Slava mirklim un mūžībai

Septembra pirmajā sestdienā Amatas novada dome un Amatas pamatskola aicināja uz rakstnieces un kultūrvēsturnieces Melānijas Vanagas 100.dzimumdienas svētīšanu. Savas dzimtas, novada un tautas likteņus viņa ierakstījusi epopejā “Dvēseļu pulcēšana”, kas publicēta septiņās grāmatās.

Melānija Vanaga Foto: Gunārs Janaitis

Rokrakstā palikuši vēl pāri simtam biezu sējumu. Daļa no tiem bija izstādīta novada kultūras centrā, kur varēja apskatīt arī slaveno rakstnieces radurakstu rulli vairāku metru garumā un bagātīgu fotoizstādi par Amatas novadu. Te sākās simtgades konference, kas turpinājās ar sadziedāšanos un maijpuķīšu stādīšanu Sermuļkalnā un izskanēja ar viesošanos Melānijas Vanagas pirmajā skolā, kur kopš 2000.gada ir arī muzejs. Bija tik daudz cilvēku un ik runātājs teica tik būtiskus vārdus, ka tas viss kļuva par nacionālas nozīmes notikumu.

Mūsu dārgumi

Sarunu ievadīja Māra Zālīte:
– Domājot par Melāniju Vanagu, viņas ārkārtīgi ietilpīgo un bagāto mūžu, man nāk prātā ļoti dārgi jēdzieni, dārgas lietas. Dārgumi. Viens no tādiem ir laika dārgums. Kurš gan vēl vairāk būtu spējis apjaust laika dārgumu, kā to apjauta Melānija Vanaga. Jo viņa bija cilvēks, kam jāpaspēj. Pirmā grāmata tika izdota, kad viņai bija 86 gadi. Jau 1957.gadā viņa deva sev un Sermuļu akmenim svētu solījumu izdarīt savu milzu darbu – uzrakstīt mūžu un likteņu grāmatu. Apbrīnojama bija viņas pašpaļāvība, ticība savām spējām. Jo vairāk apbrīnojama, ja ņem vērā tos apstākļus, kādos viņa sāka savu mūža darbu, un kas viņa tolaik bija sabiedrības acīs. Tomēr viņa lietoja tādus vārdus kā “esmu gatava darbam”, “apzinos darba apjomu un grūtumu”, “bet būs!”. Būs vēstījums, jo bija pārliecība: “Sazaros, salapos Sermuļu milzīgais dzimtaskoks, no kura šalkos pati tautas vēsture.”
Mani saviļņo un izbrīna Melānijas Vanagas izredzētības apziņa, tik skaidri apjaustais aicinājums. Katrai izredzētībai ir sava cena, un Melānijas Vanagas izredzētības cena bija ļoti augsta. Kad viņa ieradās žurnāla “Karogs” redakcijā, kur es tolaik biju galvenā redaktore, mums nebija vajadzīgs ilgs laiks, lai saprastos. Mēs sapratāmies tādā virsapziņas līmenī.
Nevar teikt, ka nebija arī zināma neticība, kad šī spēcīgā, staltā sieva, kam tomēr bija jau 86 gadi, mums teica: “Es tagad rakstīšu, tie būs septiņi sējumi, katru gadu izdosim vienu.” Viņa meta izaicinājumu vecumam, skeptiķiem un arī laikam. Viņas enerģija un apņēmība tiešām fascinēja. Un laiks atļāvās it kā izņēmumu no saviem likumiem. Laiks nomērīja tieši septiņus gadus, un viņa sarakstīja savu kultūrvēsturisko epopeju – septiņas “Dvēseļu pulcēšanas” grāmatas.
Runājot par Melāniju Vanagu, jādomā par vēl vienu lielu dārgumu. Tā ir darba kā dārguma apziņa. Darbs kā dzīves jēga, kā misija, kā pienākums. Viņa pilnīgi ziedojās savam darbam, pildot pašas uzlikto pienākumu, nesot sev labprātīgi uzvelto nastu. Mums visiem jāpiestrādā, lai viņas grāmatas, vispirms “Veļupes krastā”, tiktu tulkotas citās valodās, jo tās kā spilgts, talantīgs laikmeta liecinājums ir cienīgas iziet tālu aiz Latvijas robežām un kļūt par globālās kultūras daļu.

Nepalikt pie mazuma

Godinot Melāniju Vanagu kā stipru un vitālu personību, kas spēja pastāvēt par saviem ideāliem un sasniegt augsti spraustos mērķus, Anda Līce runāja par cilvēka ceļu uz iespēju robežām:
– Melānija Vanaga ceļu uz savu iespēju robežām sāka jaunībā. Ja 1941.gada 14.jūnijs nebūtu sagriezis dzīvi ar kājām gaisā, viņa, iespējams, būtu kļuvusi romāniste, dramaturģe vai senatnes pētniece ar pasaules vārdu. Talants tika aizbērts kā avots. Un līdzīgi kā avots – kaut ar lielu novēlošanos un varbūt tieši tāpēc – ar jo īpašu spēku talants izlauzās gabaliņu nostāk no savas sākotnes un lika atcerēties jeb, kā viņa teica – atdomāt visu, kas ar viņu un viņas tautu bija noticis kopš tik tālas pagātnes, cik tālu vien spēj iesniegties pašas atmiņas un citu pieraksti. Un pat vēl tālāk – tur, kur ļauts staigāt vien iztēlei.
Savu iespēju robežas neviens nevar uzzināt, ja līdz tām nemēģina nokļūt. Melānija aizgāja līdz visām robežām. Vispirms līdz fiziskas izdzīvošanas robežai ekstremālos apstākļos, tad līdz izmisuma robežai, kad nav iespējams palīdzēt pašiem vistuvākajiem cilvēkiem, un arī līdz tai baisajai, kad jāaizber sava bērna kaps. Kādu laiku viņa dzīvoja nebūtības pierobežā, kur vairs nav cerību un valda vienīgi sāpes. Viņas darbaspēju robežas sakrita ar dzīvības robežu kā cimds ar roku, jo viņa izmantoja visu sev atvēlēto laiku, burtiski satecināja to pa pilienam saujā, kā tecina ūdeni, kad trauks ir jau izliets.
Ceļš uz savu iespēju robežām ir līdzīgs dzintara lasīšanai, ejot gar jūru. Tie, kas stāv uz vietas, neko neatrod. Mēs baidāmies, ka ir jau vēls, būs grūti, pat bīstami, un paliekam pie mazuma. Daudzi pašus labākos gadus izkaisa visvisādos tusiņos un nespēj sev aizliegt piedalīšanos dienišķā ņirbā, jo neapzinās savu vienreizīgumu un līdz ar to arī savu uzdevumu. Viņi aizbildinās: tas nav priekš manis, tas man par grūtu, tas apdraud manas ērtības, maitā veselību un saīsina mūžu. Un viņu dzīve patiešām ir īsa: viņus ātri aizmirst, jo viņi neko vērā ņemamu nav paveikuši.
“Nemirstīgs cilvēks kļūst tad, kad viņš savu darbu un mīlestību prot pacelt pāri savam cilvēka mūžam”, rakstīja Melānija. Kad apzinies, ka aiz tevis stāv neskaitāmu cilvēku likteņi, bet priekšā gaida satikšanās ar viņu dvēselēm, tad uz sevi sāc lūkoties it kā no malas. Tu ieraugi sevi no viņu skatpunkta un reizē pats kļūsti par skatpunktu, no kura redzams gan paveiktais, gan nedarītais. Tas nozīmē daudz lielāku atbildību – šodien, iespējams, visnepopulārāko lietu. Atbildība patiesībā ir ass, ap kuru griežas ģimenes un valsts. Kad ass nav, viss aiziet pa pieskari.

Atmiņu un domu uzjundīšana

Melānija Vanaga nelabprāt ļāva sevi aptēlot citiem, tāpēc rakstnieces muzeja dvēselīte skolotāja Ingrīda Lāce visu dienas ritumu iekrāsoja ar citātiem no viņas grāmatām un ik runātāju pieteica ar pašas Melānijas vārdiem. “Kā Noriļskas lēģeru muzikantam Sermuļu pastarītim Verneram laimējās dzīvam izsprukt no nāvei nolemtajiem un atgriezties dzimtenē.” Konferences ieskaņā mazais brālis uz sintezatora spēlēja Hofmaņa “Barkarolu”, vēlāk skolā ar akordeonu rāva vaļā polkas un valšus. “Biju laimīga savā dziesmotajā jaunībā.
“Dziesmuvarā” piedziedāju arī vīru.” – Kopā ar Ārija Šķepasta vadībā atkal atdzimušo “Dziesmuvaru”, kam Melānijas Vanagas dzīvē un “Dvēseļu pulcēšanas” grāmatās pieder tik gaiša vieta, bija Melānijas mazmeita Aija un arī nu jau sirmais dziesmuvarietis Ojārs Aleksis. Ar sveicienu no Melānijas vīra radiem, kam pirms Baigā gada izdevās izbraukt uz Vāciju, bavārietes tautastērpā nāca Aleksandra Vanaga māsas Mērijas meita Inga.
“Kurš latvietis gan šolaik nepazīst pēdējo alu cilvēku Latvijā! Priecājos par to darbu, par tiem kalniem, ko Guntis Eniņš gāž.” – “Dvēseļu pulcēšanas” pirmajā grāmatā raksta Melānija Vanaga. Viņš jau 1988.gadā aizveda Melāniju uz izdevniecību “Liesma”, kas uz tuvās Atmodas viļņa ar redaktores Ludmilas Azarovas vieglo roku (kā teica Melānija Vanaga) laida klajā iecerētās epopejas pēdējo grāmatu “Veļupes krastā”. Tā iznāca 30 tūkstošu eksemplāru metienā un tik drīz aizgāja tautā, ka “Karogam” vēlāk bija jālaiž klajā atkārtots izdevums. Gunti Eniņu par savu ceļvedi pie Melānijas Vanagas sauc daudzi. Arī Māra Zirnīte, kam Melānija kļuva par galveno padomdevēju Cilvēkarhīva veidošanā.
Guntis Eniņš:
– Neviens nešaubās, ka Melānija Vanaga ir liela rakstniece. Bet viņa ir arī Latvijas lielākā novadpētniece! Viņas svētupe bija Amata. Kad braucām kādreiz ar mašīnu un tai tuvojāmies, viņa pārtrauca sarunu un sūtīja Amatai sveicienu: “Sveika, mana mīļā!”. Tā tas notika vienmēr. Sešdesmit sešus kilometrus garo upi viņa izstaigāja gar abiem krastiem. Un šķērslis nebija ne gravas, ne klintis! Izstaigāja ne tikai pašu Amatu, bet arī visas pietekas un pieteku pietekas līdz pat avotiem, kas tās baro. Viņa izstaigāja visu 386 kvadrātkilometrus lielo Amatas baseinu, un nebija mājas, kur Melānija nebūtu iegriezusies, nebija cilvēka, ko viņa nebūtu iztaujājusi.
Ja mēs rūpīgi ieskatītos Latvijas kartē, mēs redzētu, ka visa mūsu zemīte gluži kā ar asinsvadiem ir pārklāta ar lielākām un mazākām upēm, kuras baro miljoniem strautu un avotu. Bet, ja mēs skatītos vēl vērienīgāk, mēs to ieraudzītu laikā un telpā – ceturtajā dimensijā. Un mēs redzētu, ka mūsu zemi, katru novadu caurauž cilvēku mūži. Melānija spēja saskatīt ceturto dimensiju. Tam viņa ziedoja sevi bez atlikuma. Viņa gāja pa mūsu tautas dzīvības artērijām, un viņas darba organizācija bija dievišķa.
Ēriks Hānbergs:
– Zāle vibrē, kad runā cilvēki, kas bijuši tuvi ar Melāniju Vanagu. Tas liecina, ka viņa ir mūsu nācijā.
Tai laikā, kad mēs tikāmies, es rakstīju pētījumu par Latvijas brūnajām govīm, jo tās bija apdraudētas. Melānija man teica: “Ērik, govju ciltsraksti ir izpētīti 80 paaudzēs, bet cik paaudzēs ir izpētīti mūsu raduraksti!” Un tiešām – cik maz mēs zinām par saviem radurakstiem. Sekojot Melānijas paraugam, Imants Ziedonis un Latvijas Kultūras fonds mudināja katru latvieti uzrakstīt savu dzīvesstāstu. Un šis darbs turpinās.
Zāle vibrēja, kad runāja Melānijas vedekla Ruta Vanaga, kad “Veļupes bērnu” vārdā runāja Andris Eglītis un Lūcija Blumberga, kuri Melāniju sauc par savu otro māti.
Latvijas Valsts arhīva un Cēsu zonālā valsts arhīva darbinieces nodeva Melānijas Vanagas muzejam trīs dokumentu kopijas – liecības par to, kā Melānija Vanaga kļuva par kolhoznieci, un disku, kurā ieskenēta visa Melānijas Vanagas izsūtīšanas lieta un atsevišķi dokumenti no baigās krimināllietas, kur ir arī dokumenti par Melānijas vīru Aleksandru Vanagu. Un daudzi zālē raudāja, kad Latvijas Valsts arhīva daļas vadītāja Aija Kalnciema runāja par baigajiem nopratināšanas protokoliem.
– Neticiet protokoliem! Šie protokoli ir varas kropļoti. Tā nav saruna virsapziņas līmenī, tā ir saruna zemapziņas līmenī. Rupjas varas līmenī. Nesāpiniet savas gaišās dvēseles, lasot savu tuvinieku nopratināšanas protokolus! Aleksandrs Vanags nevarēja liecināt par 39 pretpadomju organizācijā iesaistītiem cilvēkiem. Vislabākajā garīgajā intelektuālajā stāvoklī viņš nevarēja zināt visu 39 cilvēku personas datus.
Kāpēc mums atdeva šos protokolus? Varbūt tāpēc, lai mēs lasītu, kā mēs cits citu nodevām. Skatīsimies ar Melānijas gaismu uz šiem protokoliem! Tas ir ļoti grūts darbs. Vēsturniekam jāaizmirst visas akadēmiskās gudrības par dokumentu autentiskumu, patiesumu, to rūpīgu lasīšanu. Ar vēsturnieka godaprātu un misijas apziņu te nepietiek. Viss jāapgriež otrādi, jādistancējas. Ticēsim bez pierādījumiem, ticēsim gaišajai dvēseles atmiņai, Melānijas gaismai.
Pie tā, lai šī diena būtu līdz malām bagāti piepildīta, bija piestrādājis viss Amatas novads. Un padomes priekšsēdētāja Elita Eglīte solīja turpinājumu.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv