Uz galvas uzkrita ābols. Vai tas bija Ņūtona?

Ābols uzkrita telefona zvana veidā. Zinātniekiem no televīzijas vai radio zvana reti, kur nu vēl emeritētajiem. Taču šoreiz Latvijas Radio jautāja pavisam nopietni: vai demogrāfiskā krīze Latvijā beigsies? Atbildēt uz tik sarežģītu jautājumu bez nopietna pētījuma var tikai aptuveni. Demogrāfiskās prognozes izstrādā ar samērā sarežģītām metodēm, un arī tad tās piepildās reti.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Atbildēju pēc savas pārliecības, taču vai īsruna bija pietiekami argumentēta un pārliecinoša, lai spriež tie, kas to dzirdēja.
Optimisms balstās uz to, ka 2005.gada janvāra–maija mēnešos dzimušo skaits patiešām ik mēnesi ir par dažiem desmitiem, pat līdz simtam ar dažiem desmitiem lielāks nekā atbilstošajos iepriekšējo gadu mēnešos. Taču vēl 2004.gadā piedzima mazāk nekā 2003.gadā. Un šā gada jūnija un jūlija dati optimistiskai tendencei vismaz formāli pārvelk svītru: 2005.gada jūnijā Latvijā piedzima 1770 bērni, kas jau ir par 37 mazāk nekā iepriekšējā gada jūnijā. Jūlijā piedzima 1880 jeb par 33 mazāk nekā pērnā gada jūlijā. Starpība nav liela, tomēr negatīva. Tādēļ kāda iepriekšējā raksta virsrakstu “Demogrāfija: brienam ārā no purva vai tikai kāpjam uz cinīša” (“LV” 2005.g. 8.jūnijā, B7.lpp.) diemžēl nevaram precizēt, bet vienīgi pārdomāt, kāpēc tas tā. Nepretendējot uz patiesību un riskējot, ka daudz ko nāksies vēlreiz pārdomāt. Un daudzi nepiekritīs.

Pārvarēt “pašcenzoru” nozīmē riskēt

Visa dzīvā radība, arī cilvēks, laiku pa laikam riskē. Riskē tad, ja risks sola kādu ieguvumu. Disidentisku atziņu publicēšana, pat ja par tām ir stipra pārliecība, nekādu ieguvumu nesola. Labākā gadījumā vairākuma galvas pakratīšanu, klusu vai atklātu nosodījumu, sliktākā – amata zaudēšanu (atcerēsimies Gunti Rozenbergu no “Kapitāla”). Tādēļ nevaram neizteikt pateicību Leonam Gabrielam Taivānam par uzdrīkstēšanos, pat tad, ja viņa prognoze nepiepildīsies. Tāpat nevaram atturēties no garāka citāta, jo ne jau visi visus rakstus izlasa. Tādēļ šis tas ir jāatkārto.
– “Demogrāfiskās tendences iezīmē Eiropas galu. …notiek pašas eiropeiskās kultūras iekšēja degradācija, morālo vērtību (piemēram, stipras monogāmas ģimenes) pagrimums. Vai Eiropa spēs saņemties? Stipri par to šaubos.
– Vai … varētu glābt Eiropu?
– Teorētiski jā, taču es neredzu nekādas tendences, kas iezīmētu šādu notikumu attīstību. (“LV” 2005.g. 29.jūlijā, B7.lpp.)
Teiktais vismaz zemapziņas līmenī (kuras loma, pēc modernās zinātnes uzskatiem, tiek novērtēta ļoti nepilnīgi) varētu izskaidrot, kāpēc demogrāfiskā krīze, resp., iedzīvotāju izmiršana Latvijā, iesākās vienlaikus ar Latvijas neatkarības atgūšanu. Vēlreiz jāuzsver, ka nekādi to nedrīkstētu saistīt ar neatkarību, bet ar plašu robežu atvēršanu visādiem ideoloģiskiem, psiholoģiskiem un morāliem Rietumu sārņiem, kas bez kādas kontroles gāzās Latvijā. Vai Latvijā būvēs arī Rietumvalstu sadzīves atkritumu izgāztuvi, ko daži uzskata par ļoti izdevīgu pasākumu, par to šaubāmies. Bet par morālu “izgāztuvi” Latvija kļuva jau sen pirms iestāšanās ES. Un loģiskas sekas – demogrāfiskā krīze. Tautas izmiršana.

Cilvēks ir tikai dabas daļa

Nezinām ne augu, ne dzīvnieku valstī tādu sugu, populāciju, kura negribētu sevi atjaunot, saglabāt, pat izplatīties, radot pēcnācējus. Varbūt tas ir viens no universālākajiem dzīvības likumiem. Populācija skaitliski samazinās tad, ja rodas nelabvēlīgi dzīves apstākļi. Ja tie noslīd zem kritiskajiem, populācija iet bojā. Īsi pirms tam cilvēki šo populāciju pagodina ar ierakstu Sarkanajā grāmatā.
Visas citas populācijas, izņemot cilvēku, iet bojā, mainoties kosmiskiem, klimatiskiem, pēdējos gadsimtos arī visvareno cilvēku radītiem apstākļiem. Tikai cilvēks pagaidām pats spēj radīt sev tik nelabvēlīgu dzīves vidi un dzīvesveidu, ka tā apdraud viņa daļēju (pēc L.Taivāna) vai pilnīgu (pēc dažu ārzemju futorologu domām) bojāeju.

