Arī viens ir karotājs

Tautā iet Annas Dagdas (1915–1996) Raksti divās grāmatās. Tos laidis klajā apgāds “Nordik”, bet apjomīgā izdevuma dvēsele ir Valentīne Lasmane – literatūrkritiķe, dzejnieces Annas Dagdas (īstajā vārdā Olitas Taubes) jaunības draudzene, viņas literārā mantojuma glabātāja un Annas Dagdas fonda dibinātāja. Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece.

Valentīne Lasmane Foto: Imants Prēdelis

Valentīne Lasmane (dz. Jaunzeme) piedzima Pirmā pasaules kara laikā, piedzīvoja krievu un vācu okupāciju Otrā pasaules kara gados. Ar savu baltu filoloģes diplomu kļuva par žēlsirdīgo māsu Leģiona slimnīcā un darbojās Latvijas Centrālās padomes evakuācijas grupā Ventspilī. 1944.gadā emigrēja uz Zviedriju. Strādāja par krievu valodas docētāju, kantoristi un bibliotekāri, kā arī par latviešu valodas skolotāju. Sastādīja “Latviešu valodas mācību” zviedru valodas pratējiem, “Mūsdienu latviešu valodas kursu” angļu valodā un kopā ar Hilleviju Sellebranti – “Latviešu–zviedru sarunu valodas vārdnīcu”. Viņa sakārtoja krājumu “Pāri jūrai 1944./1945.g.”, kurā apkopotas 130 liecinieku atmiņas par celšanos pāri Baltijas jūrai.
Mēs tiekamies Valentīnes tēva celtajā mājā klusā Pārdaugavas ieliņā. Te viņa īsāku vai ilgāku laiku pavada katru vasaru, bet arvien atgriežas atkal Stokholmā, kur zemes klēpī guldīti vīrs un abi vecāki. Tur dzīvo viņas trīs meitas un gaida pienākumi, no kuriem svarīgākais esot latviski runāties ar mazbērniem.

Diži raduraksti

Valentīnes tēvs Kārlis Jaunzems bijis mērnieks un ticis nosūtīts darbā uz Ukrainu, kur saticis skaisto medicīnas studenti Ludmilu. 1916.gadā nākusi pasaulē Valentīne. Latvijā atgriezušies 1921.gadā.

– Dzīvojām Grotu mājās pie Siguldas gravas. Te tēva senči bija mituši paaudžu paaudzēs, un vecmāmiņa zināja stāstīt, kāpēc viņus sauc par Jaunzemiem un kā Pēterala dabūjusi savu vārdu. Tas noticis Ziemeļu kara laikā. Gravā bija palicis kāds ievainots zviedru karavīrs. Saimniekmeita atradusi, ārstējusi un paklusām kopusi. Tā galu galā sakopusi bērniņu. Vecāki par tādu bandubērnu nekā nav gribējuši dzirdēt, un puika piedzimis alā. Mācītājs tomēr teicis, ka bērniņš jāatzīst un nosaucis viņu par Pēteri. Tā nu alu, kur zēns piedzimis, sākuši saukt par Pēteralu. Bet vecākiem iedalīts tāds krūmiem aizaudzis stūrītis, lai līžot līdumu un kļūstot par jauniem zemniekiem – Jaunzemiem.
Par Pēteralu Vidzemē ir daudz teiku, Miķelim Goperam uz mata tāda pati kā vecmāmiņas stāsts, bet Pēteri mūsu tālajos senčos tiešām esmu atradusi. 1995.gada vasarā veselus trīs mēnešus diendienā gāju uz Latvijas Valsts vēstures arhīvu, sameklēju radurakstus līdz 1710.gadam. Un tur ir Pēteris. Pēc tam nāk Kārļi. Cits pēc cita. Arī mans tēvs bija Kārlis. Jaunzemi gan nav bijuši visai seksuāli: ģimenē parasti četri vai pieci bērni. Turpretim mana vīra Lasmaņu dzimta Pāvilostā bijusi ļoti dzīvelīga: vēl 1930.gadā kādā ģimenē bijuši 12 bērni.

Mātes dziesma

– Vai Ludmila neskuma pēc savas dzimtenes?

– Mamma bija ļoti sabiedrisks cilvēks. Prata iedzīvoties gan Latvijā, gan vēlāk Zviedrijā. Sākumā, protams, skuma. Kad vēl dzīvojām Grotos, abas gājām staigāt. Viņa apsēdās Vējupītes kraujā, dziedāja ukraiņu dziesmas un raudāja. Es sēdēju blakus, dziedāju līdzi un arī raudāju. Bet ukrainiski mēs drīz vien vairs nerunājām. Sākumā bija krievu, pēc tam latviešu valoda. Viņa vienmēr teica: “Latviešiem ir laimējies. Sava valsts! Manai Ukrainai ir bēdas, grūts liktenis.”
Pēc izskata vairāk līdzinos tēvam. No viņa man tā racionālā domāšana. Tēvs bija principu cilvēks. Latvijas valstiskums viņam bija svēta lieta. Man arī tie principi sēž dziļi. Man tas piederas, es jūtos ļoti labi ar tēva valstiskuma idejām. No mātes – lielāka iecietība, gatavība palīdzēt. Es domāju, ka dzīvoju mazliet augstāk par realitāti, bet to realitāti es tomēr arvien redzu. Uzņemos tikai kaut ko tādu, ko, liekas, varu izdarīt. Ja ir tā apziņa, ka tas man pa spēkam, tad ķeros klāt.

Ģimene

Kad Valentīne kopā ar jaunāko māsu Ņinu kāpa bēgļu laivā, mamma teica: “Tu paliec māsai mātes vietā.” Tas nebija viegls uzdevums.
– Kad pēc kara bija pagājuši trīs un četri gadi un kļuva skaidrs, ka no Latvijas paliekam šķirti, daudzi krita depresijā. Tā skāra arī mani. Zviedrijā negribēju palikt un sāku gatavoties izceļošanai uz Ameriku. Vācijā dabūju labu darbu universitātē: kļuvu par profesora Bleses palīdzi krievu un vācu tulku praktiskā apmācībā. Radās iespēja apmeklēt tā sauktos atvaļinājuma kursus Anglijā. Gribēju labi apgūt angļu valodu, lai Amerikā kādā koledžā varētu mācīt krievu valodu. Biju jau pavisam tuvu mērķim, kad pēkšņi no māsas saņēmu briesmīgas ziņas. Ņinas draugs bija izdarījis pašnāvību, un arī viņa vairs neredzēja dzīvei jēgu. Pametu visu un tūlīt devos uz Stokholmu. Pierunāju māsu braukt līdzi uz Vāciju. Lai izrautu māsu no dziļās izmisuma bedres, izdomāju ceļojumu uz Itāliju. Protams, ar īkšķošanu, jo nekādas lielas naudas mums nebija. Māsa bija ļoti skaista, viņa rādīja īkšķi. Kad mašīna apturēja, es arī kāpu iekšā. Un tūlīt sāku tērzēt, jo man labāk padevās valodas. Ceļojums izdevās. Māsa depresiju uzvarēja, bet es visu biju zaudējusi. Uz Ameriku tā arī neaizbraucu.
Tagad esmu sapratusi, ka tas bija liktenis. Un liktenim nevajag pretī spirināties. Tiklīdz tas kļuva iespējams, izkārtojām vecāku pārcelšanos pie mums uz Zviedriju, kur viņi ar laiku ieguva arī pilsonību, saņēma pensiju un sagaidīja savas zelta un dimanta kāzas. Uz Ameriku man nebūtu izdevies dabūt viņus līdzi un viņiem līdz mūža galam būtu jācieš dažādi pazemojumi. Tēvam būtu jānoskatās, kā tiek nodzīvota un pārvērsta par nožēlojamu komunālu kopmītni mūsu māja, ko viņš bija iegādājies tikai 1934.gadā, kad tika pārdotas dzimtas mājas Siguldā.
Zviedrijā Valentīne apprecējās ar mākslinieku Albertu Lasmani, cita pēc citas piedzima trīs meitas. Alberts bija ļoti labs un talantīgs cilvēks, diemžēl jau agros gados nonācis alkohola verdzībā, kas viņu arī pazudināja.
Daudz garīgas enerģijas prasīja nesekmīgais cīniņš pret vīra liktenīgo vājību, nemitīgās rūpes par meitu izglītību un nostāšanos uz savām kājām. Kamēr viņas auga, Valentīne visu atvaļinājuma mēnesi ik vasaru strādāja latviešu bērnu nometnēs. Kad vecākā meita pēc šķiršanās palika viena ar trim bērniem, viņa pameta tīkamu darbu Minsterē, pārdeva nesen iegādāto mājiņu Upsalas tuvumā un visu savu dzīvi pakārtoja jaunās ģimenītes vajadzībām. Visu to atceroties, Valentīne pati brīnās: “Kur tam sievišķim spēks rodas?!”

