"Arī ar melni zilo valdību kurss uz NATO ir svārstīgs"

"Die Presse"

— 2000.09.18.

Valdība drošības politikas jautājumos nav vienota. ABP uzskata, ka NATO izvēle pa šo laiku ir palaista garām.

Tas jau ir kuriozs: vecās valdības laikā ABP līdz pat koalīcijas ar ASP izjukšanai drošības politikas kursu ieturēja NATO virzienā, un toreiz opozīcija esošā ABP līdzdalību NATO uzskatīja par vēl nepieciešamāku. Taču, kopš ATP un ABP ir kļuvušas par valdības partijām, to degsme ir mazinājusies.

Tā tas daļēji ir pārējo 14 ES dalībvalstu pret Austriju noteikto sankciju dēļ, kā arī tāpēc, ka arvien vairāk nostiprinās atziņa, ka NATO Austrijā kā dalībvalstī tik ieinteresēta nemaz nav, kā, iespējams, bija pirms pāris gadiem. Un daļēji tas ir arī tāpēc, ka valdībā trūkst vienprātības par turpmāko kursu.

Kamēr Tautas partija turpina piekopt veco "soli pa solim" taktiku un rudenī valdības līgumā grib iekļaut "intensificēto dialogu" ar NATO (iepriekšējās sarunas par iestāšanās jautājumiem nav saistošas), koalīcijas partneri tam nepiešķir lielu nozīmi.

Aizsardzības ministrs Herberts Šeibners jautājumu par iestāšanos NATO vairs nesauc par aktuālu ("tas ir nokavēts") un, proti, tāpēc, ka NATO ir citas rūpes un politiskās attiecības Austrijā padara iestāšanos neiespējamu. Intensificētu dialogu var vest vienīgi kandidātvalstis, un "mēs tādi neesam un tik drīz arī nebūsim".

Tomēr Ārlietu ministrijā, tāpat kā iepriekš, uzskata, ka Austrijai NATO ģenerālsekretāra Robertsona vizītes laikā 2. novembrī ir jāierosina šāds dialogs; un Austrijas ārlietu ministres Benitas Ferero – Valdneres runā par drošības jautājumiem 23. septembrī Vācijā ("Austrijas drošības politikas jaunā orientācija") it kā tiekot gaidīts oficiāls paziņojums par šo soli. Aizsardzības ministrijas nodaļas vadītājs un tās komisijas loceklis, kam līdz gada beigām ir jāizstrādā jaunā Austrijas drošības doktrīna, Ēriks Reiters paskaidroja, kāpēc ABP, kas par principiālo NATO mērķi nešaubās, tomēr pašreiz to nevēlas iekļaut dienas kārtībā: Austrijas karaspēks nekādā ziņā neizpilda militārās prasības un diskusijas par drošības politiku nenotiek.

NATO ir nepārprotami signalizējusi, ko tā sagaida no Austrijas tās iestāšanās ambīciju gadījumā: tā vēlas paziņojumu, ka Austrija grib iestāties NATO; šā mērķa dēļ Austrijai ir jānodrošina plaša politiskā bāze; ir jābūt atbalstam iedzīvotāju vidū; ir konsekventi jāpārskata neitralitātes mīts. Turklāt, kā vasarā Vašingtonā tika norādīts Austrijas diplomātu un militāristu delegācijai, jaunajai NATO dalībniecei būs jābūt arī gatavai investēt aizsardzībā.

Reiters ir aprēķinājis, ka NATO dalībvalstu militārie izdevumi sastāda apmēram 2% iekšzemes kopprodukta (IKP). Tajās Eiropas valstīs, kas nav NATO dalībnieces, tas sasniedz 3,6%. Tikai Austrijā tie ir 0,9% IKP: "NATO no mums gaida 1,5%." Tas, protams, ir vairāk, nekā Austrija izdod pašreiz, taču mazāk, nekā Austrijai būtu jāizdod, ja tā gribētu ticamu karaspēku.

Taču vēl svarīgāka par procentiem no IKP ir vēlme dot arī savu ieguldījumu — galvenokārt NATO Eiropā realizētajās akcijās. Tāpēc Reiters aicina rīkot plašas diskusijas par drošības politiku.

"Es nezinu, ko mēs NATO vēlamies teikt "intensificētajā dialogā". Vispār mums tas nav pat vajadzīgs, jo tas ir domāts vidusaustrumeiropiešiem, mums ar NATO jau tāpat ir kontakti." Ne reizi vien Drošības doktrīnas komisijas pārstāvji (kanclers, vicekanclers, ārlietu ministre un aizsardzības ministrs) ir tikušies, lai runātu par šo lietu. Septembra beigās viņi pirmo reizi debatēja par ekspertu izstrādāto projektu. Stāvokļa novērtēšana un analīze jau ir sagatavotas, taču tās nav rekomendācijas. Decembrī ar tām nodarbosies Ministru padome.

Taču par vienu rekomendāciju jau ir skaidrība: prasību izveidot nacionālo Drošības padomi, kurā pārstāvji no Ārlietu un Aizsardzības ministrijām pastāvīgi novērtētu drošības politikas attīstību. Vienotība komisijā valda arī par kādu citu rekomendāciju: līdzdalībai NATO būs kāda jēga tikai tad, ja tiks atcelts neitralitātes likums un būs panākts konsenss ar ASP, jo tās balsis ir nepieciešamas, lai iestājai aliansē būtu iespējams iegūt obligāto divu trešdaļu vairākumu. Taču pagaidām nav zināms, vai to noteikti iekļaus arī rekomendācijās.

Andreass Švarcs