Uz galvas uzkrita ābols. Vai tas bija Ņūtona?

Nobeigums. Sākums – “LV”, 13.09.2005.

Foto: Aigars Mazlazdiņš, A.F.I.

Ko vēl nerāda aparāti?

Par jaunākās paaudzes psiholoģisko stāvokli daudz nerunāšu, jo citi to zina labāk. Esmu vairākus desmitus gadu strādājis ar studentiem. Bet tā ir izlase no izlases. Bez tam īpaši pēdējos gados, pateicoties studentu skaitam, kas sniedzas simtos un pat tūkstošos, attiecības kļūst atsvešinātas, oficiālas. Var pārbaudīt viņu zināšanas kādā mācību kursā, bet, ko katrs jūt kā cilvēks, to profesors uzzina tikai dažos gadījumos, piemēram, ja vada promocijas vai maģistra darbu.
Negatīvos faktorus, kas varētu graut mūsdienu bērnu un jauniešu psihi, īpaši zemapziņu, jau zinām: alkohols, tabaka, narkotikas, azartspēles, visatļautība seksuālās attiecībās (kas manā jaunībā skaitījās patoloģija, tas tagad ir izsmalcināta baudas kāpināšana). Īpaši jāatzīmē aiziešana virtuālajā pasaulē, stundām ilgi “sērfojot” pa internetu bez nopietnām mērķtiecīgām interesēm, tāpat datorspēles.
Tikai pēdējā laikā sāk nopietnāk runāt par troksni, kas pārmērīgā skaļumā dārd katrā tā sauktajā aktīvās atpūtas vietā. Pieminēsim tikai, ka ar kādu Essential klubu netiek galā ne Rīgas domes augstākā vadība, ne valsts, ne pašvaldības policija. Rāda viens uz otru ar pirkstu, bet diskotēka traumē plašu mikrorajonu.
Vēl vairāk pārsteidz, ka policija netiek galā ar automašīnu signalizācijām, kas neļauj mierīgi gulēt simtiem (tūkstošiem?) rīdzinieku. Vajagot likumu, kur signalizācija būtu klasificēta kā troksnis. Ja tā, tad likuma spēks būtu jādod visai tūkstoš lappušu biezajai latviešu valodas skaidrojošajai vārdnīcai un arī tur advokāti atrastu “caurumus”.
Šķērsdoma: ir noticis smagākais noziegums – slepkavība. Karaliski pārmaksāts un korumpēts “zvērinātais” tiesā apgalvo: jā, cilvēks ir nogalināts, bet mans aizstāvamais jau nesita viņam ar dzelzs stieni pa galvu, bet pa cepuri (bereti, platmali, žokejnīcu). Kurā likumā ir paredzēts bargs sods par sitienu pa cepuri? Piemēram, ja tā uzkārta sētas stabā vārnu aizbaidīšanai. Parādiet likumu, kurā teikts, ka, pirms sit pa cepuri, jāpaskatās, kas zem tās: galva vai stabs?! Nav tādu likumu, līdz ar to nav nozieguma sastāva.
Ja ir runa par “lielo naudu”, tad absurdiem argumentiem nav robežu. Un no cilvēciskā viedokļa absurdām prāvām tāpat.

Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Patents, kas varētu padarīt par miljonāru

Viens no izplatītākajiem trokšņu paveidiem, kas traucē vai katru otro daudzdzīvokļu nama iemītnieku, ir trokšņi no kaimiņu dzīvokļiem. Ne pirmskara, ne pēckara laikā celtie nami neparedz tādu dzīvokļu skaņu izolāciju, kas būtu piemērota mūsdienu mājas kinozālēm, muzikālajiem centriem vai vienkāršām skandēm. Toreiz, kad cēla, tādu nemaz nebija.
Sevišķi gribu parunāt par mūzikas žanru, kura nosaukumu nezinu. Vecākam cilvēkam tā atgādina pāļu dzīšanu kādā tuvākā vai tālākā jaunceltnē. Pieņemsim, ka to atskaņo samērā klusu, bet kā fona mūziku stundām ilgi.
Šķērsdoma: jau inkvizīcijas pagrabos bijusi iekārtota ļoti humāna spīdzināšanas iekārta. Par ķeceri nosauktajam vienkārši lēni pilināts uz galvas ūdens. Sākumā tas nerada ne sāpes, ne kādas nepatīkamas sajūtas. Bet, ja turpinās stundām, pārvēršas par grūti izturamu mocību.
Kā šādi “pāļu dzinēji” slavenību ierakstītos diskos, skanot stundām ilgi, ietekmē vēl nedzimušu bērnu smadzeņu veidošanos un kā tās deformē –, lūk, viens pētījumu novads. Kā tas pats ietekmē bērnu pirmajos dzīvības gados, kad veidojas gan zemapziņa (pirmā), gan apziņa (vēlāk)? Pieaugušais vēl var aiziet uz otru istabu, ja tāda ir, vai parku. Kur mazs bērns? Viņa zemapziņa pret paša gribu varmācīgi tiek piedzīta ar dzelzsbetona “pāļiem”. Kā tā ietekmēs viņa turpmāko dzīvi, to nezina neviens.
Nesen kādā tehniskā žurnālā izlasīju, ka japāņi izgudrojuši un sākuši ražot “aktīvās austiņas”. Vienkāršotā izklāstā tas nozīmē, ka pie “austiņām” ir piestiprināti miniatūri mikrofoni, kas uztver apkārtējo troksni, iekšā ir fāzgriezis, kas visas vibrācijas apvērš par pretējām, ņemot vērā gan frekvences, gan skaļumu. Tālāk seko pastiprinātājs un “austiņu” membrāna – atskaņotājs. Instruments atskaņo visu apkārtējo troksni, tikai pretfāzē. Skaņu viļņi saduras, cits citu dzēš, un iestājas klusums. Ja pluss un mīnuss ir vienāds, to summa ir nulle.
Pirms gadiem divdesmit mans vaļasprieks bija radioelektrotehnika. Atceros, ka parasts fāzgriezis ir samērā elementārs bloks radioelektroniskās iekārtās, tikai domāts citiem mērķiem.
Ja nebūtu pagaisusi atmiņa un vēl būtu pieejami “čaklo roku” veikali ar ļoti lētām visvisādām radiodetaļām, varētu pastrādāt ar galvu un lodāmuru, un fāzgriezis gatavs. Tā ieejai pieslēgtu mikrofonus, kurus piestiprinātu kaimiņu dzīvokļa sienai, izejai – jebkuru audiopastiprinātāju un tālāk skandes.
Pašdarbība jau neiznāktu ideāla, bet ideālā gadījumā pēc iekārtas ieslēgšanas istabā vajadzētu iestāties pilnīgam klusumam. Un tas interesantākais: ja starpsiena ir plāna, kā tas bieži ir pašlaik sadalītajos dzīvokļos (vienkārša finiera plāksne), tad klusumam vajadzētu iestāties arī pie kaimiņiem.
Ja šādu fāzgriezi izstrādātu profesionāļi, ņemot vērā skaņu izplatīšanās leņķus, stereoefektus utt. un to ražotu rūpnieciski, Rīgā vien to nopirktu kādi 100 tūkstoši iedzīvotāju. Pasaulē – simtiem miljonu. Ja izgudrojums būtu patentēts, izgudrotājs ar vienu rāvienu kļūtu ja ne par otru Bilu Geitsu, tad miljonāru noteikti.

Atpakaļ pie demogrāfijas

Rakstu esam piebārstījuši ar daudzām šķērsdomām. Savā laikā ar tām kā publicists ievērību guva jau slavena ārsta vārdu iemantojušais profesors Ilmārs Lazovskis. No viņa publicistikas varēja daudz ko mācīties. Tomēr jāatgriežas pie pamattēmas.
Kā pārvarēt demogrāfisko krīzi? Vai to var izdarīt Latvijā vai tikai Eiropā kopumā? Vai tas nemaz nav iespējams? Balto cilvēku vietu pakāpeniski ieņems cilvēki ar citu ādas krāsu, kuri ir vitālāki?
Pamatotu atbildi nevar dot ne šā, ne kāda cita raksta autors. Laikam tā slēpjas mīklainajā cilvēku zemapziņā – šoreiz kolektīvajā. Kā īsti būs, tas noskaidrosies pēc kādiem simt gadiem. Tad par to varēs rakstīt. Tomēr gribētos, lai katra savdabīga cilvēku kopa, teiksim šoreiz – tautība, vismaz saglabājas, ja arī nespēj vairoties un izplatīties. Negribam taču, lai latviešus tāpat kā lībiešus sāktu skaitīt desmitos un ierakstītu Sarkanajā grāmatā un “glābtu” rezervātos kā indiāņus. Starp citu, krieviem demogrāfiskā krīze nav vieglāka. Tikai viņu Krievijā ir simt reižu vairāk un līdz ar to ilgāks laiks meklēt risinājumu, kamēr nav par vēlu.
Pagaidām risinājumu meklē lokālos pasākumos, kā to pēdējās valdības pieradušas darīt. Te palīdz (nepietiekami!) skolotājiem, te ārstiem, te kādu grasi piemet pensionāriem. Tagad cerības liek uz bērnu pabalstiem. Bet visiem šiem labi domātajiem pasākumiem pāri veļas inflācijas vilnis, kas saspiež un sapresē visus pielikumus un visiem.
Negribam, lai kāds lasītājs nodomātu, ka esam pret pabalstiem ar bērniem svētītām ģimenēm. Taču šie pabalsti, pēc mūsu domām, tomēr ir cerīgi tikai īslaicīgai krīzes mazināšanai (mums sociālā un ekonomiskā krīze turpinās jau vismaz 15 gadu).
Šādi pasākumi demogrāfisko krīzi novērst nevar. Ja vien nepāriesim uz fantastisku sistēmu, ka mātes tikai radīs bērnus, bet jau ar pirmo mūža gadu par to tālāko likteni atbildību uzņemsies valsts. Ja tā, tad patiešām bērnus varēs pasūtīt mātēm par kārtējo “tirgus cenu”.
Tāds fantastisks “projekts” varbūt (?) varētu saglabāt iedzīvotāju skaitlisko sastāvu, bet ne kvalitatīvo. Bērnu morālo, psiholoģisko, vispārcilvēcisko īpašību izveidošanā ģimenēm pagaidām alternatīvas nav.
Šāds fantastisks risinājums būtu arī ārkārtīgi bīstams no kvalitatīvās demogrāfijas viedokļa. Bērnus pēc pasūtījuma “ražotu” (piedodiet par izteicienu!) galvenokārt tā sauktās sociāli nelabvēlīgās ģimenēs, resp., sievietes, kas citādi iztikas līdzekļus nespēj nopelnīt. Bet tā ir sabiedrības slimā daļa raksta sākumā minētajā izpratnē. Un iedzimtību taču nenoliegsim, kaut gan nav sevišķi populāri to pētīt. Labāk paklusēt.
Risinājumu varētu meklēt (ja vien jau nav par vēlu) vispārcilvēcisko vērtību atjaunošanā un nostiprināšanā, atveseļojot sabiedrību kopumā, nevēršoties pie atsevišķām vecuma, dzimuma, profesiju vai citām grupām atsevišķi.
Vispirms cilvēkiem būtu vajadzīga drošības sajūta par savu nākotni (mājokli, darbu, ienākumiem, veselību, beidzot tīri policejisko drošību). Lai ar atbildību uzdrošinātos dot dzīvību bērnam, ir jābūt drošības sajūtai vismaz par tuvākajiem 20 gadiem. Ja ir draudi nonākt izdzīvošanas apstākļos, tad zemapziņa pateiks, ka vienam to būs vieglāk izdarīt.
Zivis uz plika āķa neķeras. Bet, kā raksta avīzes, daudzi cilvēki ķeras. Paņem uz pārtēriņa kredīta kādu sadzīves draņķi, un pēc tam tiesu izpildītāju “melnā sotņa” izliek no mājokļa.
Ir jāsamazina (bet kā to izdarīt?) naudas visvarenība visās dzīves jomās. Lai iegūtu pēc iespējas vairāk naudas, cilvēki dara visu iespējamo un dažreiz neiespējamo, nedomājot pat par savu veselību, kur nu vēl par bērniem.
Demogrāfisko krīzi spēj novērst tikai tautas vairākums, bet ne 100 miljonāri un kādi tūkstoši bezpajumtnieku. Tādēļ jānodrošina sabiedriski pieņemama dzīves kvalitāte tieši vairākumam. Kamēr maksāsim kā Eiropā, bet pelnīsim kā Āfrikā, nekāda vairākuma dzīves kvalitāte netiks nodrošināta un sīkpasākumi (arī demogrāfijā) dos tikai sīkus un pagaidu rezultātus.
Kā bez naudas celt godā cilvēku zināšanas, tikumus, uzticamību, godaprātu un citas morālās vērtības, kuras, augot naudas varai, pakāpeniski devalvējas?
Reiz kaut kā tika ievēlēts “sirdsapziņas parlaments” (laikam tā to sauca?). Vismaz par daļu no ievēlētajiem varēja teikt: “ja viņi nespēj izdarīt labu, to nespēs arī citi”. Taču partijas šādam “parlamentam” neatdeva ne kripatiņas varas, un tas mira “dabiskā nāvē”.
Varbūt mums palīdzētu kādi 10–20 tieši tautas vēlēti tribūni, kuriem būtu veto tiesības jebkurā valsts un tiesu varas pieņemtā likumā, lēmumā, spriedumā. Tad, ja šie spriedumi gan atbilst likuma burtam, bet neatbilst cilvēciskuma pamatprincipiem un dzīvības pamatvērtībām. Taču pagaidām tā ir tikai ideja bez reāla seguma. Un, ja tādi tribūni būtu, vai viņi spētu strādāt zem ķīpās sapresētu eiro un dolāru tonnām.
Būt vai nebūt? – tāds ir senais jautājums. Mēs varējām ielikt tikai mazus domu graudiņus tajā svaru kausā, kas nosveras par labu “būt”.

Oļģerts Krastiņš,
valsts emeritētais zinātnieks