Sievietes goda vārds

Par Valentīnes Jaunzemes darbošanos Latvijas Centrālās padomes bēgļu evakuācijas grupā Arvīds Grigulis (gan ar krietnu falsifikācijas devu) rakstījis romānā “Kad lietus un vēji sitas logā”. Tas ticis arī ekranizēts. Viņa no šiem laikiem visspilgtāk atceras negaidīto uzdevumu pārvest uz Zviedriju kādu ebreju, lai tas varētu liecināt par vācu fašistu šausmu darbiem. Grupa to saņēma 1944.gada novembrī, kad visa Latvija jau bija oficiāli izsludināta par teritoriju, kas “frei von Juden”. Valentīne bija tā, kas atcerējās savu draudzeni Olitu pieminam divas, kas slēpjoties Dundagas mežos. “Protams, visi ceļi uz Dundagu bija civilistiem slēgti. Mūsu plāns bija pārdrošs: pie stūres sēdēs Kārlis Frišenfelds SS uniformā un mani kā speciālu uzdevumu sekretāri vedīs uz Dundagu. Dokumenti tika sameistaroti mūsu “grafiskajā darbnīcā”, es sapucējos un izkrāsojos, un droši devāmies ceļā.” Galā viņi nonāca, diemžēl tās divas ebrejietes tur sen nebija neviens manījis. Nevarēdami tā uzreiz samierināties ar neveiksmi, viņi uz labu laimi devās iekšā mežā. To, kas notika turpmākajās minūtēs un stundās, var saukt par brīnumu. Par brīnumu to joprojām uzskata Valentīne, par tādu to uzskatīja arī meža nostūrī sastaptais Izraēls Mihelsons, kas 1986.gadā Stokholmā svinēja savu 90.dzimšanas dienu un dalījās atmiņās. Šis notikums dokumentēts trimdas rakstnieces Ingrīdas Vīksnas romānā “Mums jābrien jūrā”. Pēc Valentīnes domām, vislielākais brīnums bijis tas, ka izdevies izbiedēto bēgli pārliecināt par saviem labajiem nodomiem.
– Es viņu lūdzu man sekot, jo es par to saņemšu samaksu. Domāju, ka tāda lietišķa valoda viņu pārliecinās. Bet viņš vēl šaubījās, baidījās noticēt, ka tiešām gribam viņu glābt. Un tad man no pašiem sirds dziļumiem izlauzās vārdi: “Dodu jums savu sievietes goda vārdu!” Tie rada atbalsi. Savās atmiņās viņš raksta: “Kaut kāds gaišums atspīdēja – manī uzvarēja ticība sievietes godavārdam.”
Pagājušajā ziemā pie manis ieradās kāds Izraēla Mihelsona radinieks no Anglijas. Gribot uzņemt par šiem notikumiem filmu. Nezinu gan, kas tur var iznākt, jo viņš nekā nezina par latviešiem un Latviju, nesaprot to situāciju, kas bija izveidojusies kara beigās.

Tāds saprātīgs avantūrisms

Pirmā saskare ar padomju kārtību un čeku Valentīnei bija 1970.gadā, kad viņi visa ģimene ieradās Latvijā, lai te pavadītu veselu mēnesi. Mierīgi izdevās nodzīvot tikai pirmās divas nedēļas. Vīramāsa Lidija Doroņina tika apcietināta, un Valentīni kopā ar vīru tai pašā dienā aizveda uz Stūra māju. Viņiem paskaidroja, ka tiek nevis apcietināti, bet aizturēti kā liecinieki. Un tā desmit dienas (ilgāk nepieļāva Civilkodekss) viņiem ik rītu te bija jāierodas un jāpaliek līdz pat vakaram.
– Šķiroties mums paziņoja, ka turpmāk iebraukšanas atļauja netikšot dota. Es atgādināju, ka daudz esmu darījusi, lai mūsu bērni izaugtu par latviešiem, tāpēc ir ļoti skumji, ka nu viņi uz savu tēvzemi vairs nevarēs braukt. Viņi varēšot, tikai mēs ar vīru ne, man atbildēja. Meitas tiešām apmeklēja Latviju dažādos grupu braucienos, bet nekad nejutās te priecīgas, jo visu laiku sajuta, ka tiek izsekotas.
Kad Lidiju Doroņinu 1983.gadā apcietināja trešo reizi un viņa atkal nonāca Sibīrijā, Valentīne jau bija pensijā, vīrs bija miris. Vairs nesaistīja darba pienākumi un ģimenes rūpes, un viņa visu enerģiju veltīja vīramāsas glābšanai.
– Iesniedzu petīciju Zviedrijas valdībai. Rakstīju, ka Lidija Doroņina ir brīvības cīnītāja, slimo ar tuberkulozi. Mēs kā viņas vienīgie radinieki gribētu ņemt viņu pie sevis. Nekā! Saņēmu atteikumu. Tad es noskaitos. Domāju: Zviedrija arī ir maza valstiņa, baidās pieņemt patstāvīgus lēmumus. Jāmeklē starptautisks atbalsts. Minsteres latviešu ģimnāzijā sastapos ar juristu Kadeli no ASV, kurš bija dziļi iesaistījies politiskā darbībā. Tūlīt sazinājāmies ar krievu un poļu disidentiem un viņu atbalstītāju organizācijām Šveicē, Francijā un citur. Ar Minsteres ģimnāzistiem gājām demonstrācijās. Par to tika rakstīts presē. Tā darbojāmies veselu gadu. Sakrājās vesela kaudze dažādu rezolūciju un atbalsta apliecinājumu. Pieliku naudiņu, izveidojām kārtīgu brošūru. Iesniedzu atkal savu petīciju. Saņēmu atbildi, ka Lidija Doroņina var braukt uz Zviedriju un dzīvot pie radiem. Kad Lidiju 1989.gadā atbrīvoja, viņa atbrauca uz Stokholmu un trīs mēnešus nodzīvoja pie mums. Mums saskan diezgan labi, jo abas esam mazliet avantūristes. Viņa tikai ir daudz emocionālāka, vairāk paļaujas uz jūtām, ne prātu.

Pienākums pret talantu

Ar Olitu Taubi, kas Raiņa “Dagdas piecu skiču burtnīcu” ietekmē vēlāk kļuva par dzejnieci Annu Dagdu, Valentīne sadraudzējās studenšu vienībā “Ausma”. Šo draudzību viņa turējusi svētu visu mūžu.
– Draudzēties ar Olitu nebija viegli. Ik tikšanās bija kā cietokšņa ieņemšana. Viņa savu kodolu slēpa aiz cietas čaulas. Bet – jo sarežģītāks cilvēks, jo interesantāk ar viņu. Tāpat kā pie īsta mākslas darba nevar ilgi stāvēt, arī viņas tuvumā nevarēja ilgi uzturēties. Vari brīdi baudīt šī spēka tuvumu, bet tad jāaiziet prom, lai pabūtu ar sevi vai to, ko no šī tuvuma esi guvis.
Nekāda lielā literatūras zinātāja es neesmu, bet esmu pārliecināta, ka Annai Dagdai bija liels talants. Viņa apzinājās savu talantu un kopa to. Es jūtu pienākumu pret viņas talantu. Latviešu ir tik maz, mūsu valstiņa tik trausla iepretim globalizācijai, kam ir tik primitīvas, brutālas izpausmes. Lai latviešu dvēseles īpatnība jeb kultūra varētu pastāvēt, mums katrs talants jāizkopj un jārealizē tik tālu un tik pilnīgi, cik vien iespējams. Runā par Eiropas civilizāciju, bet kas gan ir civilizācija bez kultūras! Tikai gars taču padara cilvēku par cilvēku.
Valentīnes Lasmanes viesu grāmatā Knuts Skujenieks atstājis ierakstu, zem kura ļoti gribas parakstīties: “Cieņa, apbrīna, draudzība šobrīd un vienmēr!”

Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv