Zem politisko lielvaru riteņiem

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940.–1991. gadā

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums — “LV”, 10.03., 17.03., 23.03., 30.03., 06.04., 13.04., 21.04., 28.04., 11.05., 18.05., 25.05., 01.06., 08.06., 15.06., 29.06., 07.07., 13.07., 21.07., 27.07., 10.08., 17.08., 24.08., 01.09.2005.

Liela vērība okupētajā Latvijā tika veltīta dažādām vissavienības mēroga ideoloģiskajām kampaņām. Attēlā: Ukrainas atkalapvienošanās ar Krieviju 300 gadu jubilejas svinības Rīgā	Cilvēki komunistiskās propagandas pasākumos okupētajā Latvijā arī vizuāli dažbrīd līdzinājās mazām skrūvītēm. Attēlā: Latvijas PSR 8.gadadienas svinības “Dinamo” stadionā Rīgā

Vāc informāciju par attieksmi

Lielbritānijas Ārlietu ministrijas dokumenti liecina, ka 50.gadu pirmajā pusē tika vākta visa iespējamā informācija par dažādu valstu attieksmi pret Baltijas problēmu. 1953.gada decembra otrajā pusē Foreign Office saņēma apjomīgu materiālu no vēstniecības Maskavā par Padomju Savienības reakciju uz Dž.F.Dallesa iepriekšminēto paziņojumu un Č.Kerstena komisijas aktivitātēm. Padomju kompartijas oficiozs “Pravda” komisijas darbību bija nosaucis par ceļojoša cirka izrādi. Vēstniecība atzīmē: īpaši jūtīgi padomju valdība uztver apgalvojumus, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iekļaušana PSRS sastāvā nebija šo valstu pilsoņu brīvas gribas izpausmes rezultāts, bet gan okupācija un aneksija. “Pravda”, kā atzīmē savā ziņojumā britu vēstniecība Maskavā, Č.Kerste-na komisijas savāktās Baltijas valstu pilsoņu liecības nosaukusi par reakcionāro emigrantu apmelojumiem, ko sponsorējušas ASV.

Annas Sakses jaunrade vēsturē

Britu vēstniecības ziņojumā atrodami arī izvilkumi no latviešu rakstnieces, Staļina prēmijas laureātes Annas Sakses izteikumiem par Baltijas jautājumu un Č.Kerstena komisiju. Viņa apgalvo, ka Baltijas problēma ir reakcionāro ASV aprindu paņēmiens, kā apmelot Padomju Savienību, tā ir aukstā kara izraisīta provokācija. A.Sakse uzsver, ka viņa kā latviešu tautas meita ir pārliecināta, ka Č.Kerstena komisija izveidota, lai nomelnotu Latviju. ASV Kongress nezina patieso situāciju no kapitālisma verdzības atbrīvotajā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Latvieši vienmēr ir bijuši pirmajās rindās cīņā par brīvību gan 1905.gada, gan 1917.gada revolūcijās, kad viņi pievienojās citām tautām cīņā pret cara režīmu Krievijā.
Britu vēstniecības ziņojuma turpinājumā atstāstīta A.Sakses koncepcija par 1940.gada jūnija notikumiem Latvijā. Latviešu tauta, pēc viņas apgalvojumiem, tad esot triumfāli atjaunojusi demokrātiju, ko bija aizliedzis K.Ulmaņa, J.Baloža un A.Bērziņa triumvirāts. Jaunievēlētā Saeima 1940.gada 21.jūlijā deklarēja, ka Latvijā ir nodibināta padomju vara, un lūdza Latvijas PSR uzņemt Padomju Savienības sastāvā. Latvijā, iekļaujoties PSRS, esot likvidēta nabadzība, bads un bezdarbs. Pēc Otrā pasaules kara beigām Latvija ļoti īsā laikā esot atjaunojusi lauksaimniecību un rūpniecību, un šeit esot sākusies laimīga dzīve. Latvijas kultūras un zinātnes sasniegumi kļuvuši pazīstami ārpus tās robežām, visā Padomju Savienībā.
A.Sakse arī apgalvoja, ka latviešu tautai esot nepieņemams Č.Kerstena komisijas apgalvojums par kaut kādiem īpašiem apstākļiem, kādos Latvija, Lietuva un Igaunija tika iekļautas PSRS. Muļķīgas esot runas par Baltijas tautu sagrābšanu un paverdzināšanu. Č.Kerstena komisijā uzstājušies liecinieki esot algoti aģenti, kuri izplata nepatiesību par padomju cilvēkiem. Vienu no Č.Kerstena komisijas lieciniekiem – bijušo Latvijas Republikas ministru Alfrēdu Bērziņu – Anna Sakse nosauca par spiegu, provokatoru un nodevēju, kas 1940.gada vasarā aizbēga no Latvijas uz Rietumiem, līdzīgi kā savulaik pagaidu valdības vadītājs Krievijā A.Kerenskis, pārģērbies sieviešu drēbēs.

