Mūsu pieredze var noderēt citiem

Vakar, 8.septembrī, Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Attīstības programma Latvijā, Ārlietu ministrija un “Latvijas platforma attīstības sadarbībai” rīkoja semināru “Latvija un attīstības sadarbība”.

Palīdzēšana kā morāls pienākums

Ārlietu ministrs Artis Pabriks seminārā teica, ka, par spīti budžeta problēmām un tam, ka Latvijā trūkst naudas daudzu jautājumu risināšanai, mūsu valsts ir iegājusi citā attīstības fāzē. “Latvija no saņēmējvalsts kļuvusi par valsti, kas var sniegt palīdzību.”
Pēc ministra teiktā, Latvijai ir jāpalīdz trūcīgākajiem, jo “dalīšanās resursos ir morālas dabas jautājums. Turklāt tā ir arī valsts reklāma, palīdzības sniegšana ceļ valsts starptautisko prestižu. Latviju uztvers nevis kā lūdzēju, bet kā valsti, kas spēj veidot globālo politiku un kas ir nobriedis starptautisko attiecību subjekts. Otrs aspekts ir tas, ka globālā pasaule ir savstarpēji saistīta un mēs nevaram teikt, ka notikumi kādā it kā tālā valstī mūs neskar. Treškārt, attīstības sadarbība paredz aktīvu sadarbību starp valsts institūcijām, nevalstiskajām organizācijām un privāto sektoru. Tāpēc, sniedzot palīdzību citiem, mēs iekšēji stiprināsim paši sevi.”

Latvija nav trūcīga valsts

Daudziem Latvijas iedzīvotājiem šķiet, ka mūsu valsts ir nabadzīga, mums savu problēmu ir gana un domāt par to, kā palīdzēt ne tik turīgām valstīm, ir pāragri. Tomēr salīdzinājumā ar miljardiem cilvēku Latvija ir uzskatāma par sapņu zemi, norāda ANO Attīstības programmas Latvijā vadītāja Inita Pauloviča. “ANO ir risinājusi daudzas problēmas, tomēr sasniegumi nav viennozīmīgi. Ar ANO palīdzību 130 miljoni cilvēku ir izrauti no galējas nabadzības. Tomēr joprojām 2,5 miljardi planētas iedzīvotāju iztiek ar mazāk nekā diviem dolāriem dienā. Katru gadu bērnu mirstība samazinās par diviem miljoniem gadījumu. Tomēr arvien katru gadu desmit miljoni bērnu mirst no ārstējamām slimībām. Par 30 miljoniem vairāk bērnu apmeklē skolu. Taču vairāk nekā 115 miljoni bērnu joprojām neapmeklē skolu. 1,2 miljardiem cilvēku nodrošināta piekļuve tīram ūdenim. Tomēr vairāk nekā vienam miljardam ļaužu joprojām nav piekļuves drošam ūdenim.” Latvijas iedzīvotājiem jābeidz gausties, lai arī valstī ir daudz iekšpolitisku problēmu. “Mēs varam būt arī devēji, ne tikai ņēmēji,” teica I.Pauloviča.
Bagātākās valstis ne vienmēr ir arī dāsnākās, atzina I.Pauloviča. Pārticība uz šīs zemes aug straujāk nekā palīdzībā sniegtais apjoms. Arī militārām vajadzībām tiek tērēts vairāk, nekā palīdzot šīs zemes trūcīgajiem iedzīvotājiem.
Lielu kaitējumu trūcīgajām valstīm nodara arī bagātāko pasaules valstu noteikumi tirdzniecībā. “Kvotas, subsīdijas, augsta ievedmuita, – tas ir veids, kā valstis aizsargā savu iekšējo tirgu, bet tas arī laupa iespēju attīstības valstīm brīvi konkurēt un pārdot savus ražojumus. Kad Latvija nebija ES, zemnieki visu laiku stāstīja, cik viņiem ir grūti konkurēt, jo ES saviem zemniekiem maksā subsīdijas. Tagad paši esam subsīdiju saņēmēji, esam bagāto klubā, kas savas ieejas durvis stingri pārbauda. Tādējādi mēs ierobežojam attīstības valstu iespēju pašiem pelnīt naudu.”

Palīdzēšana kā bizness

Privātā sektora pārstāvji, kas piedalās attīstības sadarbības projektos, atzīst, ka palīdzības sniegšana trūcīgajām valstīm nav tikai morālas dabas pienākums.
Latvijas būvnieku konsorcija pārstāvis Valdis Birkavs sabiedriskās politikas portāla politika.lv rīkotajā diskusijā teica: “Vai attīstības sadarbība ir labdarība? Un atbilde ir, ka, protams, tā nav labdarība. Aiz attīstības sadarbības jebkurā gadījumā stāv atklātāka vai slēptāka interese nopelnīt. Es domāju, ka attīstības sadarbība ir papildu instruments. Varbūt tā nenes tiešu peļņu, bet tas nodrošina biznesa vidi un papildu informāciju. Attīstības sadarbība ir bizness.” (Pilns diskusijas apkopojums “Attīstības sadarbība – bizness ne tikai ārpolitika” atrodams www.politika.lv)
Arī privātais konsultants Guntis Kārkliņš skaidroja: “Par attīstības sadarbību ir jārunā kā par ilgtermiņa projektu. Viena lieta ir sūtīt ekspertu uz kādu konkrētu valsti, bet ir jautājums par to, kur tālāk parādās savienotājposms – mūsu privātais sektors, kas nedaudz vēlāk arī dodas uz šo valsti. Ja nav šā savienojošā elementa, tad nav lielas jēgas no attīstības sadarbības. Tad mēs esam nopirkuši šai valstij lielisku ekspertu un samaksājuši viņam lielu algu. Pamatbūtība ir tāda – pēc konsultanta uz šo valsti dodas arī privātais sektors, uzņēmēji. Visas valstis ir tajā attīstības stadijā, ka tām tiek sakārtota sistēma, lai attīstītos ekonomika, sabiedrība un pēc tam valstī ieplūstu investīcijas. Tieši tas notika arī Latvijā, tā nav nekāda jauna ābece.”

Palīdzēsim galvenokārt tuvām valstīm

Par prioritārajām valstīm, kurām sniegt palīdzību, Latvija izvēlējusies Moldovu un Gruziju, kā arī atsevišķos sektoros Baltkrieviju un Ukrainu. Tomēr ārlietu ministrs A.Pabriks norādīja, ka definētās prioritātes ļauj sniegt palīdzību arī citām valstīm. Prioritāte Moldovai un Gruzijai dota, balstoties uz līdz šim izveidotajiem kontaktiem, valstu ārpolitisko virzību un šo valstu izteikto vēlmi sadarboties.
Cilvēki, kas dalījās pieredzē par palīdzības sniegšanu, atzina, ka salīdzinājumā ar Rietumeiropas konsultantiem mums ir lielas priekšrocības. “Mēs zinām krievu valodu. Līdz ar to tiek nojaukta dabiska barjera. Mēs esam viena no valstīm, kas arī atdalījusies no Padomju Savienības žņaugiem, mums ir kopīga politiskā pagātne. Arī mēs esam izbaudījuši Rietumu konsultantus uz savas ādas un līdz ar to zinām, kādas kļūdas nevajadzētu pieļaut. Man šķiet, ka uz austrumiem no Latvijas mūs vairāk uztver kā savējos. Konsultējot mēs sakām “mēs”, nevis “jūs”,” pieredzē dalījās sabiedriskās politikas centra “Providus” direktores vietniece Krista Baumane.
Gruzijas Stratēģisko un starptautisko pētījumu fonda prezidents Aleksandrs Rondeli atzina, ka Latvijas konsultantiem tiešām varētu būt minētās priekšrocības. “Latvija ir ļoti labs partneris, jo jūs esat sasnieguši savus stratēģiskos mērķus. Jums bija dota iespēja, un jūs to izmantojāt. Tāpēc mēs cienām jūsu viedokli. Jūs zināt mehānismus, trikus, jums ir unikāla pieredze.”

Bet jāpalīdz būs arvien vairāk

Ārlietu ministrijas Attīstības sadarbības politikas departamenta direktors Andris Sekacis skaidroja, ka pagaidām Latvija attīstības sadarbībai atvēl salīdzinoši maz naudas. Plānots, ka nākamajā gadā attīstības sadarbībai varētu būt atvēlēti 600 tūkstoši latu. “Tomēr jāatceras, ka tā ir naudas summa, kuru prasām. Līdztekus citu ministriju prioritātēm var tikt atvēlēts arī mazāk naudas.”
A.Sekacis arī skaidroja, ka mērķis ir līdz 2010.gadam attīstības sadarbībai atvēlēt 0,17 procentus no nacionālā kopprodukta. “Tas nozīmē, ka daudzkārt nāktos palielināt attīstības sadarbības budžetu.” 2004.gadā šiem mērķiem bija atvēlēti 0,06 procenti no nacionālā kopprodukta. Turklāt salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem atvēlēto līdzekļu proporcija pret kopproduktu strauji pieauga. Līdz tam palīdzības sniegšanai tika atvēlēts daudz mazāk – 2002.gadā 0,01 procents, bet 2003.gadā tikai 0,008 procenti.

Ilze Sedliņa, “LV”
ilze.sedlina@vestnesis.lv