Mēģinot sakopt kultūrvēsturi

Septembris ir laiks, kad visā Eiropā atzīmē Kultūras mantojuma dienas. Arī Latvija jau vienpadsmito gadu piedalās šajā pasākumā.

Mūsu valsts var lepoties ar plašu kultūras pieminekļu klāstu, taču ar nožēlu jāatzīst, ka tādu laikmeta liecību, kas būtu labā stāvoklī, ir maz. Šā gada Eiropas Kultūras mantojuma dienu tēma – “100 sakoptākie kultūras pieminekļi Latvijā”. Tā izvēlēta, lai pievērstu lielāku uzmanību pieminekļu sakoptībai un aktualizētu to kultūrvēsturisko nozīmi.

Pieci vērtēšanas kritēriji

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (VKPAI), izvērtējot Kultūras mantojuma dienām pieteiktos objektus, izraudzījusies 123 kultūras pieminekļus, no kuriem vēl atlasīja simt labākos. Pieminekļu atbilstību izvirzītajiem kritērijiem vērtēja VKPAI pārstāvji, kā arī trīsdesmit trīs inspektori no Latvijas reģioniem.
Varbūt izbrīnu rada fakts, ka sakoptāko pieminekļu sarakstā nokļuvušas celtnes, kuras nav koši krāsotas un izskaistinātas. Tas tāpēc, ka viens no galvenajiem vērtēšanas kritērijiem bija celtnes autentiskuma, oriģinālās virsmas, telpas un substances saglabāšana. Arī tās regulāra kopšana, apsaimniekošana un, pats galvenais, īpašnieka izpratne par kultūras mantojuma vērtību ilgtermiņā. Liela uzmanība tika pievērsta tieši ēku jumtiem, jo, kā labi zināms, kārtīgs jumts ir pirmais priekšnosacījums pieminekļa veiksmīgai uzturēšanai un pastāvēšanai.
Simt sakoptāko pieminekļu sarakstā iekļuvuši arī tādi objekti, kuros nav izpildīti visi noteiktie vērtēšanas kritēriji, taču vienam vai pāris no tiem atbilstība ir izcila. VKPAI noteica pavisam piecus vērtēšanas kritērijus, pēc kuriem tika noteikti sakoptākie kultūras pieminekļi, – laikmeta liecības autentiskuma saglabāšana, saimnieka izpratne par kultūras mantojuma vērtības saglabāšanu ilgtermiņā, restaurācijas profesionālisms, regulāra un laba kopšana, kā arī veiksmīga iekļaušana sabiedrības dzīves norisēs.

Attieksme kļuvusi saudzīgāka

Ar šā gada Kultūras mantojuma dienu tēmu pasākuma rīkotāji vēlējās parādīt, ka kultūras pieminekļu saglabāšanai ne vienmēr vajag lielus līdzekļus. Bieži izšķiroša ir īpašnieku un lietotāju attieksme pret objektu. Turklāt VKPAI atgādina, ka sakopts nebūt nenozīmē pilnībā restaurēts objekts.
Lai iedrošinātu sabiedrību apzināt un pētīt valsts kultūras mantojumu, tika atvērtas vēsturisko pieminekļu durvis – īpaši tās, kuras parasti ir bijušas slēgtas vai tikai daļēji pieejamas ikdienā. Apmeklēt kultūras objektus un saņemt dažādus informatīvos materiālus par celtnēm interesenti varēja bez maksas.
Pēdējos gados ar dažādu normatīvo aktu, semināru un diskusiju palīdzību VKPAI ir panākusi, ka kultūras pieminekļu īpašnieki, būvnieki un arhitekti sāk saudzīgāk izturēties pret kultūrvēsturiskajiem objektiem. Līdz ar to pieaug darba apjoms VKPAI, arī darba temps kļūst straujāks, tādēļ lielāka uzmanība jāvelta inspekcijas sniegto pakalpojumu kvalitātei, “LV” pavēstīja J.Dambis. Restaurācija ir jāveic lēnām un uzmanīgi, steigā veikti darbi bieži bojā kultūrvēsturiskos objektus. J.Dambis uzsvēra, ka trīs ceturtdaļas objektu iet bojā apzinātas saimnieciskās darbības dēļ, tādēļ pieminekļa īpašniekam būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība būvdarbu norisei.

Aktualitātes mainās

Eiropas kultūras mantojuma dienas pēc Eiropas Padomes iniciatīvas pirmo reizi notika 1991.gadā, bet Latvija tajās piedalās kopš 1995.gada. Šobrīd kultūras mantojuma dienas atzīmē četrdesmit astoņas valstis un vairāk nekā divdesmit miljoni cilvēku. Katru gadu pasākuma tēmas valstis izvēlas atšķirīgas, piemēram, Latvijā aktualizētas tādas kultūras mantojuma jomas kā industriālais mantojums, pilsētu vēsturiskie centri, muižas un pilis, lauku kultūrvēsturiskā ainava. Pērn Kultūras mantojuma dienu tēma bija “100 apdraudētākie kultūras pieminekļi Latvijā”. Šā gada Eiropas kultūras mantojuma dienu atklāšanas ceremonijā 9.septembrī Juris Dambis darīja zināmu nākamā gada aktualitāti, kas būs saistīta ar vienu no kultūras mantojuma dienu pamatprincipiem, – atvērt publiskai apskatei kultūras pieminekļus, kas ikdienā ir slēgti. Tā būs “Vēsturisko interjeru saglabāšana un restaurācija”.

Egija Daukste