņems lēmumu mainīt budžetu un iedalīt no tā šos līdzekļus. Tur nebija 110 miljoni rubļu, bet 62, no šiem 62 miljoniem iedalīts un pārskaitīts uz vietām 21 miljons. Paliek 31 miljons (Tā stenogrammā. Vajadzētu būt 41 miljonam.– Red.). Šis 31 miljons vajadzīgs pašlaik, kad sākas sējas darbi. Tāpat kā daļa no otrā ceturkšņa kompensācijas fonda vajadzīga pašlaik. Tāpēc es lūdzu parlamentu pieņemt lēmumu, jo bez jums Lauksaimniecības ministrija nevar paņemt no budžeta nevienu kapeiku./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Aleksejev!

A.Aleksejevs: */Cienījamais ministra kungs! Sakiet, lūdzu, kāds procents govju republikā ir slimas ar leikozi, un cik procentu no republikā saražotā piena iegūts no govīm, kas slimas ar leikozi? Kas attiecas uz programmu cīņai ar leikozi, es lūdzu uzskatīt to par manu deputāta pieprasījumu un dot man uz to atbildi. Bet uz šo jautājumu lūdzu atbildēt./

D.Ģēģers: */Piens, kas iegūts no govīm, kuras slimo ar leikozi, tirdzniecībā nenonāk./

A.Aleksejevs: */Kāds procents piena?/

D.Ģēģers: */Nenonāk, vispār nenonāk./

A.Aleksejevs: */Nē, es saprotu. Bet cik procentu piena šodien tiek iegūts no govīm, kas slimo ar leikozi?/

D.Ģēģers: */Es vēlreiz jums saku. Piena, kas iegūts no ar leikozi slimām govīm, realizēšanai mums nav. Tādu govju, kurām ir reakcija seroloģiskajā izmeklēšanā, ganāmpulkos ir liels procents– vairāk nekā 50 procenti./

A.Aleksejevs: */Paldies. Un otrais jautājums. Jūs teicāt, ka saldētavās notiek gaļas uzkrāšanas process. Kur šis process notiks pēc tam, kad saldētavas būs piepildītas?/

D.Ģēģers: */Saldētavas nebūs pārpildītas. Veidojas noteikta apjoma rezerve. Ar gaļas realizēšanu mums problēmu nav. Savas piegādes Padomju Savienībai mēs pildām, jo no Padomju Savienības mēs saņemam.../

A.Aleksejevs: */Tas ir, republikā problēmu ar gaļu nav, bet ar tās piegādi iedzīvotājiem?/

D.Ģēģers: */Gaļa iedzīvotājiem tiek piegādāta pērnā gada līmenī. Problēmu nav./

A.Aleksejevs: */Paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Lucān!

J.Lucāns: Ministra kungs! Latvijā lauksaimniecības lielsaimniecībās notiek strauji destruktīvi procesi. Saimniecību vadītāji aiziet no saviem amatiem, ražošanas līmenis pazeminās. Šī finansiālā injekcija dos tikai īslaicīgu efektu. Vai ir paredzēti kādi pasākumi, ar kuru palīdzību ir domāts nostiprināt vadības procesus lielsaimniecībās, lai tās nesabrūk ātrāk, nekā būs radušās šīs zemnieku saimniecības?

D.Ģēģers: Runājot par injekciju, jāteic, ka tā pašreiz ir ļoti nepieciešama un izšķiroša, bet turpmāk, lai mēs sakārtotu savu lauksaimniecības ekonomiku saskaņā ar šo likumu, kurā ir pieņemta metodika un valdībai uzdots izskatīt un ieviest sadārdzinājuma indeksācijas metodiku un līdz ar to jaunu cenu regulēšanas metodiku (rīt valdībā tiek skatīta šī metodika), un acīmredzot jūlijā vai augustā mēs nonāksim pie tā, ka šī analīze parādīs, kur mums jāiet tālāk. Jāsaka atklāti, manas domas ir tādas, ka acīmredzot mēs cenas neierobežoti celt nevarēsim. Vai nu mums tas patīk vai nepatīk, mēs būsim spiesti atgriezties arī pie dotācijām lauksaimnieciskajai ražošanai, kā tas ir visā Eiropā.

Par vadītāju nostiprināšanu. Šis process ir vērojams, bet ir arī ļoti interesants pretējs process, kurš patlaban novērojams it sevišķi Saldus rajonā: tur vesela rinda vecāko vadītāju atbrīvojas, bet ir sākuši strādāt jaunie vadītāji un... Man, piemēram, bija tikšanās ar vienas šādas Ventspils rajona saimniecības vadītāju. Un es gribu teikt, ka jaunie puiši ļoti objektīvi un pareizi saprot situāciju un arī šo reālo konversijas pārejas procesu, kādam tam ir jābūt. Kā jau es teicu, mums šajā jautājumā ir sava stratēģija, un es domāju, ka tas zināmā mērā mūs šogad var izglābt. Mēs kādreiz mazliet par daudz pārspīlējam, runājot par veco vadītāju aiziešanu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Zatuliviter!

V.Zatuliviters: */Sakiet, lūdzu, savā īsajā ziņojumā jūs vairākas reizes pieminējāt vārdus “lauksaimnieciskās ražošanas privatizācija”. Man radās iespaids, ka jūs daudz gaidāt no šā procesa. Es gribētu no jums dzirdēt, uz ko konkrēti ir pamatotas jūsu cerības? Uz privatizāciju kā panaceju no visām nelaimēm?/

D.Ģēģers: */Privatizācijas formu būs ļoti daudz. Zemnieku saimniecības, statūtsabiedrības, dažādi kooperatīvie formējumi. Uz šodienu mums ir daudzu teritoriju saimniecību modeļi, kas neveidojas slikti. Pats galvenais ir tas, lai privatizācija nekļūtu par pašmērķi, bet lai zeme iegūtu saimnieku. Lai nebūtu tā, kā pie mums: kolhozs “Nākotne” ir labākais Dobeles rajonā, bet tā teritorijā augsnes slimo ar vēzi. Tādu vietu mums ir ļoti daudz. Privatizācijas procesā mums zemei jāatrod saimnieks. Personīgi es te redzu perspektīvu./

V.Zatuliviters: */Paldies. Man vēl ir otrs jautājums, ja Prezidijs atļaus. Lauksaimnieciskās ražošanas efektivitāte strauji iet uz leju, tas redzams no pieticīgajiem pārskatiem un arī bez tiem– veikalu plauktos. Sakiet, lūdzu, kā var apturēt šo bīstamo procesu?/

D.Ģēģers: */Es tomēr gribētu, lai jūs saskatītu galvenos iemeslus, kāpēc ražošana slīd uz leju. Es neizslēdzu to, ka arī psiholoģiskā nestabilitāte ietekmē šo procesu. Arī to, ka mēs neesam pieraduši dzīvot bez stingras disciplīnas. Bet, ja mēs analizējam situāciju, sākot ar pērno gadu, tad, par nožēlu, galvenais iemesls ir tas, ka mums nav sabalansēta lopbarības ražošana atbilstoši mājlopu skaitam. Un, ja salīdzinām importētās lopbarības samazināšanos ar lauksaimnieciskās produkcijas kritumu, tad, lai cik paškritiski mēs būtu, jāsaka paldies tiem lauciniekiem, kas produkcijas ražošanu samazinājuši mazāk, nekā saņēmuši importēto lopbarību. Tas tomēr ir pats galvenais. Pārējais– blakusparādības./

V.Zatuliviters: */Es sapratu par iemesliem. Bet mans jautājums bija par ko citu: kā apturēt ražošanas samazināšanos?/

D.Ģēģers: */Kā šo procesu apturēt?/

V.Zatuliviters: */Nu, es to ministram jautāju, ne jums./

D.Ģēģers: */Es domāju, kā es jums jau teicu, ka līdz gada beigām šis process apstāsies, iespējams, ka tas jau ir apstājies. Laiks rādīs, cik veiksmīgi notiks konversija un visu mūsu uzņēmumu pārreģistrēšana līdz nākamā gada sākumam./

V.Zatuliviters: */Pateicos jums./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Zaļetajev!

S.Zaļetajevs: */Atvainojiet, es droši vien esmu pārvērtējis savas zināšanas latviešu valodā, bet, cik nu es sapratu, savā ziņojumā jūs stāstījāt, ka rītdien kaut kur ir paredzēts izskatīt jautājumu par cenu paaugstināšanu un ka šis jautājums vakar apspriests frakcijas sēdē. Vai jūs nevarētu precizēt: kur, kādas cenas. Varbūt es jūs vienkārši neesmu sapratis?/

D.Ģēģers: */Piena iepirkuma cenas par 20 procentiem, gaļas– par 15 procentiem./

S.Zaļetajevs: */Vai tas jau ir izlemts jautājums?/

D.Ģēģers: */Nē, rīt to izskatīs valdības sēdē./

S.Zaļetajevs: */Man ir Ministru padomes sēdes dienas kārtība. Šeit tāda jautājuma nav./

D.Ģēģers: */Jā, vakar tas tika iekļauts papildus./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Buķele!

E.Buķele: Cienījamo ministr! Jautājums par dotācijām vienmēr bijis ļoti “slidens”, un to jau pierāda problēma ar šiem 393 miljoniem. Vai jūs neizvirzāt jautājumu valdībai par cita veida atvieglojumiem lauksaimniecībai? Piemēram, vai nevajadzētu mainīt nodokļus, kaut vai, teiksim, peļņas nodokli atšķirībā no rūpniecības?

D.Ģēģers: Cienījamā deputāte, es atvainojos, jo jūsu uzvārdu nezinu. Lauksaimniekiem peļņas nodokļa nav. Lauksaimniekiem ir ļoti minimāls zemes nodoklis.

E.Buķele: Palielinot šo nodokli rūpniekiem...

D.Ģēģers: Jā, tas varētu būt tikai avots šim dotāciju fondam, bet tas neļaus šo jautājumu atrisināt attiecībā uz lauksaimniekiem. Mums būtu ļoti normāli, ja mēs, lauksaimnieki, varētu par savu produkciju saņemt tādas cenas, lai varētu normāli eksistēt nodokļu sistēma un lai šie nodokļi būtu pietiekami diferencēti atkarībā no ražošanas apstākļiem, tad tas būtu visvienkāršākais klasiskais variants, taču diemžēl līdz šādam variantam nav tikušas arī kaimiņu attīstītās valstis.

E.Buķele: Paldies. Jūs jau gandrīz atbildējāt uz manu otro jautājumu. Jūs jau minējāt šo cenu politiku. Rūpniecībā cenas netiks kontrolētas. Tā es sapratu arī vakar no premjera uzstāšanās, bet savukārt lauksaimniecībā joprojām tas tiks darīts. Kur jūs šeit saskatāt izeju?

D.Ģēģers: Redziet, šis jautājums nav viennozīmīgs. Mēs esam domājuši, runājuši un vēl tagad dažkārt uzturam tādu priekšlikumu, ka arī lauksaimniecībā vajadzētu atļaut brīvas cenas. Šis brīvo cenu pieaugums gan radīs sociāli maznodrošinātu cilvēku grupu, taču radītu arī nepieciešamos līdzekļus, kas varētu būt vienlīdzīgi tai dotācijai, kas ir vajadzīga lauksaimniecībai.

E.Buķele: Vai no tās peļņas, ko iegūs no rūpniecības?

D.Ģēģers: Jā, iespējams. Un vēl par šā jautājuma otro pusi. Kas zemniekiem ir bīstams? Un kādēļ šis valsts lauksaimniecības produkcijas cenu regulēšanas trūkums kaimiņvalstīs ir ne tikai iedzīvotāju interešu aizstāvēšana, bet arī zemnieku aizstāvēšana? Ja tirgū šiem produktiem cenas ir tik augstas, ka tos nav iespējams realizēt, tad katrā ziņā zemnieks ir spiests realizēt par tādu cenu, kura nesedz ražošanas izdevumus. Un tādēļ regulēšanas procesā šai cenai ir divas puses. Viena puse ir tā, par kuru mēs domājam sakarā ar cenu līmeni un iedzīvotāju aizsardzību. Un otra puse– arī šo zemnieku aizsardzība. Tādēļ izeja ir tieši šis sadārdzinājums, ražošanas sadārdzinājuma indeksācijas mehānisms. Ir skaidra cena, kas jāsaņem ražotājam, zemniekam, vienalga, lai kādā formā viņš arī darbotos– kopsaimniecībā vai kā individuālais zemnieks. Tas jau ir mūsu uzdevums.

E.Buķele: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Ivanovs. Citi jautātāji nav pierakstījušies. Vēl ir? Paldies.

I.Ivanovs: */Man divi īsi jautājumi. Pirmais. Vai republikā ir pilnīgi privatizēti kolhozi un sovhozi?/

D.Ģēģers: */Nē, pilnīgi privatizētu vēl nav, jo mums vēl nav likuma par privatizāciju./

I.Ivanovs: */Paldies. Un otrais jautājums. Jūs teicāt, ka pērn nav iesēti visi paredzētie ziemāji. Cik procentu ir iesēts? Un kāpēc ziemāji nav iesēti pilnā apjomā?/

D.Ģēģers: */Ziemāji netika apsēti tikai stihiskas nelaimes dēļ./

I.Ivanovs: */Cik procentu apsēts?/

D.Ģēģers: */Ļoti dažādi. Visvairāk ir cietusi Latgale, kur apsēti tikai 50–60 procenti./

I.Ivanovs: */Nu, bet vidēji republikā?/

D.Ģēģers: */Vidēji republikā apsēti 75–80 procenti./

I.Ivanovs: */Paldies./

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, vēl uzdot jautājumus ir pierakstījušies vairāki deputāti. Lūdzu, deputāt Zaščerinski!

J.Zaščerinskis: Ģēģera kungs, ir informācija, ka vairākās saimniecībās stāv nenokomplektētas tukšas lielfermas. Vai ministrijai ir kopējie dati, kāds skaits lielfermu un vietu pašlaik netiek izmantots?

D.Ģēģers: Es domāju, ka šajā ziņā mums nav analīzes, turklāt administratīvi mēs tās nenokomplektēsim. Šobrīd republikas lielfermās ir aptuveni 20 tūkstoši liellopu vietu.

J.Zaščerinskis: Bet, teiksim, pilnīgi tukšas ir 200 vai 100 vietas?

D.Ģēģers: Neteiksim, ka tas būtu pārāk daudz. Protams, es pašreiz skaitu nevaru pateikt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kinna!

J.Kinna: Ģēģera kungs, jūs ļoti precīzi analizējāt 27.marta lēmuma izpildi vai neizpildi, bet jūs nepieskārāties šā lēmuma 4.punktam, ko diemžēl it kā nav izpildījusi Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija, kā arī Augstākās padomes Apvienotā budžeta komisija, jo tās nav izskatījušas valdības priekšlikumus par 393 miljonu fonda izveidošanu un izlietošanu. Tas noticis tā iemesla dēļ, ka mums nav šo priekšlikumu vai, pareizāk sakot, iesniegtie ierosinājumi komisiju absolūti neapmierināja.

D.Ģēģers: Runājot par šo priekšlikumu izmantošanu, varu teikt, ka tie ir iesniegti, un, ņemot vērā arī komisijas priekšlikumus, kuru galvenā starpdoma bija tāda, vai to vajag novadīt līdz saimniecībai vai līdz rajonam, mēs pieņēmām komisijas priekšlikumus un uzskatām, ka tie ir izskatīti, kad individuāli komisija lūdza, mēs esam tos izskatījuši arī kopā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Raimond Krūmiņ!

R.Krūmiņš: Cienījamais Ģēģera kungs! Vai jūs nedomājat, ka šis sadārdzinājuma kompensācijas fonds, kas tagad ir paredzēts, būtībā tiks izlietots mērķim, lai noturētu virs ūdens sliktākās saimniecības, kuras pagaidām vēl nevar privatizēties saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu. Vai nebūtu lietderīgāk šīs naudas summas izlietot tieši zemnieku saimniecību attīstībai tajās vietās, tajos pagastos, kur atrodas šīs saimniecības, un tieši konkrētiem privatizācijas mērķiem? Tas nebūtu pretrunā ar pieņemto lēmumu par agrāro reformu, un līdz ar to šie līdzekļi tiktu lietderīgi izlietoti. Tagad, vai mēs to gribam vai negribam, šī nauda būtībā lielā mērā tiks izniekota, jo tā vienkārši paildzinās šo saimniecību eksistenci un nedos neko.

D.Ģēģers: Cienījamais deputāt Krūmiņa kungs! Šinī gadījumā es nekādi nevaru piekrist šādai versijai vai šādai metodikai, jo, pirmkārt, privatizāciju patlaban mēs nevaram realizēt, tā kā vēl nav pieņemts privatizācijas likums, un daudz kas būtu bijis citādi, ja šis likums būtu pieņemts aptuveni janvārī.

Nākamais. Par tām saimniecībām, kuras nav spējīgas eksistēt. Tās, es atvainojos, šogad tik un tā izputēs. Taču, runājot par šiem līdzekļiem, jāteic, ka tie nav investīcijas līdzekļi. Šie līdzekļi ir tie, kuri ir jāatdod un jākompensē tieši kā sadārdzinājuma līdzekļi, kas pienākas tam, kurš ir saražojis produkciju un kurš nevar saņemt par savu produkciju attiecīgo cenu. Taču, ja mēs šos līdzekļus jauksim ar investīcijas līdzekļiem, tad katrā ziņā jau šogad mēs kapitāli iegāzīsim šo lauksaimniecības daļu, un mūsu uzdevums pašreiz ir to nepieļaut.

R.Krūmiņš: Es te neredzu nekādu atšķirību– dalīt līdzekļus investīcijas līdzekļos un kaut kādos citos līdzekļos, jo galu galā svarīgi ir tas, kas rezultātā ir izveidojies.

D.Ģēģers: Ja ražotājs nevar saņemt savu nopelnīto vērtību, tad katrā ziņā mēs izsauksim ārkārtīgi asu pretreakciju, teiksim, analoģiski tai, kāda tā ir patlaban Donbasā vai citur. Bez tam, ja valsts nevar šajā situācijā iedot investīcijas līdzekļus, tad to mēs, ražotāji, varam saprast, ka tās patlaban ir divas dažādas lietas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairs neviens nav pieteicies uzdot jautājumus Ģēģera kungam. Paldies Ģēģera kungam par atbildēm.

Par mūsu tālāko darba kārtību. Saskaņā ar mūsu lēmumu plenārsēdē uz jautājumiem bija jāatbild Āboltiņa kungam un Siliņa kungam. Āboltiņa kungs ir šeit, zālē, bet Siliņa kungs uz jautājumiem neatbildēs, jo viņš patlaban atrodas Indijā. Toties ir viņa vietnieks Blektes kungs, kurš gatavs atbildēt uz jautājumiem. Tātad mums laikam ir jānoklausās Āboltiņa kungs, tas būtu loģiski.

Lūdzu, Āboltiņa kungs, sniedziet informāciju un atbildiet uz jautājumiem!

J.Āboltiņš, ekonomikas ministrs: Ekonomikas ministrija ir darbojusies kopā ar lauksaimniecības ministru kolēģi Ģēģeru. Šeit daudz kas jau tika izklāstīts, man īpaši nav ko piebilst, finansēšanas jautājumi, kā jau teica, tiks skatīti rīt.

Priekšsēdētājs: Ja viss ir pateikts, tad atliek tikai uzdot konkrētus jautājumus.

J.Āboltiņš: Mēs visu darīsim kopēji, valdības kolektīvā lēmuma ietvaros.

Priekšsēdētājs: Pagaidām sekretariātā ir pieteicies uzdot jautājumus deputāts Grūbe. Lūdzu. Pārējie interesenti pierakstieties sekretariātā. Lūdzu, otrais mikrofons.

G.Grūbe: Cienījamais Āboltiņa kungs! Mans jautājums ir ļoti būtisks. Kad 27.martā tika pieņemts Augstākās padomes lēmums, tur 1.punktā ir teikts: “Uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei līdz 1991.gada 15.aprīlim pieņemt lēmumu par piena un gaļas valsts iepirkuma cenu paaugstināšanu.” Man ir tāds jautājums: ko darījusi Ekonomikas ministrija, lai šis Augstākās padomes lēmums tiktu izpildīts? Tas ir pirmais jautājums.

Un otrais jautājums. Šeit bija arī 8.punkts, ka līdz 1991.gada 15.aprīlim jāpieņem lēmums par lauksaimniecības materiāli tehnisko un pārējo nodrošinājumu 1991.gadam. Man ir zināms, ka Lauksaimniecības ministrija ir iesniegusi šo materiālu, bet līdz valdībai tas vēl nav nonācis, jo daudzas ministrijas šo materiālu praktiski vēlas noraidīt. Tātad jautājums ir šāds: ko Ekonomikas ministrija dara, lai izpildītu šo lēmuma punktu?

J.Āboltiņš: Tātad par pirmo jautājumu es jau teicu– tas rīt tiks skatīts valdības sēdē. Ko mūsu ministrija darīs? Tā ir rūpīgi izskatījusi šo lietu, izteikusi savu viedokli, kas skan apmēram tā, ka, vienlaikus pieņemot lēmumu par pārtikas produktu vairumiepirkuma cenu paaugstināšanu, mums ir jāatrisina jautājums par mazumtirdzniecības cenu izmaiņām. Tas ir saistīts ar attiecīgajām sociālekonomiskajām un politiskajām sekām sakarā ar to, ka šajā ražošanas ķēdītē– pārstrādē, realizācijā, transportā– ir pietiekami daudz neražojošu izmaksu, un tāpēc šie procesi ciešāk jāsaista ar privatizācijas procesiem šajā jomā. Galīgais lēmums tiks pieņemts rīt valdības sēdē.

G.Grūbe: Tātad jūs saistāt kopā šo procesu ar iepirkuma un realizācijas cenām un uzskatāt, ka pašreiz varēs iedzīvotājiem izskaidrot šīs paaugstinātās iepirkuma cenas?

J.Āboltiņš: Vai tās varēs izskaidrot vai ne– tas būs atkarīgs no tā, kā mēs skaidrosim, bet tās ir jāsaista kopā, jo dotēšanas jautājums ir izlemjams reizi par visām reizēm, un visam ir jāmaksā tik, cik tas maksā. Tas jautājums, kas bija ierakstīts valdības politikā un kas konsekventi paliek, ir visas ekonomiskās reformas pamatā.

G.Grūbe: Vai arī ārzemēs tas ir tā?

J.Āboltiņš: Es neatbildu par ārzemēm, es atbildu par savu darbību Latvijā.

G.Grūbe: Paldies. Un tagad atbildiet uz otro jautājumu.

J.Āboltiņš: Par materiāli tehnisko nodrošinājumu. Cik man ir zināms, tad šeit jautājumu nav, šeit viss ir skaidrs, viss kārtībā.

G.Grūbe: Bet kāpēc nav izpildīts šis lēmums?

J.Āboltiņš: Kā, lūdzu?

G.Grūbe: Nav izpildīts 8.punkts. Līdz 15.aprīlim Ministru padomei bija jāpieņem lēmums par lauksaimniecības materiāli tehnisko nodrošinājumu. Tātad Ekonomikas ministrijai šis jautājums absolūti neinteresē?

J.Āboltiņš: Ekonomikas ministrija, Grūbes kungs, nav Ministru padome.

G.Grūbe: Es prasīju tieši par Ekonomikas ministriju...

J.Āboltiņš: Es atbildu– Ekonomikas ministrija nav Ministru padome, Ekonomikas ministrija dara to, kas tai ir uzdots atbilstoši nolikumam. Ja būs sagatavots viens vai otrs lēmums, tad mēs darīsim to, kas šā lēmuma un šā lēmumprojekta ietvaros ir jādara.

G.Grūbe: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Aleksejevs.

A.Aleksejevs: */Kā mūs informēja lauksaimniecības ministra kungs, gaļas tirgus pie pašreizējām cenām ir pārpildīts, un sakarā ar pieprasījuma samazināšanos gaļu pašlaik mēs liekam saldētavās. Nu, kā jūs zināt, savā laikā pūstošie Rietumi, lai noturētu cenas, gāza produktus jūrā. Tāpēc es gribu jautāt: kad valdība atbilstoši tirgus likumiem gatavojas pazemināt gaļas cenu?/

J.Āboltiņš: */Par nožēlu, es pagaidām neredzu, ka Rietumi sapūtu. Kas attiecas uz gaļas uzkrāšanu saldētavās, tad tā ir stratēģiskā tirdzniecības rezerve. Es domāju, ka mēs atbilstoši tirgus likumiem gaļas cenu tik drīz nepazemināsim, tāpēc ka atbilstoši tirgus likumiem pēc ogļraču streikiem tagad celsies cenas par elektroenerģiju un citiem resursiem, un mums šī stratēģiskā rezerve būs vajadzīga starprepublikāniskajai tirdzniecībai, lai nodrošinātu sev stabilu darbu nākotnē./

A.Aleksejevs: */Un otrais jautājums. Sakiet, lūdzu, kādās attiecībās mūsu republikā ir katra cilvēka faktiskais gaļas patēriņš un organisma bioloģiskā nepieciešamība?/

J.Āboltiņš: */Man ir grūti atbildēt. Cik man zināms no pūstošo Rietumu tabulām– 54 kilogrami gaļas ir bioloģiskā norma vīrietim, kura augums 175 centimetri, svars 80 kilogrami un vidēja fiziska noslodze. Šodien šos 54 kilogramus mēs esam iekļāvuši iztikas minimumā./

A.Aleksejevs: */Pateicos jums./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Stroganov!

