Quo vadis, “Solidaritāte”?

Ar uzdevumu apjēgt (pārrunāt) notikušās pārmaiņas, Varšavā un Gdaņskā no 29. līdz 31.augustam notika starptautiska konference “From Solidarnosc to Freedom”.

Kur 1980.gadā varētu satikties Zbigņevs Bžezinskis, Madelēna Olbraita, Lehs Valensa, Sergejs Kovaļovs, Staņislavs Šuškevičs, Andžejs Vajda, Tomass Venclova? Varbūt vienīgi psihiatriskajā slimnīcā. Nu sapnī varbūt, jo tas ir spēcīgāks par visiem ārējās pasaules diktētiem aizliegumiem un cirkulāriem. Taču poļu sabiedriskās kustības “Solidaritāte” līderis Lehs Valensa teica, ka 1980.gadā viņš pat sapnī nevarētu nosapņot to, kas noticis pa 25 gadiem Polijā un pasaulē. Mēs patiešām esam piemirsuši to lielo izrāvienu, kas noticis Eiropā pēdējos 25 gados. Liekas pat, ka daļa no mums ir piemirsuši vai nekad nav dzirdējuši par tikko pieminētajiem cilvēkiem, kuriem bija liela nozīme notikušajās pārmaiņās Eiropā un pasaulē.
Konferences formālais iemesls bija poļu pretestības kustības “Solidaritāte” 25 gadu jubileja. Bija sapulcējušies ap 700 konferences dalībnieku, sākot no “Solidaritātes” un Eiropas nākotnes garīgajā kustībā ieinteresētiem vēsturniekiem, politiķiem, kultūras darbiniekiem līdz Eiropas valstu premjerministriem un prezidentiem. Piedalījās arī Latvijas Ministru prezidents Aigars Kalvītis, Gruzijas prezidents Mikhails Saakašvili, Ukrainas prezidents Viktors Juščenko, Polijas prezidents Aleksandrs Kvasņevskis, Lietuvas un Igaunijas valdību vadītāji, Čehijas eksprezidents Vāclavs Havels. Bija ielūgti Mihails Gorbačovs, Džordžs Bušs vecākais, Boriss Jeļcins, bet neatbrauca. Ļoti spēcīga pārstāvniecības buķete bija no visām bijušajām PSRS republikām un Austrumeiropas bloka valstīm. Pārstāvētas bija, šķiet, arī visas Rietumeiropas valstis, tāpat vairākas Amerikas un Āzijas kontinenta valstis. Svarīgākais šajā tik daudzkrāsainajā buķetē bija ieinteresēta diskusija par attīstības iespējām tajā vai citā valstī vai reģionā (Baltkrievijā, Azerbaidžānā, Serbijā, Krievijā, Kazahijā, Balkānos u.c.), kurā kaismīgi piedalījās tie, kuru valstīs ir jūtama kāda spēcīga vai ne tik spēcīga, bet pārmaiņu gruzdēšana. Un vēsā, būtībā pašapmierinātā Rietumeiropa reaģēja, īpaši Sergeja Kovaļova, V.Juščenko, M.Saakašvili, S.Šuškeviča runas izraisīja spēcīgu viļņošanos.
Konferencē bija divas ne gluži autonomas, bet atšķirīgas daļas. Viena – oficiālā, ko Gdaņskā ar savu klātbūtni, runām, oficiālām pieņemšanām un noslēguma dokumentu par “Solidaritātes” Eiropas centra izveidošanu iezīmēja Eiropas valstu premjerministri vai prezidenti, kā arī citas augsta politiskā ranga personas. Otrā – diskusija par “Solidaritātes” ietekmi uz Eiropas 20.gs. vēsturi un Eiropas nākotni.

Jaunas Eiropas aizsākums

Iepriekšējā paaudze atstāja pasauli sadalītu, turklāt – mākslīgi sadalītu. Rietumu labklājīgajā pasaulē pēc Otrā pasaules kara dominēja bailes no jauna kara, tāpēc pret PSRS – drošs paliek drošs – izturējās ar bijību. Pārmaiņas sākās ar Jāņa Pāvila II ievēlēšanu par pāvestu. Kā teica “Solidaritātes” līderis Lehs Valensa, viņš pa iepriekšējiem gadiem bija savācis labi ja desmit “Solidaritātes” ideju domubiedru. Pietika 1979.gadā atbraukt uz Poliju pāvestam, lai saviļņotos visa tauta un “Solidaritātes” biedru skaits pieaugtu līdz desmit miljoniem. Otrs, kam L.Valensas uzskatā jāpateicas par pārmaiņām Eiropā, ir M.Gorbačovs, respektīvi, tam, ka viņš ticēja reformām PSKP, bet vēl vairāk, ka no šīm reformām nekas nesanāca, jo tas palīdzēja sociālisma sistēmai izjukt. Eiropā poļi ar savu “Solidaritāti” sākumposmā bija vientuļi. Austrumu bloka valstīs, īpaši PSRS, informācija par “Solidaritāti” tika nobloķēta. Savukārt Rietumiem svarīgākais bija viņu labklājības, miera, līdzsvara status quo paturēšana, tāpēc attieksme pret poļu “Solidaritātes” kustību ne tikai sākumposmā, bet arī vēlāk bija diezgan rezervēta. Par to nav jābrīnās, jo, piemēram, līdz 70% Polijā akreditēto vācu žurnālistu piederēja pie kreisā spārna, arī Vācijas lasītāji nebija gatavi tik krasai informācijai par “Solidaritātes” kustību kā jaunu spēku. Par to konferencē stāstīja arī Vācijas, Francijas un citu Rietumeiropas valstu žurnālisti, kas 80.gados bija Polijas notikumu aculiecinieki.

Nobeigums sekos

Prof. Janīna Kursīte,

Latvijas ZA akadēmiķe