Ķīna un Latvija kultūru saskarsmē

“Tā ir tik liela kā visa Eiropas zeme” – tādiem vārdiem ķīniešu valsti “Augstas gudrības grāmatā” 1796.gadā raksturoja Vecais Stenders. “Es varētu stāstīt daudz pasaku, bet tās visas ir no Ķīnas” – pāris gadsimtus vēlāk rakstīja latviešu pasaku ķēniņš Kārlis Skalbe, savas “Kaķīša dzirnavas” iesākdams ar austrumniecisku iztēles ainu: “Es redzu zemi, kur tējas koks zied, un zilus karaļa svārkus, kuros lokās zelta pūķi.” Latvijas un Ķīnas kultūru saskarsmi no tālas senatnes līdz mūsdienām atspoguļo literatūras un dokumentu izstāde, kas līdz 1.oktobrim būs atvērta Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā. Ekspozīciju papildina Zanes Mellupes un Imanta Prēdeļa fotogrāfijas.
Vārdu izstādes atklāšanai bibliotēkas direktore Venta Kocere deva Ķīnas Tautas Republikas vēstniekam Latvijā Dzji Jaņči, jo tieši vēstniecības atsaucība un atbalsts iedrošinājuši ķerties pie tik vērienīgas izstādes rīkošanas.
Latvijas ZA goda doktors Edgars Katajs ceļavārdus izstādei teica kā ķīniešu literatūras tulkotājs, pedagogs un arī kā ilggadējs Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Ārzemju literatūras komplektēšanas nodaļas vadītājs. Izstādē līdzās viņa tulkotajiem ķīniešu prozas darbiem ir sevišķi dārgs eksponāts: ķīniešu literatūras klasiķa Ba Cziņa vēstule (1959.gada 23.decembrī), kurā izteikta pateicība par lielo devumu ķīniešu literatūras tulkošanā. Savus iespaidus Ķīnā, kur aizritējuši pirmie 32 dzīves gadi, Edgars Katajs ataino grāmatā “Zem desmit valstu karogiem”. Par savu skolotāju tulkošanas mākslā viņš uzskata Mariju Šūmani, bet viņu par skolotāju godā jaunā tulkotāju paaudze.
Edgars Katajs teic, ka ķīniešu valodas pratēju jauno paaudzi gaida bezgala daudz darba: “Jāpieliek punkts ķīniešu grāmatu tulkošanai no angļu valodas, jo šie tulkojumi no oriģināla atšķiras kā debesis no zemes.”
Tik plaša dokumentu un literatūras izstāde bibliotēkā sarīkota pirmo reizi. Ekspozīcijas autore Arta Poriete no bagātīgā materiālu krājuma atlasījusi pašas būtiskākās liecības par Latvijas un Ķīnas valstisko attiecību veidošanos, kultūras un saimniecisko sakaru attīstību. Latviešu valodnieks, etnogrāfs un folklorists Pēteris Šmits (1869–1938), ilgus gadus dzīvodams Tālajos Austrumos, kļuva par ievērojamu sinologu un sarakstīja ķīniešu valodas mācību grāmatu. Ekspozīcijā ir “Mājas Viesa Mēnešraksta” burtnīcas, kurās publicētas viņa “Vēstules no Ķīnas” un apcere “Ceļojums no Pēterburgas līdz Pekinai”.
Dokumenti, periodiskie izdevumi, atmiņu pieraksti un senas fotogrāfijas stāsta par tiem latviešiem, kas 19.gadsimta beigās kā Krievijas impērijas pilsoņi devās būvēt Ķīnas Austrumu dzelzceļu. Vēlāk latvieši ieceļojuši Pirmā pasaules kara un revolūciju laikā. Kad nodibinājās Latvijas valsts, lielākā daļa centās nokļūt atpakaļ dzimtenē, taču pēc bēgļu repatriācijas Ķīnā palika vairāk nekā tūkstoš latviešu. Kopš 1908.gada Harbinā pastāvēja luterāņu draudze – vecākā latviešu organizācija Āzijā. 1912.gadā tika nodibināta Latviešu biedrība. Kāds attēls rāda, kā te 30.gados vākti ziedojumi Brīvības piemineklim Rīgā.
Izstāstīt visu nevar. Ir vērts aiziet, apskatīties, papētīt, priecāties un apbrīnot.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv