"Vai visu varu Kremlim?"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.09.26.

Autoritārās tendences

Putina prezidentūras laikā

Kopš ievēlēšanas Krievijas prezidenta amatā pirms sešiem mēnešiem Putins arvien vairāk izkļūst no priekšgājēja un audzinātāja Jeļcina ēnas. Turklāt viņš ir neatlaidīgi paplašinājis savas varas pozīcijas. Īpaši samazinājis viņš ir reģionu, "finansu oligarhu" un masu mediju ietekmi.

Pusgadu pēc ievēlēšanas Krievijas prezidenta amatā Vladimira Putina vērtējums joprojām ļoti atšķirīgs. Vieniem viņš ir reformators, kurš ar jauneklīgu enerģiju grib modernizēt un atvērt valsti. Citiem viņš ir bāls birokrāts, kurš augstajā amatā ir nonācis drīzāk nejauši un tajā ar viņu no aizkulisēm manipulē iniciatori. Trešie viņā saskata bijušo spiegu un varaskāru tautas mānītāju, kurš amata pienākumus sāka pildīt ar karu Čečenijā. Vai "īstais" Putins ir burvis, pele vai monstrs, kā kādreiz izteicās "Economist"? Lai arī cik nesavienojami šķistu šie raksturojumi, tajos visos varētu būt daļa patiesības.

Negribīgie reformu soļi

Līdz šim Putins sevi ir parādījis kā reformatoru, taču ne liberālā ziņā, kā to labprāt attēlo dažas ekonomiskās aprindas. Viņš cenšas tikt galā ar postu, jo grib atjaunot Krievijas spēku un zina, ka lielvaras ambīcijas bez ekonomikas atveseļošanas ir ilūzija. Turklāt Putins ir pietiekami liels reālists, lai glābiņu meklētu, atgriežoties pie padomju laika plānveida ekonomikas metodēm. Viņš valdībā un savā administrācijā ir iekļāvis liberālos speciālistus. Tomēr viņa reformu soļi līdz šim ir bijuši negribīgi. Tikai vienā ierobežotā jomā var konstatēt uzlabojumus, un tā ir nodokļu politika. Taču nav notikusi ne apsolītā birokrātisma likvidēšana, ne arī tiesiskas valsts nostiprināšana un labāka privātīpašuma aizsardzība, kā arī nav radīta funkcionējoša banku sistēma. Iemesls ir ne tikai birokrātija, kas nav ieinteresēta liberalizācijā. Šķiet, ka arī pašu prezidentu ir pārņēmusi fatāla kontrolētāja mentalitāte un viņš nedomā tirgus ekonomikas kategorijās. Putina paraugs ir spēcīga valsts, nevis neredzamā tirgus roka.

Lojālais slepenā dienesta vadītājs varasvīriem Kremlī bija garants kontinuitātei un aizsardzībai pret kriminālvajāšanu. Tāpēc daži komentētāji Putinu neuzlūko kā patstāvīgu figūru. Viņi starp Putinu un tā saukto Kremļa "ģimeni" nojauš slepenas saites, kas pēdējai vēl šodien nodrošina ietekmi uz politiku. Faktiski Putins tajā pašā dienā, kad tika iecelts prezidenta amatā, Jeļcinam ar dekrētu nodrošināja imunitāti un citas privilēģijas. Daudzi augsta ranga ierēdņi līdz šim laikam ir saglabājuši savus posteņus, un, nominējot ģenerālprokuroru, Putinam vajadzēja atteikties no sava kandidāta par labu "ģimenes" favorītam.

"Sanktpēterburgiešu

izvirzīšanās"

Pat tad, ja Putinam sākumā bija jāņem vērā vecās lojalitātes un solījumi, tomēr, kā šķiet, marionete prezidenta krēslā ir tālu no realitātes. Tas, ka pārmaiņas ir pārdzīvojuši tādi cilvēki kā Kremļa štāba vadītājs Vološins, nepārsteidz. Putins, pārņemot varu, bija viss cits, tikai ne veterāns uz Maskavas politikas parketa un tāpēc viņam pat nebija komandas no uzticības personām, ar kurām viņš varētu kompetenti aizpildīt visus svarīgākos posteņus. Te klāt vēl nāca arī tas, ka partijas, kas Rietumos ir dabiskas personāla rezerves, Krievijā joprojām spēlē blakuslomu. Lielāka nozīme varas īstenošanā, tāpat kā padomju laikā, ir komandām birokrātijas aparātā un reģionāli izveidotajam attiecību tīklam.

Jaunais prezidents šodien balstās uz trim grupām: pie pirmās pieder tehnokrāti no Jeļcina ēras, kā Vološins un ministru prezidents Kasjanovs. Otrā un trešā grupa sastāv no dučiem Putina domubiedru no Pēterburgas laikiem. Runa ir par uzticības personām, kas, tāpat kā Putins, savu karjeru ir taisījušas slepenajā dienestā VDK un tagad ir ieguvušas augstus amatus: Drošības padomes sekretārs Sergejs Ivanovs, štāba vadītāja vietnieks Viktors Ivanovs, Federālā drošības dienesta vadītājs Patruševs un daudzi citi.

Taču Putins atbalsta funkcionārus, ar kuriem kopā viņš ir strādājis kā Sanktpēterburgas mēra vietnieks. Starp viņiem ir vicepremjers Kudrins, ekonomikas ministrs Grefs, prezidenta administrācijas otrais numurs Medvedjevs, kā arī prezidiālās Ekonomikas un nekustamo īpašumu pārvaldes vadītājs Košins. "Sanktpēterburgiešu izvirzīšanās" pārgrupēja politisko eliti Maskavā un nodrošināja jaunajam Kremļa vadītājam plašu, uz personām balstītu varu.

Neviena demokrāta

Vai līdz ar to taisnība ir trešās domāšanas skolas piekritējiem, kuri Putinā saskata tiklab izveicīgu, ieplānoto realizēt spējīgu politiķi un viņā nojauš pat nākamo tirānu? Skaidrs ir viens – ar demokrātisku pārliecību valsts vadītājs līdz šim nav izcēlies. Taču tas nenozīmē, ka viņš tiecas izveidot diktatorisku režīmu. Tomēr viņa līdzšinējais amata laiks ir bijis veltīts tam, lai paplašinātu Kremļa varu. Lai gan prezidents apgalvo, ka tas esot nepieciešams, lai valstī atjaunotu likumu un kārtību, viņš tiek turēts aizdomās par autoritāriem nodomiem.

Putins nostiprina valsts centrālo varu, atņemot pilnvaras provinču vadītājiem un pakļaujot viņus septiņiem Kremļa ieceltiem virsgubernatoriem, kā arī izdarot izmaiņas likumdošanā, kas viņam turpmāk ļauj atlaist nepaklausīgos reģionu vadītājus. Gubernatori un autonomo republiku prezidenti zaudēja vietas parlamenta augšpalātā – Federācijas padomē. Masu mediju jomā Kremlis cenšas atjaunot kontroli pār visiem nacionālajiem TV kanāliem. Pret valdību kritiski noskaņotā privātā kanāla NTV īpašnieks Gusinskis tika pakļauts spiedienam, kad pret viņu tika izvirzīta kriminālapsūdzība. Iestādes tādā veidā mēģināja viņu piespiest pārdot savas masu mediju grupas akcijas. Līdzīgs mēģinājums izdarīt spiedienu notika arī pret daļēji valsts īpašumā esošo raidītāju ORT, no kura Kremlis grib padzīt ietekmīgo akcionāru Berezovski.

Arī citās ekonomikas jomās oligarhiem, kuri Jeļcina laikā bija tikuši pie varas gaļas podiem, ir pienākuši grūti laiki. Putina ēra vairumam viņu sākās ar kriminālvajāšanu nodokļu nemaksāšanas vai netīras privatizācijas dēļ.

Putina vēstījums ir šāds: vara koncentrēsies Kremlī, nevis reģionos, parlamentā, masu medijos vai arī lielo koncernu centrālēs. Pagaidām šķiet, ka prezidents pretenzijas uz absolūtismu spēs realizēt visās frontēs. Viņa amata laikā politiskajā struktūrā jau ir notikusi pamatīga pārbīde. Tālejošās varas pilnvaras, kādas Krievijas prezidentam piešķir konstitūcija, līdz šim tika relativizētas ar neskaitāmiem pretsvariem. Tagad šis līdzsvars ir zaudējis nozīmi – sākot ar Valsts domi, kas ir atteikusies no konfrontācijas kursa un atbalsta visus svarīgākos valsts vadītāja priekšlikumus, un reģionu vadītājiem, kurus Kremlis ir iegrožojis, un līdz pat masu medijiem, kuru neatkarīgā darba spēles telpa ir sašaurināta.

Maldīgās cerības

uz stipro roku

Taču Krievijas labums diez vai ir meklējams neierobežotā izpildvarā. Pēc fatālās kabeļa aizdegšanās Maskavas televīzijas tornī tika zaudētas vairākas stundas dārgā laika, jo tika gaidīts Putina rīkojums. Prezidents, kurš atbild par elektriskajiem slēdžiem, ir varens vīrs. Taču, cik efektīvi tā ir iespējams pārvaldīt valsti?

Taču šis piemērs daudziem krieviem un arī Rietumu biznesmeņiem netraucē sapņot par stingro roku, kas beidzot valstī ievedīs kārtību. Demokrātija var pagaidīt, ekonomika virzās uz priekšu, tāds ir arī citās pasaules malās pazīstamais arguments. Taču tas, kurš no autoritārās sistēmas Krievijā gaida svētīgu ekonomisko kārtību, ir izdarījis nepareizus secinājumus. Pietiek paraudzīties uz Putina devumu jomās, kas ir svarīgas investīciju klimatam: ar jauno preizdentu tiesiskā valsts nav nostiprinājusies, bet piedzīvo vēl lielāku pagrimumu. Pierādījums tam ir ne tikai tiesu sistēmas politiskā instrumentalizācija konfliktos ar masu mediju uzņēmēju Gusinski, bet arī krievu kara noziegumu nesodāmība Čečenijā.

Arī pret korupciju Putins līdz šim neko nav pasācis. Vadošie ierēdņi, tāpat kā kādreiz Kremļa pārvaldnieks Borodins vai bijušais enerģētikas ministrs Kaļužnijs, par kuru korupciju ir skaidri pierādījumi, pie Putina joprojām ieņem augstus amatus. Vienlaikus pastiprinās iespaids, ka ģenerālprokuratūra korupcijas izmeklēšanu vienmēr pārtrauc tad, kad tā kļūst politiski bīstama. Tāpat nav gaidāmas arī birokrātijas reformas, ar kurām bija paredzēts to ievērojami samazināt, toties labāk atalgot. Putins ierēdņu armiju, kas šodien ir lielāka nekā padomju laikā, pat vēl ir paplašinājis līdz ar jaunu reģionālās kontroles struktūru izveidošanu. Tāpat ir zudušas arī cerības uz konstruktīvu politiku iepretī Rietumiem, lai gan tur atrodas Krievijas svarīgākie tirdzniecības partneri. Labas attiecības ar ASV, Eiropu vai Japānu Maskavai šķiet mazāk prioritāras nekā iespēja tām periodiski sevi parādīt kā šķietamu lielvaru.

Krievijas neskaidrais ceļš

Ko tas viss nozīmē Rietumiem? Pirms desmit gadiem izplatītais pieņēmums, ka līdz ar komunistiskā režīma gāšanu arī Krievija agri vai vēlu attīstīsies par normālu Eiropas valsti, ir izrādījies naivs. Nav iezīmēts ceļš uz demokratizāciju un liberalizāciju; pēc vilšanās gadiem šie jēdzieni Krievijā ir kļuvuši pat par lamuvārdiem. Rietumu valdībām ir ierobežoti līdzekļi attīstības ietekmēšanai Maskavā. Taču tās vismaz var mēģināt pašas ticami pārstāvēt kaimiņvalstij austrumos rekomendētās vērtības. Ciniskā ārzemju raudzīšanās garām Čečenijai palīdz tikpat maz kā pēdējo vēlēšanu izskaistināšana Krievijā, kas noritēja visādi citādi, tikai ne godīgi, kā lišķīgā attieksme pret preses brīvības ierobežojumiem un dažu valstsvīru pārspīlēti draudzīgie žesti kolēģim Putinam.