F.Stroganovs: */Ministra kungs! Sakiet, lūdzu, par cik procentiem šīgada četros mēnešos ir samazinājušies ienākumi lauksaimnieciskās produkcijas ražotājiem?/

J.Āboltiņš: */Tas nozīmē, ka ienākumi samazinājušies sakarā ar…/

F.Stroganovs: */Par cik procentiem šā gada četros mēnešos ir samazinājušies ienākumi lauksaimnieciskās produkcijas ražotājiem?/

J.Āboltiņš; */Ienākumi palielinājušies, jo cenas augušas./

F.Stroganovs: */Atvainojiet, atvainojiet! Lauksaimniecības ministrs teica, ka uz šodienu 30 procenti kolhozu un sovhozu ir maksātnespējīgi. Es jums jautāju: par cik procentiem ienākumi samazinājušies visā republikā? (Zālē replikas.) Es uzdodu jautājumu ministram, kolēģi, atvainojiet!/

J.Āboltiņš: */Pēc mūsu ziņām, kas ir statistikā, ienākumi ir auguši, kaut gan tas neliecina par to, ka starpība starp ienākumiem un izdevumiem dotu iespēju viņiem izdzīvot. Jūs runājat par ienākumiem vai par peļņu?/

F.Stroganovs: */Par ienākumiem./

J.Āboltiņš: */Nu, ienākumi auguši tāpēc, ka cenas cēlušās./

F.Stroganovs: */Par cik procentiem auguši?/

J.Āboltiņš: */Man šo skaitļu pašlaik nav līdzi. Es jums atsūtīšu atbilstoši…/

F.Stroganovs: */Otrais jautājums. Sakiet, lūdzu, vai jūs uzskatāt, ka pašreizējais cenu mehānisms lauksaimniecībā dod iespēju eksistēt lauksaimnieciskajai ražošanai? Šodien darbojas vidējās iepirkuma cenas visā republikā. Diferencētās cenas tagad ir atceltas. Diferencētā rente nav ieviesta. Vai ražotājs var eksistēt Latgalē, kur zeme ir 27 balles, pie tām pašām cenām kā Kurzemē, kur zeme ir 48 balles?/

J.Āboltiņš: */Tas ir jautājums, pie kura mums jāatgriežas kopā ar atbilstošajiem nodokļu aplikšanas jautājumiem. Jūs zināt, ka mums jau pērn, izstrādājot koncepciju lauksaimnieciskās ražošanas aplikšanai ar nodokļiem, bija divi viedokļi. Viens balstījās uz vienotu cenu un zemes renti. Otrais viedoklis– nodoklis, kādu mēs pieņēmām. Acīmredzot šis ir jautājums, kas jāizstrādā un jāizskata kopā ar iepirkuma cenu indeksāciju, vēl jo vairāk tāpēc, ka materiāls principā jau gatavs./

F.Stroganovs: */Vai gatavs? Jūs piekrītat tam, ka ražotājs nevar eksistēt ar pašreizējo cenu mehānismu?/

J.Āboltiņš: */To es viennozīmīgi nevaru apgalvot, jo mums arī ir, ja tā var teikt, savi ekonomiskie aģenti. Mēs paši, mani ieskaitot, novērojam saimniecības, kurās pašlaik ir zināms apmulsums un spēku pārgrupēšanās. Mēs redzam, ka ražošanu samazina vairāku iemeslu dēļ, gan objektīvu, gan subjektīvu. Tas ir otrais jautājums. Bet, ja mēs skatāmies uz jauno saimniecību ražotājiem, tad nekāda katastrofa nav novērojama. Tāpēc es saku, ka šie procesi ļoti uzmanīgi jānovēro un par tiem jādiskutē./

F.Stroganovs: */Paldies. Bet es jums gribu atkārtot to pašu jautājumu, kuru es uzdevu jūsu kolēģim– ministram Ģēģeram. Sakiet, lūdzu, kāds Augstākās padomes lēmums vajadzīgs, lai beidzot iedalītu tos 67 miljonus rubļu, kurus vajadzēja izmaksāt jau 1990.gada novembrī–decembrī?/

J.Āboltiņš: */Es domāju, ka lēmumu nevajag. Šeit kolēģis Ģēģers jau atbildēja. Visas mūsu vajadzības jāpakļauj atbilstošām iespējām./

F.Stroganovs: */Ir pērnā gada decembra Ministru padomes lēmums par šīs summas iedalīšanu. Kāpēc Ekonomikas ministrija nepilda Ministru padomes lēmumu?/

J.Āboltiņš: */Atvainojiet, rīkošanās ar budžetu nav Ekonomikas ministrijas funkcija. Katrā gadījumā, kā man teikuši kolēģi no Finansu ministrijas, šeit vainojamas maksāšanas grūtības./

F.Stroganovs: */Ekonomikas ministrija ierosināja, lai Augstākā padome izlemj, kur ņemt šos 67 miljonus. Augstākā padome to noraidīja, jo tās ir jūsu rūpes. Atbildiet, lūdzu!/

J.Āboltiņš: */Es vēlreiz atkārtoju, ka operatīvā kontrole pār finansēm ir Finansu ministrijas prerogatīva./

F.Stroganovs: */Finansu ministrija? Paldies. Tad atbildiet man, lūdzu, uz šī jautājuma otro daļu. Kad Ekonomikas ministrija kopā ar Finansu ministriju iesniegs priekšlikumu par 390 miljoniem rubļu? Jūsu kolēģi saka, ka naudas avoti vēl nav zināmi. Kad jūs Augstākajā padomē iesniegsiet šo priekšlikumu?/

J.Āboltiņš: */Stabilizācijas fonds?/

F.Stroganovs: */Jā./

J.Āboltiņš: */Nu, mani kolēģi piektdien precīzi noteica atsevišķu ministriju darbību, tādēļ šodien mēs negribam atņemt maizi cits citam. Tā ka to, kam, ko, cik– to vislabāk zina Lauksaimniecības ministrija. Cik es zinu, tā šādus priekšlikumus gatavo./

F.Stroganovs: */Gatavo? Paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ščipcov!

O.Ščipcovs: */Godātais ministra kungs! Savā īsajā uzrunā jūs teicāt, ka jūsu darbs noris ciešā koordinācijā ar Lauksaimniecības ministriju. Vai jūs nevarētu ar kaut kāda konkrēta produkta ražošanas piemēru, teiksim, tās pašas gaļas, parādīt, kā izpaužas šī koordinācija, kāds atbildības koeficients šā produkta ražošanā ir Ekonomikas ministrijai un kāds– Lauksaimniecības ministrijai. Tas ir, kā liekas, ka divas aukles dara vienu un to pašu. Ko konkrēti darāt jūs– atšķirīgu no lauksaimniecības ministra?/

J.Āboltiņš: */Es droši vien neesmu sapratis, ko šajā konkrētajā gaļas ražošanas programmā gribat no Ekonomikas ministrijas. Es teicu, ka mēs ciešā kontaktā izskatām vispārējos ekonomiskos jautājumus. Ja ir strīdi par cenām, tad tas ir atbilstošu Lauksaimniecības ministrijas darbinieku priekšlikums, savstarpēja diskusija, domstarpības, konsenss vai atšķirīgi viedokļi. Bet es neredzu Ekonomikas ministrijai vietu gaļas ražošanā./

O.Ščipcovs: */Nu, labi. Tad es drusciņ citādi formulēšu savu jautājumu. Cik tas ir taisnīgi, ka par nožēlojamo stāvokli lauksaimniecībā mēs vainu uzveļam Ekonomikas ministrijai?/

J.Āboltiņš: */Cienījamo deputāt! Mēs ar kolēģi Ģēģeru koridorā aci pret aci noskaidrosim, kādas mums ir domstarpības. Es esmu pret to, ka mēs šeit publiski noskaidrotu mūsu savstarpējās domstarpības, kas ir individuāla un pat privāta rakstura./

O.Ščipcovs: */Jūs saprotat, es kā deputāts tomēr to gribētu zināt. Ekonomikas ministrijai ar lauksaimniecību nav jānodarbojas. Tad te nav ko noskaidrot. Ar lauksaimniecību jānodarbojas vienam ministram, konkrēti un radikāli jārisina visi jautājumi. Bet varbūt tomēr ar lauksaimniecību vajadzētu nodarboties vairākām ministrijām?/

J.Āboltiņš: */Lauksaimniecības ministrija tiešām nodarbojas ar lauksaimniecību. Kas attiecas uz zināmu konstruktīvu opozīciju, ja tā var teikt, starp divām ministrijām valdības iekšienē, tad tas ir valdības darba organizācijas jautājums. Mēs šo jautājumu jau esam apsprieduši un nolēmuši turpmāk strādāt, lai likvidētu katru paralēli. Domāju, mēs izskaidrosimies./

O.Ščipcovs: */Paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Strīķi!

V.Strīķis: Godātais ministr, vai jūs esat izanalizējuši kļūdas, Ekonomikas ministrijas kļūdas, kādas ir pieļautas cenu politikā, un arī tās sekas, kā tās ir ietekmējušas lauksaimniecību šā gada pirmajā ceturksnī? Un kādi secinājumi jums no tā ir radušies?

J.Āboltiņš: Jā, kļūdas ir izanalizētas. Viena liela Ekonomikas ministrijas kļūda ir tā, ka mēs zināmā mērā pārāk vientiesīgi ticējām apgalvojumam, ka ražošanas sašaurināšanās ir saistīta ar cenu līmeni. Diemžēl cenu līmenis visiem ir gājis uz augšu, sākot no kinoteātra biļetes līdz gaļai, bet ražošanas apjoms visur ir samazinājies. Tādēļ mēs pašlaik cītīgi strādājam kopā ar citiem saviem kolēģiem pie attiecīgiem kontraktācijas līgumiem, pie savstarpējas atbildības tipveida risinājumiem un tā tālāk, kur viss tiks attiecīgi likvidēts reizē ar 1992.gada tautsaimniecisko prognozi.

V.Strīķis: Piedodiet, vēl par sekām. Kādas sekas lauksaimniecībai pirmajā ceturksnī no tā ir bijušas? Vai ir analīze?

J.Āboltiņš: Lauksaimniecībā šīs sekas ir tieši tādas pašas kā jebkurā citā nozarē. Viena daļa saka, ka viņi izputēs, bet, kad paiet mēnesis, tad mēs redzam peļņas un citus pieaugumus.

Priekšsēdētājs: Pirms Āboltiņa kungs uzklausa Bojāra kunga jautājumu, man ir pienācis pamatots deputātu aizrādījums– viņi lūdz godājamo ziņotāju vai atbildētāju Āboltiņa kungu lietot valsts valodu, arī atbildot uz krieviski uzdotajiem jautājumiem.

Lūdzu, Bojāra kungs, uzdodiet jautājumu!

J.Bojārs: Jūs nupat principā visai pareizi teicāt, ka katram jāmaksā tik daudz, cik jāmaksā. Tas principā būtu pareizi. Taču visā Eiropā lauksaimniecību subsidē, subsidē arī Amerikā. Vai jūs redzējāt vakardienas televīzijas pārraidi, kurā ziņoja, ka Polijas lauksaimnieki bankrotē, viņi veda savu sviestu valdībai un piekrāva ar to pilnu telpu? Apmēram tas pats notiek Vācijas Demokrātiskajā Republikā, kur visa lauksaimniecība ir pilnībā bankrotējusi. Vai valdībai ir padomā kāda lauksaimniecības subsidēšanas programma pa nozarēm, ņemot vērā pasaules un Eiropas pieredzi? Ja ir, tad kādi ir tās pamatprincipi? Ja nav, tad kāpēc šādas programmas nav, ņemot vērā, ka pasaulē tikpat kā visās valstīs lauksaimniecību subsidē? Katru nozari, protams, atsevišķi. Man vēl būs arī otrais jautājums.

J.Āboltiņš: Tātad par visu pasauli. Pasaulē tiešām daudz ko dara. Jautājumā par lauksaimniecības subsīdijām visam ir vēl blakus mērķis, ko mēs gribam sasniegt,– saglabāt diezgan augstu neražīgo izmaksu līmeni, tātad tur šīs subsīdijas tiek veiktas ar pavisam citu sociālekonomisko mērķi– tur tie ir vai nu zemes aizsardzības, vai iedzīvotāju saglabāšanas jautājumi, vai iekšējā tirgus aizstāvība vai kas cits.

Jautājumā par sižetā redzēto Polijas faktu. Polijā un Čehoslovākijā rit diskusija privatizācijas jautājumos, un es sapratu, ka mums būs pietiekami plaša informācija par šiem jautājumiem. Tad šī Polijas lauksaimniecības drāma pārsvarā ir saistīta ar to, ka tur zemīte ir sadalīta šaurās joslās, kas ir ārkārtīgi mazas pēc savas platības, līdz ar to tur ir ārkārtīgi augstas ražošanas izmaksas. Pārejot uz tirgus apstākļiem, pieņemot Starptautiskā valūtas fonda noteikumus un iesaistoties Starp­tautiskajā valūtas fondā, nenodarboties ar valsts protekcionismu... Šeit tirgū saduras šīs Polijas dārgās sviesta izmaksas ar lēto Francijas un citu valstu sviestu. Tāda situācija acīmredzot mums ir iespējama, tā ka pie visiem šiem jautājumiem strādāsim arī turpmāk.

J.Bojārs: Tātad tomēr ir gaidāma izsvērta valdības programma, kas, kur un par ko maksās, kur mēs piemaksāsim, par ko nemaksāsim un kāpēc? Tas tiek gatavots, vai ne? Kad mēs varam ko gaidīt?

J.Āboltiņš: Visas izmaiņas, kuras būs nepieciešamas cenu, nodokļu un citā politikā, pašlaik tiek gatavotas dokumentā, kur ir plānota 1992.gada tautsaimnieciskā programma. Šeit šīs novirzes, šīs trajektorijas, izmaiņas un tā tālāk tiks atspoguļotas, lai tās tur ietvertu.

J.Bojārs: Skaidrs. Un otrais jautājums. Tā kā jūs pagodinājāt mūs ar savu klātbūtni, tad otrais jautājums... Respektīvi, mēs iekļāvām darba kārtībā privatizācijas jautājumu, un man šeit ir kāds galvenās finansu inspekcijas dokuments, varētu teikt, pat sūdzība, kurā Finansu inspekcija sūdzas par to, ka Kandavas radiorūpnīca ar Ekonomikas ministrijas atļauju (radiorūpnīcā tajā brīdī strādāja 821 cilvēks) ir privatizēta un pārvērsta par kooperatīvu, neskatoties uz to, ka to aizliedz Ministru padomes 1990.gada 29.oktobra 186.lēmums un attiecīgs Augstākās padomes lēmums. Kāds bija iemesls šā Ministru padomes lēmuma pieņemšanai? Es nezinu, kas to ir parakstījis, bet tas ir noticis ar jūsu ministrijas atļauju. Vēl vairāk– 1990.gadā šai rūpnīcai nodokļi par līdzekļu pieaugumu ir atlaisti, arī ienākuma nodokli šī rūpnīca nemaksāja. Tas viss ir rakstīts šajā Finansu ministrijas sūdzībā, kas adresēta Augstākajai padomei, ka tas viss ir noticis ar jūsu atļauju. Kā jūs to izskaidrojat?

J.Āboltiņš: Bojāra kungs, vēsturiskās patiesības labad laikam vajadzētu nosaukt gadskaitli, kurā gadā Kandavas radiorūpnīcā tika izveidots šis kooperatīvs. Tas bija...

J.Bojārs: Jā, to es varu pateikt. Statūti tika apstiprināti 1989.gada 17.augustā. Taču, ja Ministru padomes lēmums to aizliedza un spieda likvidēt, tad acīmredzot vajadzēja pildīt arī Ministru padomes lēmumu.

J.Āboltiņš: Cik man ir informācijas, tad nebija tāda Ministru padomes lēmuma, ka vajag likvidēt visas izdotās valsts kooperatīvu atļaujas. Bez tam Kandavas radiorūpnīca nav vienīgais tā saucamais valsts kooperatīvs. Ir vairāki desmiti nomas attiecību uzņēmumu, ir vairāki desmiti arī šo tā saucamo valsts kooperatīvu, kuri tika izveidoti 1989.gada sākumā, vidū vai beigās. Tā ir viena no problēmām, kura būs jārisina privatizācijas gaitā, atdalot tagad valsts līdzekļus no kooperatīvos sastrādātajiem līdzekļiem.

J.Bojārs: Jā, šie kooperatīvi bija jālikvidē saskaņā ar Ministru padomes lēmumu līdz 1990.gada 31.decembrim. Paldies.

J.Āboltiņš: Ir kooperatīvi, kas darbojas divās īpašuma formās vienlaikus, šis lēmums ir par 31.decembri. Tādā gadījumā jūs informējusī Finansu inspekcija neraksta pareizi formulējumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Lucān!

J.Lucāns: Ministra kungs! Ja es pareizi sapratu, tad jūsu pozīcija lauksaimniecības subsidēšanas jautājumā ir ļoti stingra, un jūs nedomājat to mainīt. Šajā sakarībā es gribētu apšaubīt šīs pozīcijas pamatotību, jo mēs ļoti labi redzam, ka rūpniecība, pateicoties tam, ka tā lielākoties ir monopolizēta, spēj diktēt savas cenas, kādas tai ir vajadzīgas, bet tajā pašā laikā lauksaimniecības regulējamās cenas visu laiku lauksaimniecību nostāda bezizejas stāvoklī. Konkrēti minēšu tikai divus skaitļus. Vakar no šīs tribīnes Godmaņa kungs teica, ka rūpniecības uzņēmumu peļņa šā gada pirmajos mēnešos ir pieaugusi par 50 procentiem, nupat pirms dažām minūtēm Ģēģera kungs teica, ka šobrīd lauksaimniecībā apmēram 30 procenti lielsaimniecību ir kļuvušas maksātnespējīgas, tāpēc jūsu nostādne attiecībā uz dotācijām šajā reālajā situācijā man liekas ļoti īpatnēja.

J.Āboltiņš: Vispirms mana nostāja ir stingra attiecībā uz jebkurām subsīdijām– gan lauksaimniecībā, gan arī rūpniecībā. Attiecībā uz to, ka es nedomāju šo nodomu mainīt, varu atbildēt, ka to nekad neesmu teicis un nekad arī neesmu realizējis. Es vienmēr, kad uz galda ir skaitļi un argumenti, pilnīgi paļaujos uz argumentētiem skaitļiem. Runājot par Ekonomikas ministrijas vai šinī gadījumā– par manu personīgo nostāju, es varu teikt, ka mums vajadzētu nevis turpināt nodarboties ar valsts iepirkuma cenu tālāku lāpīšanu, bet vajadzētu valsts iepirkuma cenas noteikt tikai uz to produkcijas daudzumu, kas mums ir vajadzīgs slēgtajam patēriņam, tātad apmēram 30 procentu līmenī no tā, ko mēs šodien iepērkam par pilnām valsts iepirkuma cenām. Šīm valsts iepirkuma cenām jābūt pietiekami augstām, lai šis slēgtais patēriņš tiktu pilnīgi izpildīts un lai pārējais aiziet uz brīvo tirgu, vienlaikus, protams, šajā brīvajā tirgū ielaižot arī attiecīgos materiālos resursus, jo šodien, Lucāna kungs, jūs skaidri zināt, ka lauksaimniecībā paralēli cenu regulācijai ir centralizēta materiāli tehniskā apgāde.

J.Lucāns: Jā, es sapratu. Es nesapratu tikai to, kāda ir lauksaimniecības perspektīva. Tātad jūs tomēr esat ar mieru atteikties no domas par dotācijām? Vai beigu beigās lauksaimniecībā būs tirgus cenas? Es pašreiz neredzu atrisinājumu, par kuru jūs domājat izšķirties, vai mēs to nevaram šodien uzzināt?

J.Āboltiņš: Es domāju, ka šodien šinī svarīgajā jautājumā būtu ļoti grūti dot vieglprātīgus solījumus. Ir jautājumi, kuri visu laiku tiek analizēti un gatavoti nākamā gada tautsaimnieciskajām izmaiņām. Ar trim jaunos ekonomiskos apstākļos pavadītiem mēnešiem ir par maz, lai izdarītu nepieciešamos secinājumus par tik inertu sistēmu, kāda ir tautas saimniecība.

J.Lucāns: Es to ļoti labi saprotu, bet tiem cilvēkiem, kuri strādā uz vietas saimniecībās ražošanā, šī nenoteiktība tik ilgu laiku, es domāju, darbojas kā ļoti destabilizējošs faktors. Man liekas, ka to vajadzētu ņemt vērā. Taktika var būt tāda vai citāda, bet tomēr ir jābūt skaidram, ka beidzot būs kaut kāds risinājums, taču šobrīd šā risinājuma nav.

J.Āboltiņš: Es to pieņemu zināšanai.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Bukam.

S.Buka: */Ministra kungs! Premjerministrs Godmaņa kungs, uzstājoties Augstākajā padomē šā gada martā par zemes privatizācijas jautājumiem, teica, ka tā skars apmēram 90 procentus zemes, ka šogad nāksies pārliecināt pašreizējos zemes izmantotājus, lai viņi pabeigtu sējas darbus, izdarītu visus darbus un novāktu ražu. Ar kādām metodēm Ekonomikas ministrija kopā ar Lauksaimniecības ministriju plāno ieinteresēt pašreizējos zemes izmantotājus, lai mēs šogad nepaliktu bez ražas?/

J.Āboltiņš: */Nu, pirmkārt, tas.../

S.Buka: */Atvainojiet, ministra kungs! Krastiņa kungs teica– lai gan mēs anonīmus jautājumus it kā neizskatām, ka te prasot– agrāk teica, ka “ir viedoklis” vai “apspriedušies”,– lai runājot tikai valsts valodā. Man šeit nav problēmu. Jūs varat atbildēt valsts valodā./

J.Āboltiņš: Es teicu, ka pirmā interese ir jautājumā par cenām, kas tiek maksātas, lai tās būtu izdevīgas gan lielražotājiem, gan arī vājajām saimniecībām. Otrais jautājums ir tas jautājums, kuru katrā konkrētajā saimniecībā tā vai citādi atrisinās uz vietas, kā tas paredzēts šajos paju sabiedrības organizācijas dokumentos, šajos jaunsaimnieku zemes izdalīšanas noteikumos un līgumos.

S.Buka: */Tas ir savā ziņā likt slīcējam glābties paša spēkiem. Un jūs nevarat prognozēt iespējamo bankrotu skaitu. Jūsu rakstos presē sludināts, ka iespējami dažāda līmeņa bankroti./

J.Āboltiņš: Ja jūs gribat pierādīt to, ka lauksaimniecībā ir iespējams bankrots, tad es piekrītu. Jā, bankrots ir iespējams un ne tikai iespējams, tas pat būs. Ir sagatavots arī attiecīgs likumprojekts par šo notikumu.

S.Buka: */Paldies. Un otrais jautājums. Vai Ekonomikas ministrija neplāno jaunu koncepciju vai jaunu struktūru lauksaimnieciskās ražošanas sfēras vadīšanai? Un kāds ir ministra nevis personīgais, bet kā valdības locekļa vērtējums par Ekonomikas ministrijas darbību? Vai viņš uzskata, ka nepieciešams saglabāt Rūpniecības ministriju, kas daudzējādā ziņā ir saistīta ar lauksaimniecību. Ko viņš domā par tādu variantu, ka rastos jauna Lauksaimniecības mašīnbūves ministrija?/

J.Āboltiņš: Mans viedoklis jautājumā par ministriju skaitu tika izteikts jau 1990.gada aprīlī, tajā pašā laikā šis viedoklis tika izteikts kopā ar visai kategorisku prasību: ja mēs šodien izveidojam pietiekami lielu valsts struktūru, tad šai valsts struktūrai ir jāatļauj nostrādāt vismaz trīs četrus gadus, jo nepārtrauktā valdības maiņa noved tikai pie tā, ka tie cilvēki, kuri ir vēl kaut ko spējīgi darīt valdības lietās, praktiski no turienes aiziet, godīgi sakot, viņus elementāri pārpērk. Tādēļ es joprojām iestājos par to, ka izveidotā valsts pārvaldes struktūra– vai tā mums patīk vai nepatīk– ir mūsu pirmais bērns, un viņam jāļauj divus, trīs gadus nostrādāt. Protams, tas nekādā gadījumā neizslēdz to, ka mums ir jāizdara pietiekami stingra visu šo struktūru iekšējā revīzija gan skaita, gan arī funkciju ziņā. Ar visai ievērojamu strādājošo skaita samazināšanu Ekonomikas ministrija ir uzsākusi šādu darbu.

S.Buka: */Bet vai jūs nebaidāties, ka otra bērna jums vienkārši var nebūt? Ja pirmais tāds neizdevies?/

J.Āboltiņš: Pēc tam, kad virs parlamenta vairs nelido helikopters, es īpaši ne par ko nebaidos.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Zatuliviter!

V.Zatuliviters: */Cienījamo ministr! Sakiet, lūdzu, kāpēc Ekonomikas ministrija, tāpat kā visa valdība, realizējot savas pārvaldes funkcijas, izmanto tikai divas vadības sviras– cenas un nodokļus? Vai tiešām šis arsenāls ir tik nabadzīgs?/

J.Āboltiņš: Man šķiet, ka jums nav īsti pilnīgas informācijas, un es esmu gatavs šo informāciju izklāstīt sīkāk, tāpēc ka mēs izmantojam ne tikai cenas un nodokļus, mēs izmantojam arī citas valdības ietekmes sviras. Piemēram, arī mums redzamajā lauksaimniecības stabilizācijas jautājumā ir sagatavota konceptuāla pieeja, un tā daļēji tika realizēta šajā gadā– tā ir valsts budžeta līdzekļu izdalīšana attiecīgajām pašvaldībām un reģioniem, kā arī tautsaimniecības nozarēm, kur ir vajadzīga ekonomiskā aktivitāte. Attiecībā uz nākamo gadu mēs domājam šo procesu vēl tālāk konkretizēt, tā ka tiek izmantotas arī citas sviras, nevis tikai nodokļi un cenas.

V.Zatuliviters: */Un otrais jautājums, ja Prezidijs atļauj. Tas saistīts ar lauksaimniecību, kaut gan attiecas uz jums. Ir izrēķināts, ka fermerim, kas rodas privatizācijas procesā, ir vajadzīgs apmēram 100000 rubļu liels kredīts, lai iekļautos lauksaimnieciskajā ražošanā, bet šodien tādu ir apmēram 8 tūkstoši. Tātad vajadzīgi 800 miljoni, lai tie fermeri, kas jau parādījušies lauksaimnieciskās ražošanas privatizācijas procesā, varētu sākt strādāt. Jautājums jums kā ekonomikas ministram. Samazinoties ražošanai vispār, arī rūpnieciskajai ražošanai, kur ņemsim naudu lauksaimniecības finansēšanai?/

J.Āboltiņš: Es atkal gribētu atkārtot to, ko vakar teica premjers. Diemžēl mūs gaida ļoti sarežģīta problēma– nevis naudas trūkums, bet konkrēto resursu trūkums, jo, augot uzņēmuma peļņai un kredīta resursiem, tātad– arī nodokļiem, mums samazinās ražošana naturālajā izteiksmē.

Runājot par jautājuma pirmo daļu, par to, ka katram vajag 100000, es domāju, ka mēs iepriekšējās plānveida pieejas rezultātā šinī gadījumā pieejam tam centralizēti. Daudzos gadījumos šie 100 000 ir ideāls modelis. Uztaisi, atnes un noliec! Ir arī citi risinājumi, kuri šodien veiksmīgi tiek īstenoti. Protams, šī problēma ir visai aktuāla, bet tāda diemžēl ir visa mūsu tautsaimniecība.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kidem. Es uzreiz informēšu deputātus, ka vēl jautājuma uzdošanai ir pierakstījušies deputāti Imants Kalniņš un Ziedonis Ziediņš. Bez tam no mūsu sekretariāta ir atnākusi zīmīte, ka līdz ar to būtu jāpārtrauc jautājumu uzdošana. Bez tam ir arī viens rakstisks jautājums.

Lūdzu, deputāt Kide!

E.Kide: Man gribas atgriezties pie šā konkrētā mūsu Augstākās padomes lēmuma izpildes 1.punkta– par gaļas un piena cenām, konkrēti, par gaļas cenu. Vakar premjers pareizi argumentēja, ka politisko apsvērumu dēļ šīs mazumtirdzniecības cenas nedrīkst celt. Taču mēs dzirdējām, ka tajā pašā laikā rūpniecības peļņa pieaugusi par 50 procentiem. Vai jūs patiešām neuzskatāt, ka 1.punktu varētu realizēt, arī nepaceļot gaļas mazumtirdzniecības cenas, bet tomēr šo daļu nosedzot ar subsīdijām, lai lauksaimniecību šinī stāvoklī glābtu un izpildītu šo 1.punktu?

J.Āboltiņš: Mēs acīmredzot rīt valdības sēdē šo jautājumu izdiskutēsim kolektīvi, tas ir tas moments, kādēļ man ne visai patīk, ka pirms galīgā valdības kopviedokļa pieņemšanas katrs ministrs atskaitās atsevišķi, un tad viņš var izteikt savā ziņā nevis valdības kopviedokli, bet savu individuālo viedokli.

Runājot par subsīdijām, es jau teicu, ka subsīdijas ir tikai spekulācijas, melnā tirgus un pārējās ēnu ekonomikas barošana un nepārtraukta atbalstīšana. Daļa no tām subsīdijām, kuras mēs uzņēmumiem noņemsim, tūliņ aizies to cilvēku kabatās, kuri šo gaļu pārnēsā no vienas letes uz otru.

E.Kide: Cienījamais ministra kungs! Jūs arī pats jūtat, ka gaļas cenu mazumtirdzniecībā vairs augstāk nevar pacelt, jo tā ir uztaustījusi pašus griestus. Cilvēki vairs nepērk. Nav vis tā, kā Aleksejeva kungs saka, ka gaļas ir par daudz, bet daudzi vairs nepērk. Tātad pa šo ceļu mēs nevaram iet.

J.Āboltiņš: Kides kungs, tādā gadījumā mums visa enerģija ir jāveltī tam, lai padarītu šo gaļas ražošanu lētāku.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Imant Kalniņ! Jautājumu uzdošanu gatavojas noslēgt deputāts Ziediņš.

I.Kalniņš: Ministra kungs, vai jūs saredzat kaut kādu iespēju nākotnē samazināt Ekonomikas ministrijas darbinieku skaitu?

J.Āboltiņš: Es laikam atkārtojos, taču es jau teicu, ka sakarā ar desmit procentu finansiālo izmaksu samazināšanu šāda iespēja nevis pastāv, bet tā jau ir uzsākta, un mums aptuveni par 30 cilvēkiem jāsamazina štati burtiski tuvāko mēnešu laikā; mēs pašlaik skatām projektu, kuru noslīpēsim, un ar kolēģiem saskaņosim savas funkcijas. Es domāju, ka mēs vēl šā gada laikā varētu samazināt štatu apmēram līdz 100–120 cilvēkiem.

I.Kalniņš: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdošanu noslēdz deputāts Ziediņš.

Z.Ziediņš: Minēšu faktu. Valmieras mēbeļu kombināts, pārstrādājot koku, par 280 rubļiem ražo dīvānus–gultas, kurām mazumtirdzniecības cena ir 864 rubļi. Par šādu cenu šos dīvānus–gultas neviens normāls iedzīvotājs Latvijā vairs nepērk, un vajadzētu iestāties normālam procesam, kad produkcijas ir vairāk nekā pieprasījuma, un tad cena krītas. Tā vietā Ekonomikas ministrija pagājušajā piektdienā izdeva licenci vairāk nekā par miljonu rubļu šo preču izvešanai un realizācijai Austrumu tirgū, tādējādi mākslīgi uzturot šo nepamatoti uzpūsto cenu. Lūdzu, sniedziet paskaidrojumu, uz kāda pamata Ekonomikas ministrija vispār izdod šādu licenci par nepamatoti augstas cenas preču izvedumu.

Un otrs jautājums ar to ir ļoti saistīts– lūdzu republikas Augstākās padomes Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas, kā arī Rūpniecības komisijas vārdā 10 dienu laikā iesniegt 1991.gadā izvesto preču licences pēc nomenklatūras, norādot to cenas, un pretī (tā kā mums ir ienākusi arī tāda informācija)– analogu preču iepirkumu. Jūs zināt, par ko es runāju, jo no mūsu republikas jūs dodat izvešanas licences šīferim, tajā pašā laikā dodot iespēju citam resoram šo šīferi iepirkt. Bet tagad, lūdzu, atbildiet uz pirmo jautājumu.

J.Āboltiņš: Es domāju, ka uz šo pirmo jautājumu es atbildēšu kopā ar jautājuma otro daļu, jo tie ir cieši saistīti. Acīmredzot šim kombinātam bija kaut kādi resursi, kurus mēs centralizētā sadalē vairs nerealizējam.

Z.Ziediņš: Paldies. Vai es jums varu iedot šo pieteikumu, kādu es to gribu redzēt– nevis vispārēju atbildi, bet pēc pozīcijām: izstrādājuma cena, apjoms un kādai organizācijai izsniegts. Paldies.

J.Āboltiņš: Man te bija triju deputātu iesniegums par Latgali... Tas ir tas pats jautājums, kuru man uzdeva Stroganovs un par kuru runāja Ģēģers. Es par to jau izteicos; tas ir jautājums par jau minētajiem 393 miljoniem... Tā ka tas ir tas pats jautājums.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad Āboltiņa kungs ir atbildējis uz jautājumiem. Mums līdz pārtraukumam ir atlikušas 12 minūtes. Uz jautājumiem ir gatavs atbildēt arī Blektes kungs. Lūdzu.

J.Blekte, finansu ministra vietnieks: Godājamie Prezidija locekļi, godājamie deputāti! Atļaujiet man īsi informēt jūs par dažiem tiem jautājumiem, kuri šeit tika uzstādīti, un izdarīt dažus precizējumus, iekams sākšu atbildēt uz jautājumiem.

Deputāts Stroganovs uzstādīja jautājumu par 393 miljonu rubļu izdalīšanu palīdzības fondam un to, vai Ekonomikas ministrijai, varbūt pat Finansu ministrijai nav padomā šo summu atdot trešajā vai ceturtajā ceturksnī. Nē! Ar Ministru padomes 19.marta lēmumu ir skaidri pateikts, ka šīs summas ir jāizdala otrajā, trešajā un ceturtajā ceturksnī vienlīdzīgās daļās. Ja gadījumā mums budžeta ieņēmumu daļa pildīsies ievērojami labāk, nekā mēs prognozējam, tad varbūt pat būs iespējams kādu daļu no ceturtā ceturkšņa pārvirzīt uz trešo, varbūt pat uz otro ceturksni. Tas bija pirmais jautājums.

Otrais. Pie kā strādā Finansu ministrija attiecībā uz minēto Augstākās padomes lēmumu “Par agrārās reformas nodrošināšanu”? Kopā ar Lauksaimniecības ministriju, kopā ar Ekonomikas ministriju mēs vistiešākajā sakarā strādājam pie mazumtirdzniecības cenu izstrādāšanas vispirms piena produkcijai, kā tas bija paredzēts. Patlaban pēdējā mirklī ir izlemts jautājums arī par gaļas produkciju, tātad mēs piedalāmies arī šā jautājuma izstrādāšanā.

Nākamais. Par valsts iepirkuma cenu pārskatīšanu. Cienījamie deputāti! Rīt Ministru padomes Ekonomiskās reformas komisijā, ko vada Kalniņa kungs, tiek izskatīts jautājums tieši par šīs lauksaimniecības produkcijas indeksāciju atkarībā no rūpniecības produkcijas, šinī gadījumā tā būtu mašīnu vai izejvielu piegādātāju indeksācija, lai to ņemtu vērā, attiecīgi nosakot kompensāciju lauksaimniecības uzņēmumiem, pret kuru Āboltiņa kungs iebilst, proti, ka dotēšana... Tas katrā gadījumā būs jāskata konkrēti, vai tā būs dotēšana vai varbūt mēs iesim pa citu ceļu un iesniegsim Augstākajā padomē priekšlikumus, izejot no otrā ceturkšņa darbības rezultātiem, proti, vadoties pēc tā, kā būs strādājusi rūpniecība. Tad varbūt vajadzēs pārskatīt nodokļu sistēmu, lai radītu attiecīgus līdzekļus lauksaimniecības finansēšanai. Es neatkārtošos. Ģēģera kungs jau teica, ka 8 miljoni rubļu, kas ir paredzēti pirmās iedaļas 7.apakšpunktā, ir atvērts finansējums. Mēs palūgsim Ģēģera kungu, varbūt pat pakontrolēsim, lai šī summa nonāktu līdz katram rajonam un tālāk arī līdz katrai saimniecībai.

Runājot par Latgales programmu, man ir jāinformē, ka gadījumā, ja netiks mainīts Ministru padomes protokols, kas tika pieņemts 10.aprīlī sakarā ar to, ka PSRS Valsts banka ir atcēlusi... Un mēs gaidām tādu atcēlumu, lai tas atnāktu arī līdz republikai. Tas ir procentu likmes paaugstinājums par tiem kredītiem, kuri tika izsniegti līdz 1.novembrim, bet šeit, nosakot iepirkuma cenas, kā arī šo palīdzības fondu, tika ņemts vērā, ka būs jāsamaksā papildu procenti 50 miljonu rubļu apmērā. Mēs Ministru padomē ierosinājām, un pagaidām Ministru padomes sēdē tika atbalstīts Siliņa kunga priekšlikums par to, ka vajadzētu novirzīt līdzekļus, kas Lauksaimniecības ministrijas sadārdzinājuma kompensācijas fondā paredzēti paaugstināto procentu likmju segšanai par agrāk izsniegtajiem kredītiem, finansiālās palīdzības sniegšanai Latgalei– tās sociālās sfēras attīstībai un 1990.gada otrās puses nelabvēlīgo klimatisko apstākļu radīto zaudējumu segšanai. Es vēlreiz atkārtoju– šie līdzekļi rodas sakarā ar to, ka par agrāk izsniegtajiem kredītiem ir pieņemts PSRS Augstākās padomes lēmums, kas paredz, ka par šiem kredītiem procentu likmes netiks paaugstinātas. Tas bija papildinājums pie tā, par ko uzstājoties runāja Ģēģera kungs un Āboltiņa kungs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad jautājumu uzdošanai pagaidām ir pierakstījušies četri deputāti, bet līdz pārtraukumam atlikušas sešas minūtes. Pirmajam, lūdzu, vārds jautājumu uzdošanai deputātam Grūbem.

G.Grūbe: Cienījamais Blektes kungs! Es katrā ziņā šinī gadījumā nevaru jums uzdot jautājumu kā valdības pārstāvim, bet vienkārši kā finansu ministra vietniekam, jo, es domāju, jums ir saistošs Latvijas Republikas Ministru padomes 1991.gada 19.marta 79.lēmums, kur 5.punktā skaidri un gaiši bija rakstīts, ka Finansu ministrijai piecu dienu laikā jāsagatavo iesniegšanai Latvijas Republikas Augstākajā padomē priekšlikumi, kuros būtu paredzēta sadārdzinājuma kompensācijas fonda izveidošana 393 miljonu rubļu apmērā. Rēķinot no 19.marta, pēc piecām dienām ir 24.marts, kad Augstākajai padomei vajadzēja saņemt šo materiālu. Tālāk šis jautājums tika dublēts ar Augstākās padomes 27.marta lēmumu, kad Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijai un Apvienotajai budžeta komisijai līdz 15.martam vajag izskatīt šo jautājumu un iesniegt to apspriešanai Augstākajā padomē. Patlaban, kā saka, jautājums ir apstājies, un tāpēc līdz šai dienai praktiski ne Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija, ne arī Apvienotā budžeta komisija šādus priekšlikumus nav saņēmusi. Tātad Finansu ministrijas darbinieki nepilda republikas Ministru padomes lēmumus un, bez šaubām, arī Augstākās padomes lēmumus.

J.Blekte: Varu atbildēt tikai to, ka republikas Finansu ministrija priekšlikumus par 393 miljonu izdalīšanu Ministru padomē iesniedza 27.martā. Par to tālāko likteni varu ziņot tikai to, ka Ministru padomes Prezidijs šo jautājumu izskatīja 10.aprīlī. Par tālāko, kāpēc tie nav nonākuši līdz šejienei, atļaujiet man neinformēt.

G.Grūbe: Jā, paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kide!

E.Kide: Man patiešām izbrīnu rada tas, ka neviens no ministriem, kas uzstājās, un arī jūs, Blektes kungs, nezināt, kādēļ līdz Apvienotajai budžeta komisijai nav nonākuši šie skaitļi. Mani interesē arī Grūbes kunga uzdotais jautājums par 393 miljoniem, lai varētu sastādīt Apvienotās budžeta komisijas lēmumu par budžeta izmaiņām. Mani interesē vēl tas, vai jūs dosit arī ziņas par tiem 200 miljoniem iepriekšējo kredītu dzēšanai līdz 1983.gadam, vai kāda daļa no naudiņas būs paredzēta arī tam. Un trešais– tie 49 miljoni infrastruktūras atjaunošanai, pie kā mēs apstājāmies. Vai būs tā, ka mēs vismaz aptuveni to zināsim, un kad tās ziņas varētu mums ienākt?

J.Blekte: Runājot par pirmo jautājumu, proti, par 393 miljoniem… Jūs prasījāt par infrastruktūru?

E.Kide: Nē, par infrastruktūru un 200 miljoniem kredītu dzēšanai līdz 1983.gadam.

J.Blekte: Atvainojiet, jā… Šinī, tas ir, Augstākās padomes lēmumā, ir rakstīts, ka 1991.gadā lauksaimniecības uzņēmumiem ir paredzēts dzēst līdz 1983.gadam izsniegtos ilgtermiņa aizdevumus. Pagājušajā gadā tika dzēsti 213 miljoni rubļu, un līdz ar to visi nokavētie aizdevumi, kas bija izsniegti ilgtermiņā un bija saistīti ar 1983.gadu, ir dzēsti. Šinī gadā pēc iepriekšējām ziņām, ja man ir pareiza informācija, šādi aizdevumi būtu jādzēš apmēram 60 miljonu rubļu apmērā, ja tiem šinī gadā iestājas dzēšanas termiņš un tie ir izsniegti līdz 1983.gadam. Gada laikā būs jāmeklē šādi līdzekļi un jāsniedz priekšlikumi Augstākajai padomei.

E.Kide: Tikai gada laikā? Tātad šinī ceturksnī lauksaimniecība nevar cerēt uz šiem līdzekļiem?

J.Blekte: Šinī projektā, kas šeit iesniegts, tas nav paredzēts. Ja gadījumā tiek paredzēta šī summa, tad ir jāpalielina budžeta deficīts.

E.Kide: Un tagad, lūdzu, par 49 miljoniem, kas paredzēti infra­struktūrai.

J.Blekte: Par 49 miljoniem… Es tikko informēju, ka no 393 miljoniem 50 miljoni rubļu ir paredzēti palielinātā bankas aizdevuma procenta atmaksai. Sakarā ar to, ka PSRS banka ir atteikusies no nodoma palielināt kredīta procentus, kas izmaksāti līdz pagājušā gada 1.novembrim, Ministru padome ierosināja 46 miljonus no šīs summas novirzīt, kā tas ir paredzēts, Latgales zonai...

E.Kide: Vai tas ir domāts bērnudārzu un citu objektu pabeigšanai un infrastruktūras veidošanai?

J.Blekte: …jo Latgales zonai ir 46 miljoni, un tur vēl paliek pāri. Tā ka varēs uzcelt arī zināmu daļu objektu sociālajai un kultūras sfērai.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, mums ir jāizlemj par savu tālāko darbību. Debatēs vēl papildus ir pierakstījušies deputāti Zaščerinskis un Aleksejevs, taču mums ir sācies pārtraukums. Vairākums izsakās, ka mēs pusstundu atpūtīsimies un tad turpinām iesākto. Paldies.

Sākas pusstundu ilgs pārtraukums.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Ir vēl vairāki jums adresēti jautājumi. Pirmais jautājumu uzdod deputāts Blažēvičs.

J.Blažēvičs: Godājamais Blektes kungs! Man ir divi jautājumi: sakiet, kad Finansu ministrija varētu iesniegt Augstākās padomes deputātiem pārskatu par valsts budžeta ieņēmuma daļas izpildi par pirmo ceturksni?

J.Blekte: Tādu pārskatu, es domāju, Ministru padome varētu iesniegt aprīļa pēdējās dienās.

J.Blažēvičs: Kā, lūdzu?

J.Blekte: Aprīļa pēdējās dienās…

J.Blažēvičs: Es gribētu, lai jūs šo vārdu turētu.

Otrais jautājums: sakiet, vai jūs paredzat kādus grozījumus apdrošināšanas jautājumos laukos? Jo šobrīd, teiksim, zemnieku sētās ir šīs leikozās govis, piemēram, Ventspils rajonā ir gadījums, ka zemnieku sētā ir bijušas septiņas leikozas govis, un šī saimniecība šobrīd ir izputējusi. Kā šādā gadījumā būs ar valsts apdrošināšanu? Kādas izmaiņas jūs šajā jomā varētu paredzēt? Paldies.

J.Blekte: Ja šie dzīvnieki ir bijuši apdrošināti, tad tādā gadījumā zemniekam ir tiesības saņemt apdrošināšanas atlīdzību atkarībā no tā, vai lopi bijuši apdrošināti tikai uz brīvprātības principa vai bijuši apdrošināti pēc obligātajām apdrošināšanas likmēm.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Fels!

A.Felss: Cienītais Blektes kungs! Man ir tāds jautājums. Ar agrāro reformu nesaraujami saistīti arī jautājumi, kas skar īpašumus un tā tālāk. Tātad pašreiz liels darbs ir jāveic Zemes arhīvam sakarā ar likumu par konversiju, ko mēs acīmredzot tuvākajā laikā pieņemsim. Šis darbs taps vēl intensīvāks un prasīs lielāku apjomu, bet tajā pašā laikā no 2,1 miljona rubļu, kas bija nepieciešami arhīvu darba nodrošināšanai, iedalīti ir tikai 1,4 miljoni. Vai jūs esat par to lietas kursā un vai uzskatāt, ka konkrētajos apstākļos tas ir optimālais risinājums, jo sekas var būt tādas, ka ir jāsamazina štati, lai gan cilvēki šobrīd tikai par 50 procentiem tiek galā ar saviem pienākumiem.

J.Blekte: Cik man ir zināms, prasības, ko līdz šim bija iesniegusi Galvenā arhīvu pārvalde, ir apmierinātas pilnībā. Varbūt ir kaut kādi jauni pieprasījumi, bet tie, iespējams, nav nonākuši līdz Finansu ministrijai. Ja ir vajadzība, es varu jūs personīgi speciāli informēt par šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Zaščerinski! Nav zālē? Un deputāts Aleksejevs tagad atteicās no jautājuma uzdošanas. Viņš to uzdos vakarā valdības informācijas stundā. Paldies.

Mums jautājumu vairāk nav, bet ir viens rakstisks ierosinājums, kurā deputāts Kurdjumovs lūdz balsot par debašu atklāšanu sakarā ar šo saņemto informāciju. Klāt ir pierakstīts vēl tas, ka to atbalsta arī Grūbes kungs. Tātad ir lūgums likt šo jautājumu par debašu atklāšanu uz balsošanu. Sākumā reģistrēsimies un pēc tam izteiksimies. Lūdzu deputātus reģistrēties. Godājamie “zaļo” partijas pārstāvji vēl var paspēt reģistrēties. Paldies. Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 99 deputāti.

Balsosim par jautājumu par debašu atklāšanu sakarā ar šo informāciju. Par balsošanas motīviem, lūdzu, vārds Breša kungam.

V.Bresis: Es visnotaļ cienu šīsdienas darba kārtības jautājumus, taču uzskatu, ka to lietderības koeficients ir ārkārtīgi niecīgs. Tāpēc šajā sakarībā man ir alternatīvs priekšlikums. Man šķiet, ka tālāk nebūtu jēgas diskutēt, jo diez vai mēs kaut ko prātīgu vispār esam spējīgi pieņemt. Man skaidrs ir vienīgi tas, ka šodien mums netika sniegta pilnīga atskaite par šā lēmuma izpildi. Atbildi mēs esam saņēmuši tikai par dažiem punktiem, kāpēc tie nav izpildīti. Bez tam mēs tik un tā nevaram šo lēmumu mainīt, jo netika izteikti priekšlikumi par šā lēmuma izmaiņām. Man šķiet, ka arī cienījamo ministru atbildēs tomēr bija daudz neskaidrību, pretrunu, un man pat brīžiem likās, ka tie ir nepilnīgi dati, kuri tomēr prasītu, pēc manas uztveres, stenogrammas izpēti un šo faktu pārbaudi, jo tie kā objektīvi ir sniegti republikas parlamentam.

Tāpēc man būtu pavisam cits alternatīvs priekšlikums. Ja parlaments ciena to disciplīnu, kuru tas vēlas ieviest mūsu republikā, tad vajadzētu radīt apmēram desmit deputātu lielu grupu, kura varētu visu šo darbu izpētīt un novērtēt, kāpēc šis lēmums nav sagatavots, kā arī novērtēt ministru atskaites un, teiksim, parīt no rīta iesniegt mums savus rakstveidā sagatavotos priekšlikumus. Grupas sastāvu esmu gatavs nosaukt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, pirmais mikrofons.

J.Kinna: Es domāju, ka šobrīd nav lietderīgi atklāt debates, jo mēs esam parādījuši to, ka valdībai šis lēmums par agrārās reformas nodrošināšanu būs jāizpilda. Es ceru, ka cienījamie ministri to saprata, un ļausim, lai Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija, kurai šā lēmuma izpilde ir jākontrolē, to arī kontrolētu un vajadzības gadījumā to atkal iesniegtu plenārsēdē apspriešanai.

G.Grūbe: Es, cienījamie kolēģi, nevaru piekrist, ka mēs tagad vienkārši pārtrauktu jebkādas debates par šo jautājumu, jo situācija ir ļoti interesanta: no Augstākās padomes lēmuma, kurš pieņemts 27.martā, pieciem punktiem, kuri bija jāizpilda līdz 15.aprīlim, nav izpildīti visi pieci. Tātad visi pieci no pieciem nav izpildīti. Es domāju, ka tā ir ārkārtēja situācija, it sevišķi tad, ja tas ir saistīts ar laukiem un nav izpildīts, lai gan tur patiešām ir ļoti saspringta situācija. Es patiesi domāju, ka par to man nevajadzētu nevienu aģitēt. Un tāpēc mums debates būtu jāatklāj tieši par to, kā mēs varētu virzīties tālāk uz priekšu, jo turpmāk var būt tāda situācija, ka vispār neviens vairs nepilda Augstākās padomes lēmumus, ja reiz mūsu izpildorgāns, mūsu Ministru padome, nav izpildījusi šos ļoti svarīgos pasākumus par lauksaimniecību. Es domāju, ka tieši tāpēc vajag atklāt debates par to, kā tad mēs turpmāk šādos gadījumos rīkosimies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Cilinski!

E.Cilinskis: Es domāju, ka mēs varētu nobalsot par kompromisa priekšlikumu– atklāt debates un tad dot vārdu Grūbes kungam un, teiksim, Kurdjumova kungam kā vienam pārstāvim no opozīcijas frakcijas, un pēc tam balsot par debašu pārtraukšanu, jo abi deputāti šo jautājumu ir sagatavojuši, tāpēc varbūt nebūtu pareizi liegt viņiem vārdu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu pirmais mikrofons.

F.Stroganovs: */Cienījamie kolēģi! Paskatieties, kas pie mums notiek pēc tam, kad pieņemam vienu vai otru normatīvo dokumentu. Pilnā apjomā nav izpildīts lēmums, kuru mēs pieņēmām martā.
Var iebilst, ka pagājis ļoti neilgs laiks– nepilnas trīs nedēļas. Bet ir taču cits normatīvais dokuments, kura termiņš pagājis jau pirms pusgada, bet arī tas nav izpildīts. Un šodien, uzdodot jautājumus diviem ministriem, personīgi es nesaņēmu pilnīgas atbildes. Lauksaimniecības ministrs man atbildēja, ka viņš nav kompetents, ka šajā jautājumā atbilstošie lēmumi jāpieņem deputātiem, tas ir, Augstākajai padomei. Kaut gan mēs jau pērnā gada 11.novembrī pieņēmām lēmumu par līdzekļu iedalīšanu Latgalei 67 miljonu rubļu apjomā, šodien šī nauda vēl nav iedalīta. Un neviens par to nav atbildīgs. Ekonomikas ministrs teica, ka šis jautājums jārisina finansu ministram. Lūk, kā sanāk: lēmums pieņemts, pusgads paiet, neviens to nepilda, bet mēs uzskatām, ka tas nav aktuāli un par to debatēt nav jēgas.

Es personīgi uzskatu, ka debates jāatklāj, lai katrs deputāts var izklāstīt savu viedokli par izpildvaras attieksmi pret mūsu pieņemtajiem dokumentiem un to izpildi, par atbildību. Citādi mums vispār nav nozīmes šeit pieņemt normatīvus dokumentus, jo tie netiks izpildīti. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vai vēl kāds vēlas izteikties par balsošanas motīviem? Lūdzu, deputāt Kide!

E.Kide: Es atbalstu Cilinska kunga priekšlikumu par ļoti īsām debatēm un pēc tam arī Breša kunga priekšlikumu, lai komisija šo lietu patiešām izanalizē, taču Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijai, manuprāt, to nevajadzētu uzdot, jo tā jau gatavo lēmumu par nepaveikto darbu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad praktiski ir pieci priekšlikumi, bet es jūtu, ka mēs varbūt varēsim balsojumus apvienot.

Pirmais priekšlikums jau tika rakstiski iesniegts– atklāt debates šajā jautājumā bez jebkādiem ierobežojumiem.

Otrais bija Breša kunga priekšlikums– neatklāt debates, bet radīt komisiju, kas izpētītu stenogrammas par valdības darbību šā lēmuma izpildē, un lai šī komisija ceturtdien no rīta mums plenārsēdē varētu ziņot par savas darbības rezultātiem un iesakāmajiem pasākumiem.

Trešais priekšlikums– vispār neatklāt debates. Taču es domāju, ka mēs šo balsojumu varētu apvienot ar pirmo, jo, ja nobalsosim par debašu atklāšanu, tad dabiski... Kaut gan ir jābalso atsevišķi, lai nebūtu...

Ceturtais ir Cilinska priekšlikums– atklāt debates, bet debates saīsināt un dot vārdu tikai deputātiem Grūbem un Kurdjumovam.

Piektais balsojums ir par deputāta Kides priekšlikumu– dot vārdu deputātam Grūbem un deputātam Kurdjumovam un tad, pēc Breša kunga ierosinājuma, radīt komisiju, kas izpētītu šos rezultātus. Ir šādi pieci balsojumi. Tā kā vairāki deputāti ir ienākuši zālē, es aicinu vēlreiz reģistrēties, lai nebūtu pārpratumu. Balsosim par visiem pieciem priekšlikumiem un pieņemsim to, kuram būs relatīvs balsu vairākums. Lūdzu rezultātu. Ir reģistrējušies 96 deputāti.

Godājamie kolēģi, sāksim balsošanas procedūru! Tātad pirmais balsojums ir ļoti vienkāršs– atklāt vispārējās debates bez jebkādiem ierobežojumiem un noteikumiem. Lūdzu balsošanas režīmu. Vai deputātam Muciņam nestrādā balsošanas pults, ja? Rezultātu! 46– par, 25– pret, un 21– atturas. Paldies. Jā, es Muciņa kunga balsi pieskaitīju! Viņš ir pret.

Otrais priekšlikums ir Breša kunga priekšlikums– neatklāt debates, bet radīt komisiju, kas izpētītu šo jautājumu un ceturtdien mums ziņotu. Tātad tūlīt būs otrais balsojums– neatklāt debates un radīt komisiju. Balsosim. Lūdzu rezultātu. 36– par, 36– pret, 17– atturas. Kā es saprotu, Movela kungs ir par. Tātad 37– par. Paldies.

Trešais balsojums ir ļoti radikāls– neatklāt debates un bez jebkādiem komentāriem uzdot komisijām pielikt punktu šim jautājumam. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim. Lūdzu rezultātu. Par– 22, pret– 50 un atturas– 20. Paldies.

Ceturtais balsojums– atklāt debates, bet dot vārdu tikai deputātiem Grūbem un Kurdjumovam. Lūdzu, balsosim. Rezultātu! Par– 49, 23– pret un 19– atturas. Pagaidām vadībā izvirzās šis priekšlikums.

Piektais balsojums ir kompromisa variants, ko ieteica deputāts Kide,– dot vārdu debatēs deputātiem Grūbem un Kurdjumovam un pēc tam radīt komisiju, kas izpētītu šo jautājumu, kā to ieteica deputāts Bresis. Lūdzu, balsosim. Rezultātu! 67– par, 16– pret un 6– atturas. Tātad pārliecinoši ir uzvarējis balsojuma pēdējais variants– mēs atklājam debates.

Vārds deputātam Grūbem. Gatavojas deputāts Kurdjumovs, bet pēc tam uzstāsies deputāts Bresis un nosauks iespējamo komisijas sastāvu.

G.Grūbe: Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Cienījamie viesi! Jautājums, es domāju, ir ļoti būtisks. Es jau par to izteicos, runādams par balsošanas motīviem, ka Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmums par agrārās reformas nodrošināšanu ir ļoti būtisks Latvijas laukiem, un es domāju, ka pēc Ministru padomes 79.lēmuma, kurš praktiski bija zināms visiem lauku cilvēkiem, un viņi arī gaidīja, ka 15.aprīlī Augstākā padome un valdība ziņos par šo pasākumu izpildi. Taču pašreiz mēs esam ļoti interesantā situācijā, un tāpēc es lūdzu atklāt debates, jo, kā es jau minēju, no pieciem lēmuma punktiem, kuri bija jāizpilda līdz 15.aprīlim,– šie visi pieci jautājumi par lauksaimniecības finansēm– tie nav izpildīti. Man vakardien frakcijas sēdē ļoti interesanti bija noklausīties Godmaņa kungu, ka arī valdības vadītājs praktiski izteicās par to, ka varbūt to pildīsim, bet varbūt arī ne. Es arī no atsevišķu cienījamu ministru runām sapratu– vai tad kaut kāds lēmums vispār ir īsti jārealizē?

Tā kā mani šī doma patiešām neliek mierā arī pašreiz, tad man ir trīs konkrēti priekšlikumi, un es negribu vairs garāk par šo jautājumu izteikties. Es katrā ziņā tomēr ierosinātu mūsu komisijām, tas ir, Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijai, kā arī Ekonomikas komisijai un citām komisijām, izskatīt jautājumu par Ekonomikas ministrijas lietderību Latvijas Republikā, jo šis jautājums ir ļoti būtisks. Es šodien dzirdēju cienījamā Āboltiņa kunga uzstāšanos, un man personiski pret viņu kā personu nekas nav pretī, bet es ļoti skaidri dzirdēju, ka ministrs vēl strādājot, bet Ekonomikas ministrija jau ir pārtraukusi strādāt. Es dzirdēju arī atbildes uz jautājumu par to, vai Ekonomikas ministrija vispār strādā pie šīm cenām, un tur es dzirdēju, ka tad, ja Lauksaimniecības ministrija kaut ko iesniegs, tad mēs skatīsimies...

Otrais jautājums ir par materiālo nodrošinājumu. Es sapratu, ka Ekonomikas ministrija vispār nav informēta, ka kaut kas tāds vispār lauksaimniecībai ir vajadzīgs, tā ka es katrā ziņā ierosinu šīm komisijām izskatīt jautājumu par Ekonomikas ministrijas kā tādas vajadzību Latvijā, jo mani nodokļu maksātāji– no viņiem man ir oficiāls iesniegums– uzskata, ka šāda ministrija nav vajadzīga, ja tā nepilda savas funkcijas. Jāsaka atklāti, ka rūpnieki lauksaimniekus vienkārši aplaupa, un, ja mēs kādreiz parlamentā runājam, ka lielsaimnieki vienīgie raud par šīm cenām, nodokļiem un tā tālāk, tad tagad zemnieki man ir oficiāli iedevuši iesniegumu, ka viņi vairs negrib strādāt laukos un negrib kopt zemi. Es domāju, ka tālāk mums vairs nav kur iet.

Nākamais moments, ko es ierosinu. Es konsultējos ar juristiem, viņi man skaidri un gaiši pateica, ka mēs laikam nevaram veikt nekādas soda sankcijas ne pret valdības vadītājiem, ne arī pret ministriem, mēs nevaram likt viņiem maksāt naudas sodus vai arī uzlikt miesas sodus. Tāpēc man šeit ir tikai priekšlikums– dot valdībai nedēļu laika, lai tā izskata šos jautājumus, un otrdien valdības vadītājs varētu dot atbildes ziņojumu par šā lēmuma izpildi, jo šis jautājums nevar karāties gaisā.

Un, visbeidzot, es lūdzu Likumdošanas jautājumu komisiju tomēr piestrādāt pie šā jautājuma procedūras,. Jo tas ir kaut kas unikāls, ka izpildvara nepilda Augstākās padomes lēmumus. Es domāju, ka tādā veidā mēs varam nonākt ļoti interesantā situācijā, un, kā man paskaidroja jurists, neviena tāda normatīvā akta nav. Tāpēc es lūdzu izskatīt šo jautājumu Likumdošanas jautājumu komisijā un dot mums atbildi uz šiem jautājumiem. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies Grūbes kungam. Vārds deputātam Kurdjumovam. Tikai ir lūgums– ja deputāti debatēs piedāvā kādu lēmumprojektu, būtu vēlams, lai tas būtu iesniegts rakstiski, lai mēs varētu balsot.

L.Kurdjumovs: */Godāto priekšsēdētāj! Godātie kolēģi! Es gribu pats sev un arī jums uzdot dažus jautājumus. Par nožēlu, neraugoties uz to, ka, pateicoties jums, es stāvu šajā tribīnē, atbildes uz saviem jautājumiem es nevaru rast.

Jautājumiem ir šāds saturs. Varbūt atceramies Krastiņa kunga nopietno paziņojumu no šīs tribīnes mūsu darba pirmajās dienās, ka mēs nu esam atbildīgi par visu, jo esam uzvarējuši un iecēluši valdību. Es nenovēršos no parlamenta, bet negribētu, ka deputāti novērstos no valdības. Es tagad neuzņemos būt par advokātu ministriem, kas šodien piedalās mūsu sēdē, bet no šīs tribīnes esmu jau teicis, ka, pirms kaut ko pieprasīt no ministriem, pašiem jāizanalizē, līdz kādai pakāpei loģiski un pamatoti parlaments pats ir risinājis problēmas, kas saistītas ar budžeta ieņēmumiem un izdevumiem. Cik vienkārši mēs samazinājām sociālos nodokļus, uzskatot, ka gan jau kaut kā budžetā atradīsies līdzekļi nepieciešamajām izmaksām! 27.martā, kad šeit apspriedām 27 deputātu vēstuli par ekonomikas ministra atstādināšanu, es prasīju izveidot deputātu komisiju. Es runāju par nepieciešamību izveidot šādu deputātu grupu, komisiju, kādu šodien pieprasīja Vilnis Hilbertovičs, un acīmredzot beigu beigās mēs to izveidosim. Komisija izanalizēs visas šīs problēmas. Es gribu, neizvairoties no atbildības, kopā ar visu parlamentu pamatīgi izanalizēt pašreizējo situāciju, kas radusies republikā. Es to jau teicu Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas sēdē.

Man nav īpaši ērti atsaukties pašam uz sevi, taču ne senāk kā pirms septiņiem vai deviņiem mēnešiem es no šīs tribīnes lūdzu dot likumu pieņemšanas struktūrshēmu ar visu republikas pārvaldes orgānu mij­iedarbību, lai mēs zinātu, kas ir pirmais, kas otrais, kas par ko ir atbildīgs. Šodien varu jums no šīs tribīnes pastāstīt, ka kuluāru sarunās pēdējās rindās noskaidrots, ka Ekonomikas ministrija vairs nenodarbojas ar limitu sadali lauksaimniecības reģionālajai mašīnbūvei, bet tagad jau ir aprīlis. Man jautājums: kas ar to nodarbojas? Kas tās par valūtas lietām, par kurām četri deputāti– Grūbe, Stroganovs, Rāzna un es– uzrakstījām vēstuli premjerministram. Lai gan Imants Antonovičs Daudišs laipni uzņēmās rūpes sagādāt atbildi, tās nu jau pusotra mēneša nav. Un ilgi nav atbildes arī uz jautājumu, kur ņemt valūtu, lai samaksātu par to, ko jau esam nopirkuši. Žēl, ka šodien nav klāt galvenā valūtas pārvaldītāja, viņam pajautāt nav iespējams. Jo Finansu ministrija nedala valūtu. Republikā ir vēl “galvenais”, kam jāatbild par valūtu. Un es varu pastāstīt, kāpēc tā notiek.

Mūsu valdība un mūsu Augstākā padome nevērīgi izturas pret to lēmumu izpildi, ko pieņēmusi iepriekšējā Ministru padome Breša vadībā. Piemēram, netiek pildīts 1990.gada marta lēmums Nr.62 par lauksaimnieciskā kompleksa materiāli tehnisko apgādi, tas atdots aizmirstībai, tāpat kā visa lauksaimnieciskā kompleksa apgādes sistēma. Es nemaz nerunāju par to, par ko stāstīja deputāts Grūbe, ka Augstākās padomes lēmums, ko mēs šeit pieņēmām, nav izpildīts. Nu labi, ministri un premjerministrs divarpus nedēļās nav paspējuši sagatavot materiālus par svarīgām problēmām. Varēja taču pateikt, ka tas izpildāms nevis līdz 15., bet līdz 25.datumam. Varbūt nevajadzēja pieņemt lēmumu, bet īsu steidzamo pasākumu plānu, ievērojot, ka republikā sākas sējas darbi, bet izvērstu lēmumu gatavot pēc tam. Kas tās par bailēm no Augstākās padomes un premjerministra? Man tas nav saprotams. Mēs tiešām nonāksim tādā situācijā, ka šajā parlamentā ņemsim nost ministrus, kurus iecēlām pirms deviņiem mēnešiem. Ja tāds ir mūsu mērķis, ja tas ir Augstākās padomes un tās vairākuma uzdevums, tad darīsim to šodien, ko tur gaidīt. Nedēļas laikā nekas nemainīsies un nekas neuzlabosies. Lauksaimniecības ministrijas sagatavotais lēmums, kas bija likts gatavot Ministru padomei, ir tik apjomīgs, tik nopietns un varens, ka tikai vīzas vien tam būs jāvāc divas, trīs dienas. Ar visu savu cieņu Dainim Petrovičam Ģēģeram, esmu absolūti pārliecināts, ka rīt tas nebūs parakstīts. Tas ir pārāk nopietns, pārāk detalizēts. Man rokās ir tā eksemplārs, tāpēc ka piederu šai struktūrai. Es domāju, ka mums laiks kļūt nopietnākiem un atbildīgākiem, pirmām kārtām Augstākajai padomei. Augstākajai padomei vispirms vajag vairāk profesionalitātes, pēc tam varam runāt par prasīgumu izpildītājiem. Jāizanalizē, ko mēs dodam, ko mēs prasām, kā apjēdzam vajadzības un iespējas.

Tālāk. Mums visiem ir zināms, ka šeit ir daudz pārstāvju no laukiem, zinām, ka šodien katrs mazais gailēns gatavs pārdot ārpus republikas to, kas šeit ražots, lai ievestu to, kas vajadzīgs. Ar to līdzās Resursu ministrijai nodarbojas dažādas firmas, kooperatīvi, pašas saimniecības. Šeit premjers teica, es tikai neatceros, cik tūkstošu kubikmetru koksnes ir izvests no republikas. Es viegli jums varu pierādīt, ka koksni republikā mēs arī ievedam, par to tērējot savus resursus. Man atkal ir neērti atsaukties pašam uz sevi, taču es no šīs tribīnes, kad izskatījām ražošanas jautājumus 1990.–1991.gadam, prasīju izveidot valsts rezervju sistēmu. Ne to nožēlojamo sistēmu, kura ir šodien un kurā galvenā rezerve ir mikroautobuss “Latvija”. Visi pārdod žāvētu desu, viens par miljonu rubļu, cits par 500 tūkstošiem, pieņemsim. Vai mēs ar to nodarbojamies? Vai mēs tam esam veltījuši pienācīgu uzmanību? Vai mūs interesē, ar ko esam bagāti, kā dzīvo republika?

Es beidzu. Es nepavisam neaizstāvu valdību, bet domāju, ka pirms valdības gāšanas, kuru paši esam iecēluši, jāpaskatās spogulī. Pateicos par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Paldies. Un tagad vārds Breša kungam.

V.Bresis: Godātie kolēģi! Uzskatu, ka būtu nepieciešams izveidot deputātu grupu vai komisiju, vienalga, lai kā mēs to nosaucam, 11 deputātu sastāvā, kurā konkrēti varētu ietilpst šādi deputāti: Guntis Grūbe, Jevgenijs Zaščerinskis, Kazimirs Šļakota, Artūrs Kodoliņš, Jānis Lucāns, Edvīns Kide, Voldemārs Strīķis, Romāns Apsītis, Leonīds Kurdjumovs, Edmunds Krastiņš, Valdis Šteins. Domāju, ka šo komisiju varētu vadīt šīsdienas iniciatīvas autors Guntis Grūbe. Man būtu priekšlikums iesniegt lēmumprojektu ceturtdien, 1991.gada 18.aprīlī, no rīta.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kolēģi, tagad es gribētu jūs lūgt pie mikrofoniem zālē izteikties par šīs komisijas vai grupas personālo sastāvu. Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Blažēvičs: Es domāju, ka šajā grupā jāiekļauj arī priekšlikuma iniciators Vilnis Bresis.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, kādi vēl ir ierosinājumi? Vai priekšnieku izvēlēsies pati grupa vai mēs viņu izvēlēsim uz vietas? Ir ierosinājums, ka šī darba grupa pati iecels sev priekšnieku, un tā laikam varētu būt. Vai nekādu citu papildinājumu nav? Un tad ir jautājums– vai mēs varam balsot kopā par visu šīs grupas sastāvu vai balsosim atsevišķi par katru? Ir ierosinājums balsot kopā. Tad varbūt balsosim kopā par šīs deputāta Breša ierosinātās grupas izveidošanu, tās sastāvu, iekļaujot tajā arī deputāta Blažēviča ierosināto šīs idejas autoru Bresi. Vai ir vēl papildinājumi? Lūdzu, otrais mikrofons.

L.Kurdjumovs: */Es lūdzu mani atvainot, Vilni Hilbertovič! Es jūs lūdzu tāpēc, ka esat grupas sastāva autors, pirmkārt, tajā iekļaut deputātu Stroganovu no Latgales un, otrkārt, Augstāko padomi pārāk nesteigties ar termiņiem. Līdz 18.datumam mēs nepaspēsim. Nekļūsim smieklīgi! Noteiksim sev termiņu līdz otrdienai. Tas man laikam viss./

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad deputāts Kurdjumovs ierosināja papildināt šo sarakstu ar deputāta Stroganova kandidatūru un noteikt termiņu nevis 18.aprīlī, bet 23.aprīlī. Kādas ir deputātu domas par šo papildinājumu? Viņi piekrīt. Vai ir vēl atsevišķi jābalso par deputāta Stroganova iekļaušanu un par 23.aprīļa termiņu? Pieņemts.

Tātad balsosim par deputāta Breša ierosināto grupas sastāvu, kuru varētu papildināt ar deputātiem Bresi un Stroganovu, kā arī noteikt termiņu– 23.aprīli. Vai citu ierosinājumu nav? Paldies. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šīs darba grupas sastāvu. Lūdzu rezultātu. 76– par, 4– pret, 7– atturas. Līdz ar to darba grupa ir izveidota, arī termiņš ir noteikts. Lūdzu jūs strādāt un ievēlēt sev vadītāju, un mēs 23.aprīlī gaidīsim šīs darba grupas atskaiti. Paldies.

Godātie deputāti, pašlaik pulkstenis ir 17.36 minūtes, bet pulksten 18.30 mums ir paredzēta valdības informācija. Līdz tam vēl ir gandrīz stunda laika, un man ir informācija, ka izskatīšanai ir gatavs rītdienas trešais darba kārtības jautājums– lēmuma projekts par grozījumiem nolikumā “Par Latvijas tautas deputātu darbības materiālo nodrošināšanu”, tas ir 634.dokuments. Bez tam deputāts Lagzdiņš piedāvā, ka viņš ir gatavs ziņot sakarā ar likumprojektu “Par Latvijas Republikas administratīvo teritoriju izveidošanu un apdzīvoto vietu statusa noteikšanu”. Bet tagad skatīsim šos darba kārtības jautājumus.

Vārds Birkava kungam.

G.Preinbergs: Vai drīkstu par darba kārtību?

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu, Preinberga kungs, drīkstat, lai gan Birkava kungs jau ir gatavs ziņot.

G.Preinbergs: Man šķiet, ka jautājumu par deputātu darbības materiālo nodrošināšanu vajadzētu atlikt līdz rītam. Šeit ir diezgan daudz ko pārdomāt, bez tam tikai šodien kļuva zināms, ka šis jautājums tiks izskatīts. Es lūdzu to atlikt uz rītu.

Priekšsēdētājs: Vai jūs vēlaties, lai mēs balsotu par to, ka izskatīšanu vajag atlikt uz rītdienu? Ja? Birkava kungs, piedodiet, varbūt arī jūs piedalīsities balsošanā?

V.Birkavs: Es neiebilstu pret šā dokumenta apspriešanas pārcelšanu uz rītdienu, jo tā autors ir kolēģis Endziņš, kurš šobrīd nevar būt klāt.

Priekšsēdētājs: Paldies, bet mums tomēr ir jābalso. Tātad mums ir divi jautājumi, ko mēs varētu šodien izskatīt– lūk, šis jautājums par materiālo nodrošināšanu, un otrais ir deputāta Lagzdiņa piedāvātais likumprojekts par administratīvi teritoriālo... Tas ir rītdienas darba kārtības piektais punkts. Balsosim par tiem abiem, un kurš no tiem gūs balsu vairākumu, to mēs tagad arī skatīsim.

Lūdzu balsošanas režīmu. Tātad balsosim par rītdienas darba kārtības 3.punktu– par deputātu materiālo nodrošināšanu. Kurš ir par to, lai šodien izskatītu rītdienas darba kārtības trešo jautājumu? Lūdzu rezultātu. Par– 39, pret– 24, jo Birkava kungs arī ir pret, un atturas– 19.

Nākamais balsojums ir Lagzdiņa kunga piedāvātais ierosinājums– šodien izskatīt rītdienas darba kārtības piekto jautājumu, tas ir 585.dokuments. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par to, lai mēs šodien izskatītu šo jautājumu. Paldies. Lūdzu rezultātu. Ar pārliecinošu balsu vairākumu uzvarējis Lagzdiņa kunga priekšlikums, viņam pašam laikam arī būs jāziņo.

Lūdzu visus sagatavot 585.dokumentu.

J.Lagzdiņš: Godātais priekšsēdētāj! Godātie kolēģi deputāti! Lūdzu jūs pievērst uzmanību 585.dokumentam, tas ir likumprojekts “Par Latvijas Republikas administratīvo teritoriju izveidošanu un apdzīvoto vietu statusa noteikšanu”. Šo likumprojektu ir izstrādājis Latvijas Republikas Ministru padomes Pašvaldības departaments, un to ir apspriedusi Augstākās padomes Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija. Kādēļ šāds likumprojekts ir izstrādāts? Tādēļ, lai Latvijas Republikas valsts varas, pārvaldes institūcijas, kā arī vietējās pašvaldības varētu sekmīgāk realizēt savas tiesības un pienākumus, un proti, lai valsti varētu pārvaldīt. To nevar izdarīt visā vienotā teritorijā, valsts ir jāsadala noteiktās vienībās, noteiktās daļās, proti, administratīvajās teritorijās. Simboliski runājot, valsti varētu salīdzināt ar skapi, kurš sastāv nevis no viena liela plaukta, bet gan no daudziem maziem plauktiņiem, un tādējādi mēs šajā grāmatskapī varam vieglāk ieviest kārtību. Tāpat ir arī ar valsti, jo valsts nav pārvaldāma un vadāma kā vienota teritorija. Likumprojekts sastāv no piecām nodaļām: pirmā nodaļa nosaka, kādas Latvijas Republikā turpmāk būs administratīvās teritorijas un kā tās tiek izveidotas. Likumprojekta otrā nodaļa nosaka, kā mēs turpmāk sauksim Latvijas Republikā izveidojušās apdzīvotās vietas un kā tām tiks piešķirti nosaukumi, tas tiek reglamentēts trešajā nodaļā. Savukārt likumprojekta ceturtā nodaļa regulē, kādā veidā tiek uzskaitītas un reģistrētas administratīvās teritorijas un apdzīvotās vietas. Neapšaubāmi, šā likumprojekta smaguma punkts ir pirmā un otrā nodaļa, jo šeit ir visvairāk strīdīgu jautājumu.

Jāteic, ka šis likumprojekts divkārt tika atdots atpakaļ Ministru padomei pārstrādāšanai. Pēc otrās izskatīšanas Ministru padomē mūsu Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija pirmo un otro nodaļu pati pārstrādāja, jo mēs nebijām apmierināti ar Pašvaldības departamenta iesniegto trešo variantu.

Kādas tad saskaņā ar šo projektu turpmāk Latvijas Republikā būtu jāizveido administratīvās teritorijas? Uzreiz jāsaka, ka nekas īpaši jauns salīdzinājumā ar līdz šim esošo administratīvi teritoriālo iedalījumu šeit netiek paredzēts. Saskaņā ar projekta 2.pantu Latvijas Republika iedalās šādās administratīvajās teritorijās: rajonos un republikas pilsētās. Mums ir 26 rajoni un septiņas republikas pilsētas, to skaitā arī Latvijas Republikas galvaspilsēta Rīga. Uzreiz rodas problemātisks jautājums– daudzi iebildīs un arī komisijas sēdē iebilda –, ka šīs septiņas pilsētas, proti, Liepāja Daugavpils, Ventspils, Rīga, Jūrmala, Jelgava un Rēzekne, tiek nosauktas par republikas pilsētām. Kāpēc mēs šo nosau­kumu saglabājām? Tādēļ ka šīm pilsētām, teiksim, Liepājai, salīdzinājumā ar Aizputi ir īpašs statuss, un tas izpaužas šādos momentos, proti, Liepājā tāpat kā katrā rajonā ir sava tautas tiesa, ir sava prokuratūra, ir sava vietējā sociālās nodrošināšanas nodaļa, kas ir šīs ministrijas teritoriālā iestāde konkrētajā teritorijā; savukārt Aizputē tādas nav. Tātad pēc sava tiesiskā statusa sešas pilsētas ir analogas rajoniem.

Tālāk. Otrā līmeņa administratīvās teritorijas ir pilsētas– mēs tās nosaucām šādi vienā vārdā. Tās būtu: Aizpute, Piltene, Valdemārpils. Jūs jau zināt, ka gandrīz katrā rajonā tādas ir, bet ir arī pagasti. Šajā pantā ir trešā daļa, kura nosaka, ka Rīgas pilsēta ir iedalīta pilsētas rajonos. Man jāsaka, kolēģi, ka tā ir nepieciešamības diktēta administratīvā teritorija, un šajā sasaukumā, kad mēs esam ievēlējuši vietējās Rīgas pilsētas rajonu pašvaldības, nevar būt runa par to, ka mēs likvidējam šīs administratīvās teritorijas. Pretējā gadījumā arī padome ir jāatlaiž, jo nav nevienas administratīvās teritorijas bez savas vietējās pašvaldības, tātad bez savas vietējās padomes. Likumprojekta 3.pants nosaka, ka rajonus un republikas pilsētas izveido un likvidē, kā arī to robežas groza un administratīvos centrus nosaka Latvijas Republikas Augstākā padome. Šī prasība ir fiksēta Latvijas Konstitūcijas normās, un šī prasība, šāda norma ir radusies 1989.gadā, kad pieņēma atbilstošus labojumus Latvijas PSR Konstitūcijā: tātad tā ir jauna norma, un tai bija zināmi politiski motīvi.

Tālāk. Likumprojekta 5.pants nosaka, ka pilsētas, pagastus un republikas pilsētu rajonus izveido, likvidē un to robežas groza Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidijs. Šādi iesniegumi par robežu grozīšanu mūsu komisijā ir ienākuši diezgan daudz, un tieši tāpēc mēs negribējām noslogot, godātie kolēģi, jūs, Augstāko padomi, sesijā, bet gan šo pienākumu uzliekam Augstākās padomes Prezidijam. Jāsaka, ka šī robežu grozīšana, rajonu un pilsētu, kā arī republikas pilsētu izveidošana var notikt tikai tad, ja šis jautājums ir akceptēts attiecīgajās padomēs, jo, ja runājam par rajona robežu grozīšanu, tad šajā ziņā ieinteresēts ir gan attiecīgais pagasts, kura robežas tiek grozītas līdz ar rajonu, gan arī rajona tiesa, gan tikai pēc tam, kad Ministru padome ir sniegusi savu atzinumu. Bez tam par šiem jautājumiem var rīkot referendumu, kā tas daudzkārt pie mums republikā ir noticis.

Otrā nodaļa regulē un nosaka, kādas Latvijas Republikā ir apdzīvotās vietas. Kāpēc vispār šis jautājums ir jānosaka un jāreglamentē? Tādēļ, ka daudzām varas un pārvaldes institūcijām, piemēram, Sakaru ministrijai, ir jābūt lietas kursā, ir jābūt noteiktai reģistrācijas kārtībai, uzskaitei, lai varētu veikt savā kompetencē ietilpstošos pienākumus, teiksim, lai uzturētu pasta un telegrāfa sakarus. Ja nebūs šādas reģistrācijas, stingras uzskaites kārtības, tad daudzās jomās būs anarhija, jo faktiski šis likums ir likums par kārtības ieviešanu, par kārtības nodrošināšanu.

Pārejot pie likumprojekta trešās nodaļas, par nosaukumu piešķiršanu administratīvajām teritorijām un apdzīvotajām vietām, jāsaka, ka šeit ir tā pati konstrukcija, kāda ir ielikta iepriekšējās nodaļās, un proti, ka pirmā līmeņa administratīvajām teritorijām– tātad rajoniem un republikas pilsētām– nosaukumus piešķir un tās pārdēvē Latvijas Republikas Augstākā padome, tas ir, mēs. Savukārt zemākā līmeņa administratīvajām vienībām nosaukumus piešķir Augstākās padomes Prezidijs, bet viensētām nosaukumus, kā jūs paši saprotat, piešķir vietējā pašvaldība. Tas ir fiksēts likumprojekta 15.pantā.

Savukārt ceturtajā nodaļā svarīgs ir 19. un 20.pants, kas nosaka, ka rajonus, pilsētas, pilsētas rajonus un pagastus uzskaita un reģistrē Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidijs. Tas ir tīri tehnisks darbs, praksē to acīmredzot veiks Pašvaldības departaments, bet Prezidijs tikai šo darbu kontrolēs. Taču, tā kā likumā mēs nevaram runāt par atsevišķām Augstākās padomes institūcijām, tad šeit runa ir par Augstākās padomes Prezidiju. Tas man būtu īsumā viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu pierakstīties jautājumu uzdošanai, bet, tā kā Jundža kungs pirmais cēla roku… Es ļoti atvainojos, Seiksta kungs jau ir pierakstījies, tā ka vārds Seiksta kungam, lūdzu!

A.Seiksts: Man ir divi jautājumi, par kuriem vakar runāju un kurus uzstādīju frakcijas sēdē. Un tie ir šādi. Ja likumprojekts kaut ko principiāli un konceptuāli groza, tad ir nepieciešams, lai ir redzama kaut kāda tā virzība. Es šeit nesaskatu nekā principiāli jauna, vienīgi kārtību, kādā piešķir nosaukumus vai tos noņem vai groza robežas. Tas ir vajadzīgs. Bet vai ar to vien pietiek?

Man šajā sakarībā ir divi jautājumi. Pirmais: vai ir izskatīta iespēja un nepieciešamība atgriezties ne tikai pie nosaukuma “apriņķis”, bet arī pie teritoriālā iedalījuma pa apriņķiem? Komentēšu tālāk. (Es visu norunāšu un pēc tam gaidīšu atbildi.) Jo tā ir ne tikai štatu samazināšana, bet Latgales apstākļos arī sociāli ekonomisks, etnogrāfisks un kultūras jautājums. Latgale šodien ir saplosīta, jo Madonas rajonā ir ļoti daudz latgalisku pagastu, taču ekonomiski tā nav Latgale, lai gan pēc vecā iedalījuma viss Jēkabpils rajons augšpus Daugavas ir Latgale, bet ekonomiski tas šodien tā nav. Mūsu pusē ļoti daudz runā par to, ka būtu jāatgriežas pie vecajiem apriņķiem ne tikai nosaukuma, bet arī robežu ziņā. Jūs atbildēsit tagad vai man uzreiz uzdot arī otro jautājumu?

J.Lagzdiņš: Es atbildēšu tagad. Godātais kolēģi, problēma, kā jau jūs pats savā jautājumā akcentējāt, šeit nav vis nosaukumā, jo galu galā mēs neesam jaunu nosaukumu radītāji, mēs neesam šeit nākuši tāpēc, lai kaut ko mainītu tīri simboliski, bet tādēļ, lai grozītu pēc būtības.

Kādēļ mēs nevaram atgriezties pie apriņķu sistēmas? Tam ir ļoti vienkāršs iemesls– tādēļ, ka pirms pusotra gada pagastos, rajonos un pilsētās ir ievēlētas vietējās padomes. Ja izveidojam apriņķus, tad, pirmkārt, ir jālikvidē rajonu padomes. Otrkārt, ko darīsim, jo tad uzreiz ir jāuzsāk tiesas sistēmas reforma. Piemēram, šobrīd Liepājas rajona teritorijā eksistē Liepājas pilsēta, kurai ir sava tiesa, sava prokuratūra, savas administratīvās iestādes. Tās būtu jāapvieno ar rajona iestādēm. Jūs saprotat, tā ir milzīga administratīvā un tiesu reforma. Šā sasaukuma laikā mēs fiziski to neesam spējīgi izdarīt, jo ir arī konversijas problēma; ir mūsu nodokļu un ekonomisko likumu problēmas, ir arī agrārā reforma, tādēļ šos apriņķus izveidot vienkārši nav iespējams.

A.Seiksts: Paldies. Jūs mani gandrīz pārliecinājāt. Tagad ir otrais jautājums. Mani absolūti nepārliecina kritēriji, pēc kādiem tiek gradētas vai klasificētas republikas pakļautības pilsētas. Es varētu šeit gari runāt– un man gandrīz vai ir neērti tā teikt par savu novadu –, bet es domāju, ka komunālā sfēra vai kultūras dzīve Valmierā ir augstāk attīstīta nekā, piemēram, manā Rēzeknē. Līdz ar to man ir jautājums. Tā kā šādu konkrētu kritēriju nav, tad es sapratu, ka komisijai bija vienkāršāk neko nemainīt. Jau ir septiņas republikas pakļautības pilsētas, lai tad tās ir! Un tāpēc es zinu, ka man Rēzeknē būs simtiem un tūkstošiem pretinieku, bet Rēzeknes pilsētas un rajona padomēs strādā deputātu grupa, kura ekonomiski pamato jautājumu par to, vai ir lietderīgi Rēzeknei būt republikas pakļautības pilsētai. Protams, es nezinu, ko teiks Ventspils, es nezinu, ko teiks citas republikas pakļautības pilsētas. Bez šaubām, Liepāja un Daugavpils– tas ir kaut kas cits.

Ko es ar to gribu pateikt? Es gribu pateikt vienu– vai nu mums ir jābūt skaidriem kritērijiem, pēc kuriem mēs piešķiram, vai, ja to nav, ir jāizskata jautājums par to, vai ir vajadzīgs tās turēt. Jo tādā gadījumā, ja šo kritēriju nav, kurš to var pateikt? Varbūt pēc diviem gadiem arī Tukumam vajadzēs… Arī Jēkabpils ir liela pilsēta, Valmiera ir liela pilsēta, un, tā kā mums šo kritēriju nav, tad mēs nekā nezinām. Tāpēc es vēlreiz atkārtoju un lūdzu Krastiņa kungu kā sēdes vadītāju nākotnē pievērst uzmanību kādam faktam. Man ir ļoti žēl, ka deputātu grupa Rēzeknē nepaspēja sagatavot ekonomisko pamatojumu šim jautājumam, bet šāds ekonomiskais pamatojums tiek gatavots, un tas būs konceptuāls grozījums. Es ļoti lūdzu jūs atļaut man otrajā lasījumā uzstāties ar šo ekonomisko pamatojumu tieši par Rēzekni. Es zinu, ka pēc tam būs baiga– es atvainojos par izteicienu –, tur būs liela opozīcija, taču jautājums ir ļoti aktuāls. Es varētu runāt gan par fondiem, gan par visu citu un faktiski arī par to laucinieku diskrimināciju, kuri dzīvo šajā reģionā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Es Seiksta kungam un arī pārējiem deputātiem gribētu vienīgi atgādināt, ka to visu jums vajadzēja teikt debatēs, bet nevis tagad, uzdodot jautājumu.

Godātajam kolēģi, es tagad došu vārdu jautājuma uzdošanai, jo ir pierakstījusies virkne deputātu. Ņemiet, lūdzu, vērā, ka pulksten 18.30 uz mūsu jautājumiem atbildēs valdības pārstāvji. Otrkārt, mums laikam pirms tam, kad metīsimies virsū valdībai, vajadzēs apkopot fiziskos un morālos spēkus, tāpēc būs vajadzīgs pārtraukums. Tā ka, lūdzu, esiet ekonomiski, uzdodot jautājumus un piedaloties debatēs.

Nākamais jautājumu uzdod deputāts Jundzis.

T.Jundzis: Man ir tāds jautājums: vai nevajadzētu domāt par apgabalu atjaunošanu, jo, gribot negribot, mums, piemēram, risinot jautājumu par apelācijas tiesām, jau koncepciju projektā tas pats ir paredzēts arī par kriminālpoliciju? Vai jūs nepieļaujat iespēju, ka ar ļoti vāji attīstītu administratīvi birokrātisko aparātu šī apgabalu struktūra tomēr varētu pastāvēt?

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Reorganizējot, veidojot kaut ko jaunu, atgriežoties pie kaut kā veca, neatkarīgajā Latvijā pastāvējuša vai kaimiņvalstīs izveidotā,– es domāju, jūs piekritīsit –, ka vienīgajam kritērijam mums ir jābūt lietderības kritērijam. Kas ir lietderības kritērijs? Proti, lai mūsu valstij būtu lētāks administratīvais aparāts, lai būtu lētāka pašvaldība, lai tā būtu ērtāk vadāma, pārvaldāma un kontrolējama. Es piekrītu, ka ir atsevišķas specifiskas valsts pārvaldes nozares– tā šajā gadījumā būtu iekšlietu sistēma –, kur, iespējams, būtu nepieciešama šī trīspakāpju sistēma. Taču, kolēģi, ja izveidojam apgabalus, tad mūsu mazajai valstij, manuprāt, tas ir pārāk sarežģīts administratīvais iedalījums, jo trīspakāpju sistēma prasīs daudz vairāk līdzekļu. Par šo problēmu mēs neesam debatējuši, bet par apriņķu sistēmu, kurai Seiksta kungs pieskārās, šis jautājums ir debatēts ar šādu perspektīvu. Arī likums par pašvaldībām un konkrētais apskatāmais likums tiek virzīts un gatavots kā pārejas perioda normatīvais akts.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Kalniņ!

I.Kalniņš: Lagzdiņa kungs, vai, pieņemot šo likumu, mums nebūtu iespējams atgriezties pie nacionālās terminoloģijas, proti, “rajona” vietā varētu lietot “apriņķi”, jo pienāks laiks, kad izskatīsim jautājumu attiecībā uz terminoloģiju.

J.Lagzdiņš: Es varu atbildēt tikai uz to, ko jau teicu Seiksta kungam,– lietas būtību, kolēģi, nenosaka vis vecie, patīkamie nosaukumi vai krāsas, vai ģerboņi, bet konkrētais saturs un konkrētā būtība. Ja turpmāko triju gadu laikā neizdarīsim atbilstošu administratīvo reformu, tad apriņķa nosaukumam būs tikai tīri simboliska jēga, turklāt lielā mērā maldinoša.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Silārs. Lūdzu.

I.Silārs: Lasot 2.pantu, es sev uzdodu jautājumu: vai republikas pilsēta nav pilsēta un vai pilsēta nav republikas pilsēta?

J.Lagzdiņš: Es atbildēšu. Par šo jautājumu tika ļoti plaši debatēts un izstrīdēts mūsu komisijā. Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka tad, ja pastāv šāda terminoloģija, kāda tā ir ierakstīta konkrētajā projektā pirmajam lasījumam, tik tiešām rodas neskaidrība. Es ierosināju, un arī šobrīd ierosinu, 2.panta otrajā rindkopā rakstīt nevis “pilsētas”, bet “rajonu pilsētas”. Kāpēc kolēģi nepiekrita? Kolēģi teica, ka tādā gadījumā cēsnieki un aizputnieki apvainošoties, bet es te nesaskatu nekādu tiesisku pazeminājumu, tas ir tīri emocionāls vērtējums, kurš absolūti tiesību un pienākumu “grozu” nemaina. Tā ka šeit tam ir tīri simboliska nozīme.

I.Silārs: Jā, jo savā uztverē es saceļos pret to, kā te ir ierakstīts. It īpaši es neizprotu– varbūt paskaidrojiet man –, kas ir domāts ar šo iekavās ierakstīto tekstu– “pilsētās ar lauku teritoriju”.

J.Lagzdiņš: Jā, pirmo reizi mēs ierakstījām šo jēdzienu normatīvajos aktos par agrāro reformu, runājot par zemes nodokļa apmēru. Un, proti, tā ir lauku teritorija... tā teritorija, kas robežojas ar pilsētu, lai lietderīgāk, efektīvāk apkalpotu gan sociālajā, gan veselības aizsardzības, gan izglītības sfērā apkārtējos iedzīvotājus. Tā parasti ir mazajām pilsētām– Valdemārpilij, Piltenei; tas ir darīts tīri lietderības nolūkā.

I.Silārs: Bet lauku teritorija taču ir visapkārt arī Aizputei?

J.Lagzdiņš: Jā, bet Aizputei apkārt ir izveidoti pagasti; šeit ir zināms vēsturiskuma moments, tā ka šeit ir jāpārskata konkrēto lauku teritoriju izveidošanas lietderība pie attiecīgās pilsētas. Šeit ir vēsturiski izveidojies, ka administratīvi vienkārši ir lietderīgi piekļaut šīs teritorijas pilsētām. Jūs sapratāt?

I.Silārs: Es, kolēģi, tikai gribu teikt, ka tās nebūs debates, bet vienā teikumā gribu norādīt, ka, izlasot šo 2.pantu, nekādu skaidrību bez papildu jautājumu uzdošanas nevar iegūt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Seile, uzdodiet jautājumu!

A.Seile: Cienījamais Lagzdiņa kungs, vai darba grupa, izstrādājot šādu projektu, ir konsultējusies ar apdzīvoto vietu plānošanas speciālistiem? Tādi speciālisti ir “Pilsētprojektā” un Latvijas Universitātē?

J.Lagzdiņš: Mēs esam konsultējušies gan ar godāto kolēģi Valdi Šteinu, gan ar speciālistiem no Latvijas Universitātes, viņi ir piedalījušies komisijas sēdēs un ir akceptējuši šādu likumprojekta redakciju.

A.Seile: Jā, un vēl viens ļoti konkrēts jautājums: vai 9.pantā nebūtu jāparedz tiesības arī pašai apdzīvotajai vietai lemt, vai tā būs pilsēta vai tā būs ciems, nevis pēc Ministru padomes ieteikuma to lems Augstākās padomes Prezidijs?

J.Lagzdiņš: Šeit uzreiz rodas viena iebilde. Kolēģi, administratīvās teritorijas izmaiņas– tās robežu grozīšana, tās statusa maiņa, teiksim, no pagasta uz rajona statusu, no rajona pilsētas uz republikas pilsētas statusu– izraisa tiesiskas sekas; ja runājam par apdzīvotām vietām, tad tas ir tīri ģeogrāfisks vērtējums un nekādas tiesiskas sekas neizraisa, tā ka nav svarīgi, kā mēs saucam apdzīvoto vietu– vai nu par ciemu, vai viensētu, tas nav tas.

A.Seile: Nē, šeit ir runa par to, vai tā būs pilsēta vai ciems, jautājums ir par to.

J.Lagzdiņš: Bet otrajā nodaļā, kolēģi, ir runa tikai par apdzīvotajām vietām... Jā, jā, 9.pantā! Es nolasīšu vēlreiz 9.pantu: “Apdzīvotās vietas ieskaita ciema kategorijā vai izslēdz no tās, bet ciemus ieskaita pilsētu kategorijā Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidijs pēc Latvijas Republikas Ministru padomes atzinuma.” Tātad jūs ierosināt, ka šajā jautājumā vajadzētu sarīkot referendumu?

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Apsītis.

R.Apsītis: Manus jautājumus jau ir izsmēluši iepriekšējie runātāji. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies deputātam Apsītim. Vārds deputātam Kidem.

E.Kide: Šajā likumprojektā patiešām ir tā, kā jūs teicāt,– viss ir kā skapī, vajag tikai salikt plauktus, lai būtu kārtība. Viss it kā ir saprotams un skaidrs. Taču ir arī otrs lēmums par Latvijas Republikas administratīvi teritoriālās iekārtas jautājumu izlemšanas kārtību, kur ir norādīti dokumenti un tas, kā viss ir jānoformē. Man ir tāds jautājums, Lagzdiņa kungs, vai jums ir paredzēts izstrādāt vēl kaut kādus metodiskus materiālus sakarā ar šiem jaunajiem apstākļiem, kādi ir, mainot ciematu teritorijas. Jo ir viens otrs tāds pagasts, kur stāv tikai māja un karogs, bet paši ciemati ir izveidojušies saimniecībās, un tagad tie ir jāpārceļ, bet, ja ir kādas trīs vai četras saimniecības vienā pagastā, kā tad pārcelt? Vai ir paredzēts izstrādāt kādu likumu vai dokumentu, kā metodiski strādāt šajos apstākļos, kā, piemēram, pārvirzīt pagasta centru?

J.Lagzdiņš: Kolēģi, uzmanīgi izlasiet, lūdzu, likumprojekta pirmo nodaļu, un proti, 5.pantu; tur ir noteikts, kādā kārtībā šos pagastu administratīvos centrus pārceļ, kas šo jautājumu var ierosināt, ar ko tas ir jāsaskaņo un kam ir jāpieņem lēmums. Lēmums ir jāpieņem Augstākās padomes Prezidijam, atzinums ir jāsaņem no Ministru padomes un lēmums ir jāakceptē atbilstošajām pagastu padomēm.

E.Kide: Es to ļoti labi saprotu… Mans jautājums sasaucas ar deputātes Seiles jautājumu, ka ir skaidrs, kā tas jādara. Bet no kādiem apsvērumiem– teiksim, no pilsētu celtniecības vai no arhitektoniskajiem jautājumiem– tas var izrietēt, un kādi ir kritēriji? Kādi ir kritēriji, teiksim, pagasta centram?

J.Lagzdiņš: Šajā likumā ir runa par to… (Zālē replikas.)

Priekšsēdētājs: Es ļoti atvainojos, kolēģi, vai tiešām mums cita nav ko darīt, kā vien deputātiem pie mikrofona sarunāties ar zālē sēdošajiem… Lūdzu, Freimaņa kungs, uzdodiet jautājumu!

J.Freimanis: Lagzdiņa kungs, man ir pusotra jautājuma. Es atvainojos, jo pirmais būs filozofisks jautājums. Sakiet, lūdzu, kāda tomēr ir šā likumprojekta steidzamības un aktualitātes pakāpe? Jo galu galā mēs tomēr tukšā vietā nestrādājam, kaut kādi normatīvie akti jau ir bijuši; Stučku mēs pavisam mierīgi pārdēvējām par Aizkraukli, vai ne? Kāda ir, lūk, šī aktualitātes pakāpe, ja šeit neatrisinām nevienu principiālu jautājumu, pat nieka rajonus mēs par apriņķiem nevaram padarīt. Kāda ir aktualitātes pakāpe, lūdzu?

J.Lagzdiņš: Jā, es atbildēšu. Šis likums ir tā sauktais konstitucionālais likums. Bez šā likuma pieņemšanas nav iespējams realizēt vietējās pašvaldības reformu, jo pašvaldības savu darbību realizē konkrētajā teritorijā. Es ļoti labprāt gribētu– ja būtu uz to pilnvarots– jūs uzaicināt uz mūsu komisijas sēdi un iepazīstināt ar bezgalīgi lielajām dokumentu kaudzēm, kas guļ neizskatītas mūsu komisijā tieši tādēļ, ka mēs nevaram dot atzinumu. Mēs nevaram nodot Ministru padomei vietējo pagastu, arī dažu rajonu ierosinājumus par nosaukuma maiņu, par robežu maiņu, jo līdz šim šis jautājums netika pareizi regulēts atbilstoši Latvijas PSR Konstitūcijai; šo svarīgo jautājumu risināja, tā teikt, šauros kabinetos, nevis publiski, kā tas ir noteikts Konstitūcijā, Latvijas Republikas Augstākajā padomē, un faktiski no procedūras viedokļa mūsu risinājums par Aizkraukli… nebija šis process, jo šis, tā teikt, ir likums par procesu, par kārtību.

J.Freimanis: Es sapratu, bet man ir vēl pusjautājums. Es gribēju pievienoties tiem kolēģiem, kuri joprojām runā par apriņķiem. Sakiet, Lagzdiņa kungs,– jūs esat jurists– vai mums nepietiek pieņemt vienu vienīgu Konstitūcijas pantu, kurā mēs pasakām, ka tas, kas līdz šim ir saucies par rajonu, par rajonu tautas deputātu padomēm, turpmāk sauksies par apriņķu deputātu padomēm… No augšas līdz apakšai ar vienu rāvienu, jo galu galā kartupelis, vienalga, kā to nosauc, tomēr ir un paliek kartupelis…

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Lagzdiņa kungs!

J.Lagzdiņš: Es varu trešo reizi, kolēģi, atbildēt, ka to izšķirs komisija ar balsošanu. Jūsu priekšlikumu mēs noteikti fiksēsim un vadīsimies tīri pēc lietderības principa, nevis pēc emocijām.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Edmund Krastiņ, kaut gan jūs neesat pierakstījies sekretariātā!

E.Krastiņš: Man ir neliela neskaidrība arī par 2.pantu. Mums pašlaik pastāv tāda administratīvi teritoriāla vienība kā, piemēram, ciemats, kas agrāk bija pilsētciemats. Šinī likumā tādam administratīvi teritoriālam veidojumam vairs vietas nav, un man diezgan grūti saskatīt, kāds saskaņā ar šo likumu būs šo veidojumu tālākais liktenis.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi, komisijas viedoklis bija šāds. Runājot par pirmo līmeni, es domāju, ka šeit nekādas domstarpības nevarēja būt, tātad tās ir republikas pilsētas, rajoni. Un otrais līmenis– pilsētas un pagasti kā administratīvās teritorijas, bet jūs runājāt par apdzīvotajām vietām. Mēs nekur nevarējām atrast, un mūsu konsultanti ģeogrāfi rekomendēja mums nesadrumstalot apdzīvoto vietu kategorijas, jo– es vēlreiz uzsveru!– Latvija nav tik liela valsts, kur būtu tik lielas variācijas kā, teiksim, Vidusāzijā, kur tiešām ir tādas milzīgas lauku apdzīvotās vietas ar daudziem desmitiem tūkstošu iedzīvotāju… Mums nebija spilgti izteiktu kritēriju, kas atšķirtu ciematus no mazajām pilsētām un savukārt ciematus no ciemiem. Tā ka šie bija tie kritēriji, tīri lietderības kritēriji.

E.Krastiņš: Bet kāds tad tagad ir tas liktenis? Tie ciemati pastāv, vai tie turpmāk darbosies kā pagasti?

J.Lagzdiņš: Nekādā gadījumā! Visi ciemati tiks nosaukti par ciemiem.

E.Krastiņš: Bet mums administratīvi teritoriālajā iedalījumā taču nav tādas vienības, tātad te ir vai nu pilsēta, vai pagasts, bet pašlaik šie veidojumi nav ne pilsētas, ne pagasti?

J.Lagzdiņš: Kolēģi, es atkārtoju vēlreiz. Ir liela atšķirība starp administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu, un es paskaidrošu, kāda. Nav administratīvās teritorijas bez savas pašvaldības. Ciemos un ciematos nav pašvaldības, tā ir apdzīvota vieta, tā ir māju grupa; viensētās arī nav pašvaldības, bet administratīvajā teritorijā ir. Šeit tā ir tīri ģeogrāfiska vienība, jūs saprotat? Nejauciet divas lietas!

E.Krastiņš: Tātad tas ir pagasts? Tātad tur, kur līdz šim bija ciemats, kur bija pašvaldība, tur arī paliek pašvaldība, un tas kļūst par pagastu.

J.Lagzdiņš: Pilnīgi pareizi!

E.Krastiņš: Tātad tas notiek automātiski, un te nekādu domstarpību nevar būt.

J.Lagzdiņš: Skaidrs.

Priekšsēdētājs: Tādējādi to jautājumu uzdošana ir pabeigta. Līdz valdības informācijai ir atlikušas 17 minūtes. Lūdzu, pierakstieties debatēs! Es atvainojos, mums šinī jautājumā ir paredzētas debates. Sekretariāts ziņo, ka šajā jautājumā neviens debatēs nav pieteicies… Šteina kungs tomēr piesakās debatēs, ņemiet to vērā tie, kuri vēlējās pārtraukumu.

Lūdzu, Šteina kungs!

V.Šteins: Es, protams, pacentīšos nesaīsināt pārtraukumu, bet jautājums ir ļoti nopietns, lai dažās minūtēs varētu par to tagad pateikt… Pirmkārt, te bija runa par iepriekšējām konsultācijām. Šis lēmums ir radies, konsultējoties ar Ģeogrāfijas fakultātes pasniedzējiem, ar pilsētbūvniecības institūta darbiniekiem, zinātniskajiem līdzstrādniekiem. Faktiski lēmuma sagatavošanā piedalījās visi cilvēki, kuri ir kompetenti šajā jautājumā un Latvijā ir nodarbojušies ar to gan no zinātniskā, gan daļēji arī no praktiskā viedokļa. Un tāds ir šis rezultāts, kurš pašreiz ir nodots apspriešanai. Vienīgais, pret ko iebilda ģeogrāfijas speciālisti, ir teiktais par šīm republikas pilsētām, jo faktiski tas parādījās atkārtoti, kaut gan mūsu projektā tas bija izņemts ārā… Šis lietderības moments faktiski ir tikai šo padomju saglabāšanai, par ko pašreiz cīnās dažādi valsts orgāni, kas tur atrodas. Šādu republikas tipa pilsētu pasaulē nekur nav, tāpat kā nav pilsētciematu, kas bija ievazāti, piedodiet, no Padomju Savienības. Katrā ziņā mēs būtu par to, lai “likvidētu” republikāniskās pilsētas, bet tas nav saskaņots ar ģeogrāfiem, šis ir parādījies no jauna. Te tātad ir jārunā tikai par lietderību– vai mēs šobrīd likvidējam šo vienību vai nelikvidējam? Fakts ir tāds, ka Liepājas rajons ir viens, bet situācija iznāk tāda, ka Liepājas rajonam izrauj ārā atsevišķi sirdi– tā centru, kur saplūst visi sakari, kur norit visas funkcijas, tā ir atsevišķa vienība, bet pārējais apkārt ir bez sirds, tas faktiski funkcionē kā mākslīgs veidojums. Runa tātad ir tikai par lietderību. Mūsu rekomendācija bija to izņemt ārā. Turklāt bija panākta kopīga vienošanās arī par pārējiem kritērijiem.

Attiecībā uz pagastu. Pagasts faktiski izvēršas par galveno teritoriālo šūniņu, kurā tiek organizēta sabiedrības dzīve, un pagastā netiek tik daudz limitēts... Pagasts faktiski daļēji ir arī apdzīvotā vieta... Tiklīdz apdzīvotā vieta pārvēršas, tūdaļ netiek limitēts šis iekšējais izvietojums, tas tiek veidots kā vienots organisms, kā sabiedrības teritoriālā šūniņa.

Tālāk es gribēju pateikt tikai dažus teikumus par “zemēm” jeb par apgabaliem. Ja mēs objektīvi skatāmies, tad Latvija iedalās kā valsts, tālāk Latvijas valsts iedalās piecos apgabalos, kas arī Latvijas laikā atbilda pieciem vēlēšanu apgabaliem, pēc kuriem acīmredzot tiks vēlēta nākamā Saeima. Šie pieci vēlēšanu apgabali ir Kurzeme, Vidzeme, Zemgale, Latgale un Rīga. Rīga arī neatkarīgās Latvijas laikā tika dalīta kā atsevišķa administratīvā vienība. Tas viss eksistē neatkarīgi no tā, vai kādam patīk vai nepatīk šādi apgabali vai, kā es tos saucu, “zemes”. Tie Latvijā eksistē, un es katrā ziņā esmu par to legalizāciju. Protams, te atkal rodas jautājums– kādas funkcijas būs šīm zemēm? Kādas funkcijas tās izpildīs? Piemēram, parādās tas, ko es pat nezināju, ka apgabalu tiesas tipa funkcijas ir nepieciešamas. Tas tikai varētu vēl papildināt to funkciju skaitu, kuras varētu būt.

Nākamā vienība katrā ziņā ir zemākas pakāpes– tas, ko Latvijā sauc par apriņķiem. Ja jūs gribat saukt franciski, tad sauciet “rajoni”. Tas ir franču valodā. Gribat saukt angliski– sauciet “reģioni”. Latviski varētu pietuvināt vārdu “apriņķi”, tas būtu tulkojums no vācu valodas, kas būtu tuvāks latviešiem, rajoni faktiski ir ievazāti no Padomju Savienības, jo tā pārņēmusi šo franču nosaukumu “rajoni”. Tā ka, man liekas, mēs varētu vienoties, ka tos pārdēvējam par apriņķiem.

Tas būtu sakāms par nosaukumu, bet objektīvi eksistē arī nākamā vienība, un tas ir apriņķu līmenis. Runa tātad ir arī par to, kādas funkcijas mēs atstāsim tikai apriņķa līmenim. Skaidrs ir tas, ka pašreizējais iedalījums tam neatbilst, jo, pirmkārt, pašreizējie rajoni jeb apriņķi neatbilst šīm mūsu zemēm. Teiksim, Daugava. Mēs ar to saskārāmies kaut vai, piemēram, nodokļu jautājumā. Latgalei mēs prasām vienus, bet tiem pagastiem, kas ietilpst Daugavpils rajonā, bet atrodas Zemgales pusē, iznāk citi nodokļi. Tā ka šī apriņķu robežu pārdalīšana faktiski ir nepieciešama atbilstoši šīm Latvijas piecām zemēm. Un vēl cits piemērs– Preiļu rajons. Nekad jūs nevarat ielikt vienā maisā Preiļus un Līvānus. Tie atkal ir divas dažādas objektīvas realitātes, kas eksistē.

Un nākamais, varbūt ar sabiedriskajām funkcijām saistītais līmenis ir tas līmenis, ko es tagad nosaucu,– tas ir novadu līmenis, un novadu līmenis ir, piemēram, Piebalgas novads vai arī Līvānu novads. Objektīvi eksistē arī šāda pakāpe. Tas nebūt nenozīmē, ka tai jābūt administratīvi nodalītai, tomēr tāda eksistē. Un nākamais ir pagasts jeb, kā es to saucu, ciemsēta. Protams, to nevar tā īsumā pateikt.

Priekšsēdētājs: Paldies Valdim Šteinam. Vai ir vēl kāds deputāts, kas vēlētos debatēt šajā jautājumā? Deputāts Apsītis? Lūdzu.

R.Apsītis: Man ir tāds priekšlikums. Šodien būtu vieglprātīgi pielikt punktu šim jautājumam, tāpēc es domāju, ka šā jautājuma apspriešanu vajadzētu pārcelt uz rītdienu, tas ir, turpināt to apsvērt rītdien.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi, mums ir divas iespējas: tā kā debatēs deputāti vairs nepieteicās, mēs varam vai nu šodien balsot par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā, vai arī varam pārcelt šā jautājuma tālāku apspriešanu un diskusijas uz rītdienas plenārsēdi. Tātad ir divi priekšlikumi.

Lūdzu, deputāt Jundzi!

T.Jundzis: Es runāšu par balsošanas motīviem. Domāju, ka mums konceptuāli te izvirzās jaunas problēmas, un, ja jau Šteina kungs tikai tagad uzzina, ka apgabaliem ir paredzēts pielāgot dažādas tiesību struktūras... Droši vien arī citās nozarēs ir tādas domas, un mēs zinām, ka Škapara kungs brauc un rīko seminārus apgabalos, ja? Tā ir konceptuāla problēma. Varbūt vajadzētu... Es jūtu, ka arī Romāns Apsītis...

Priekšsēdētājs: Tātad jūsu priekšlikums ir pārcelt uz rītdienu?

T.Jundzis: Jā, rītdien varētu turpināt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vienīgais jautājums ir par to, vai to darīt rīt no rīta. Mēs turpinām uzreiz vai arī ņemt vērā to, ka šo jautājumu rīt bija paredzēts izskatīt pēdējo. Jo te varētu būt zināmas saistības sakarā ar cilvēku piedalīšanos jautājuma izskatīšanā. Lūdzu, deputāt Škapar!

J.Škapars: Runājot par deputāta Jundža priekšlikumu par apgabaliem, teikšu tā: mēs varam debatēt divas dienas pēc kārtas, un tomēr tādā steigā nevaram izšķirties par pavisam jaunas administratīvās vienības izveidošanu, par apgabalu. Šis jautājums ir jāizstudē ļoti rūpīgi, un acīmredzot tam ir vajadzīgs tomēr vismaz gads, lai mēs no jauna atgrieztos pie šā jautājuma un izlemtu jautājumu par apgabalu– par pavisam jaunas administratīvās struktūras izveidošanu.

Te varbūt varētu padebatēt par republikas pilsētām, tas ir tas, ko deputāts Šteins ierosināja, bet citādā ziņā man liekas, ka šis likumprojekts ir sagatavots, tas ir saskaņots ar zinātniekiem, un es domāju, ka tas varētu konceptuāli tikt akceptēts arī pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, ir divi priekšlikumi– viens ir par tūlītēju likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā, un otrs ir par tā pārcelšanu uz rītdienu. To izšķirsim ar relatīvu balsu vairākumu. Tūdaļ būs pirmais balsojums. Taču pirms tam es lūdzu reģistrēties. Nākamreiz reģistrēsimies tikai tad, kad klausīsimies valdības informāciju. Lūdzu reģistrāciju. Rezultātu! Reģistrējušies 103 deputāti. Paldies, es nekomentēšu.

Pirmais balsojums– par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu, balsosim. Rezultātu! 53– par, 17– pret, 27– atturas. Paldies.

Otrais balsojums ir par šā jautājuma tālāku apspriešanu rītdienas darba gaitā. Lūdzu, otrais balsojums. Rezultātu! 46– par, 20– pret un 27– atturas. Līdz ar to mēs esam akceptējuši šo likumprojektu pirmajā lasījumā, kā to ieteica arī Škapara kungs. Paldies.

Sekos pārtraukums. Jā, 5 minūtes, vairāk laika līdz valdības informācijai mums neatliek. Lūdzu pēc 10 minūtēm atgriezties zālē!

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Lūdzu deputātus ieņemt vietas, jo mēs tūlīt reģistrēsimies. Sekretariāta vadītājs Juris Dobelis tūdaļ pārbaudīs mūsu reģistrācijas precizitāti pēc izdrukas un faktisko stāvokli. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Jā, Dobelis pārbaudīs natūrā. Lūdzu reģistrēties, ja kāds vēl to nav paspējis izdarīt, lai nebūtu pārpratumu. Paldies. Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 69 deputāti. Lūdzu arī izdruku. Paldies. Mēs varam pieņemt pat lēmumus.

Godājamie kolēģi! Tātad saskaņā ar mūsu darba kārtību šodien pulksten 18.30, lai gan 10 minūtes laikam ir pāri, ir valdības informācija. Uz deputātu jautājumiem atbild Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Arnis Kalniņš un Ārējo ekonomisko sakaru departamenta direktors Māris Gailis. Kalniņa kungu es pašlaik nesaskatu, bet Gaiļa kungs ir gatavs ziņot un atbildēt uz jautājumiem. Lūdzu. Cik jums laika būtu vajadzīgs?

M.Gailis, Ministru padomes Ārējo ekonomisko sakaru departamenta direktors: Es gribētu sākumā informēt un lūgt pusstundu.

Priekšsēdētājs: Tātad Gaiļa kungs lūdz 30 minūtes informācijai. Dosim? Lūdzu! Deputātus savukārt lūdzu uzmanīgi klausīties un pierakstīties jautājumu uzdošanai.

M.Gailis: Cienījamie deputāti, kungi! Atļaujiet savu uzstāšanos iesākt, iepazīstinot jūs ar jaunu Ministru padomes struktūru– Ārējo ekonomisko sakaru departamentu. Tā ir nodibināta pagājušā gada jūnijā ar Ministru padomes lēmumu, bet reāli sākusi strādāt augustā. Pavisam esam 29 cilvēki plus tirdzniecības pārstāvis Maskavā. Mums ir Valūtas nodaļa, Ārējās tirdzniecības regulēšanas nodaļa, Juridiskā nodaļa, Tūrisma nodaļa, Informācijas nodaļa un Saimnieciskā nodaļa.

No 1.janvāra departaments pārvalda Latvijas valdības valūtas budžetu. Mēs pārņēmām to no Ekonomikas ministrijas un no 15.marta pārvaldām un vadām arī pierobežas tirdzniecību. Ārējās tirdzniecības regulēšanas nodaļa radīta, lai nodarbotos ar eksporta un importa licencēšanu, par ko es vēlāk pastāstīšu sīkāk. Juridiskā nodaļa sākusi specializēties uz starpvaldību līgumiem, kā arī izskata kopuzņēmumu statūtus, kuri tiek iesniegti pēc izskatīšanas Ekonomikas ministrijā. Un tad mēs tos dodam tālāk reģistrācijai. Tūrisma daļa ir radīta, lai būtu valsts struktūra, kas regulētu tūrismu. Pirms dažām nedēļām tika pieņemts Ministru padomes lēmums par tūrisma licencēšanu, pašreiz tiek sākts šis darbs, un es par to jums vēlāk nedaudz pastāstīšu. Informācijas nodaļa apkopo un vāc ārējo ekonomisko informāciju, nodarbojas arī ar partneru savešanu kopā, ja tā varētu teikt. Pie mums griežas ārzemju firmas, uzņēmēji, kuri vēlētos atrast kādu partneri Latvijā un otrādi. Un mēs izsūtām tiem informācijas birojiem, kuri jau šobrīd pastāv, savu informāciju, un laiku pa laikam tā iziet televīzijā ar priekšlikumiem no pretējās puses. Ir sarunāts arī ar avīzi “Diena”. Kad tā atsāks savu normālo darbu un tai būs lielais formāts, mums tur būs sava rubrika. Saim­nieciskā daļa nodarbojas ar ārzemju delegāciju pieņemšanu, kā arī ar valdības delegāciju un atsevišķu personu izbraukumu formēšanu.

Pirmais jautājums man ir par ārējās ekonomiskās darbības regulēšanas dokumentu izstrādes gaitu. Kopš ir nodibināts Ārējo ekonomisko sakaru departaments, mēs esam izstrādājuši un valdība ir pieņēmusi desmit valdības lēmumus. To pamatuzdevums ir radīt patstāvīgu normatīvo bāzi ārējo ekonomisko sakaru regulēšanas uzsākšanai Latvijā pārejas periodā uz valstisko neatkarību.

Ir izstrādāts likumprojekts par ārvalstnieku ieguldījumiem Latvijas Republikā, kurš tika akceptēts pirms divām nedēļām un patlaban ir nodots izskatīšanai Augstākajā padomē. Es domāju, ka man būs gods šeit uzstāties pēc nedēļām divām vai trijām, kad jūs to iekļausit savā darba kārtībā. Sagatavots arī Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmums par pasākumiem Latvijas Republikas valūtas tirgus izveidošanā. Iniciatīva nāca no Augstākās padomes deputātu puses. Mēs sagatavojām šo dokumentu, un jaunā kārtība pamazām sāk funkcionēt. Ko tas nozīmē? Jūs zināt, ka vēl līdz šā gada sākumam vienīgā iespēja šeit, Latvijā, strādāt ar valūtu, atvērt rēķinus, izdarīt pārskaitījumus bija caur Ārējo ekonomisko sakaru banku, kurai filiāle ir arī Rīgā. Mēs sekojām igauņu piemēram (viņi mūs bija apsteiguši) un iestājāmies par to, ka ir jādod valūtas operāciju tiesības arī komercbankām, kurām Latvijas Valsts bankai jāizsniedz licences. Tātad šāds lēmums tiks pieņemts, un Latvijas Valsts banka izstrādāja savu instrukciju, kā tas ir jādara, un šobrīd darbs ir sācies. Jāteic, ka Latvijas komercbankās ir atvērti 500 rēķini un apgrozījums ir apmēram 40 miljoni dolāru. Vienīgā nelaime ir tāda: mēs, pretstatā igauņiem, tomēr esam vienotā PSRS finansu sistēmā un tāpēc, saglabājoties vienotai PSRS muitas teritorijai, neesam izņēmuši– pareizāk sakot, banka to nav izdarījusi– licenci no PSRS Valsts bankas, lai strādātu ar valūtu. Līdz ar to šīs mūsu komercbankas ir nostādītas divdomīgā situācijā, jo to klienti– es runāju par skaidro naudu –, izņemot skaidro naudu braucieniem komandējumos, nezina, kura muita ņems vērā to izsniegto pavadzīmi, ja tā vispār izsniegs kvīti, un kura neņems. Es runāju par šo jautājumu Maskavā ar Galvenās muitas pārvaldes priekšnieku, un viņa uzskats bija tāds, ka mums ir jāiziet šis ceļš un jāpaņem šī licence, bet tā, protams, ir bankas darīšana. Katrā ziņā tas kavē darbu.

2.janvārī tika pieņemts lēmums par Latvijas Republikas ārējās tirdzniecības jautājumiem, kas faktiski nozīmēja, ka tika apstiprināts standarta nolikums par ārējās tirdzniecības pārstāvniecībām. Jāteic, ka mēs šobrīd atvērām pārstāvniecību Maskavā, tā teikt, Petera pārstāvniecībā, tur mums strādā viens cilvēks– Mežciema kungs. Pēc manām domām, tas ir ļoti izdevīgi darīts, jo, kā zināms, Maskavā ir iespējams sasniegt ārzemes daudz ātrāk un ērtāk, nekā braucot uz atsevišķām valstīm. Maskava tomēr ir starptautisks tirdzniecības centrs, un tur ir ļoti daudz dažādu firmu pārstāvniecību, protams, arī ļoti daudz valstu sūtniecību. Darbs ir sācies un rit pusotru mēnesi. Vistuvākajā laikā ir paredzama arī tirdzniecības pārstāvju apmaiņa ar Amerikas Savienoto Valstu Delavēras štatu, kur, balstoties uz pārrunām, ko vēl pagājušajā gadā veica Godmaņa kungs, esot atrastas pārstāvniecības finansēšanas iespējas uz paritātes noteikumiem, mums maksājot šeit. Es ceru, ka aptuveni jūlijā mums viens cilvēks sāks dzīvot un strādāt Delavēras štatā.

Viens no būtiskākajiem Ministru padomes lēmumiem, kas ir mūsu izstrādāts, ir lēmums par produkcijas eksporta un importa licencēšanu Latvijas Republikā. Ko tas nozīmē? Es brīnišķīgi saprotu, ka produkcijas eksporta un importa licencēšana nav pārāk populārs paņēmiens, bet, pēc manām domām, tas ir vienīgais iespējamais veids, kā mēs varētu sākt kontrolēt savu ārējo tirdzniecību. Kas šobrīd notiek? Praktiski eksports ir apstājies, tas ir katastrofālā situācijā, jau sākot no pagājušā gada sākuma, jo visas licences ir jāsarūpē tikai un vienīgi Maskavā. Tādēļ pagājušajā gadā sākās sarunas– tajās ļoti aktīvi piedalījās arī citas republikas, it sevišķi Krievijas Federācija,– par to, ka šī licencēšana ir jānodod pašu republiku pārziņā. Tika saskaņots dokuments, mēs vienojāmies un nonācām pie konsensa– jo neko citu tajā brīdī nebija iespējams izdarīt,– ka PSRS ziņā paliek 11 nosau­kumi, uz kuriem tā izdod Savienības kvotas. Tas nozīmē, ka šo kvotu ietvaros licences var izsniegt republikas. Visas pārējās preces tātad varēja būt licencētas attiecīgi republikās. Diemžēl pagājušajā gadā bija solīts, ka ar 1.janvāri tas stāsies spēkā, taču šis lēmums pieņemts netika, un Rižkovs gada beigās parakstīja lēmumu, ka šī vecā kārtība tiek pagarināta līdz 1.aprīlim. Tad, kā jūs zināt, nāca valdības maiņa, viss apstājās, un diemžēl no 1.aprīļa veco kārtību pagarināja vēl uz it kā nezināmu laiku, bet principā, kā mēs vienojāmies pagājušajā ceturtdienā, līdz pirmajai valūtas komisijas sēdei, kurai būtu jānotiek nākamnedēļ, tad arī stātos spēkā jaunā licencēšanas kārtība, kur licences izsniegtu tikai viens orgāns– Ārējo ekonomisko sakaru departaments. Tas nozīmē, ka mums beidzot radīsies iespēja izkontrolēt eksporta plūsmu, bet pats galvenais– izkontrolēt tos valūtas apjomus, ar kādiem strādā uzņēmumi. Jo šīs licences būs jāsaņem visiem uzņēmumiem– gan kopuzņēmumiem, gan Savienības pakļautības uzņēmumiem, gan arī kooperatīviem un vietējiem uzņēmumiem, un būs iespējams aprēķināt, vai valūta ir noguldīta Latvijas bankās vai varbūt kādā ārvalstu bankā. Tātad mēs varēsim kontrolēt, vai Latvijas Republika saņem to nodokļu daudzumu valūtā, kas tai pienākas.

Es jums minēšu tās pozīcijas, kas kvotu ziņā paliek PSRS rīcībā. Tā ir: nafta, jēlnafta, naftas produkti, ogles, gāze, lietkoki, zāģmateriāli, melnie metāllūžņi, minerālmēsli, graudi, kokvilna un augu eļļa. Mūsu pieprasītā kvota ir pilnīgi pietiekama, tā pat pārsniedz tos resursus, kuri ir Latvijas Republikas rīcībā, un mēs to darījām apzināti, saprazdami, ka šobrīd republikai lielākā peļņa var nākt tieši no eksporta tranzīta, tātad izmantojot Krievijas vai citu republiku resursus.

Tika pieņemts arī Ministru padomes lēmums par papildu pasākumiem preču mazumtirdzniecības pakalpojumu sniegšanai un darba algas izmaksai ārvalstu valūtā. Jūs zināt, ka, sākot no pagājušā gada Dziesmu svētkiem, mēs sākām izsniegt atļaujas tirdzniecībai par valūtu. Šobrīd pavisam tādas ir izsniegtas 150. Reāli strādā apmēram trešā daļa, tātad 50. Mēs tagad esam noteikuši skaidru kārtību, ka viņi maksā 10 procentus no apgrozījuma, pareizāk sakot, nevis maksā, bet ir spiesti pārdot budžetam par komerckursu, tas ir, 1,80 par 1 dolāru. Pēc manām domām, tas ir pareizs lēmums, lai gan bija ļoti daudz iebildumu, arī deputātiem tādi noteikti varētu būt, jo ir “parādes” veikali, kur preces ir, līdztekus tiem veikaliem, kur šo preču nav, bet mēs tomēr uzskatījām, ka ir jāizmanto šī valūtas masa un ir jāaizver ceļš “melnajam” tirgum. Ir labāk, ja tas viss notiek oficiāli ar tirdzniecības iestāžu starpniecību, kur mēs saņemam savu valūtas daļu, nevis nelegāli. Mēs proponējām, ka jāļauj darba algu izmaksāt arī valūtā, jo, kā jūs zināt, tas notiek dažādā slēptā veidā. Tie, kuri ir spējīgi, tie saņem naudu varbūt uz ārvalstu rēķiniem, bet būtu labāk, lai tas notiek šeit. Un nekā citādāk. Drīzumā Augstākajai padomei tiks iesniegts ieņēmuma nodokļa likuma papildinājums, kas attieksies uz šo valūtas daļu.

Viens no iemesliem, kādēļ mēs uzskatījām, ka ir jāizmaksā valūta mūsu pilsoņiem, ir tas, ka mēs baidāmies no labāko “prātu” aizplūšanas. Man ir zināms piemērs par kādu ārvalstu firmu Ļeņingradā, kura piedāvā lielu naudu labākajiem programmētājiem, teiksim, 50 000– 70 000 dolāru gadā, parādot uz fotogrāfijas, kāda izskatās māja tajā vietā, kur viņam tiek piedāvāts dzīvot, un viņi vienkārši ir aizbraukuši. Un, tā kā šeit, Latvijā, ir vairāki kopuzņēmumi, kas arī nodarbojas, piemēram, ar šo programmu izstrādi pēc ārvalstu pasūtījumiem, tad ir jāpieļauj, lai šie cilvēki pelna naudu šeit, nevis brauc projām. Es jau to minēju, ka šis rīkojums bija saistībā ar Augstākās padomes lēmumu par atļauju komercbankām veikt operācijas ar valūtu.

Nākamais ir Ministru padomes lēmums par ārvalstu firmu pārstāvniecību atvēršanas un darbības kārtību Latvijas Republikā. Mēs esam atvēruši jau virkni pārstāvniecību, un to vajadzēja reglamentēt, šis darbs vēl turpinās, tātad interese no ārzemju firmu puses ir. Viens no būtiskākajiem lēmumiem, par ko varētu rasties vairāk jautājumu, ir Ministru padomes lēmums par valūtas fonda veidošanas pamatprincipiem 1991.gadā. Ko tas nozīmē? Tātad bija divi ceļi– vai nu pakļauties Gorbačova dekrētam par valūtas atskaitījumiem, tajā skaitā arī par 40 procentiem ārējā parāda dzēšanai, kad atkarībā no produkcijas veida, kas tiek eksportēts, zināma procenta daļa tiek pārskaitīta starprepublikāniskajai PSRS Valūtas komitejai, tad attiecīga daļa paliek pašam uzņēmumam un pavisam neliela– tikai 2,8 procenti– valdībai.

Ņemot vērā, kā es jums teicu, to, ka mums ir vienota muitas teritorija un ka mēs šajā gadījumā ar separātu rīcību varētu nobloķēt tikai paši sevi, jo eksports vispār nebūtu iespējams, ja mēs nebūtu akceptējuši un izdevuši savu, tiesa gan, reducētu, lēmumu un arī to doktrīnu, ko valdība akceptē, par piedalīšanos PSRS ārējā parāda maksājumā. Mēs tātad sagatavojām savu Ministru padomes lēmumu, un Ministru padome to pieņēma, ka mēs principā pievienojamies šai nostādnei. Mēs tur gan ierakstījām, ka krājam šos 40 procentus, bet šobrīd Latvijas komercbankās vai esošajās bankās to naudu uz Maskavu nepārskaita, tā tiek rezervēta, bet 40 procenti no katra uzņēmuma ir jāpārdod budžetam. Un tas notiks tik ilgi, kamēr delegācijas, ka pašreiz sāk darbu, vienosies par ārējā parāda daļu neatkarīgi no tā, vai tas notiks jūnijā, decembrī vai kādā citā laikā. Ir fiksēta summa. Jāsaka, ka mūsu politika būtībā bija drīzāk “lapsas politika”, saprotot, ka mums ir jāorientējas uz to eksportu, uz tiem eksporta veidiem, kuri netiek aplikti ar šiem ārkārtīgi smagajiem PSRS nodokļiem. Tas praktiski nozīmē pierobežu tirdzniecību, kompensāciju darījumus un darījumus, ko veic kopuzņēmumi. Šinī sakarā tika pieņemts Ministru padomes lēmums, ka mēs liberalizējam kārtību, kādā veidā tiek izsniegtas atļaujas nodarboties ar starpniecību eksportā un importā. Tādi pasākumi šobrīd jau ir saskaņoti arī ar PSRS Ārējo ekonomisko sakaru ministrijas pilnvaroto Pornieka kungu šeit, Rīgā, un mēs tūlīt arī sāksim izsniegt šīs licences starpniecības darbībai. Tas nozīmē, ka Latvijas eksports pamatā notiek vai nu ar pierobežas tirdzniecības, vai ar šo kanālu starpniecību, kurus izmantojot nav jāmaksā šie 40 procenti.

Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka pavisam Ārējo ekonomisko sakaru bankas Rīgas nodaļā ir atvērti 500 konti, un, protams, šī nauda tiks ņemta, tāpēc ka šī banka tiek vadīta no Maskavas. Bez šaubām, ir vēl virkne kontu, par kuriem mēs pat nezinām, kuri ir ārzemēs, un ir arī virkne tādu kontu, kuri ir Maskavā vai citās PSRS pilsētās. Arī tos kontus mēs nevaram regulēt, un, protams, šie atskaitījumi tiks izdarīti.

Es vēl gribētu teikt, ka Ministru padomes noteiktais atskaitījums uzņēmumiem par tiem produkcijas veidiem, par kuriem nav jāmaksā lielais nodoklis parādu dzēšanai, ir 82 procenti. Es uzskatu, ka šis procents šobrīd ir ļoti liels un tas ir maksimālais, ko vispār uzņēmumiem var atdot, lai stimulētu eksportu. Šie 82 procenti attiecas arī uz to uzņēmumu produkciju, kura nav eksporta plānā un nav eksportēta līdz 1991.gada 1.janvārim. Un tādas iespējas ir, arī tādi piemēri uzrodas. Man, piemēram, ļoti interesants piedāvājums un darījums liekas tas, kas pašreiz tiek slēgts par Līvānu mājiņu pārdošanu kādai Izraēlas firmai, kura tās cels jaunapgūtajos apgabalos emigrantu dzīvošanai.

Valdība pieņēma arī Ministru padomes lēmumu par Latvijas Republikas valdības valūtas rezerves fonda izveidošanu, par rīkotājiem un izmantošanas kārtību. Tas nozīmē, ka šobrīd tie valūtas līdzekļi, kuri tiek plānoti un kuri ir Latvijas Republikas valdības rīcībā, tik sadalīti divās daļās. Viena daļa tiek asignēta attiecīgo resoru sociālo un kultūras vajadzību apmierināšanai, un otra daļa nokļūst šinī valūtas rezerves fondā, no kura tie tiek izmantoti izsniegšanai kā aizdevums, nevis tā, kā tas bija līdz šim pieņemts, kad tos vienkārši ielika vienā vai otrā ražošanas nozarē, nekontrolējot to atdevi. Tas nozīmē, ka tie pienāksies visiem, kuri gribēs, un tas attieksies uz visiem ražošanas uzņēmumiem. Šobrīd mēs par šo aizdevumu procentus neplānojam, taču uzskatām, ka nozarēm, uzņēmumiem vai uzņēmējiem nāksies iesniegt savu biznesa plānu un aprēķinus, kādā veidā viņi šo naudu atdos atpakaļ. Jāteic, ka šāda kārtība, protams, nav normāla un pasaulē tādu nepazīst, visa šī darbība tiek veikta ar banku starpniecību, un tas, protams, notiks arī Latvijā, kad beidzot reāli sāks strādāt Latvijas Banka. Šobrīd, kā jūs zināt, tas vēl pagaidām nenotiek.

Mēs nupat pieņēmām lēmumu par ārējo ekonomisko sakaru līgumu noslēgšanas un denonsēšanas parauga kārtību, kas nozīmē to, ka jau burtiski ar pagājušo nedēļu valdības locekļiem nav tiesību parakstīt saimnieciskus līgumus, un šis lēmums ir pieņemts, domājot par viņu aizsardzību, jo diemžēl vairāki ministri ir nākuši no uzņēmumu direktoru vides, viņi labprāt tiekas ar biznesmeņiem un, kādreiz parakstot kādu līgumu, vienkārši var iekrist nepatikšanās. Protams, ir noteikts, ka līgumi ir jāsaskaņo starp resoru un valdību, un tie katrā ziņā ir jāizskata Ministru padomei.

Tagad pāris vārdu par bilanci. Varbūt tas jūs šokēs, bet jāsaka, ka tāda maksājuma bilance, ārējā bilance Latvijas Republikā nepastāv un nekad nav pastāvējusi. Tad, kad es sāku strādāt pagājušā gada vasarā, es vadījos pēc tiem skaitļiem, un tie bija valdības rīcībā, kad sastādījām valdības programmu, un tur bija minēti diezgan lieli skaitļi, ka mēs eksportējam apmēram pusmiljarda invalūtas rubļu apmērā, tas nozīmē– gandrīz miljardu dolāru. Un pagāja vairāki mēneši, iekams apjēdzām, ka tā ir vistīrākā falsifikācija, jo mēs bijām vadījušies pēc Statistikas pārvaldes sastādītajiem pārskatiem. Izrādījās, ka šie īpatnējie skaitļi tiek speciāli radīti, pēc manām domām, maldināšanai, un šis eksports ir apmēram desmit reižu mazāks, nekā tas tiek uzrādīts visos oficiālajos pārskatos, un to desmitiem reižu ir darījuši dažāda ranga ziņotāji. Īstenībā mūsu eksports, kā šodien rēķinām, ir apmēram 180 miljonu dolāru apjomā, un tas principā ir tik liels tikai tādēļ, ka ir mainījušās valūtas attiecības ar bijušajām Austrumeiropas sociālisma valstīm, kur mēs maksājām tā saukto piekto kategoriju, bet tagad būs jāmaksā brīvi konvertējamā valūtā.

Kā jūs zināt, maksu bilances sastāv no vairākām bilancēm– eksporta bilances un importa bilances. Tā būtu tā bilance, kura ir mūsu ziņā, un mēs pašreiz esam ar to sākuši nodarboties. Diemžēl pilnīgi mēs to nevarēsim izdarīt līdz brīdim, kamēr nezināsim savu bilanci– eksporta un importa bilanci ar PSRS republikām, un, kā jūs saprotat, tā sastāda lauvas tiesu. Šeit atkal eksistē rublis, eksistē importa izejvielas, kas izteiktas dolāros, un tās, kā jūs zināt, mūsu ražotājiem piegādā centralizēti no Padomju Savienības. Tas sastāda apmēram 1,2–1,3 miljardus dolāru. Kā es teicu, mūsu eksports uz Rietumiem ir apmēram 180 miljonu, bet mums šobrīd nav zināms, cik liels, izteikts dolāros pēc pasaules cenām, ir mūsu eksports uz PSRS republikām. Tikai tad, kad noslēgsim šo līgumu starp PSRS un Latvijas Republiku, būs iespējams bilanci izveidot visā pilnībā.

Otrs ļoti svarīgs ieņēmuma avots ir tā sauktā pakalpojumu un komerciālo operāciju bilance, kas būtu jārada departamentam un, bez šaubām, bankai. Jāteic, ka par pakalpojumiem Latvija praktiski nesaņem neko. Ir tikai Ventspils mēra izcīnītais 0,5 procentus liels atskaitījuma avots par tranzītu. Mēs apmēram parēķinājām, ko nozīmē un kāds varētu būt valūtas apgrozījums; aprēķins rāda, ka tas ir aptuveni 8 miljardi dolāru gadā, tajā skaitā– Ventspils ostas apgrozījums– 4,3, Rīgas ostas– 2,0, transporta frakts– 0,31, zvejnieki dod pusmiljardu un preču eksports– 0,18 miljardus. Mēs uzskatām, ka pārsvarā tas ir vēl vecās valdības rēķins, bet pašreiz šis punkts arī ir sarunas temats ar Maskavu, tiek strādāts, lai mēs saņemtu 6 procentus no kravas apgrozības. Tas ir transporta tranzīts, tātad maksa par tranzītu, kurš iet caur Ventspils ostu, un tad tas varētu sastādīt aptuveni 380 miljonus gadā. Zvejnieki mums ienestu aptuveni 300, preču eksports– 180, bet pārējie– apmēram 100 miljonus. Kopā republikas rīcībā varētu palikt aptuveni 216 miljoni dolāru, bet šobrīd mums ir 10, pareizāk sakot, 10,9 miljoni. Tātad tas ir pats galvenais, kas mums ir jāpanāk, un par normālu bilanci varēsim runāt tikai tad, kad operēsim ar šiem 8 miljardiem, tad, kad to darīs banka, tad, kad mums būs sava bankas sistēma, un tad, bez šaubām, nauda būs jādala arī Augstākās padomes Apvienotajai budžeta komisijai.

Tagad es gribētu parunāt par valūtas budžetu. Pagājušajā gadā, jūsu zināšanai, mēs pavisam esam ieņēmuši 2,3 miljonus invalūtas rubļu (pēc oficiālā kursa). Šogad attiecībā uz eksportu ir bijušas iekšējās cenas, viss tas pats vecais rēķins, jo mēs vadījāmies pēc tā– kamēr nav jauno statistiskās atskaites formu, pie kurām šobrīd tiek strādāts, mēs vadījāmies pēc Statistikas pārvaldes datiem, un tas ir 236 miljoni, valūtas rubļos– 192 miljoni, bet brīvi konvertējamajā valūtā– 86 miljoni dolāru.

1991.gadā sakarā ar šīm struktūras izmaiņām, ka ar bijušajām sociālistiskajām valstīm norēķināsimies ar valūtu, es rēķinu, ka tas būs apmēram 178 miljoni, ņemot vērā to, ka pirmajā ceturksnī līgumi bija noslēgti par 40 procentiem. Ieņēmumus republikas Valūtas fondā mēs plānojam, atklāti sakot, ļoti pieticīgi, ar lielu drošības koeficientu– 4,98 miljonus no eksporta, tas ir šis plānotais atskaitījums; tirdzniecība par valūtu varētu dot apmēram 150 tūkstošus. Mēs rēķinām, ka apmēram pieci miljoni invalūtas rubļu pēc oficiālā kursa apgrozītos sakarā ar valūtas pirkšanu un pārdošanu, kas sastādītu 70 tūkstošus invalūtas rubļu pēc oficiālā kursa, vēl varētu dot 30; atskaitījumi par naftu (pēc vecajiem normatīviem) dotu apmēram 1,5, atskaitījums par sintētisko amonjaku– 0,25, jūras kuģniecība– 0,6. Tātad ieņēmums no naftas transporta, kas vēl šobrīd ienāk (vēl gan nav ienācis, es to skaitu šajos ieņēmumos), ir viens miljons pagājušajā ielikumā un 1,6 miljoni– neiztērētais atlikums, PSRS Ārējo ekonomisko sakaru bankā– 0,7, un kopā tas sastādītu 10,97 miljonus. Tātad šī ir tā summa, pēc kuras vadījāmies, veidojot valūtas budžetu 1991.gadam. Kā es jau minēju, to paredzēts sadalīt šādi: 5,1 miljonu atdot sociālajai un kultūras sfērai, ieskaitot ekoloģiju un vēl dažas īpašas pozīcijas (piemēram, transformatoru iegāde enerģētikai), kas ir saistītas ar zemnieku saimniecību attīstību, jo tie ir īpaša tipa transformatori, kas tika ražoti Dienvidslāvijā un, liekas, arī Čehoslovākijā, un tikai Latvija vienīgā izmanto šos 40 kilovoltu transformatorus, bet diemžēl Padomju Savienība tos neražo.

Augstākās padomes komandējumiem mēs ieplānojām 61 000, Ministru padomei– 40 000, Ārlietu ministrijai– 30 000 un pārējiem sadalīja 28 tūkstošus. Vēl ir maksājumi par zālēm. Veselības aizsardzības ministrijai– pusmiljons, Iekšlietu ministrijas vajadzībām un Lauksaimniecības ministrijai vairākus gadus pēc kārtas reģionālajai mašīnbūvei esam devuši 400 tūkstošus dolāru gadā. Protams, tika piešķirts arī kultūrai, lauksaimniecībai, izglītībai. Zinātne ir saņēmusi 50 tūkstošus zinātnisko grāmatu iepirkšanai. Piešķirti līdzekļi sadzīves pakalpojumiem, sociālajai nodrošināšanai un Latvijas Bankai 50 tūkstošu apmērā. Mums atlika 5 miljoni, kas pēc divām nedēļām tiks sadalīti ne gluži pilnībā, atstājot sev arī rezervi, ņemot vērā to, ka ir dažādu resoru un uzņēmumu pieprasījumi, kuros tie lūdz kredītus vienai vai otrai vajadzībai. Šeit, protams, tiks ņemtas vērā prioritātes, kuras ir apstiprinātas, un, bez šaubām, arī ministri Ministru padomē izcīkstēsies par naudas sadalījumu.

Es jau pieminēju licencēšanu, un gribētu pie tās atgriezties. Mēs jau šobrīd, nesagaidījuši Maskavas kungu atļauju, esam panākuši vienošanos ar republikas muitu par to, ka tā nepieļaus kopuzņēmumu produkcijas eksportu, bet prasīs mūsu licenci, lai gan tas nav saskaņā ar PSRS likumiem. Mums šinī gadījumā apbrīnojamā kārtā parādīja zināmu pretimnākšanu. Protams, mūsu mērķis nebija radīt lieku birokratizāciju, bet to noteica apstāklis, ka kopuzņēmumi nekontrolēti visu izveda. Protams, šī nauda nenogūlās, kā es zinu, tiem divus gadus bija nodokļu brīvdienas, taču no 1.janvāra mēs situāciju kontrolējam. Licence, kas ir izsniegta kopuzņēmumiem, praktiski attiecas tikai uz tiem resursiem, kuri ir ievesti no Krievijas un Baltkrievijas, to mēs kontrolējam, pārbaudot pavadzīmes un attiecīgo dokumentāciju. Šis darbs, protams, tiks turpināts arī nākamgad. Mēs esam iecerējuši, izsniedzot licenci šai tranzīta darbībai, ņemt desmit procentus, tādā veidā iesākot praksi, ka 6–10 procenti tiks iekasēti par tranzītu. Tie līdzekļi, kuru mums nav kabatā, praktiski tiek plānoti, taču tajos desmit miljonos tas neparādījās.

Tagad es ļoti īsi, apmēram trīs minūtēs, parunāšu par PSRS ārējo parādu. Kā zināms, šis parāds ir milzīgs, un praktiski PSRS ir bankrotā, tā nav spējīga samaksāt šos 40,5 miljardus invalūtas rubļu pēc oficiālā kursa, kas nozīmē apmēram 70 miljardus dolāru. Šogad kārtējos maksājumos kreditoriem ir jāatdod 12,5 miljardi invalūtas rubļu. Mēs, risinot sarunas, esam vairākkārt minējuši to, ka Latvija (tas ir Godmaņa kunga uzskats) neatteiksies piedalīties šāda parāda sadalē, bet mūsu republika nav ar mieru maksāt 40, 30 vai 50 procentu, mēs gribam maksāt uz 1991.gada 1.janvāri fiksētu summu, mēs gribam zināt, cik liela summa tā ir, mums ir jāzina konkrēti skaitļi, un pēc tam mēs vienosimies, cik ilgā laikā mēs šo naudu samaksāsim.

Es paredzu jautājumus: kādēļ mums vispār ir jāmaksā, ja aprēķini rāda, ka situācija ir gluži pretēja– PSRS mums ir parādā miljonus un miljardus. Es domāju, ka mums šim jautājumam ir jāpieiet pragmatiski un jāsaprot, ka sarunas var notikt par principiāliem un mazāk principiāliem jautājumiem. Ja ir runa, teiksim, par vienas lielas lietas iegūšanu, tad naudu nav ko žēlot. Manuprāt, konstruktīva saruna ar PSRS valdību nevar iznākt, ja mēs kategoriski atsakāmies no līdzdalības šinī kopīgā parāda dzēšanā. Taču šai summai jābūt metodiski pamatotai un tai jābūt puslīdz saskaņotai ar PSRS valdību. Ja mēs zinām šā parāda procenta lielumu, tad jūs varat viegli izrēķināt, cik tas ir. Šī summa varētu sastādīt apmēram 1 procentu no šā parāda. Vēl es domāju, ka, runājot arī par ārzemju partneriem, kuriem PSRS ir parādā, mēs viņu acīs esam nākamie partneri, tātad teritorija, kur viņi varētu investēt naudu, un mēs viņu acīs atstāsim daudz labāku imidžu, ja būsim ar mieru uzņemties šo parāda daļu.

Priekšsēdētājs: Paldies Gaiļa kungam. Jautājumu uzdošanai ir pierakstījušies septiņi deputāti. Pirmajam vārds deputātam Kurdjumovam.

L.Kurdjumovs: */Es sapratu, ka mums ir visrožainākās cerības un mēs, protams, Padomju Savienību ar valūtu nospiedīsim. Tas ir saprotams. Bet man ir jautājums. Jūs stāstījāt, cik valūtas paliek jūsu rīcībā, un es dzirdēju, ka 5,1 miljonu jūs tērēsit sociālajai, kultūras sfērai un ekoloģijai. Bet četri deputāti iesniedza pieprasījumu Ministru padomei un premjeram par parāda dzēšanu ārzemju firmām par lauksaimniecības tehnikas paraugiem– kas, varu tagad pateikt, tika mums iemānīti. Viens miljons 200 tūkstoši dolāru par pērno un 1989.gadu, kas vēl nav samaksāti. Tas ir pirmais jautājums./

M.Gailis: */Varu atbildēt. Taču es, atklāti runājot, pirmo reizi dzirdu par 1,2 miljoniem. Es zinu par 400 tūkstošiem./

L.Kurdjumovs: */800 tūkstoši un 400 tūkstoši. 800 tūkstoši par 1990.gadu un 400 tūkstoši par 1989.gadu./

M.Gailis: */Pašlaik Ministru padomē runa ir par 1989.gada 400 tūkstošiem. Šis jautājums atrisināts, naudu šajās dienās, liekas, jau pārskaitījām. Bet par 1990.gadu mēs vēl nemaksājam./

L.Kurdjumovs: */Tā, tagad otrais jautājums./

M.Gailis: */Šī nauda ir ieplānota, tiklīdz tā ienāks, tā tiks pārskaitīta./

L.Kurdjumovs: */Sapratu, paldies./

M.Gailis: */Tas ir, mēs plānojam līdz 1992.gadam./

L.Kurdjumovs: */Jā, jūs teicāt. Vēl jautājums. 1990.gadā, kā jūs pats pareizi teicāt, ar bijušajām sociālistiskajām valstīm mēs norēķinājāmies vai nu uz klīringa pamata, vai nosacītās vienībās. Bet, īsi sakot, pēc piektās kategorijas valūtas tur pat nesmaržoja. Tomēr Latvijai, pārrēķinot invalūtas rubļos, rezerves daļu iegādei tika iedalīti 10,3 miljoni invalūtas rubļu. Tas ir apmēram 17 miljoni dolāru. Šogad Savienība Latvijai iedalīja tikai 3 miljonus, bet VDR, Čehoslovākija, Polija un Ungārija, lauksaimniecības mašīnu rezerves daļu galvenie piegādātāji, tagad ar mums norēķinās tikai valūtā. Kur mēs ņemsim šo naudu?/

M.Gailis: */Es jūs sapratu. Mēs jau sākām sarunas, konkrēti ar Čehoslovākiju un Ungāriju, par starpvaldību līgumu noslēgšanu ar indikatīviem sarakstiem. Tas nozīmē, ka norēķināsimies pēc bārtera principa. Šie saraksti tiek sastādīti vistuvāk krīzei stāvošajām nozarēm– sabiedriskajam transportam, rezerves daļām, lauksaimniecības tehnikai./

L.Kurdjumovs: */Paldies. Un tagad pēdējais jautājums, jo jūs ieminējāties par bārteru. Cik, rēķinot invalūtas rubļos, 1990.gadā mums deva bārters? Kā tiek kontrolēti valsts brokeru kantori, kam republikā jānodarbojas ar bārteru?/

M.Gailis: */Pēc šī jaunā lēmuma, pie kura mēs pieturamies, bārters ir aizliegts. Vienīgais bārters, kuru mēs turpinām, ir pierobežas tirdzniecība. Pērn tā deva apmēram 8 miljonus rubļu apgrozījuma. Tā atrodas vienās rokās– “Interlatvijā”, jo jāievēro preču līdzsvars. Ievedumam jāatbilst izvedumam. Arī šogad mēs to izmantosim. Man tomēr jāsaka, ka tas nav sevišķi izdevīgi. Mums ar to vienkārši jānodarbojas, jo pretējā gadījumā jāmaksā milzīgi nodokļi. Tāpēc partneri, teiksim, Zviedrija vai Somija, zinot mūsu stāvokli, pazemina mūsu cenas un paceļ savas. Ne visai labi iznāk. Tomēr šogad tādā veidā vēl strādāsim./

L.Kurdjumovs: */Tas nozīmē, ka “Interlatvija” ir vienīgā brokeru firma, kas nodarbojas ar šīm problēmām?/

M.Gailis: */Jā, jā. Pagaidām monopols./

L.Kurdjumovs: */Paldies./

M.Gailis: */Vienīgais. Visā pārējā mēs dodam brīvību./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Celmiņ!

J.Celmiņš: Pagājušajā gadā 11.oktobrī mūsu Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisijā notika kopēja sanāksme ar jūsu departamenta Tūrisma daļas darbiniekiem, un mēs vienojāmies, ka apmēram pēc divām nedēļām sāksim kopīgu darbu pie Latvijas Republikas likuma “Par tūrismu” izstrādāšanas. Tam piekrita arī Valgotnes kundze, Elsberga kungs un arī citi Tūrisma daļas darbinieki, kuri piedalījās tanī sanāksmē. Taču diemžēl līdz pat šim laikam mums nav izdevies uzsākt konkrētu sadarbību pie šā likumprojekta sagatavošanas. Jūsu departamenta darbinieki vienmēr atrod dažādus ieganstus, lai izvairītos no šā darba. Acīmredzot valdībai ir izdevīga šāda bezlikuma situācija. Tādā gadījumā valdības ierēdnis var rīkoties pēc principa– kā gribu, tā daru. Kā jūs vērtējat šo situāciju, ņemot vērā haosu, kas valda tūrismā, notikušos streikus, piketus, un kad beidzot jūsu departamenta darbinieki pārtrauks izvairīties no sadarbības ar Augstāko padomi likumprojektu sagatavošanā?

M.Gailis: Es, atklāti sakot, īsti negribētu kritiku pieņemt. Situācija ir tāda, ka mēs saprotam, kādu darbu un kādu sagatavošanos prasa likumprojekta pieņemšana. Un, zinot to, ka situācija, kā jūs pareizi atzīmējāt, tūrismā ir kritiska, mēs visus spēkus veltījām Ministru padomes lēmumu pieņemšanai, kas notiek daudz operatīvāk. Tomēr, neskatoties uz to, man jāsaka, ka ir ārkārtīgi daudz šķēršļu, kuri, kā man likās, tika likti tieši mūsu mājā, balstoties uz to interesanto atšķirību, par kuru šodien runājām. Piemēram, tāds interesants moments, kāda ir licencēšana. Kā zinām, tūrisms nav licencējamo rūpalu sarakstā, un mums šis lēmums Ministru padomē tika nobremzēts. Mēs atsākām cīņu, un pēc pāris mēnešiem beigu beigās šis Ministru padomes lēmums finišēja. Tagad beidzot mums ir instrumenti, lai mēģinātu iedibināt kārtību šajā situācijā. Man liekas, ka jums nav jāstāsta, cik tas ir ārkārtīgi būtiski. Taču es atvainojos kolēģu vietā, ja jums ir radies iespaids, ka viņi no jums izvairās un negrib strādāt pie šā likuma. Skaidrs, ka Ministru padomes lēmums ir pirmais etaps, bet to vajadzēja ātri izdarīt, lai varētu uzsākt šā gada sezonu. Es domāju, ka Valgotnes kundze ir šinī zālē, un viņa vistuvākajā laikā sāks pie tā strādāt.

Priekšsēdētājs: Mēs ceram. Lūdzu, deputāt Ābiķi!

Dz.Ābiķis: Es atsaucu savu jautājumu, jo dzirdēju jau atbildi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Fels!

A.Felss: Arī es dzirdēju atbildi, tomēr pajautāšu. Kāda ir jūsu personiskā konceptuālā pieeja šai valūtas izlietošanai? Vai jūs esat par to, lai mēs iegādātos tehnoloģijas un tehniku? Varbūt vajadzētu pirkt plaša patēriņa preces un tā tālāk?

M.Gailis: Tas gandrīz ir skolas līmeņa jautājums. Bez šaubām, neviens normāls cilvēks neatbalstīs to, ka ir jāiegādājas plaša patēriņa preces. Taču situācija, jūs saprotat, ir tāda– es jau vienreiz Ministru padomē ierosināju, ka mums vajadzētu izstāties no Padomju Savienības, un tad mēs varētu regulēt muitas jautājumu. Diemžēl muita galīgi nav mūsu rokās, bet šo darbību regulē muitas nodoklis un muitas tarifs. Bez tam mums galīgi nav instrumentu, kā norobežoties no tā. Vajadzētu atcelt praktiski jebkuru nodokli tām precēm, kuras mums ir nepieciešamas.

Pārtraukumā man pienāca klāt deputāti, un mēs runājām par milzīgo muitas nodevu, kas ir jāmaksā par zemnieku traktoriem. Tur vispār nedrīkstētu būt nekāds nodoklis, bet par videomagnetofoniem vai kaut ko citu nodoklim, tieši pretēji, būtu jābūt ļoti augstam. Diemžēl mums šobrīd nav šādu instrumentu. Taču, ja runa ir par bārtera operācijām, par pierobežas tirdzniecības operācijām, tad to kontrolēt mēs varam. Beidzot mums šis instruments ir. Dabiski, ka mēs to neļausim. Es jau minēju, ka esam ieplānojuši no sava trūcīgā valūtas budžeta zināmu summu atvēlēt jau minētajiem transformatoriem, kurus mēs lietojam, un Enerģētikas ministrijai, principā– valdībai, ir jādomā par to, ka ir jāsāk šo transformatoru ražošana un ka tas, teiksim, tikai šodien var glābt situāciju, ja tie pēkšņi vairs no Dienvidslāvijas nepienāks. Turklāt Maskavā nav iedalīta valūta, lai nopirktu transformatorus. Bez šaubām, ir nepieciešama tehnoloģija, un tas ir skaidrs katram.

A.Felss: Jūs, šķiet, nedaudz nesapratāt. Es jautāju arī par to 5,1 miljonu, kā tas tiks sadalīts? Vai tas būs par labu tehnoloģijām un tehnikai?

M.Gailis: Pārāk liela administrēšana arī nav pieļaujama. Šīs summas, kuras tiks sadalītas ministrijām, nav lielas, bez šaubām, tās tiks izmantotas to specifiskajām vajadzībām. Es principā pat varu pateikt, kur tā nauda aizies. Es minēju zinātni– tās ir grāmatas. Ir jāizdara pirmie maksājumi operas rekonstrukcijas projektā, ir jāpērk skatuves iekārta. Viena daļa Sociālās nodrošināšanas ministrijai iedalītās valūtas tiek izlietota protēžu ražošanai, nepieciešamo materiālu un pusfabrikātu iepirkšanai. Šajā kategorijā bija arī transformatori. Es domāju, ka šajā ziņā bažas ir liekas, lai gan pilnīgi nobremzēt mēs to nevaram. Ja uzņēmumam ir nauda, tas samaksā savu muitas nodokli, un tam nav aizliegts ievest šo preci, turpretī valdības rīcībā esošie līdzekļi netiks izmantoti tādām vajadzībām.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Eglājs.

V.Eglājs: Jūs nupat teicāt, ka komercbankas veic valūtas operācijas. Vai šīs operācijas veic uz vietas? Vai arī ar ārzemju firmām? Teiksim, ja uzņēmums ražo eksporta produkciju, tam vajag apmaksāt rēķinus par materiāliem, par iekārtām, kuras izmanto šo eksportējamo izstrādājumu ražošanai. Mans jautājums: kādas operācijas ar ārzemju firmām komercbankas pašreiz var veikt?

Un otrais jautājums: kā tas ir, kad ienāk valūta par eksportēto produkciju, kad iekasē kaut kādu nodokli, kā tas ir paredzēts? Ar vienu daļu valūtas ir jāapmaksā rēķini, bet kā tiek aprēķināts nodoklis, ja, teiksim, iegādātā iekārta maksā 50 dolāru, bet par eksportēto preci ienāk 100 dolāru...

M.Gailis: Es jūs sapratu. Atbildēšu pēc kārtas un paskaidrošu ar piemēru. Tām komercbankām, kurām ir Latvijas Bankas licence, visām ir korespondējošās bankas ārzemēs. Piemēram, Rīgas Komercbankai, kura pirmā uzsāka šo darbību un kura faktiski šobrīd ir visnopietnākā, ir partneris Zviedrijā– “Handelsbanken”. Un praktiski visa nauda, kas apgrozās šajā bankā, atrodas divās vietās– Rīgā un Stokholmā. Taču, tā kā nav iespējams ar koferi šo naudu atvest, tad Rīgā apgrozās tā nauda, kuru banka inkasē par pakalpojumiem un par preču pārdošanu valūtas veikalos skaidrā naudā. No tās naudas tiek izsniegta, teiksim, arī komandējumu nauda un skaidrā nauda dažādām vajadzībām, bet “Handelsbanken” nogulst nauda par eksportēto produkciju. Uzņēmums, piemēram, finiera ražošanas apvienība, ir atvērusi rēķinu Rīgas Komercbankā, tā kaut kur pasaulē pārdod savu produkciju, bet nauda nogulstas uz tās rēķina Rīgā, bet fiziski– Zviedrijā. Un to var sabalansēt. Protams, ka tā tikai sāk savu darbību, un šis apgrozījums šobrīd ar visām komercbankām kopā ir apmēram 40 miljoni, bet tas tomēr ir sākums. Ja mēs to nebūtu izdarījuši, tad, atklāti jāsaka, mēs būtu galīgā purvā. Bet šajā ziņā ir ejams nākamais solis. Beidzot reāli arī Latvijas Bankai ir jāsāk strādāt, jo bankas sistēma ir divpakāpju. Mums ir tikai viena daļa, un pagaidām tā ir ļoti vāja. Taču ir labi, ka tā ir.

V.Eglājs: Man bija vēl otra jautājuma daļa. Ja notiek tādas operācijas, ka daļa ir jāiegādājas, ka ir jāmaksā valūtas rēķins, bet vēlāk valūta ienāk par eksportu, kā tad tur maksā nodokļus, kas tur ir jāmaksā?

M.Gailis: Es jūs sapratu. Ja ir runa par šo ļoti augsto Gorbačova nodokli– 40 procenti plus vēl, teiksim, apmēram 20 procenti Savienības fondam, tad, bez šaubām, daudzi eksporta veidi kļūst nerentabli, un tie beidz pastāvēt. Taču situācija jau mainās. Arī mēs vairs nepraktizējam eksporta dotēšanu no budžeta. Tagad ir cita kārtība. Ir pieļauts, ka daļu nopelnītās valūtas uzņēmums var pārdot izsolē vai pārdot komercbankā par tirgus cenu, teiksim, par 27 vai 25 rubļiem, un iegūt nepieciešamos rubļus produkcijas ražošanai. Taču, ja šis uzņēmums ir sastādījis biznesa plānu un tam nesanāk peļņa, tad vispār nekas tamlīdzīgs nevar notikt. Un arī nenotiek. Ir, protams, nozares, piemēram, mēbeļnieki, kuras ir atbrīvotas no jebkura atskaitījuma, kamēr tās nav atdevušas kredītu. Kā jūs zināt, saskaņā ar likumu par uzņēmējdarbību un ārvalstnieku ieguldījuma likumu, šiem uzņēmumiem ir nodokļu brīvdienas, un tas ir tādēļ, lai tie, nemaksājot nevienu nodokļa kapeiku vai centu, varētu norēķināties par kredītu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Preinberg!

G.Preinbergs: Lai gan mūsu sabiedrībā šobrīd valda haoss, tomēr dzīve rit uz priekšu, notiek darījumi, sporta pasākumi utt. Un viens no tādiem sporta tūrisma veidiem ir burāšana. Ir vairāki klubi, kuri ir griezušies pie manis ar lūgumu palīdzēt kaut kādā veidā izkārtot kaut mazumiņu valūtas. Piemēram, jūrskolas jahtklubs pagājušajā gadā ir bijis starptautiskos pasākumos, bijis Somijā, Zviedrijā, Vācijā, Dānijā, Polijā, taču praktiski kluba biedri brauca bez jebkādiem līdzekļiem, kā absolūti nabagi. Jārēķinās ar to, ka tomēr ir iespējama arī buru saplīšana un visādas citas avārijas. Pat pārtika viņiem bija līdzi no Rīgas. Arī šogad burāšanā ir paredzēts līdzīgs starptautisks brauciens. Sakiet, lūdzu, kādas ir izredzes dabūt kaut vai minimālu valūtas daudzumu, lai varētu godīgi apmierināt kaut vai minimālas vajadzības, ar kurām ir jārēķinās katram šādam braucējam.

M.Gailis: Es jūs sapratu. Jāteic, ka sakarā ar dažādiem pasākumiem pie valdības griežas ļoti daudzas organizācijas un privātpersonas, arī zinātnieki un sportisti, ar lūgumiem izdalīt valūtu. Tā kā šīs summas nav lielas, tad iespēju robežās tās arī tiek apmierinātas, bet diemžēl– ne vienmēr. Jūs jau dzirdējāt, cik daudz tās naudas mums ir... Man jāsaka, ka tagad ir pilnīgi legāla iespēja valūtu nopirkt bankā. Protams, tas ir dārgi. Dolārs tur maksā 27 vai 30 rubļus, bet burāšana ir bagāto ļaužu sports. Un mēs nekā nevaram darīt– tad ir vai nu jāatrod sponsors, kā tagad daudzi dara, vai uzņēmums, kam pieder šī jahta vai šī komanda, tad tas var atvēlēt arī rubļus valūtas iepirkšanai, turklāt tagad valūtu legāli ir iespējams iegādāties.

