""Jā" demokrātijas veicināšanai"

"Les Echos"

— 2000.09.19.

Francūži vēlas dot savu piekrišanu. Viņiem pietiktu ar to, lai svarīgi lēmumi netiktu pieņemti bez viņu ziņas.

Lai to panāktu, daļa ir gatava lietot spēku. Par to, diemžēl, liecina nesenās smago automašīnu, lauksaimnieku, taksometru vadītāju un citu kategoriju darbinieku akcijas augsto degvielas cenu dēļ. Kad mazākums tiek uzklausīts vairāk nekā vairākums, tas ir demokrātijas jautājums. Tomēr liela daļa Francijas pilsoņu negatavojas ziedot pat pusstundu, lai 24.septembrī izteiktos par piecu gadu programmu. Vai viņi vēlas dot iemeslu valdībai, kas vēlas aprobežoties ar konstitucionālām diskusijām parlamentā un pieņemt lēmumu, nekonsultējoties ar iedzīvotājiem. Vai viņi vēlas apstiprināt ideju, ka nopietnākos lēmumus iespējams pieņemt bez viņiem?

Tāpat kā Francijas prezidents, arī raksta autors uzskata, ka, piedāvājot francūžiem iespēju pārāk bieži pašizpausties, tiek veicināta un modernizēta demokrātija šajā valstī. Priekšteči ir cīnījušies par to, lai iegūtu tiesības piedalīties politisku lēmumu pieņemšanā; pasaulē ir daudz tādu, kuri cīnās arī par savām tiesībām pamatlīmenī. Taču mēs to vairs neuzskatām par nepieciešamu.

Vai piecgadu programma nav pelnījusi referendumu? Vai pēc V Republikas konstitūcijas ratifikācijas 1958.gadā, kā arī apstiprinot 1962.gada prezidenta vēlēšanu vispārējo balsojumu, būtu loģiski liegt francūžiem tiešu konsultāciju tiesības tādās reformās, kas skar prezidenta funkcijas?

Piecgadu programma ļautu balsot daudz biežāk. Tomēr francūžiem daudz biežāk tiktu prasīts apstiprināt prezidenta priekšlikumus, lai tie risinātu viņu problēmas. Reizē ar referenduma izmantošanas veicināšanu būtu jāveido aktīvs dialogs starp tautu un tās vadītājiem. Paradoksāli, taču prezidenta mandāta ilguma samazināšana varētu ļaut viņam daudz ilgāk vadīt valsti. Faktiski prezidenta un likumdevēju vēlēšanu nesaskaņotības dēļ valdību vidējais termiņš svārstās starp diviem un trim gadiem.

Piecgadu programma ļautu saskaņot prezidenta un parlamenta vēlēšanas, radot politiskās stabilitātes iespēju.

Francūžus interesē arī citi jautājumi. Francijai ir nepieciešama pensiju sistēmas reforma, fiskālās sistēmas modernizācija un padziļināšana. Jāatjauno arī valsts izglītības sistēma. Šīs problēmas prasa patiesu gribu un patiesu politisko atbildību, laiku to risināšanai, vadītājiem — iedziļināšanos francūžu cerībās.

Tiek minēti divi iebildumi, lai motivētu vienas puses atturību un otras pretestību. Pirmie vēlas izmantot šo jautājumu, lai aptaujātu francūžus par visām institucionālajām reformām. Pirmkārt, atkārtojot to, ka francūži, it īpaši gados jaunākie, skaidri paužot savu atbalstu institūcijām. Viņi atbalsta V Republikas institūciju stabilitāti, kas Francijā piedāvā spēcīgu valdību, kuras rīcībā ir pārvaldes līdzekļi; parlamentu, kas kontrolē savu rīcību, un, visbeidzot, prezidentu valsts vadībā, kuram ir piešķirtas nozīmīgas pilnvaras, kas ļauj viņam dot tautai iespēju atrisināt konfliktus un nopietnas krīzes...

Mišela Alliota-Marī