Informācijas pārbagātība Anglijas Ārlietu ministrijā

Anglijas Ārlietu ministrijas dokumenti liecina, ka tās rīcībā bija dažāda rakstura informācija par Baltijas jautājumu. Ministrijas ierēdņi un vadība zināja, kā Baltijas problēmu vērtē ASV, PSRS un Latvijas PSR. Vadoties no tā, Anglija centās realizēt tādu politiku, kas tai saglabātu kādas manevra iespējas. Piemēram, vērtējot Č.Kerstena komisijas darbu, Anglijas vēstniecība Vašingtonā savos ziņojumos uz Londonu atzīmēja, ka tās priekšsēdētājs ievēlēts no Viskonsinas štata, kurā ir ļoti daudz baltiešu izcelsmes vēlētāju, un tāpēc tās priekšsēdētājs ieņem tik radikālu nostāju attiecībā uz Baltijas problēmu. Tādējādi Č.Kerstens ar savu darbību ir ieguvis galvenā totalitārisma upuru aizstāvja statusu. ASV ar savu politiku pamatos cenšas iedrošināt un uzmundrināt cilvēkus, kuri atrodas PSRS režīma pakļautībā.
Britu vēstniecība Vašingtonā ziņoja uz Londonu, ka saistībā ar Baltijas jautājuma zināmu aktualitāti atsevišķas valstis cenšas precizēt Lielbritānijas valdības pozīciju attiecībā uz komunistiskiem režīmiem. Piemēram, 1953.gada decembrī vēstniecība saņēma Indonēzijas sūtņa lūgumu vēlreiz izskaidrot britu valdības nostāju pret tādām komunistiskām valdībām, kas kontrolē noteiktu teritoriju, bet kuras neatzīst šo tautu pārstāvji trimdā. Britu diplomāts J.H.Vatsons no vēstniecības Vašingtonā šajā sakarā vēlējās saņemt savā Ārlietu ministrijā precīzu atbildi, vai pastāv kāda atšķirība Anglijas attieksmē pret Ķīnas komunistu valdību un trim Baltijas padomju republikām. Viņš atzīmēja, ka Indonēziju, bez šaubām, interesē Ķīnas jautājums, bet, lai tiktu ievērota konsekvence, nevajadzētu pastāvēt kādām būtiskām atšķirībām Anglijas attieksmē pret līdzīga rakstura režīmiem.

Atzīst de facto, bet neatzīst de iure

1954.gada 6.februārī J.H.Vat-sons saņēma atbildi no savas Ārlietu ministrijas uz agrāk izvirzītajiem jautājumiem. Viņam izskaidroja, ka jau 1945.gadā Lielbritānija ir ļoti precīzi formulējusi savu politiku attiecībā uz Baltijas valstīm, kas principā gadu gaitā nav mainījusies. Viņas majestātes valdība atzīst Baltijas padomju republikas de facto, bet neatzīst de iure. Vienlaikus Anglija atzīst, ka de facto Baltijas republikas ir iekļautas PSRS, bet neatzīst to de iure. Lielbritānijas valdība uzskata, ka Baltijas republikas, kuras pastāvēja līdz 1940.gada jūnijam, pēc tam de facto, ir izbeigušas jebkādu efektīvu eksistenci. Vadoties no iepriekšteiktā, Anglija nevar atzīt agrāko Baltijas valstu pārstāvjus Londonā kā eksistējošu valdību pārstāvjus. Tomēr, neraugoties uz to, Lielbritānija akceptē Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātus. Tikai šiem diplomātiem atļauts pārstāvēt nevis valsti, bet darboties personīgā kapacitātē. Anglija atšķirībā no ASV savā politikā attiecībā uz Baltijas valstīm vispirms vadās no tiesiskajiem, nevis politiskajiem principiem. Tāpēc arī Lielbritānija, atšķirībā no ASV, de facto atzīst padomju valdības Baltijā, jo tās efektīvi kontrolē savu teritoriju.
Anglija atsevišķos šādos gadījumos var pielietot arī de iure principu, bet tikai ar lieliem izņēmumiem un tikai pret režīmiem, kuri ir pietiekami efektīvi un ilgstoši spēj stabilizēt situāciju valstī un ir patstāvīgi. Bet pamatos Anglija tomēr šādās situācijās konsekventi pielieto tikai de facto principu. Lielbritānija to nedara tāpēc, ka tai būtu šaubas par kāda režīma ilgstošas pastāvēšanas iespējām, bet gan tāpēc, ka ir uzticīga starptautiskās likumdošanas principiem un nevēlas atklāti nostāties pret tiem.

Turpinājums sekos