G.Preinbergs: Un tas ir vienīgais ceļš, mums nav ko sūtīt...

M.Gailis: Tas ir tas pats vielas nezūdamības likums, kas darbojas arī attiecībā uz naudu.

G.Preinbergs: Viņi man tieši jautā...

M.Gailis: Jūs dzirdējāt manu atskaiti, tā ir gauži bēdīga. Tie pieci miljoni ir domāti visai lielajai republikai. Mums apgrozās astoņi miljardi.

G.Preinbergs: Skaidrs. Paldies. Sakiet, cik valūtas saņem Iekšlietu ministrija no vissavienības fonda? Varbūt jūs viens pats subsidējat šo valūtu?

M.Gailis: Iekšlietu ministrija kopš pagājušā gada ir pārgājusi pilnīgi uz Latvijas Republikas budžetu. Protams, arī valūtu tā nesaņem ne kapeikas.

G.Preinbergs: Paldies. Un pēdējais jautājums. Sakiet, lūdzu, vai jūs subsidējat arī mūsu Valsts drošības komiteju?

M.Gailis: Nē.

G.Preinbergs: Paldies. Acīmredzot tai valūta ir.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kirštein!

A.Kiršteins: Man ir šāds jautājums. Kādreiz ar samērā lielu troksni tika nodibināta “Interlatvija” ar visām šīm pašām funkcijām– ar speciālistiem, ar licencēm, ar uzdevumu savest kopā partnerus Rietumos un Austrumos. Vai tagad šīs divas firmas darbojas paralēli vai tā ir likvidēta, ja nav, tad ko tā dara?

M.Gailis: Jā, es sapratu. “Interlatvija” nekad nav bijusi valsts pārvaldes orgāns, tā vienmēr ir bijusi tirdzniecības firma. Šobrīd tādu ir jau daudz, un jāsaka, ka ir arī vēl stiprākas un nopietnākas par “Interlatviju”, kaut vai, piemēram, Ādažu “Impex”, kas siltumnīcu apstākļos brīnišķīgi tirgojies visus iepriekšējos gadus. “Interlatvijai” nav nevienas no tām funkcijām, kuras es šeit nosaucu un par kurām kādreiz bija runa. Varbūt tā valsts funkcijas varētu pārņemt, bet šobrīd tai tādas nav nevienas. Tā ir tāda pati firma kā jebkura cita. Starp citu, departaments ir paredzējis “Interlatvijas” reorganizāciju samazināšanas virzienā, jo tā ir darbojusies zināmos prioritāros apstākļos, bet mūsu koncepcija ir tāda, ka tādu firmu praktiski nedrīkstētu būt, un šobrīd neapšaubāmi “Interlatvija” mūsu apritē ir domāta darba monopolfunkciju veikšanai, kas ir stingrā valdības kontrolē, tas ir, valsts resursu tirgošana, piemēram, ja mēs pārdodam savus resursus– ģipš­akmeni vai kaut ko citu, un arī šī pierobežas tirdzniecība.

A.Kiršteins: Skaidrs. Paldies. Es nesapratu tikai par naudu. Jūs teicāt, ka Augstākajai padomei ir 60 tūkstoši, vai tie ir valūtas rubļi vai dolāri?

M.Gailis: Tie ir valūtas rubļi. Tie ir jādala ar 0,6, un tad ir aptuveni 100 tūkstoši.

A.Kiršteins: Un kas to ir noteicis– Ministru padome vai Augstākā padome? Kāpēc ne 160 vai, teiksim, 6?

M.Gailis: Mēs to aprēķinājām, ņemot vērā faktus, jo kaut kāda pieredze uzkrājas, un tas ir departamenta ierosinājums. Šī sadale Ministru padomē tiks izskatīta nākamo trešdien, un mēs varētu ierosināt pārskatīt summas, kādas, teiksim, ir valdības resoriem un arī, protams, Augstākajai padomei, lai tā pati varētu rīkoties. Šobrīd tā ir papildu slodze departamentam, mēs to visu formējam, un liekas, ka tā ir zināma birokratizācija, ja jūs nākat uz turieni un mēs rakstām. Protams, ir arī dažādi pārpratumi, un lielākoties diemžēl deputāti ierodas pēdējā brīdī. Un tāpēc būtu labāk uzskatīt, ka tā ir jūsu nauda un jums ir tiesības protestēt un pateikt, ka tās ir par maz...

A.Kiršteins: Varbūt mums vajag nobalsot par kaut kādu noteiktu procentu, kas automātiski tiek ieskaitīts tajā fondā, un tad mēs paši varētu izlemt, ko ar to darīt?

M.Gailis: Atklāti sakot, es lūgtu jūs to nedarīt, jo pēc mana īsā ziņojuma kopīgā situācija nez vai jums ir pilnīgi skaidra. Šo situāciju jūs varbūt uzticiet Apvienotajai budžeta komisijai vai Ekonomikas komisijai, lai tās iedziļinātos tajā jautājumā un saredzētu reālo iespēju, ko no šā nelielā valūtas budžeta varētu atvēlēt jums komandējumiem.

A.Kiršteins: Paldies. Es atvainojos, ka tik daudz jautāju, bet tās summas par ostām Maskava vienkārši tagad nemaksā? Vai es pareizi sapratu jūsu teikto?

M.Gailis: Tā par tranzītu nemaksā neko. Jā, Jūras kuģniecība mums maksā pavisam nelielu, smieklīgu summu. Es minēju to. Mūsu pats galvenais suverenitātes uzdevums ir panākt savu kontroli pār visu šo naudas apgrozību. Kad mēs to dabūsim, tad, kā jūs redzat, viss mainīsies. Dabīgi, ka tad nāksies maksāt par energoresursiem, nāksies maksāt par visu to, ko mēs tagad saņemam praktiski par velti, nevis pēc starptautiskajām cenām; bet tajā pašā laikā acīmredzot pēc starp­tautiskajām cenām varbūt klīringa apstākļos sākumā tiks maksāts arī par mūsu uzņēmumos ražoto produkciju.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bojār!

J.Bojārs: Pagājušogad pēc manas iniciatīvas sāka pētīt, ko dara kopuzņēmumi. Mēs paņēmām visus Finansu ministrijas datus un paši apstaigājām visus kopuzņēmumus. Vispirms viņi slēpa savu nodarbošanos un nedeva precīzus datus. Otrkārt, parametri, kas bija Finansu ministrijā uz pagājušā gada beigām, bija ļoti pavirši. Izrādās, ka valdība nepieprasa tādus padziļinātus datus jautājumā par to, ar ko nodarbojas šie kopuzņēmumi. Tā ka mums pēc pilnas visu šo kop­uzņēmumu apsekošanas palika tāds iespaids, ka tur var notikt liela mēroga valsts izlaupīšana. Vai jums nav radies tāds iespaids, ka šajos bēdīgajos apstākļos vajag visnotaļ pastiprināt kontroli pār šiem kopuzņēmumiem? Tas ir pirmais jautājums.

M.Gailis: Man ir tieši tāds pats iespaids, un tādēļ tika veikti vairāki pasākumi. Pirmais no tiem, kuru es jau minēju, ir tas, ka mēs vienojāmies ar Guseva kungu par muitu, ka tie vairs nevar neko izvest, ja nav mūsu atļaujas. Un tas pašreiz nebija saskaņots ar Maskavu. Kad stāsies spēkā oficiālā jaunā licencēšanas kārtība, kad mums būs pilnas tiesības rīkoties, teiksim, izsniegt licences, regulēt eksportu, tad kopuzņēmuma produkcijas licencēšana tur ir ietverta. Tad radīsies pārskats par viņu eksportu ne tikai apjoma ziņā, bet arī naudas ziņā, jo licencē un pieprasījumā parādās arī cena. Mums būs iespējams arī kontrolēt, vai tās nav dempinga cenas. Protams, problēma ir ar kopuzņēmumu pašu ražoto produkciju, jo lielākoties šobrīd kopuzņēmumi nodarbojas ar resursu pārdošanu, resursu eksportu. Es varu pateikt dažus datus par kopuzņēmumiem, man tie ir līdzi, bet varbūt to labāk darīsim pēc divām nedēļām, kad runāsim par investīciju likumu.

J.Bojārs: Skaidrs. Es pasekoju kaimiņu demokrātisko valstu pieredzei, un tur absolūti netiek uzskatīts par demokrātijas pārkāpšanu, ja par uzņēmējdarbību tiek prasīti pilnīgi dati, ja valsts pieprasa pilnīgus datus par to, ar ko kurš nodarbojas eksportā, bet valsts regulēšana ir pavisam kas cits. Mēs aizliedzam, atļaujam vai uzliekam tādas vai citādas muitas, tas ir pavisam kas cits, bet valsts var pieprasīt jebkurus datus par privātā uzņēmuma darbību, it sevišķi ārējā ekonomikā, un tas pēc standartiem nav nekas krimināls. Tas ir viens. Tad vēl ir otrais jautājums. Cik es sapratu, tad valdības valūtas budžets pagājušajā gadā bija 10 miljoni.

M.Gailis: 11 miljoni.

J.Bojārs: Tā nav liela starpība. Un 5 miljoni jums palika pāri. Tātad, ja rēķina, ka mūsu parāda daļa Padomju Savienības budžetā būtu 750 miljoni, un ja tos 5 miljonus, kas jums palika pāri, mēs maksātu šajā parādā, tad mums būtu jāapmaksā parāds 140 gadus, tas būtu apmēram 5,4 darba paaudzes. Ko jūs varat teikt šajā aspektā?

M.Gailis: Jūs varbūt neievērojāt, taču es jau minēju– ja mēs maksājam parādu, tad saņemam arī visu naudu, kas mums pienākas. Es minēju šo skaitli– tas ir 216 miljoni dolāru. Tas būtu skaitlis, kas, ļoti pieticīgi aprēķināts, pienāktos tikai Latvijas valdībai vai Latvijas valstij tranzīta operācijām, kas iet cauri republikai, un no šiem 216 miljoniem mēs jau varētu sākt domāt par parādu maksāšanu.

Pastāv vēl arī citi interesanti varianti. Ja mēs uzņemamies šo PSRS parāda daļu, tad rodas iespēja, ja mēs būsim apvienojušies, Rietumu valstīs mēģināt nopirkt PSRS vekseļus, kurus kā diezgan bezcerīgus var dabūt par smiekla cenu– aptuveni par 20 procentiem; līdz ar to mēs varētu pazemināt šo naudas daudzumu, kas būtu jāmaksā.

J.Bojārs: Jūs atvainojiet, man vēl ir pēdējais jautājums. Kāds būtu šo 216 miljonu liktenis, ja mēs tos iegūtu? Dabiski, ka tie mums nepaliktu kabatā, mums tie būtu tūlīt jāuzliek uz visiem mūsu caurumiem. Vai ir aptuveni parēķināts, cik liela būtu mūsu pozitīvā bilance?

M.Gailis: Es domāju, ka lielākā daļa, vismaz pirmos gadus, mums tiešām aizietu, lai sabalansētu visas struktūras izmaiņas, ko es jau minēju, piemēram, enerģētikā. Absolūtas ainas mums šobrīd nav, bet pie tā tiek strādāts. Es varbūt to nepieminēju, bet mūsu grupa kopā ar Ekonomikas ministriju strādā pie jaunās statistiskās atskaites formas, kas tieši paredz to, ko jūs minējāt, ka no tās var iegūt visus datus... Šobrīd praktiski nemaz nav datu par vairākām nozarēm– mums nav datu ne par kolhozu, ne par zvejnieku, ne par kopuzņēmumu ārējo darbību, jo to PSRS likumdošana praktiski neparedzēja. Taču tagad mēs esam to sākuši darīt, bet diemžēl vienā brīdī nevar visu paspēt. Darba ir ārkārtīgi daudz, bet, ja mēs iegūtu normālus starptautiskos tarifus par tranzītu, par naftas tranzītu, tad tāds skaitlis arī rastos. Protams, ja mēs iegūtu arī visu to, kas mums pienākas no zvejniekiem, bet ko nesaņemam no jūras kuģniecības... Lai gan jāsaka, ka prognoze drīzāk ir tāda: ja tas tā notiktu, tad dažādu, arī politisku, iemeslu dēļ PSRS centrālie resori pacenstos maksimāli šo eksportu novirzīt caur citām ostām, nevis caur Ventspili un Rīgu. Te tātad ir alternatīvs variants, ir tiešie līgumi ar jaunajiem koncerniem Sibīrijā un Krievijā, kuriem tas ir iespējams, kuriem tagad daļa resursu ir atstāta pašu rīcībā, un par tādiem tiek runāts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Blumberg!

O.Blumbergs: Es cenšos diezgan uzmanīgi klausīties par mūsu līdzdalību PSRS ārējos parādos, bet es neko nedzirdēju par mūsu līdzdalību PSRS debitoru parādos.

M.Gailis: Jā, jā, es sapratu jūs. Es tiešām to aizmirsu pieminēt. Šī summa ir divreiz lielāka nekā parāds. Tā ir aptuveni 80 miljardi invalūtas rubļu, ko citas valstis ir parādā PSRS. Un, bez šaubām, šinī nolīgumā starp valdībām, kuru sagatavoja mūsu departaments, kurš pirms pusotra mēneša tika iesniegts Pavlova kungam un kurš ir iekļauts arī sarunu plānā starp abām delegācijām, ir minēti abi šie skaitļi. Bez šaubām, arī mēs pretendējam uz savu daļu, ko citas valstis ir parādā PSRS, tomēr lielākā daļa no tās naudas diemžēl ir absolūti bezcerīga. Es papētīju to sarakstu, to saka arī viņi paši, jo tās ir ieroču piegādes, tā ir Angola, Kuba, bez šaubām, Irāka, bet ir arī tādas valstis, kuras maksā, tāda, piemēram, ir Indija, Alžīra, ar precēm nedaudz norēķinās arī Afganistāna, bet katrā ziņā šie parādi ir ļoti bezcerīgi, taču tur kaut kas varētu būt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Lucān!

J.Lucāns: Es, protams, saprotu, ka 11 miljoni dolāru– tas nekas nav, tā ir ļoti maza summa visai republikai. Un tomēr. Es klausījos par budžeta sadalījumu, un man radās tāds jautājums: vai ir kāda stratēģija arī par šo niecīgo daudzumu, kādā virzienā to tomēr pagriezt, kur tas ātrāk nāktu atpakaļ, teiksim, vai valdība ir paredzējusi kādu nozari attīstīt kā eksporta nozari? Vai šajā ziņā ir kaut kāds plāns?

M.Gailis: Jāteic, ka 5 miljoni, ko mēs esam paredzējuši sadalīt kredītos, ir tik ļoti maza summa, ka tā nopietni ietekmēt situāciju diemžēl nevar. Mēs patlaban intensīvi meklējam. Gan premjerministra kungs, gan arī mēs savu iespēju robežās meklējam iespēju, kur atrast un paņemt kredītu ārzemēs. Tajā pašā laikā arī šie 5 miljoni tomēr aiziet tām nozarēm... Mums tranžējumu saraksts ir sastādīts, bet man diemžēl tas nav paņēmies līdzi, bet ar tiem 5 miljoniem, rupji sakot, mēs tikai aizbāžam caurumus, jo pieprasījums, ja nemaldos, ir aptuveni 30 miljoni. Kad sākās jau konflikti ar PSRS resoriem, ministrijas rakstīja vienu pēc otras vēstules, ka tās vairs neizdalīs valūtu, teiksim izejmateriālu un rezerves daļu iepirkšanai un tā joprojām, tās mūs apbēra ar valūtas pieprasījumiem kopā aptuveni 900 miljonu apmērā. Es atvainojos, bet par to šobrīd reāli nevar runāt. Lai kārtīgi atspertos, mums vajadzētu aizņemties vismaz pusmiljardu, lai varētu domāt, kur to naudu injicēt un ko attīstīt. Praktiski visreālākā eksporta nozare ir kokmateriāli. Tā ir konkurētspējīga, kokmateriālus labprāt ņemt un tos mums vajadzētu pārstrādāt, un sevišķi mums Latvijā vajadzētu attīstīt tieši kokpārstrādi, izmantojot no Sibīrijas ievesto koksni, kas ir daudz kvalitatīvāka, jo ir augusi citos apstākļos.

J.Lucāns: Šajā sakarībā ir vēl kāds maziņš jautājums. Nesen man gadījās runāt ar mežrūpniekiem, ka Latvija ražo aptuveni 100 tūkstošus kubikmetru parketa. Vai nebūtu lietderīgi, teiksim, šo parketu labāk nodot eksporta vajadzībām un pamazām iegādāties normālu tehnoloģisko iekārtu uzņēmumiem, lai tādā ceļā izietu no šī stāvokļa. Vai par to nav domāts?

M.Gailis: Jā, par to ir domāts, un situācija vismaz daļēji atrisināsies, tiklīdz mēs iegūsim tiesības licencēt šeit, uz vietas. Licenču iegūšana Maskavā ir saistīta ar ārkārtīgām grūtībām. Šobrīd, man liekas, ja runa ir par kokmateriālu eksportu, tad tas patlaban ir ārkārtīgi niecīgs. Pamatā ir tikai tas, kas iet kā tranzīts, jo nav licenču. Pagājušajā gadā ļoti daudz papīrmalkas sapuva mežos, tādēļ ka vienkārši neizdevās iegūt licenci. Grūti pateikt, kādēļ tā notiek. PSRS nav valūtas, un tā pati nevar veikt savus ārējos maksājumus, norēķināties ar kreditoriem, bet tajā pašā laikā– un tas ir apbrīnojami– liekas, it kā Maskavā sēdētu kāds kaitnieks, un šīs licences netiek izsniegtas. Viņi kaitē paši sev. Jā! Vai viena roka nezina, ko otra dara? Tomēr dažreiz notiek brīnumu lietas...

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Edmund Krastiņ!

E.Krastiņš: Man uz šo globālo jautājumu fona interesē pavisam maza detaļa. Atbildot uz vienu no jautājumiem, jūs minējāt, ka Ministru padome ir pieņēmusi jūsu sagatavotu lēmumu par tūrismu. Vai šis lēmums satur arī tūrisma licencēšanas kārtību?

M.Gailis: Tieši tā!

E.Krastiņš: Ļoti labi. Man te aizrāda, ka jālasa avīze, taču tādā gadījumā es gribētu zināt, kādā sakarībā jūsu iestāde ir atļāvusies pārkāpt Latvijas Republikas likumu “Par uzņēmējdarbību”, kura 32.pantā ir noteikti tie uzņēmējdarbības veidi, kuri jālicencē. Bez tam tur vēl ir noteikts, ka citus uzņēmējdarbības veidus, kuri ir licencējami, nosaka tikai Latvijas Republikas Augstākā padome...

M.Gailis: Jā, es jau minēju, ka tas bija pats lielākais strīds, kādēļ šis lēmums arī tik ilgu laiku netika pieņemts. Es jums paskaidrošu, kā mēs to sapratām un kā mums laikam to izdevās pierādīt lielākajai deputātu daļai un arī Ministru padomes vadībai, ar kuru mēs runājām. Tātad 32.panta 2.punktā ir norādīti uzņēmējdarbības veidi, kuri ir jālicencē, un tik tiešām tūrisma tur nav, bet 28.punktā ir minēts, ka eksporta un importa operācijas tiek licencētas attiecīgajās institūcijās. Tas tur ir skaidri un gaiši uzrakstīts, turklāt piemērs ir ļoti vienkāršs: ja es ražoju kurpes, tad kurpju ražošana netiek licencēta, bet kurpju eksports tiek licencēts, un šobrīd mēs licencējam tikai tūrisma eksportu un tūrisma importu, nevis vietējo tūrismu.

E.Krastiņš: Jā, bet...

M.Gailis: Tas bija tas pamatojums, uz kura mēs balstījām šo te...

E.Krastiņš: Tas ir ļoti jauki, bet kā tādā gadījumā jūs varat izskaidrot to, ka šodien Augstākajā padomē mums no valdības puses tomēr bija ienācis labojums šajā likumprojektā, kur būtu noteikta ārzemju tūrisma licencēšanas kārtība?

M.Gailis: Es ļoti atvainojos, bet to es varu izskaidrot tikai ar Augstākās padomes administrācijas, es atvainojos, sliktu darbību, jo mēs pirms mēneša vai trim nedēļām iesniedzām Bišera kunga parakstītu vēstuli, kurā lūdzām izņemt šo punktu laukā, jo tas tika apspriests un pārrunāts arī komisijās– gan Kehra kunga komisijā, gan arī tajā komisijā, kura nodarbojas ar tādiem jautājumiem...

E.Krastiņš: Jā gan, bet tieši šī komisija iesniedza šos labojumus…

M.Gailis: Jā, mēs likumu izmainījām, jo uzskatījām, ka tas vairs nav aktuāli.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Freimani!

J.Freimanis: Gaiļa kungs, šis valūtas attiecību darījums ar Padomju Savienību ir ļoti politisks darījums. Sakiet, lūdzu,– man laikam tas būs paslīdējis garām– uz cik gadiem šis darījums ir paredzēts?

M.Gailis: Šis darījums ir paredzēts līdz parādu dzēšanai...

J.Freimanis: Tātad tas ir beztermiņa? Taču saprotiet– politiskā situācija mainās, tātad šīs attiecības ir noslēgtas vai nu uz gadu, diviem, trim, vai arī mums, tā sakot, šī nasta uz sava kupra būs jānes, cik vien ilgi mēs eksistēsim.

M.Gailis: Nē, tā summa nav tik liela, lai mēs to bezgalīgi nestu uz sava kupra. Praktiski runa ir par 700 miljoniem; es rēķinu, ka tos var atdot dažos gados. Es jau te minēju iespējamo vekseļu izpirkšanu, par ko arī tiek debatēts ne jau te, Latvijā, vien...

J.Freimanis: Tātad tas ir bez laika limita...

M.Gailis: Nē, tas ir vienošanās jautājums. Jā, par to ir jāvienojas sarunās, starp delegācijām.

J.Freimanis: Tātad tas ir jautājums, par kuru vēl ir jāvienojas?

M.Gailis: Jā, tas nav galīgi atrisināts jautājums, bet mēs ļoti ceram, ka tas šogad tiks atrisināts, jo tam būtu ļoti daudz pozitīvu momentu. Kā jūs redzat, mēs dažreiz netiekam no vietas, bet, ja mēs, teiksim, uzņemamies šo parāda daļu, tad pretendējam uz visu to summu, kuru es te minēju, jo citādi tas iznāk vienkārši absurdi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Mantuļņikov! Vairs neviens deputāts nav pierakstījies.

O.Mantuļņikovs: */Ja es pareizi sapratu, tad jūs paredzat 1991.gadā no eksporta saņemt 4,98 miljonus. Ja drīkstu, dažus vārdus par eksporta struktūru, galvenajām pozīcijām, gatavās produkcijas, pusfabrikātu un izejvielu attiecībām./

M.Gailis: */Nu, tas ir empīrisks skaitlis, kas izrēķināts no normatīviem. Tas ir tas, kas paliek valdības rīcībā no visa plānotā eksporta. No 180 miljoniem tie ir apmēram 2,8 procenti. Mēs šo skaitli noteicām ar vispesimistiskākajām metodēm, tā ka ar simtprocentīgu izpildi varam rēķināties. Ja eksportētāju aktivitāte augs, šī daļa būs lielāka, kaut viņi pie mums, Krievijā un citur izmantos viltībiņas. Tajās nozarēs, kas vairāk nodarbojas ar pārstrādi parasti paliek 82 procenti no produkcijas, kas iet uz dziļāku pārstrādi. Par neapstrādātu izejvielu, teiksim, ādu eksportu viņi saņem 60 procentus. Tas nozīmē, ka republikas daļa te ir lielāka. Precīzāk par eksporta struktūru var pastāstīt mans kolēģis valūtas nodaļas vadītājs Elksniņa kungs./

O.Mantuļņikovs: */Paldies./

M.Gailis: */Un, ja vajadzīgs, varat ar viņu parunāt vai nu tūlīt, vai vēlāk. Arī citus tas var interesēt./

Priekšsēdētājs: Kolēģi laikam izsakās, ka šāda satura informāciju var saņemt individuāli, pat neizejot no zāles...

Godājamie kolēģi, vai vairs neviens nav pierakstījies jautājumu uzdošanai? Varbūt vēl ir kāds, kuru es būtu aizmirsis? Jā, bija gan vēl deputāts Aleksejevs, bet viņš atteicās, taču, lūdzu, jo bijāt sarakstā.

A.Aleksejevs: */Man ļoti iepatikās jūsu ideja par Savienības vekseļu iepirkšanu. Taču šajā plānā man radās viens mazs jautājums. Sakiet, lūdzu, vai līdz vekseļu pirkšanai jūs domājāt par to, ka jums nāksies par valūtu pirkt visu to, kas šodien pienāk no Savienības? Cik konvertējamās valūtas tam vajadzēs un kādā ceļā jūs to sastrādāsit?/

M.Gailis: */Es sapratu. Un šo skaitli jau pieminēju. Apmēram 1,2 miljardi./

A.Aleksejevs: */Pasaules cenās?/

M.Gailis: */Pasaules cenās. Te mēs neņēmām vērā to, ko varbūt arī vajadzēs pirkt, piemēram, enerģiju./

A.Aleksejevs: */Es domāju par visu, ko vajadzēs pirkt./

M.Gailis: */Jā, protams. Un tomēr, kā jūs zināt, lauvas tiesa produkcijas, kuru mēs izlaižam no importētām izejvielām, kuru mēs saņemam, kā saka, no Maskavas, aiziet atpakaļ. Par to saņemam rubļus. Kā jūs saprotat, tā produkcija, kuru izlaižam, ir dārgāka par izejvielām, no kurām tā ražota. Diemžēl es nevaru pateikt, mēs pie šiem aprēķiniem vēl strādājam, cik pasaules cenās maksāja tā produkcija, kuru mēs sūtījām uz Savienību. Mēs saprotam, ka, veco sistēmu salaužot, apjomi uz vienu un otru pusi samazināsies. Skaidrs, ka būs dažādi varianti, bet ir iespējams, ka mums vismaz pārtiku nevajadzēs pirkt.../

A.Aleksejevs: */Es lūdzu piedošanu! Jūsu domu es sapratu. Es tikai nesaprotu, kas piespiedīs Padomju Savienību pirkt mūsu VEF uztvērējus, bet ne japāņu “Sony”./

M.Gailis: */Tāpēc ka tie būs daudz lētāki. Jūs zināt, ka pēc kvalitātes salīdzinājumā ar “Sony” tie ir vairākas reizes sliktāki. Tas pats būs ar cenu./

A.Aleksejevs: */Bet vai jūs esat pārliecināts, ka viņi pirks to, kas lētāks?/

M.Gailis: */Es domāju, ka šīs attiecības tirgus noregulēs. Viss būs atkarīgs no jaunajām tirgus attiecībām./

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Gaiļa kungs ir atbildējis uz visiem jūsu uzdotajiem jautājumiem. Paldies viņam par to! Mums ir jāizlemj, vai mēs par šo jautājumu atklāsim debates vai ne. Nav nemaz tik vēls, lai gan deputātu lielākais vairums ceļas kājās.

Godājamie kolēģi, jūs esat aizmirsuši, ka mums vēl ir jānoklausās Arnis Kalniņa kungs! Es domāju, ka šodien mēs guvām mācību, kā turpmāk plānot plenārsēdes un valdības informāciju. Tomēr tam ir jāatrod laiks, kad deputāti ir mazāk noguruši, un tad darbs būs produktīvāks. Paldies, man cits nekas neatliek, kā slēgt plenārsēdi.

Uz redzēšanos rītdien!

(Sēdes beigas)