Glābiņš laukiem un iespēja autovadītājiem

Benzīna un dīzeļdegvielas cenas pasaules tirgū un Latvijas degvielas uzpildes stacijās kāpj vai ik dienu. Turklāt ir skaidrs – naftas produkti kļūs tikai vēl dārgāki. Tāpēc aizvien aktuālāk spriež par alternatīvo degvielu izmantošanu un ražošanu. Par mūsu valstī paveikto un vēl veicamo šajā jomā runājām ar nule dibinātās Biodegvielas asociācijas prezidentu Daumantu Znatnaju un Degvielas tirgotāju un ražotāju savienības prezidentu Jevgeniju Kisielu.

Jevgenijs Kisiels Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”	Daumants Znatnajs Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

– Kāpēc pievērsāties biodegvielas ražošanas veicināšanai?

D.Znatnajs – Pirms pāris gadiem sapratām – kaut kas jādara, jo biodegviela ir glābiņš Latvijas laukiem. Pērngad aprīlī uzrakstījām pirmo projektu biodegvielas likumam. Tas bija diezgan konkrēts un detalizēts, kas nepatika likumdevējam. Sekoja daudz labojumu un martā likums tika pieņemts, taču mūsuprāt, no tā ir izskalots viss “sāls”.
Kāpēc mēs domājam, ka biodegvielas ražošana un tirdzniecība ir labs risinājums Latvijas ekonomikas problēmām? Tā ir jauna nozare, turklāt vienīgā, kurai Eiropas Savienība (ES) nenosaka nekādus ierobežojumus, bet – tieši otrādi – mudina ražot un attīstīties. Atšķirībā no citām jomām, biodegvielas ražošanai noteiktas nevis maksimālā, bet minimālā produkcijas apjoma kvotas. Latvijā ir gandrīz miljons hektāru neizmantotas lauksaimniecības zemes. Laukos daudzi cilvēki dzīvo bez darba, trūkumā, daudzi lieto alkoholu. Tagad bieži saka – vajag sākt uzņēmējdarbību. Taču vidējā un vecākā paaudze tam nav gatava, viņi par uzņēmējiem vairs nekļūs. Šie cilvēki var strādāt – sēt, pļaut, viņiem vajag perspektīvu. Daudz runā par elektroniskās rūpniecības un tehnoloģiju attīstību. Tas domāts jaunajai paaudzei, bet, piemēram, rapsi audzēt var arī vecāki cilvēki.
J.Kisiels – Izmantojot šādu risinājumu, atkritīs nepieciešamība izmaksāt lielas summas bezdarba pabalstos. Ja būs apsēti lauki, nebūs tik daudz naudas jātērē kūlas ugunsgrēku dzēšanai. Lauka apstrādāšana arī prasa vismaz simt litru degvielas, un tas veicina degvielas ražošanas aktivitāti.

“Zaļās valsts” vīzija ir īstenojama

D.Znatnajs – ES enerģētikas karte rāda, ka Eiropā nav teritoriju biodegvielas kultūru audzēšanai, piemērotas platības ir tikai Austrumeiropā. Rietumeiropas zemnieki audzē savas tradicionālās kultūras, piemēram, kviešus. Par graudu piegādi noslēgti līgumi uz daudziem gadiem. Taču ES direktīvas prasības ir ļoti stingras – šogad biodegvielas īpatsvaram jābūt diviem procentiem no 2005.gadā pārdotā degvielas daudzuma, bet 2010.gadā – jau 5,75 procentiem. Un plānots, ka 2020.gadā šim rādītājam būtu jāatbilst 20 procentiem. Jo nav izejas – ir pierādīts, ka siltumnīcas efekts iet plašumā. Tāpēc arī tapa Kioto protokols.

– Būtisks aspekts ir arī naftas krājumu izsīkšana.

D.Znatnajs – Es pat biju pārsteigts, uzzinot, ka ASV naftas rezerves beigsies 2010.gadā! Krievijas rezervju pietiks līdz 2021.gadam, bet vienīgā valsts, kam nafta būs vēl nākamajā gadsimtā, ir Irāka. Arī biodegviela netiks lietota mūžīgi, būs, piemēram, ūdeņraža dzinējs, taču tas vēl nav gatavs sērijveida ražošanai – tas ir par dārgu, bīstamu utt. Tātad biodegviela šobrīd ir viens no risinājumiem – zeme ir, cilvēki ir, gribēšana arī.
Latvija ir arī parakstījusi Kioto protokolu, apņemoties samazināt siltumnīcas efektu. Un kāpēc mēs nevaram ES vērsties ar saukli “Latvija – Eiropas zaļā valsts!”? Eiropai nav īstas programmas Kioto protokola nostādņu īstenošanai, bet ja mēs nāktu ar saviem priekšlikumiem? Nepieciešamās subsīdijas uz ES kopējo izdevumu fona būtu niecīgas.
Mēs strādājam kopā ar Degvielas tirgotāju un ražotāju savienību (DTRS). Mums ir daudz strīdu, taču DTRS pārstāvji saprot, ka citas izejas nav. Vēl jau var nopelnīt, vēl jau fosilajai degvielai cenas augs, taču to varēs tirgot 30–50 gadus. Kad sākām debates par šo jautājumu, biodegviela bija dārgāka par fosilo, tagad jau ir otrādi. Domāju, ilgi nebūs jāgaida, kad fosilās degvielas cena Latvijā sasniegs latu par litru.
Jādomā ne tikai par biodegvielas izejvielu – rapša un nepārtikas graudaugu audzēšanu. Bet ja raža būs laba – kur to likt? Nav pastāvīgā pircēja un iepirkuma sistēmas. Ja būtu uz vairākiem gadiem noslēgti līgumi, kas paredzētu par tonnu rapša vai nepārtikas graudu maksāt iepriekš norunātu, pēc shēmas kalkulētu cenu, zemniekiem būtu stabili ienākumi dzīvošanai. Zemniekiem būtu jāpalīdz iegādāties minerālmēslus un pavasarī sēklas. Jāatbalsta gan audzētāji, gan ražotāji. Šobrīd Latvijā ir ļoti maz biodegvielas ražotāju, taču obligātos divus procentus apgūsim, neraugoties uz to, ka valdība vēl nav izdomājusi, kā to panākt. Cenu starpība dara savu.

Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I

– Vai par cenu starpību nav jāpateicas biodegvielas subsīdijām?

D.Znatnajs – Valsts ir noteikusi atbalstu, lai biodegvielas ražošanas nozare varētu atsperties un attīstīties. Subsīdijām ir konkrēts mērķis – palīdzēt attīstīt audzēšanas un ražošanas sistēmu. Ir aprēķini, kas rāda, ka vēlāk izmaksas mazināsies un ražošana atmaksāsies. Šobrīd SIA “Delta Rīga” biodīzeli vairumtirdzniecībā pārdod par 43–44 santīmiem par litru, bet fosilā dīzeļdegviela uzpildes stacijās maksā apmēram 60 santīmus. Ja tirgotājam paliek vismaz pieci un vairāk santīmu par litru, viņš jau var pelnīt.

Ražotājiem jāzina spēles noteikumi

– Kā attīstīt biodegvielas ražošanu?

D.Znatnajs – Jādomā gan par izejvielu uzglabāšanu, gan pārstrādi. Novāktie rapši jāizkaltē diennakts laikā, tāpēc vajadzīgs pietiekami kalšu. Pēc tam tie jāuzglabā, tāpēc vajadzīgas noliktavas. Latvijā jābūvē gan lielās ražotnes, kas spēj gadā pārstrādāt ap 160 000 tonnu izejvielu, gan arī rūpnīcas ar mazāku jaudu. Skaidrs, ka lielo ražotņu jaudas izmantošanai Latvijas rapšu nepietiks. Taču nule tikāmies ar Baltkrievijas vēstniecības Latvijā ekonomisko padomnieku, un viņš pauda savas valsts gatavību pārdot mums lielus apjomus biodīzeļa izejvielu. Viņiem tas nozīmētu izeju uz Eiropu, turklāt mēs daļu saražotā eksportētu uz citām ES valstīm. Tikai nevajadzētu jaukt ekonomiskus un politiskus aspektus. Ražotņu attīstīšana palīdzēs radīt daudz darbavietu, bet ļaus pelnīt arī ostu termināļiem, kas tiks iesaistīti izejvielu importā un produkcijas eksportā.
Biodegvielas asociācija tika dibināta, lai iekustinātu šos procesus. Patlaban mums ir lieliska iespēja nokļūt uz zaļa zara. Taču vajadzīgs atbalsts. Esmu pārliecināts – ja valdība izveidotu komisiju, kas strādātu pie Latvijas kā “zaļās valsts” attīstības koncepcijas un ar šo programmu vērstos pie ES institūcijām, tās naudu iedotu.
J.Kisiels – Īstenojot biodegvielas programmu, nevar runāt tikai par biodīzeli vai tikai par bioetanolu – šo degvielu ražošanas attīstībai jāiet soli solī. Jo vienā laukā rapsi var audzēt reizi četros gados, bet pēc rapša jāsēj kas cits. Tātad tur var sēt nepārtikas graudus, no kā ražo bioetanolu. Zviedrijā jau ir pārdošanā 85E markas benzīns, kura sastāvā ir 85 procenti no graudiem iegūtā spirta. Jau noslēgts līgums ar kompāniju “Ford” par automobiļu dzinēju pielāgošanu šai degvielai. Tuvākajā laikā dosimies uz Zviedriju, lai iepazītos ar šo pieredzi.
D.Znatnajs – Lai biodegvielas ražošanas izmaksas nepaaugstinātu lieli transporta izdevumi, vajadzīgi reģionālie izejvielu pārstrādes centri. Zemniekam rapši vai graudi nebūtu nekur tālu jāved, tos varētu nodot pārstrādei šajos centros. Par šāda risinājuma pareizību liecina gan Austrijas, gan Čehijas pieredze.

– Asociācijā ir 11 dalībnieku. Cik uzņēmumos Latvijā pašlaik ražo biodegvielu?

D.Znatnajs – Jau trešo gadu biodīzeli ražo “Delta Rīga”, bioeteanolu ražo SIA “Jaunpagasts plus”. Gatava ražot ir SIA “Mežrozīte”, taču, lai sāktu darbu, vēl jāparaksta dokumenti. Varētu runāt par birokrātiju, bet jūtama arī dažādu interešu ietekme. Diemžēl tās nav Latvijas intereses. Arī pārējie asociācijas dalībnieki būtu gatavi sākt darbu, taču viņi vēlas zināt spēles noteikumus. Jābūt valsts normatīvajiem aktiem, kuros šie noteikumi formulēti turpmākajiem pieciem, septiņiem gadiem. “Delta Rīga” riskēja un izveidoja rūpnīcu. Nule Ministru kabineta apspriešanā nonākusi kvalitātes prasību programma, no kuras atkarīgs, vai rūpnīca varēs turpināt darbu. Ir vienotais Eiropas kvalitātes standarts, kurā ir 25 rādītāji, bet katra valsts nosaka saviem ražotājiem obligātos rādītājus.
J.Kisiels – Dažā valstī obligāti ir septiņi rādītāji, citā – astoņi vai deviņi. Jāņem vērā, ka gatavās produkcijas pārbaude atbilstoši katram rādītājam maksā naudu. Pārlieka centība šajā jautājumā negatīvi ietekmēs degvielas cenu, kas Latvijā ir parasta parādība.

Likums visas problēmas neatrisina

– Kā, jūsuprāt, valsts līmenī būtu jākoordinē biodegvielas ražošanas programma?

J.Kisiels – Jau no paša sākuma esam uzsvēruši, ka biodegvielas ražošana ir jauna agrorūpnieciskā nozare. Tās pārraudzībai jābūt Zemkopības vai Vides ministrijas ziņā, un tā jāvada Ministru prezidenta kontrolētai dalībnieku grupai. Vienalga, kā to saukt – par aģentūru vai kā citādi. Jābūt Ministru kabineta lēmumam par šādas grupas izveidi un biodegvielas programmas īstenošanu. Tagad cilvēki mēdz runāt, ka biodegviela bojājot automobiļu dzinējus. Bet pierādījumu tam nav, tāpēc presē un televīzijā jāskaidro biodegvielas priekšrocības.

– Biodegvielas likums jau pieņemts, arī tas atvieglo darbu.

J.Kisiels – Likums ir, taču salīdzinājumā ar likumprojekta sākotnējo redakciju tas ir ļoti apcirpts, izņemot no tā gandrīz visu būtiskāko. Turklāt 2003.gadā, vēl pirms likuma, tika pieņemta Biodegvielas programma, bet vēlāk – rīcības plāns tās īstenošanai. Taču nedz programma, nedz rīcības plāns tā arī īsti nav realizēti.
D.Znatnajs – Un, ja pērnā gada februārī Latvija nebūtu saņēmusi brīdinājuma vēstuli no ES institūcijām par iespējamām sankcijām pret valsti, likuma nebūtu vēl tagad. Tad likumdevēji sarosījās, diemžēl normas ir ļoti vispārīgas.

– Viena no normām, kas izraisīja diezgan asus protestus, paredzēja obligātu biodegvielas tirgošanu degvielas uzpildes stacijās. Vai, jūsuprāt, šāda prasība tomēr būtu lietderīga?

D.Znatnajs – Jā, protams. Pircējs jau varētu izvēlēties arī fosilo degvielu. Taču tagad svarīga ir, pirmkārt, kvalitāte, otrkārt, iespēja degvielu nopirkt, un treškārt, zemāka cena. Cena ir izdevīga, kvalitātes prasības būs, tātad degvielai jābūt nopērkamai.

– Tirgotāji var iebilst, ka nav pārliecības par pieprasījumu pēc biodegvielas.

D.Znatnajs – Pēc “Delta Rīga” ražotās degvielas pircēji jau stāv rindā, tātad pieprasījums ir.

– Vai tas nenozīmē, ka galu galā nāksies importēt nevis izejvielas, bet gatavo biodegvielu?

D.Znatnajs – Tāpēc mums arī ir domstarpības ar fosilās degvielas tirgotājiem, kuri ir ar mieru pārdot arī biodegvielu, taču vēlas to ievest no ārvalstīm. Taču tad Latvijas zemnieki paliks pie sasistas siles. Turklāt, ja zemniekam nebūs ko iesākt ar savu zemi, viņš to pārdos. Zemi izpērk gan dāņi, gan vācieši, un, ja tā turpināsies, pēc dažiem gadiem visa lauksaimniecības zeme būs izpārdota. Tāpēc biodegvielas ražošanā mēs redzam lauksaimniecības pēdējo iespēju.

– Kādus pasākumus plāno Biodegvielas asociācija, lai sekmētu nozares attīstību? Ko gaidāt no valsts institūcijām?

J.Kisiels – Pirmkārt, ar zemkopības ministra pavēli jānoteic, ka biodegvielas ražošana ir patstāvīga agrorūpnieciskā nozare – līdztekus lopkopībai, graudkopībai vai dārzkopībai. Otrkārt, atsevišķā budžeta sadaļā jāparedz līdzekļi biodegvielas programmas īstenošanai. Un, visbeidzot, kā jau minēju, jāizveido institūcija, kas šo darbu koordinē. Šobrīd mēs biodegvielas ražošanas attīstībai strādājam bez atlīdzības. Taču, ja zemniekiem vai potenciālajiem ražotājiem ir neskaidrības vai jautājumi, protams, var vērsties pie mums.

Juris Bārtulis, “LV”

juris.bartulis@vestnesis.lv