No populācijas uz indivīdu. No dabas vispār – uz cilvēku

Vai atsevišķi ņemtai ģimenei (ģimenēm sairstot, varbūt pareizāk teikt – sievietei) būs bērni? Un, ja būs, tad cik: viens, divi, trīs, vairāk? Statistikas datus par sieviešu sadalījumu pēc bērnu skaita esam publicējuši jau vairākas reizes. Tādēļ šoreiz aprobežosimies tikai ar pārdomām. Vēl vismaz pagaidām runāsim par ģimeni, varbūt plašākā nozīmē, nekā to saprot Civillikums un senākās tradīcijas.
Lai ģimenei būtu vēlēšanās, pat grūti pārvarama tieksme radīt pēcnācējus, tai jābūt veselai. Veselību šeit saprotam plašā nozīmē, izdalot vismaz trīs komponentus:
• fizisko,
• psihisko (morālpsiholoģisko),
• sociālo (sociālās vides) veselību.
Ja ģimene jūt vai nejūt (bet tas izpaužas zemapziņā), ka nav vesela kādā no šiem komponentiem, tieksme pēc pēcnācējiem strauji samazinās, līdz zūd pavisam. Pēc mūsu domām, ir pat labi, ja nopietni slimas ģimenes (vienalga, kādā nozīmē) atturas radīt bērnus. Talanti iedzimst ļoti reti vai nekad, hroniskas slimības, rakstura trūkumi utt. – gandrīz vienmēr. Kādēļ radīt jaunus nelaimīgus cilvēkus? Tādēļ demogrāfisko krīzi tiklab teorētiski, kā praktiski var pārvarēt, tikai sabiedrību kompleksi atveseļojot. Uzsveram: kompleksi, ne vienā šaurā nozīmē. Vai sabiedrībai pašai un tās vadītājiem pietiks gribasspēka un atbildības, lai spertu vismaz pirmos soļus šajā virzienā?

Jābūt stipriem

Par tautas fizisko veselību esam rakstījuši jau vairākkārt (“LV” 2004.gada 27.un 28.jūlijā, 2005.gada 20.aprīlī u.c.). CSP ir veikusi plašu reprezentatīvu aptauju par iedzīvotāju veselības stāvokļa pašvērtējumiem, un dati apkopoti biezā grāmatā (2003.gada Latvijas iedzīvotāju veselības apsekojuma rezultāti, R., 2004. – 187 lpp.).
Jāatzīst, iedzīvotāji par sliktu veselību ir sūdzējušies retāk, nekā tas ir parastajās aptaujās, kur jautā par materiālo stāvokli.
Vai samērā optimistiskas atbildes liecina par patiesu veselību? Jaunībā un pusmūžā vairums cilvēku, ja vien nav hroniski slimi, domā, ka ir veseli. Kā jūtas patiesi veselie, viņi vispār nezina, jo to nekad nav izjutuši. Ja divdesmit vai trīsdesmit gadus vecs cilvēks nejūt vajadzību pēc ģimenes un bērniem, tad viņa optimistiskie uzskati par savu veselību ir tikai relatīvi.
Neformālās sarunās ar ķirurgiem ne reizi vien esmu pārliecinājies, ka viņi jūtas pārāki par visiem citiem ārstiem (tāpat kā lidotāji armijā jūtas pārāki par kājniekiem). Un ir taisnība: ja var ko izgriezt vai sašūt, tad slimnieks ir patiešām izārstēts. Ar visāda veida terapijām – tikai apārstēts, varbūt tikai atvieglota mokošo “simptonu” pārvarēšana. Pēc antibiotiku izgudrošanas samērā radikāli izārstē infekciju slimības.
Un vēlreiz par ārstēšanās iespējām. Kā liecina minētā aptauja, daudzi slimnieki pie ārsta vispār negriežas, bet, ja to dara, izrakstītās receptes spēj izpirkt tikai daļēji. Daži bija atbildējuši – nevienu.
No vidusšķiras viedokļa paši medicīnas pakalpojumi, piemēram, ārsta apmeklējumi, vienkāršākie izmeklējumi utt., nemaz nav tik dārgi. Regulāri ārstējoties, kādi 10 lati mēnesī, atkarībā no slimības. Bet, lai iegādātos ārsta izrakstītos medikamentus, ja tie ir ārstēšanās kursam, aptiekā vajadzēs 30–50 latu mēnesī, bet ilgstošākam kursam nāksies vilkt ārā no maka “Krišjāni Baronu”.
Cik atceros, samērā nesen zālēm uzlika pat kādu nodokli, kaut gan tās vajadzētu tautas nākotnes vārdā dotēt vismaz par kādiem 50%. Turklāt visiem slimniekiem un visām zālēm. Līdzekļi būtu ievācami no spēļu ellēm, kas tagad aizņēmušas vai visu Rīgas centru. Arī spēles taču ir zināma atkarība, kas grauj tautas vitalitāti, taču par to neviens nedomā. Lielā nauda ir stiprāka par veselo saprātu.
Un beidzot par birokrātiju. Alkohola un tabakas izstrādājumu iegādei, kas patiešām ir narkotiski līdzekļi, nekur nekādas receptes neprasa. Turpretī vienkāršie nervus nomierinoši līdzekļi un miega zāles ārstam jau jāraksta nevis uz parastām, bet speciālajām narkotisko vielu receptēm un aptiekā jāievada datorā. Cik šīs vielas ir kaitīgas un kādu atkarību rada, neviens nopietns ārsts nepublicē. Cik var nojaust, šī zāļu “birokrātija” nāk no Briseles.
Arī zāļu “noteikumi”, tāpat kā visi citi noteikumi, ir domāti tikai nabagiem. Turīgais, par bagāto nemaz nerunājot, var piestaigāt pie kādiem pieciem privāti praktizējošiem ārstiem. Katrs izrakstīs vismaz vienu recepti, un kopā sanāks kārotā “paciņa”. Beidzot atradīsies ārsts, kuram būs pietiekamā krājumā arī narkotisko līdzekļu recepšu veidlapas…
Varbūt valstij būs tik daudz naudas, lai izveidotu izrakstīto recepšu datu bāzi valsts mērogā. Tad katrs ārsts un farmaceits, tāpat kā zemesgrāmatas tiesnesis, pirms likt parakstu, atvērs šo bāzi un paskatīsies, kad, kur un ko tu esi jau saņēmis. Šķiet, absolūtām muļķībām valstij miljonu ir pieticis ne reizi vien. Tautas kompleksai atveseļošanai – nē.

Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Ko vēl nerāda aparāti?

Domāju, tas ir cilvēku psihiskais stāvoklis, kas robežojas starp veselību un slimību. Jau literatūrā atzīmēts, ka daudz no tā formējas tā sauktajā zemapziņā, kas tikai pēdējos gados nonākusi pētnieku uzmanības lokā, bet joprojām nav eksaktu metožu, kā noteikt, kas tā ir, kādas ir tās funkcijas, vai tās darbību var reģistrēt ar jau zināmām metodēm un instrumentiem, vai var koriģēt, resp., ārstēt, vai tā joprojām ir dabas mīkla.
Runājot par vecāko paaudzi, kas pieredzēja Otrā pasaules kara un pēckara gadu šausmas, diezin vai kādu var nosaukt par nervu sistēmas ziņā pilnīgi veselu. Ne velti savā laikā publicistikā figurēja termins “zudusī paaudze”. Un mūsdienu psihologi raksta, ka tikai viena bērna seksuāla izmantošana atstāj viņam sekas uz visu mūžu. Kas ir viens gadījums, ja vien tas nav saistīts ar sadismu, salīdzinot ar daudzo kara un pēckara gadu šausmām?
Lasītāju var saistīt mana kolēģa apmēram piecdesmitajos gados atstāstīta saruna ar kādas Rīgas slimnīcas Neiroloģijas nodaļas vadītāju, docentu, medicīnas zinātņu doktoru. Īsi uzklausījis pacientu, viņš teicis.
– Es ar jums runāšu kā zinātnieks ar zinātnieku, nevis kā parasti ārsts ar pacientu. Mūsu sfērā vēl maz kas izpētīts. Ja es spētu izārstēt jūsu slimību, tad vispirms būtu izārstējis pats sevi, jo ciešu no līdzīgām grūtībām. Taču nervu slimību laikam ir vēl vairāk nekā cilvēku. Tādēļ es jums nerakstīšu 20 receptes, no kurām jūsu stāvokli atvieglos četras vai piecas.
Doktors sagatavojis pulverīšu tipa sīkpaciņas, no savas atvilktnes paņēmis pa 4–6 tabletēm un iebēris katrā paciņā, uzrakstot nosaukumu.
– Izmēģiniet visas un novērojiet! Mūsu farmācijas rūpniecība neražo tik stipras zāles, lai ar tām jūs sev nopietni kaitētu, pat ja tās būs pilnīgi pretējas iedarbības, nekā vajadzīgs. Atrodiet, kuras atvieglo jūsu stāvokli, un tad prasiet ārstējošai ārstei, lai tās izraksta vajadzīgajā daudzumā.

Nobeigums sekos

Oļģerts Krastiņš, valsts emeritētais zinātnieks