Perifērijas teātru šarms un pārējie “bet”

Latvijas perifērijā esošie trīs no septiņiem valsts dotētiem teātriem – Liepājā, Valmierā un Daugavpilī – pārstāv katrs sava reģiona centru, zināmā mērā tiem pat ir dota iespēja veidot katram sava novada seju. Teātri ar dažādiem panākumiem to arī dara. Vienu sezonu veiksmīgāk, citu – ne visai.

Tomēr katram no trim nosauktajiem teātriem tomēr ir savs piegājiens ar savām tehniskajām un profesionālajām īpatnībām. Un vairāk vai mazāk tas ir atkarīgs no telpām un režisoriem, kas tajos strādā. Tas, ka Valmieras teātrī joprojām strādā vieni no Latvijas labākajiem režisoriem – Māra Ķimele, Felikss Deičs, Oļģerts Kroders un Varis Brasla, un tajā nākamgad savus režijas darbus veiks jaunie talanti Mārtiņš Eihe un Jānis Vingris ir gan veiksmes, gan stratēģijas jautājums. Kaut gan ar ierobežotajiem cilvēciskajiem resursiem, kas visvairāk jūtami tieši Latvijas režijas frontē, arī jebkura stratēģija var izrādīties vienkārši skaisti vārdi.
Daugavpils teātra mākslinieciskais vadītājs Harijs Petrockis, iestudēdams teātra lielāko repertuāra daļu, savas zināšanas un praksi turpina papildināt Maskavā pie viena no slavenākajiem krievu režisoriem Marka Zaharova, citiem iestudējumiem tiek aicināti viesrežisori. Arī no Krievijas.
Liepājas teātra prakse ir viskardinālākā, jo, neatrodot piemērotu kandidātu starp Latvijas teatrāļiem, par teātra māksliniecisko vadītāju kļuvis lietuviešu režisors Rolands Atkočūns, kurš šosezon tur veiks pirmo iestudējumu. Liepājas teātra komandā pilnvērtīgi iesaistījies arī jaunais režisors Mārtiņš Eihe, kurš pagaidām strādā mazai skatuves telpai.
Visu trīs perifērijas teātru lielāko budžeta daļu veido valsts dotācija (kuras liela daļa tiek izlietota algu fondam) un Valsts kultūrkapitāla projektu konkursos piešķirtā nauda, un tikai Liepājas teātrim, kurš kļuvis par pilsētas teātri, ievērojamas summas maksā pašvaldība. Liepājas teātris arī ir vienīgais, kurš jau ieguvis juridisko statusu, pārējiem – Daugavpils, Valmieras un citiem teātriem (izņemot Jauno Rīgas teātri) šīs formalitātes, kas jānokārto līdz 2005.gada beigām, lai kļūtu par kapitālsabiedrību, vēl tikai priekšā. Valmieras Drāmas teātra sadarbība ar pašvaldību pagaidām mērāma ar salīdzinoši mazu finanšu daļu, vairāk balstoties uz Valmieras pilsētas domes piešķirtām gada balvām aktieriem un savējo lepnuma pamatu.
Latvijas kultūras situācija ar kultūras darbinieku katastrofāli mazajām algām arī teātrus spiež mesties dažādos, pavisam ne teātrim glaimojošos pasākumos – no koncertiem, ne visai profesionāli iestudētām situāciju komēdijām līdz pasaules un latviešu klasikai un eksperimentiem.
Taču muzikālas izrādes iestudēšana, piemēram, nav tikai lielu līdzekļu piesaiste, tā ir arī režisoru problēma. Un režisoru trūkums nav tikai perifērijas teātru sāpe. Bet repertuārteātris, pašlaik vienīgais Latvijas apstākļiem piemērotais un iespējamais teātra modelis, prasa stabilu aktieru trupu un daudzveidīgu repertuāru, kas stimulē aktierus un piesaista skatītājus. Valmieras teātrī ir 28 štata aktieri, četri štata režisori un repertuārs, kura aktīvo daļu trīs zālēs veido apmēram divdesmit pieci nosaukumi un katru gadu pirmizrādes piedzīvo septiņi astoņi iestudējumi.
Mēģinot šajā rakstā izvirzīt dažas, perifērijai vairāk, bet arī citiem teātriem aktuālās problēmas, iznākums ir viens un tas pats – katras rindkopas beigās neizbēgami noformulējot nākamo problēmu. Bet lielākā no perifērijas teātru problēmām jau tik un tā viena – tie neatrodas Rīgā.

Rīgas vilinājums

Valmieru no Rīgas šķir tikai 107 kilometri, no Rīgas robežas līdz Valmieras teātrim ar savu auto ir tikai stundas brauciens. Un tomēr – benzīna cenas aug, ceļa kvalitāte pasliktinās, cilvēki nogurst, stūrēdami un uzmanīdamies no trakajiem braucējiem. Un aktieri ir impulsīvi ļaudis.
Rīga perifērijas iedzīvotājiem šobrīd šķiet viena no iespējām izrauties no bezdarba, no garlaicības, t.i., nokļūt lielo iespēju pasaulē. Tā ir pat metafiziska aizraušanās, jo Rīga ir centrs, kurš, šķiet, atrisinās perifērijas mākslinieku vislielāko kompleksu – nepamanāmību. Pat Valmierā vai Liepājā izaudzinot savu aktierkursu, jaunie aktieri, pāris gadu nostrādājuši savā perifērijas teātrī, uz jebkādiem noteikumiem gatavi atgriezties Rīgā. No Valmieras teātra kursa, kurš 2003.gadā pabeidza Latvijas Kultūras akadēmiju, Valmieru, kura pirmajā sezonā uzņēma visus studentus, dažādu iemeslu dēļ atstājuši seši jaunie aktieri. No Liepājas teātra kursa savā teātrī 2005./2006.gada sezonā palika tikai trīs jaunieši. Šī problēma ir viens no pamatīgākajiem kokiem ar diviem galiem, jo, lai kā patiktu konkrētais teātris un gaisotne tajā, Rīga ar atpazīstamību, izklaides un piepelnīšanās iespējām vilina daudz vairāk. Bet, no otras puses – tieši perifērijā ir lielāka iespēja spēlēt lielas lomas, pamazām gūstot pieredzi un meistarību pie režisoriem, ar kuriem Rīgā varbūt nekad nebūs izdevības strādāt. Un, ja aktieris visu liek uz vienu kārti – t.i., savu perifērijas teātri, tad arī teātris var paļauties uz aktieri un tieši, balstoties uz viņa spējām, veidot savu repertuāru. Valmieras teātra kontā ir tik lieliski jaunie profesionāļi, kas palikuši uzticīgi teātrim. Ieva Puķe, Krišjānis Salmiņš, Māra Mennika, nu jau arī Elīna Vāne un citi. Un te ir arī Dace Eversa, Inese Ramute, Tālivaldis Lasmanis, Aigars Vilims – aktieri, ar kuriem var lepoties un uz kuriem balstīt jebkuru repertuāru. Savukārt Liepājā savus pirmos panākumus guvis un visas Latvijas kultūras mērogā pagājušajā sezonā ievērots režisors Mārtiņš Eihe. Daugavpils teātrī pēc Jaunatnes teātra sabrukuma radoši var mēģināt atgūties Ivars Brakovskis un Alda Krastiņa.
Un tad jau atkal problēma – ceļa izmaksas, ko, piemēram, Valmieras teātris nodrošina Rīgā dzīvojošajiem darbiniekiem (un tādu nav mazums), katru gadu pieaug un tomēr tās nespēj nosegt reālos izdevumus par šiem 107 kilometriem. Gandrīz katram aktierim ir blakusdarbs vai tā sauktais haltūras, kas nodrošina viņiem kaut cik normālu dzīvi, taču tas sarežģī teātra ikmēneša plāna – mēģinājumu un izrāžu – sastādīšanu, jo tajā jālavierē starp aktieru filmēšanos, Jaungada eglītēm un kāzu vadīšanu. Ja teātris ar tā saukto “perifērijas piemaksu” spētu pārsolīt konkrēto Rīgas un haltūru piedāvājumu ne tikai ar radošiem solījumiem, bet arī finansiālu piesaisti, situācija būtu daudz cerīgāka.

Skatītāji un aktieri

Kultūras ministrijas noteiktais skatītāju skaits, kas vienā sezonā būtu jāsavāc Valmieras teātrim, ir 50 tūkstoši. Valmieras pilsētā ir 27 tūkstoši iedzīvotāju – tas ir tikai skaitlisks piemērs tam, ka pat vislielākā teātra mīlestība tos cilvēkus, kas spējīgi atnākt līdz teātrim, nepiespiedīs gada laikā nākt uz teātri vismaz piecas reizes. Tāpēc lielas skatītāju daļas pulcināšana notiek izbraukumizrādēs, kas Valsts Kultūrkapitāla mērķprogrammas atbalstītas notiek pa visu Latviju. Tas nozīmē, ka teātra māksla nonāk pie skatītājiem vistālākajos Latvijas nostūros, kuros paši līdz teātrim dārgā transporta un citu sakritību dēļ nevar nokļūt. Tas nozīmē, ka izrādei ir jābūt pietiekami mobilai, un visas tādas noteikti nevar būt. Bet tas nozīmē arī to, ka jebkura izrāde neapšaubāmi kļūst citādāka. Reizēm tā varbūt arī iegūst, bet tikpat bieži arī zaudē, jo režisoru nopūlēšanās ar enerģijas apmaiņu starp skatītājiem un aktieriem nav tikai tukšas runas. Toties skatītāju mīlestība ir naudā nenovērtējama vienība, un tās lauku cilvēkiem ir gana.
Un tad neapšaubāmi jānonāk pie vēl viena perifērijai specifiska parametra – iedzīvotāju maksātspējas, jo, lai arī teātrim piešķirtā dotācija ir salīdzinoši liela, tā ieņēmumu vai (nedod Dievs, kur nu tādu greznību!) peļņas daļu no biļetēm noteikti nespēj sagādāt konkrētās mazpilsētas iedzīvotāju kultūrai atlicinātās naudas resursi. Tātad biļešu cenas nekad nevarēs būt tik augstas, kādas tās var atļauties Rīgas teātri. Un izbraukumos uz Latvijas laukiem biļešu cenām noteikti jābūt vēl mazākām. Turklāt viena no perifērijas teātru īpatnībām pašlaik droši vien ir tā, ka to apmeklētāji gadu ziņā ir stipri vecāki nekā Rīgas teātru apmeklētāji. Toties tie ir skatītāji, kas alkst citas, ne TV un laikrakstos sludinātās, realitātes atspoguļojumus, viņi zina, ko grib, un gaida no teātra, un tas gan dod garantiju, gan iegāž. Daudz ko nosaka arī teātra tradīcijas, un Valmieras teātris atšķirībā no Daugavpils un Liepājas ir pieradinājis savējos, kas nāk un novērtē klasiku nopietnās un sarežģītās izrādēs. Jo uz teātri nāk ļaudis, kas atceras Valmieras teātra zelta laikus 20.gadsimta 60.–70.gados, kad te blakus strādāja un Latvijā aktuālākos un modernākos skatuves risinājumus veica režisori Oļģerts Kroders un Māra Ķimele, un tieši viņi radīja Valmieras teātra tradīciju, kuras pamatā ir intelektuālu domubiedru ansamblis. Varbūt tāpēc emocionāli smagi, bet spējīgi atgūties un saņemties bija visi Valmieras teātrinieki, kad šā gada jūnijā pēkšņi mira divdesmit gadus šo teātri vadījušais un burtiski ēku uzcēlušais direktors Pēteris Sūcis.
Lielu daļu no Valmieras un citu teātru skatītāju skaita nosaka nevis vietējie iedzīvotāji, bet atbraucēji grupās, kas piepilda skatītāju zāles gan Liepājā, gan Valmierā. Tāpat liela daļa cerību tiek liktas uz interesentiem no Rīgas, taču tā kā Valmieras autobusu parks neveic pasažieru pārvadājumus uz Rīgas pusi pēc pulksten astoņiem vakarā, kad izrādei teātrī rit tikai otrais cēliens, tad skatītājam jābrauc vai nu ar personīgo transportu, vai jāmeklē viesnīca Valmierā.

Zāles un repertuārs

Pēc 17 gadiem, 2004.gada decembrī, Valmieras teātrim beidzot tika pabeigta ēkas rekonstrukcija, jo pēdējos četros 2004.gada mēnešos tai tika piešķirti un izlietoti ilgi gaidītie naudas līdzekļi – pusmiljons latu. Padomju laikā plānotais un iesāktais nams nu jau, iespējams, zaudējis sākotnējo lielbūves nozīmi, taču atšķirībā no Daugavpils un Liepājas teātriem tas saglabājis un no jauna radījis trīs zāles, kurās paralēli notiek mēģinājumi un izrādes. Un, tā kā paralēli tiek gatavotas nereti pat trīs izrādes, svarīgi, ka teātrim ir tehniskie cehi, kas spēj apkalpot šo izrāžu tapšanu. Tehnisko darbinieku zemais atalgojums jau ir cits stāsts, to zina visi direktori, kas gadā pieņem un spiesti palaist prom talantīgus speciālistus, kas, iekrājuši pieredzi, aiziet strādāt uz privāto sektoru.
Liepājas un Daugavpils teātri pagaidām mazu skatuves telpu rada, vai nu spēlējot teātra kafejnīcā, vai izveidojot savdabīgu skatītāju zāli un skatuvi uz lielās skatuves.
Valmieras teātra trumpji jau daudzus gadus ir Antona Čehova, Henrika Ibsena, Rūdolfa Blaumaņa darbi, tāpat arī oriģināldramaturģija un moderno lugu iestudējumi, jo Valmieras teātra repertuārs vēl joprojām lepojas ar klasiku, kas gan lielākoties top uz mazajām skatuvēm. Tāpat kā lielā daļā lielo galvaspilsētas teātru. Un tieši Valmieras teātra Mazās zāles iestudējumi nu jau katru gadu pretendē uz Latvijas Teātra gada balvas nosaukumu, tieši tāpat kā režisori, aktieri, scenogrāfi. Mazās zāles iestudējumi, pirmkārt, pagarina izrāžu mūžu, kaut, iespējams, tās redz mazāk skatītāju, otrkārt, – un tas psiholoģiskā tipa teātrim, kāds neapšaubāmi ir izveidojies Valmieras teātris, ir daudz svarīgāk, – palielinās psiholoģiskā teātra nosacījumi par ticamības un precizitātes kritērijiem.
Lielās zāles iestudējumi vairāk atvēlēti bērniem un jauniešiem, un viņi tad arī ir liela daļa no skatītāju skaita – gan tāpēc, ka iespējams dienā spēlēt vairākas izrādes, gan tāpēc, ka bērni uz teātri perifērijā lielākoties dodas grupās, un tas veicina kvantitāti. Un, kaut arī bērnu izrāžu režija ir viena no vissāpīgākajām Latvijas teātra problēmām, tās nevar sūdzēties par finansiālu neizpratni no Kultūras ministrijas puses, tāpēc ir zināms pamats cerībai, ka teātris turpinās pieskatīt jaunās paaudzes audzināšanu.

Rūdolfa Blaumaņa teātra festivāls

Katrs teātris, lai popularizētu savu tēlu Latvijas apritē, lai veiktu meklējumus ne tikai teātra nozarē, meklē papildu iespējas saistīt skatītājus un teātra profesionāļus – Dailes teātris rīko Stāmerienas festivālu, Liepājas teātris draudzējas ar kaimiņos esošu lietuviešu teātri. Valmieras teātrī jau kopš 1999.gada notiek latviešu visvairāk iestudētā autora Rūdolfa Blaumaņa teātra festivāls – 2005.gadā jau trešo reizi te pulcējās ļaudis un profesionālie teātri no Latvijas un citām valstīm, kuru repertuārā iekļuvis kāds Blaumaņa darbs. Tas ir vēl viens no mīlestības un pašapliecināšanās darbiem, ko teātris veic savā un citu labā. Gan tāpēc, ka, studējot Blaumani, ir iespējams radīt un rādīt savu nacionālo kodu, kā šogad notiekošajā festivālā atzīmēja kinorežisors Jānis Streičs, gan tāpēc, ka, veidojot Blaumaņa tēlus, aktieri raksta arī savas garīgās biogrāfijas.
Režisors Oļģerts Kroders intervijā žurnāla “Teātra Vēstnesis” pagājušā numurā teicis: “Ideālajā situācijā baznīcai un teātrim vajadzētu nodarboties ar līdzīgām funkcijām. Tur ir tā jēga. To var saukt par dvēseles vai gara kopšanu. Jautājums paliek tāds, vai samierināties, ka viss paliek elitārai sabiedrībai, vai jācenšas aptvert pēc iespējas lielākas masas”. Un te jau atkal sākas jauns problēmuzstādījums.

Evita Sniedze