Quo vadis, “Solidaritāte”?

Nobeigums. Sākums – “LV”, 08.09.2005.

Samērā oficiālās aprindās Rietumos dominēja uzskats, ka ir svarīgi, kas notiek Maskavā, nevis Polijā. Lielākais atbalsts un izpratne, iespējams, pateicoties toreiz augsta ranga poļu izcelsmes amatpersonai Zbigņevam Bžezinskim, nāca no ASV.
Z.Bžezinskis konferencē atgādināja, ka PSRS un PSKP 70.gados bija liels un šķietami neizkustināms, nepārvarams spēks pasaulē. Tieši poļi nometa izaicinājuma cimdu sarkanajam lācim un pierādīja neticīgajai Rietumeiropai, ka šajā pēckara novilkto robežu un uztiepto iekārtu sastindzinātajā pasaulē kardinālas pārmaiņas ir iespējamas. “Solidaritāte” un tās panākumi palīdzēja atmodināt un izmainīt rietumeiropiešu – gan intelektuāļu, gan vienkāršo cilvēku – prātus un, galvenais, atgūt spēju būt solidāriem ar citiem. “Solidaritāte” kļuva par katalizatoru visām citām atbrīvošanās kustībām Eiropā.
Runājot par 20.gs. atstātajiem nospiedumiem nākotnei, vairāki runātāji akcentēja, ka divdesmitais paliks atmiņā ne tikai ar gaišo – “Solidaritātes” seju, bet arī ar to, ka nekas necilvēcīgs cilvēkiem nav svešs, sākot ar Aušvici un beidzot ar Kolimu. Vēsturnieks J.Eislers kā trīs galvenās kustības, kas izmainīja Eiropas domāšanu pēc 1945.gada, min zaļo kustību – ekoloģismu (līdz karam sabiedrība neaizdomājās par koku izciršanu vai dzīvnieku saudzēšanu), feminismu un poļu “Solidaritāti”.

Kāpēc, kā un kur radās “Solidaritāte”

Pamatā tā bija strādnieku kustība, tomēr lielu lomu tajā uzņēmās arī poļu intelektuāļi. Prasībām par materiālā stāvokļa uzlabošanu (cenu kāpums pārtikas precēm un to pazušana no veikalu plauktiem) klāt bija ideja par garīgo brīvību. Streikus pilsētās pavadīja Čenstohovas Dievmātes Marijas svētbildes kopijas ceļošana no draudzes uz draudzi pa visu Poliju. Vara no šīs garīgās pretestības akcijas baidījās. Par to liecina Dievmātes svētbildes atņemšana kādā no tās ceļojuma posmiem. Poļos tas izraisīja vēl jo lielāku pretestību, smējās, ka komunisti domājas arestējuši pašu Dievmāti. Akcija turpinājās ar vēl lielāku spēku, no draudzes uz draudzi tika nests tukšs svētbildes rāmis. Varbūt tieši abu – garīgo un laicīgo – prasību līdzsvars bija “Solidaritātes” veiksmes pamatā.
Kāpēc “Solidaritātes” kustība sākotnēji radās un visspēcīgākā bija Gdaņskā un Šcecinā, nevis, teiksim, Varšavā vai Krakovā vai kur citur? Latvijas vēstnieks Polijā Alberts Sarkanis minēja, ka šķiet, tas bijis kinorežisors K.Zanusi, kas teicis, ka šajās pirms kara Vācijai piederošajās pilsētās pēc kara uz dzīvi apmetās no Rietumukrainas un Viļņas apgabala pārcēlušies poļi, kas 1939. un 1940.gadā jau paspēja izbaudīt padomju dzīves jaukumus un ciest no komunistiem. Viņos bija sakrājies naids, citās vietās Polijā drīzāk bija neizpratne, jautājumi un apjukums. Gdaņskas vojevodistes partijas komitejas pirmais sekretārs Tadeušs Fišbahs pats bija cēlies no Ļvovas, arī viņš saprata, ka ar strādniekiem jārunā, ne jāšauj. T.Fišbaha nosvērtība un atvērtība attiecībās ar “Solidaritāti” 1980. un 1981.gadā bija ļoti nozīmīga. Par to viņu tautā joprojām ciena un mīl. Uz ielas Gdaņskā T.Fišbahs nevarēja paiet ne pārdesmit metru, kad kāds no garāmgājējiem viņam nepaspiestu roku vai neuzrunātu.

Metamorfozes

1980.gada vasarā daudziem poļiem vēl bija vieglu panākumu eiforija, jo L.Valensam – kustības līderim – izdevās panākt vienošanos par valdības atbalstu 21 streikotāju punktam. 1981.gadā Vojceha Jaruzeļska ievestais karastāvoklis atsvieda “Solidaritātes” ieguvumus atpakaļ. Likās, zaudēts viss, vairāki no komunistiskās partijas biedriem, kas 1980.gadā svinīgi sadedzināja partijas biedru kartes vai demonstratīvi paziņoja par izstāšanos, 1981. vai 1984.gadā publiski nožēloja grēkus un prasījās partijā atpakaļ, bet 1989.gadā dedzināja kartes atkal. Bija “Solidaritātes” biedru vajāšanas, apcietināšanas, pagrīdes cīņa un ne tikai pagrīdes cīņa. Jau 1982.gada 1.maija demonstrācijā strādnieki pacēla plakātus ar uzrakstu “Solidarnosc”. Tajā pašā laikā nevar neredzēt, ka pašlaik un varbūt jau ilgāku laiku “Solidaritātē” ir iekšēja krīze. Daļa kustībnieku uzskata, ka 1981.gadā L.Valensa nevajadzīgi piekāpās, bija pārlieku mīksts attiecībās pret oficiālo varu. Vēl citi domā, ka L.Valensa, īpaši pēc pabūšanas Polijas prezidenta amatā, ir pārlieku koncentrējies uz savu personisko lomu “Solidaritātes” kustībā. Gdaņskas taksists teica, tautai nepatīkot, ka Lehs Valensa visur sakot: es, es, es.
“Solidaritātes” biedru noslāņošanos varēja manīt arī pašā konferencē. Centrā bija L.Valensa, prof. B.Geremeks (“Solidaritātes” “smadzenes”), vēl daži. Starpbrīdī foajē ciešā aplī bija sastājušies “Solidaritātes” bijušie biedri, viņu vidū ne L.Valensu, ne B.Geremku nemanīja. Kritiskas piezīmes konferences vadībai tika veltītas arī par “Solidaritātes” kustības biedru sieviešu ignorēšanu. Kādreiz viņas bija tik svarīgas – Anna Valentinoviča, Alīna Peņkovska, Joanna Gvjazda, arī L.Valensas ideju atbalstītāja, tagadējā Polijas vēstniece Vatikānā Hanna Suhocka, kas 1990.gadā neilgu laiku bija Polijas premjerministre, u.c. Taču, neraugoties uz šīm dažām kritiskām pusēm, “Solidaritātes” iekšējais enerģētiskais spēks nav zudis un, šķiet, vēl var lieti kalpot Eiropas nākotnei.

Skats uz Eiropu mūsdienās un nākotnē

Tipogrāfiskās iekārtas, cita materiāla palīdzība no “Solidaritātes” 1990.gada sākumā un vēlāk pārceļoja uz Lietuvu un Ukrainu. 1991.gada krīzes laikā “Sajūdis” un V.Landsberģis, sazinoties ar “Solidaritāti”, lūdza atbalstu vajadzības gadījumā izveidot Polijā Lietuvas valdību trimdā. “Solidaritātes” piemērs ietekmēja ne tikai PSRS republikas un Austrumeiropas zemes, bet arī arodbiedrību kustību Rietumeiropā (īpaši itāļiem palīdzēja atjēgties no pārliekā sarkanuma un kreisuma) un pat Japānā.
Konferencē, runājot par pasaules politiku, kritiku no vairākiem referentiem izpelnījās ANO, kas, piemēram, pēc L.Valensas domām, bija noderīga un vajadzīga iepriekšējiem laikiem, bet tagad tā būtu kardināli jāmaina. Cilvēktiesību aktīvists S.Kovaļovs (Krievija) runāja par to, ka ANO aizstāv valstu, ne pilsoņu tiesības un intereses, kas nav viens un tas pats. Tika kritizētas arī pašreizējās ES prioritātes un attieksme pret ierindas cilvēku. – Nedrīkstētu pieļaut, ka 10% cilvēku pieder 90% līdzekļu. Eiropas konstitūcijā dominē tirgus, tikumība paliek katra personiskā lieta. Balstoties uz iepriekšējo pieredzi, jāveido jauna – Eiropas solidaritāte, kurā būtu viens ar otru, ne viens pret otru (Polijas prezidents A.Kvasņevskis). Nav patiesas brīvības bez solidaritātes (Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žozē Manuels Barrozu). Serbijas pārstāvji pauda savu norūpētību par vienpusējo interesi ES austrumu robežu nostiprināšanā un rietumu robežu jautājuma ignoranci, kas Balkānu reģionu padara par melnu bedri. Ir jāizšķiras starp diviem: Eiropas balkanizācija vai Balkānu eiropeizācija, trešā varianta nav.
Bijusī ASV valsts sekretāre M.Olbraita, runājot par globalizācijas politikas plusiem, vienlaikus uzsvēra arī šīs politikas lielos mīnusus – augošo protekcionismu un korupciju. – “Korumpētie ierēdņi diskreditē demokrātiju. Demokrātija nedrīkst kļūt par sava labuma sagrābšanas simbolu.” Vēl asākus vārdus pašreizējai demokrātijai veltīja Krievijas cilvēktiesību aktīvists S.Kovaļovs: “Ja ASV valsts sekretārs Pauels teic, ka Maskavā progresē demokrātija, tad viņš vai nu ir muļķis, vai melis. Ja Rietumu politiķi respektē bijušo KGB virsnieku, kas paziņo, ka lepojas ar savu KGB pagātni, tas ir tikpat kā bijušais gestapo virsnieks paziņotu par to kā par lepnumu savā biogrāfijā.”
1972.gadā akadēmiķis Andrejs Saharovs piedāvāja starpvalstu institūtus papildināt ar pilsoniskas sabiedrības institūtiem, tas – pēc S.Kovaļova domām – varētu lietas griezt par labu. Pasaules sabiedrībai, ja valstu līmenī tas nenotiek, ir jācīnās pret Čečenijā notiekošo genocīdu. To – S.Kovaļova uzskatā – var izdarīt kopējiem spēkiem, panākot Krievijas demokratizāciju, bet nekādā ziņā ne iztopot, pieverot acis uz Maskavas spēka politiku demokrātisku vārdu aizsegā.
Gandrīz visi runātāji atzīmēja, ka pēdējos gados vērojams otrs solidaritātes vilnis – Gruzija, Ukraina. Kārta Baltkrievijai? Konferences gaitā, īpaši Gdaņskā, uz ielām bija daudz spontānu Ukrainas un Baltkrievijas atbalsta akciju. Tika dziedātas ukraiņu dziesmas, augšā celti Ukrainas un Baltkrievijas karogi.

“Solidaritātes” mācības

“Solidaritāte” uzskatāmi parādīja: lai atrisinātu problēmu, nepietiek tikai ar politiku, vajadzīga arī sirdsapziņas dimensija (Parīzes kardināls Ž.M.Lustigers). Tāpat svarīgi neiekrist partikulāros strīdos – kas bija pirmais, kas stiprākais, tas noēd pašu ideju (arhibīskaps J.Žiciņskis). “Solidaritāte” izgāja ar ideju, ka nevis jādedzina partijas komitejas, bet jārada savas, ka nav jācīnās pret vecajiem līderiem, bet jārada savi. Kadri jāizvēlas nevis pēc partejiskā principa, bet pēc profesionālisma kritērijiem. Jācīnās nevis par varas saņemšanu savās rokās, bet par cilvēka tiesību atjaunošanu (B.Geremeks). “Solidaritāte”, pēc B.Geremeka domām, bija pēdējā proletāriskā revolūcija Eiropā – ar to atšķirību no citām, ka šai bija sava dzimtene, savas patriotisma jūtas. Poļu proletariāts meklēja saskares punktus ar citām šķirām un citiem spēkiem, nevis nostājās pret tiem.

Latvija nesnauž

Par godu “Solidaritātes” 25 gadu un Latvijas neatkarības atjaunošanas 15 gadu jubilejai šā gada 13.janvārī Rīgā notika konference “Atgriešanās Eiropā ar dziesmotām revolūcijām”. Nu konferences materiāli ar Tautas frontes muzeja vadītājas Meldras Usenko un bijušā Polijas vēstnieka Tadeuša Fišbaha svētību apkopoti tāda paša nosaukuma grāmatā ar tekstiem latviešu un poļu valodā. Šīs grāmatas prezentācija notika Varšavā 26.augustā. Otra dāvana, otrs pienesums “Solidaritātei” no Latvijas bija Meldras Usenko izveidotā fotoizstāde par Tautas fronti, ko Gdaņskā atklāja konferences dienās.
Šīs dienas lika pārdomāt, cik daudz zinām un gribam zināt paši par mūsu Tautas frontes kustību, par tās ieguvumiem un zaudējumiem. Latvijas vēstniecības pirmā sekretāre Vita Dobele, pārfrazējot rakstnieku Garsiju Markesu, teica, ka tad, kad kaut ko sāk aizmirst, ir jāuzraksta zīmītes, kā ko sauc, kas kurš ir. Varbūt ir pienācis laiks uzlikt zīmītes ne tikai “Solidaritātei”, bet arī Tautas frontei, “Sajūdim”, “Rahvarinne”, kopējai Baltijas demokrātiskajai atbrīvošanās kustībai? Ne jubilejas uzskaistinātām zīmītēm, bet zīmītēm, kas parāda mūs tādus, kādi tajā brīdī gribējām vai varējām būt.

Prof. Janīna Kursīte,
Latvijas ZA akadēmiķe