Aiz mīlestības vēstuļu tilta

Apgāds “Daugava” laidis klajā neparastu grāmatu “Lakats ar magonēm”. Sējumā vienkop lasāmas piecu skaistu un dzīvesgudru sieviešu vēstules dzejniekam Aleksandram Pelēcim, prozas tekstam mijoties ar vārsmām, kuras sacerējis gan pats adresāts, gan vairāku vēstuļu autores.

Piecas magoņu ziedlapiņas

Kādā brīdī katra no viņām – Klāra Zāle (1911–2003), Terēza Lankaronska (1921), Mirdza Bendrupe (1910–1995), Milda Grīnfelde (1909–2000), Rita Pelēce (1924) – Aleksandra Pelēča garīgajā pasaulē ir bijusi likteņa dāvana. Un grāmatu var uztvert arī kā mīlestības romānu vēstulēs, kur mazliet nostāk atkāpies adresāts, toties jūtu brāzmās un domu atklāsmēs priekšplānā iznāk rakstītājas.
Laima Muktupāvela pēc “Lakata ar magonēm” izlasīšanas raksta: “Nu babņiks tas Pelēcis, nu! Tomēr tā nav. Savos dzejoļos viņš liktenīgās sievietes bija salīdzinājis ar ziediem.” Jāpiebilst: katra no dāmām būtu ne tikai ziedu, bet atsevišķa romāna, vismaz pamatīgākas apceres vai pētījuma vērta.
Kaut vai dzejniece un gleznotāja K.Zāle. Mūsdienu Latvijā gandrīz nepazīstama personība, jo pirmais dzejoļu krājums iznācis kara laikā, bet turpmākā jaunrade aizritējusi trimdā. Šīs vēstules rada vēlmi iepazīt autori pamatīgāk, ne tikai dzeju vien, arī viņas krāsās atklāto pasauli. Ja vien tas Latvijā vispār iespējams.
Uguns sitas pretī medicīnas studentes, vēlāk ārstes, medicīnas zinātņu doktores T.Lankaronskas (prec. Segliņa) vēstulēs, domājams, tāda versme jaušama arī citās viņas rakstu rindās – dzejoļos, stāstos, kas palikuši nepublicēti. Savulaik viņa apmeklējusi Zentas Mauriņas literatūras studiju, padomju laikā Mirdza Ķempe aicinājusi pat uz jauno autoru semināru.
Milda Grīnfelde plašāk pazīstama kā Aleksandra Čaka mūza un līdzgaitniece dzejnieka mūža pēdējā cēlienā. Taču viņa kopā ar tā saukto franču grupu izcietusi arī Sibīrijas nāves nometņu šausmas. Un pēc tam vienojusi mūžu ar čekistu. Tādi dzīves pavērsieni ir rakstnieka izpētes un apceres vērti.
Ritas Severes (prec. Pelēce) saistīšanās ar politiski represēto savu bijušo skolotāju Aleksandru Pelēci, viņas brauciens pie izredzētā uz Sibīriju, gluži kā Rūdolfa Blaumaņa Kristīnei noliekot savas vieglās dienas. Tur vien jau dzīve un literatūra savijas tik cieši, ka pietrūkst tikai godprātīga autora, kas to visu atainotu uz papīra.
Par Mirdzu Bendrupi jārunā plašāk.

Melnu aizdomu ēnā

Priekšvārda un komentāru autors Dr.philol. Jānis Zālītis grāmatā atklāj: “Sava aresta epizodes Aleksandrs Pelēcis vēlāk daudzviet attēlojis prozas darbos – “Ar Melno vēju”, “Sibīrijas grāmatā” u.c. Notikumu traktējums, emocionālu pagātnes atmiņu un literārās fantāzijas sapludināts, būtiskās detaļās acīmredzami atšķiras, tomēr nekad netiek aizmirsts atgādināt, kas vainojams viņa nodošanā čekas rokās. Grāmatās parasti aizšifrēts ar Dzejnieces, Zeltmatainās Dāmas, Mīļotās, kāda cita zinātājam nojaušama vārda, – filmā, televīzijā, radiopārraidēs, daudzās vēstulēs Pelēcis izsakās tieši un nešaubīgi – Mirdza Bendrupe. Pārliecinoši argumenti sprieduma pamatojumam gan netiek minēti, kaut piebilstams, ka aizdomu ēna pār dzejnieces personu klājusies arī no citu represijās skarto līdzgaitnieku puses.”
Jā, “Ar Melno vēju” lappusēs autors raksta: “Mani nodeva pati Tuvākā, kura teicās mīlēt trejdeviņus mūžus.” Un mazliet tālāk vēlreiz: “Kad Tuvākā rakstīja, lai es tundrā ēdot balto āboliņu, Valkas meitenes sūtīja pakas, grāmatas. Protams, es to netiku lūdzis.”
Bet viss nav tik vienkārši.
Māris Čaklais 2000.gadā izdotajā grāmatā “Laiks iegravē sejas” apcer savu tikšanos ar A.Pelēci, “kurš par visu vari gribēja iestāstīt, ka Mirdza kaut kādi vainīga pie viņa 1946.gada aresta. Zinādams Aleksandra aizvainota mīlnieka attieksmi pret Mirdzu, arī viņa paštaisnos slēdzienus par citiem rakstniekiem, prasīju viņam pierādījumus. Tādu nebija (..)”.

Viss ir tagad? Tepat?

Ar M.Bendrupi šo rindu autoram nācies tikties tikai dzejā un prozā, lasot viņas grāmatas. Ar A.Pelēci gan esam pavadījuši jauku pēcpusdienu Toronto 1992.gada maijā sarunās ar trimdas rakstniekiem dzejnieces Intas Purvas mājā.
Toreiz Mirdzas vārds netika pieminēts ne ar aizdomu ēnu, ne bez tās.
Taču mana kursabiedra M.Čaklā rakstītais rosina atcerēties kādu citu senu sastapšanos, par ko līdz šim esmu klusējis.
Staņislavs Leikučs 1958.gadā un arī vēlāk bija Mazās ģildes jeb Arodbiedrību kultūras nama direktora vietnieks. Viņa pienākumos ietilpa kultūras nama deju vakaru virsvadība. No vienas puses, tie bija tādi kā rotaļnieka vai konferansjē pienākumi, no otras, gādāt, lai jaunieši dejā neiekarstu un nekļūtu pārlieku vaļīgi. Tomēr mēs, padsmitgadnieki, šo pusmūža vīru pārlieku vērā neņēmām.
Nākamreiz pašaurā sabiedrībā ar Stasi nācās tikties 1970.gadā, kad namatēvs jau bija smagi slims. Tad arī uzzināju, ka viņa mūža patiesais aicinājums ir dzeja, tikai neviena redakcija iesniegtos manuskriptus neiespiežot un noraidot, ieraugot autora vārdu vien. Vienīgā iespēja – slēgtie konkursi.
Viņam bija izdevies uzvarēt vairākos slēgtajos dziesmu tekstu konkursos, tas liecināja, ka gluži diletants autors nav. To apstiprināja arī paša sakārtotie dzejoļu krājumi – izkopta forma, neviena tēla no apkārtējās dzīves, šķita, autors aizvien dzīvo pirmskara Latvijas gaisotnē.
Jā, un tad Staņislavs ieteicās, ka starp dzeju un dzīvi nevar likt vienlīdzības zīmi. Piemēram, Mirdza Bendrupe pati esot savulaik strādājusi čekā, ar baudu mocījusi savus upurus…
Ar to valodas aprāvās. No kurienes Staņislavam tāda informācija, palika nenoskaidrots. Drīz pēc tam S.Leikuču pieveica vēzis.
Maz ticams, ka Staša teiktais balstījās paša pieredzē. Politiski represētam nebūtu uzticēti galvaspilsētas galvenā kultūras nama vadības groži. Tātad dzirdēts no kāda cita. Nav izslēgts, ka šo valodu avots tā vai citādi ir bijis A.Pelēcis, kas 1968.gadā ciemojās Latvijā.
Šo epizodi atstāstu tikai tāpēc, lai parādītu, cik viegli uzmest aizdomu ēnu arī tad, ja tiešu pierādījumu nav.
Vai nav pienācis laiks rūpīgāk papētīt dokumentus, arī, kā raksta J.Zālītis, “citu represijās skarto līdzgaitnieku” liecības? Un vai nu noņemt melno aizdomu ēnu no Mirdzas Bendrupes piemiņas, vai arī tenku vietā celt galdā pierādījumus.
Protams, pie Ragaciema izkaisītajiem dzejnieces pelniem tas ir vienalga. Mums, dzīvajiem, gan ne. “Viss ir tagad. Tepat” – šī atziņa nav novecojusi.

Andris Sproģis, “LV”
andris.sprogis@vestnesis.lv