Latvija nepiederēs pie klusējošā vairākuma

Šodien, 13.septembrī, Ņujorkā sākas Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 60.sesija, kurā Latvijas delegāciju vada Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, kas tagad ir arī ANO ģenerālsekretāra īpašā sūtne. Rīt, 14.septembrī, uz Ņujorku dosies arī mūsu ārlietu ministrs Artis Pabriks.

Artis Pabriks, ārlietu ministrs, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Ārlietu ministrs Artis Pabriks Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Atskatīties un izvērtēt

– ANO jubilejas sesija vedina arī uz vēsturisku atskatu. Kāda, jūsuprāt, bijusi ANO loma Latvijas liktenī? ANO taču daudzus gadus samierinājās ar to, ka viena no tās dibinātājvalstīm bija okupējusi Latviju, Lietuvu un Igauniju.

– Tas mani pamudina sākt nedaudz ironiski: šogad kāda 60 gadu jubileja jau ir svinēta. Un es domāju, ja kāda valsts vai organizācija svin 60 gadu jubileju, tad tā ir arī zīme, ka laiks nopietni pārdomāt savu pagātni. Laiks mainīties. Bet kopumā ANO ir samērā unikāls piemērs, ka šāda veida organizācija, kas apvieno būtībā visas pasaules valstis, ir spējusi pirmām kārtām tik ilgi pastāvēt, rast kompromisus un sniegt palīdzību gan daudzām valstīm, gan cilvēkiem, kas cietuši nelaimē. Protams, var teikt, ka ne vienmēr viss tika izdarīts līdz galam. Ka varēja rīkoties labāk. Bet tomēr šie 60 gadi ANO kā organizācijai bijuši vairāk vai mazāk apmierinoši un pat veiksmīgi. Es domāju, pašlaik ANO ir sasniegusi tieši to brīdi, kad, ja tā nemainīsies, organizācijas efektivitāte, pat salīdzinot ar līdzšinējo darbību, mazināsies. Tāpēc Latvija īpaši pēdējā gada laikā ir pozicionējusies kā viena no aktīvākajām ANO reformu virzītājām. Šī mūsu pozicionēšanās sākās jau ar prezidentes un ārlietu ministra nostāju pirms gada ANO Ģenerālās asamblejas sesijā. Tagad, pēc gada, mēs varam redzēt rezultātus. Mēs esam uzņemti reformu gribētāju lokā. Mēs esam līdzsponsorējuši arī lielā četrinieka – Japānas, Vācijas, Indijas, Brazīlijas – vēstuli. Viņi, tāpat arī citas valstis, ar mums pastāvīgi konsultējas par ANO reformu. Un arī šonedēļ Ņujorkā mēs sevi rādīsim no šīs aktīvās pozīcijas.

Pastāvēs, kas pārmainīsies

– Skaidrs, ka ANO reforma vajadzīga. Bet kā formulēt, kāpēc?

– ANO tika izveidota pirms 60 gadiem kā organizācija, kas lielā mērā atspoguļoja auksto karu un divu naidīgu spēku mierīgu līdzāspastāvēšanu, kas, no vienas puses, lielā mērā bija balstīta uz savstarpējām sarunām, jo šie naidīgie spēki ANO Drošības padomē sēdēja pie viena galda, no otras puses, tā bija arī savstarpēja draudēšana.

– Kā te neatcerēties Hruščova bēdīgi slaveno kurpes dauzīšanu pret ANO runātāju pulti.

– Jā, bet tagad pasaule vairs nav divpolāra. Tagad ir valstis, kas sniedz ANO ļoti lielu finansiālu atbalstu, piemēram, Japāna, kas sedz ap 20 procentiem no ANO budžeta, bet nav pārstāvēta ANO Drošības padomē. Tāpat Vācija, kas arī ir ievērojams ANO finansiālais donors. Un milzīgās trešās pasaules valstis, vispirms jau pasaules otrā lielākā valsts Indija. Brazīlija, kas ir lielākā valsts Dienvidamerikā un piektā lielākā valsts pasaulē. Situācija pasaulē ir ļoti mainījusies spēku samēra un vēsturiskās attīstības ziņā, un, ja organizācijas vai valstis nemainās, tad tās vairs nespēj efektīvi darboties šajā mainīgajā pasaulē. Protams, mēs gribam redzēt reformas tādējādi, ka tās daudz vairāk atainotu mazo valstu lomu ANO. Jo mazo valstu pasaulē ir ļoti daudz, un mēs gribam, lai mūsu iespaids ANO pieaugtu.

Pret dubultmorāli un dubultprincipiem

– Vai ir vēl kāds objektīvs iemesls, kāpēc ANO ir jāmainās?

– Mūs daudzās ANO darbības jomās neapmierina dubultprincipi un dubultmorāle. Pats spilgtākais iespaids par ANO valdošo dubultmorāli mums radās, šogad piedaloties ANO Cilvēktiesību komisijas vēlēšanās, kur Latvija kandidēja uz komisijas locekles statusu. Bet virkne valstu mūs piemānīja, nobalsojot par otru kandidāti – Azerbaidžānu. Bija valstis, kas mums pirms tam skaidri un gaiši pateica: mēs esam savu balsi atdevuši jau citiem, tādēļ nevaram solīt par jums balsot, kaut zinām, ka jūsu valstī ir laba situācija cilvēktiesību jomā. Šādu valsti mēs varam cienīt kaut vai par to, ka tā mūs nepiemānīja. Bet mēs nevaram cienīt valsti, kura gan skaisti runā par cilvēktiesībām, bet patiesībā iztirgo savu balsi. Un šajā komisijā starp dalībvalstīm ir arī tādas, pret kurām pašām ANO ir iebildumi par cilvēktiesību pārkāpumiem. Es domāju, jūs piekritīsiet, ka tas, maigi sakot, ir jocīgi. Mūsu vēlme ir, lai šī komisija tiktu kārtīgi sponsorēta, pirmkārt, no pašas ANO budžeta, nevis tikai no dalībvalstu iemaksām. Un lai būtu saskaņa starp cilvēktiesību stāvokli attiecīgajā valstī un to, kādu pozīciju šī valsts var vai nevar ieņemt Cilvēktiesību komisijā.

– Cilvēktiesību komisija Latvijai ir labi pazīstama jau kopš mūsu valstiskās neatkarības atjaunošanas, kad Krievija to sāka intensīvi bombardēt ar nepamatotiem apgalvojumiem par cilvēktiesību pārkāpumiem mūsu valstī – citu valstu delegāti šos nemitīgos apgalvojumus pat sāka saukt par “mūžīgo gramofonu”.

– Protams, citu valstu nezināšana par situāciju Latvijā un Krievijas tradicionāli lielais iespaids starptautiskajā politikā, kas nenoliedzami ir lielāks nekā Latvijai, kā arī pasaules organizāciju un Eiropas organizāciju institucionālā nepilnība ļāvusi cilvēktiesības izmantot nevis kā vērtību kritēriju, bet kā ieroci pret nepakļāvīgajiem. Tas ir tas, ko Krievija darījusi arī attiecībā uz mums, un nekas arī neliecina, ka Krievijas attieksme būtu mainījusies. Turpinās taču tie paši vecie apgalvojumi par krievvalodīgo smago situāciju Latvijā, kaut arī jebkurš analītiķis, kurš kaut nedaudz seko līdzi situācijai, saprot, ka tā nebūt neatbilst Krievijas apgalvojumiem. Un, protams, ir amorāli kritizēt valsti, kurā cilvēktiesību situācija ir daudz labāka nekā pašā kritizētājā valstī.

Latvijas interešu spogulī

– Kādas ir Latvijas galvenās vēlmes ANO reformu kontekstā?

– Ļoti vēlams, lai ANO reformas netiktu atliktas un lai mēs taustāmu rezultātu sasniegtu jau šogad. Atklāti sakot, man nav pārliecības, ka tas izdosies. Bet man ir pārliecība, ka ritenis ir iekustējies, atpakaļceļa vairs nav. Ka ANO reforma notiks. Jautājums vienīgi, cik tā būs strauja, veiksmīga un cik tās gaitā tiks pieļauti kompromisi.

– Kādai, jūsuprāt, ANO vajadzētu kļūt nākotnē?

– Es domāju, lai ANO kļūtu efektīvāka, tai ir jāatspoguļo reālais spēku samērs pasaulē. Un tai ir jākļūst efektīvākai. ANO nevar būt tāds pārrunu klubiņš. ANO jāspēj rīkoties. Rīkoties globāli. Es saprotu, ka tas ir ideālais variants, un es nezinu, cik ātri mēs pie šāda rezultāta nonāksim. Bet mēs nevarēsim nosargāt pasauli, ja nezināsim ideālās ANO veidolu.

– Ko Latvijas ārpolitikai nozīmē mūsu Valsts prezidentes uzaicināšana par ANO ģenerālsekretāra īpašo sūtni?

– Vaira Vīķe–Freiberga ir personība – to nenoliegs neviens politikas analītiķis vai cilvēks, kas viņu kaut cik pazīst. Es domāju, tas ir pagodinājums gan mūsu prezidentei, gan arī pagodinājums un iespēja mūsu valstij. Latvijai ir jāizmanto šī prezidentes pozīcija, lai stiprinātu Latvijas valsts tēlu. Reformu valsts tēlu. Lai parādītu, ka Latvija nepiederēs pie klusējošā vairākuma. Ka Latvija ir valsts, kas piedāvā savus risinājumus.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv