Sasistais pagātnes spogulis

Vjetnama – trīsdesmit gadus pēc kara

Turpinājums. Sākums – “LV”, 03.06., 18.08., 26.08., 02.09.2005.

Rīts Vjetnamas zvejnieku ciematā Foto: Jānis Ūdris, “LV”

Likumsakarība ielu šķietamajā haosā

Pēdējā Hanojas vakarā paredzētas atvadu vakariņas. Sēžamies ar manu vjetnamiešu tulku Longu atkal uz viņa motocikla un traucamies tūkstošiem citu motociklistu šķietamajā haosā, kas gan tāds šķiet tikai pirmajā mirklī. Pietiek nobraukt vien pāris kvartālu, lai šajā ņudzeklī saskatītu pārsteidzošu loģiku. Ne jau satiksmes noteikumu, bet vjetnamiešu apbrīnojamās prasmes, intuīcijas un savstarpējā draudzīguma diktētu. Luksoforu gaismas gan tiek ievērotas, tomēr krustojumu mēdz pārskriet arī pie sarkanās, par dzelteno gaismu jau nemaz nerunājot. Motociklisti perpendikulārajā plūsmā no sānu ielas nedaudz piebremzē vai izmet lieku līkumu un lietišķi izfiltrējas ceļa šķērsotājiem cauri. Īpaši virtuozi šķiet braucēji, kam uz motocikla divi, trīs vai pat četri vedamie. Neviens nebaksta ar pirkstu deniņos un nevicina dūri. Neviens arī nedzenas vien tāpēc, lai otru apsteigtu, un nemēro, kam dārgāks braucamais. Un neviens nav stresā, nevienam nav īgnas sejas.

Ēšanas prioritāte armijas stadionā

Vakariņas paredzētas barakai līdzīgā celtnē, kur reiz atradusies armijas ēdnīca. Interjers, šķiet, kopš tā laika nav mainījies. Alumīnija galdi nokrauti ar alus pudelēm, plašā būve zilgo cigarešu dūmos un dreb no vīriešu balsīm.
Lūdzu atrast kādu klusāku vietu, un Longs mani ved milzīgajai hallei cauri – ārā, kur ar zāli aizauguša futbollaukuma malā sarindoti tādi paši alumīnija galdi, vien zemāki.
Tribīnes laukuma pretējā malā ar salauztiem, gadus desmit krāsu neredzējušiem dēļu soliem vēl rotā izbalējis sarkans plakāts. Redzams, savā laikā šī vieta bijusi ļoti līdzīga tipiskam armijas stadionam Padomju Savienībā.
Aiz žoga redzami apsūbējuši tanki un lidmašīnas. “Tas ir Hanojas Kara muzejs,” Longs atbild uz manu jautājumu. “Veci krievu tanki un lidmašīnas – nekā interesanta,” viņš steigšus piemetina un pievēršas mūsu izraudzītajam galdam, ap kurus sākusies rosība: viena meitene aizdedz gāzes plītiņu, otra liek karsēties milzīgu pannu ar jūras produktiem, trešā uz galda rindo zaļās tējas tasītes.
Grasos jau prasīt, vai tiešām šī pārpilnība mums abiem domāta, kad parādās kāds Longa uzaicināts kolēģis – televīzijas operators, kurš nadzīgi ķeras pie ēšanas. Tad atnāk kāds redaktors, tulks, fotogrāfs…, visi acīmredzami izsalkuši, un labu brīdi pie galdiņa skan vien enerģiska čāpstināšana.

Tagad mācītos angļu valodu

Pamazām sāk raisīties sarunas, un izrādās, ka neviens no maniem galda biedriem, izņemot Longu, neprot angļu valodu, toties visi runā krieviski. “Būtu mēs jaunībā zinājuši, ka angļu valoda būs daudz noderīgāka, būtu izvēlējušies to,” redaktors, vecākais no vjetnamiešiem, saka, un pārējie piekrītoši māj ar galvu. Visi viņi savā laikā mācījušies Padomju Savienībā.
Operators stāsta, ka, no stipendijas Maskavas universitātē sakrājis naudu motociklam, reiz atbraucis uz Rīgu. Kāda Rīga bijusi? Daudz savādāka nekā Maskava. Tīrāka. Un cilvēki bijuši laipnāki.
“Un vēl pie jums ražoja mikroautobusus “Latvija”, kas tika sūtīti arī uz Vjetnamu,” papildina redaktors. “No tā arī lielākā daļa vjetnamiešu uzzināja Latvijas vārdu.”

Bizness ar agrākajiem ienaidniekiem

Kad prasu saviem galda biedriem par kara gadiem, viņiem nav daudz ko stāstīt. Mācījušies skolā, bijis liels trūkums. Vecākie skolēni izlietotās mācību grāmatas devuši jaunākajiem. Pat vēl astoņdesmitajos gados trūcis mācību līdzekļu. Longs atceras, kā, angļu valodu studējot, izmantojuši ārzemju komunistu avīzes, ar roku viens pēc otra pārrakstot.
Ko Vjetnamai nozīmēja Padomju Savienības palīdzība pēc kara, apmēram pusotru gadu desmitu ilgajā periodā līdz PSRS sabrukumam?
“Būtībā jau tikai tad mēs sākām analizēt situāciju,” saka redaktors. “Kara laikā bija pavisam konkrēti uzdevumi, jo mums taču kā ēst vajadzēja šāviņus, degvielu, rezerves daļas krievu lidmašīnām, un padomju palīdzība bija galvenokārt ieroču veidā.”
Taču pēc kara beigām Vjetnamai radās milzums jaunu uzdevumu: vajadzēja steigšus atjaunot karā sagrauto ekonomiku, nodrošinot demobilizētajiem karavīriem darbu, izlīdzināt tik atšķirīgo dzīves līmeni valsts ziemeļos un dienvidos…
“Bija jūtams, ka Padomju Savienība mūs grib regulēt joprojām,” mani sarunas biedri uzsver. “Vjetnamai tas, protams, nebija pa prātam, jo esam taču liela valsts ar senu vēsturi.”
Domājot par savu attīstības ceļu un meklējot jaunas attīstības iespējas, Vjetnama jau 1987.gadā iestājās ASEAN – Dienvidaustrumāzijas valstu organizācijā, ko nozīmīguma ziņā var pielīdzināt Eiropas Savienībai.
PSRS sabrukums izraisīja šoku vecajos komunistos, bet jaunā paaudze sāka enerģiski meklēt alternatīvas iespējas brīvajā tirgū un ārvalstu investīcijās.

Vjetnamas mazais bizness: meitenes gatavo banānu sīrupa konfektes Foto: Jānis Ūdris, “LV”

Vjetnamas panākumu stāsts

Laikā no 1993. līdz 1997.gadam Vjetnamas nacionālais kopprodukts ik gadu pieauga par 9 procentiem. Smaga pārbaude jaunajam ekonomikas kursam bija Āzijas finanšu krīze 1997.gadā, kas reformu oponentiem ļāva uz laiku palēnināt tirgus ekonomikas attīstību. Rezultātā nacionālā kopprodukta pieaugums no 8,5 procentiem 1997.gadā nokrita līdz 6 procentiem 1998.gadā un gadu vēlāk. Taču 2001.gadā Vjetnamas vadība atkal oficiāli apliecināja uzticību ekonomikas liberalizācijas un starptautiskās integrācijas principiem, un valsts ekonomika, neraugoties uz globālo lejupslīdes tendenci, pēdējos četros gados augusi caurmērā par 7 procentiem. Īpaši nozīmīga Vjetnamai bijusi iekļaušanās ASEAN brīvās tirdzniecības zonā un 2001.gada decembrī noslēgtais ASV un Vjetnamas divpusējās tirdzniecības līgums.
Tagad redzams, ka ārvalstu investīcijas labāk par jebkurām deklarācijām izdzēsušas vecos aizvainojumus un pāridarījumus. Ķīna tagad ir Vjetnamas lielākā importa partnere ar 13,6 procentiem no importa kopapjoma. Otrajā un trešajā vietā ir Japāna un Singapūra – katra ar 11,5 procentiem, bet varenā Amerika ar 4,4 procentiem ir tikai astotā. Toties Savienotās Valstis ir Vjetnamas lielākās eksporta partneres ar 19,8 procentiem no kopapjoma, amerikāņiem Vjetnamā ir arī lielākās investīcijas.
Nacionālais kopprodukts uz katru iedzīvotāju pērn caurmērā bija 2 700 ASV dolāru, tātad ceturtā daļa no caurmēra latvieša ienākumiem. Taču, ja ņemam vērā, ka visas preces Vjetnamā ir vismaz divas trīs reizes lētākas un vjetnamiešiem nav jādomā par mājas apsildīšanu, tad dzīves līmeņa starpība nemaz vairs nešķiet tik liela.

Komunistiskās partijas svars šodien

Pamazām nonākam pie paša galvenā jautājuma: cik liela nozīme un autoritāte Vjetnamā šobrīd reāli ir Komunistiskajai partijai, kam joprojām pieder varas monopols valstī?
Te nu manu sarunas biedru domas dalās. Atliek vadīties no konkrētiem faktiem.
No vienas puses, svarīgākās ekonomikas nozares – enerģētika, komunikācijas, masu mediji… – joprojām ir partijas kontrolētās valsts rokās. Partijas biedri ir gandrīz visi Vjetnamas parlamenta deputāti. Arī lielākā daļa armijas virsnieku ir Komunistiskās partijas biedri, katrā armijas daļā ir arī politiskais vadītājs…
Kopumā partijā ir apmēram 10 procenti valsts iedzīvotāju. Piederība partijai paver daudz straujākas karjeras iespējas valsts pārvaldes struktūrās. Taču tā nedod nekādas priekšrocības privātajā biznesā, šīs lietas esot gandrīz nesavienojamas. Neesot gan tā, ka partijas biedram tiktu aizliegts dibināt privātu uzņēmumu, tikai viņi to nemēdzot darīt. Tie gluži vienkārši ir divi dzīves ceļi: nodarboties ar politiku – tā vjetnamieši tagad apzīmē piederību Komunistiskajai partijai – vai taisīt biznesu. Un tā nu iznāk, ka labāk šajā joprojām komunistiskajā valstī dzīvo tie, kas nav komunisti, – privātie uzņēmēji. Taču lielākā daļā vjetnamiešu gluži vienkārši strādā rīsa laukos. Kā gadu simteņiem.

Nobeigums sekos

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv