Zem politisko lielvaru riteņiem

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940.–1991. gadā

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums – “LV”, 10.03., 17.03., 23.03., 30.03., 06.04., 13.04., 21.04., 28.04., 11.05., 18.05., 25.05., 01.06., 08.06., 15.06., 29.06., 07.07., 13.07., 21.07., 27.07., 10.08., 17.08., 24.08., 01.09., 08.09.2005.

Ļeņina pieminekļa atklāšana Jelgavā 1951.gada 21.janvārī		Propagandas pasākumi okupētajā Latvijā aizvien biežāk notika krievu valodā Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004

Anglijas konsekventā pozīcija

Lielbritānijas Foreign Office 1954.gada formulējumā, atšķirība starp Anglijas lēmumu atzīt Ķīnas komunistisko valdību de iure un neatzīt tādā pašā līmenī Baltijas padomju republikas ir tā, ka Ķīnas komunistu režīms ir izveidojies likumīgā, revolucionārā ceļā, pēc pilsoņu kara beigām, bet Latvijā, Lietuvā un Igaunijā tas izveidojās PSRS aneksijas rezultātā, tātad prettiesiski. Ja Anglija de iure atzītu pašlaik Baltijas valstīs esošos režīmus, tad tā radītu sev nākotnē nopietnus šķēršļus, lai varētu palīdzēt atjaunot Baltijas valstu suverenitāti.
Foreign Office sagatavotā dokumenta nobeigumā tika uzsvērts, ka Anglija konsekventi iebilst pret jebkādas valsts un valdības de iure atzīšanu, ja tā izveidojusies uz prettiesiskas bāzes. Otrā pasaules kara laikā Anglija tāpēc atbalstīja Vācijas okupēto valstu trimdas valdības un neatzina tādas valdības, kas bija izveidotas ar nacistu režīma ziņu.
Ķīnas gadījumā jāatzīst, ka PSRS sekmēja komunistu uzvaru šajā zemē, tomēr padomju valdība nerealizēja šeit intervenci, tieši neiejaucās šīs valsts iekšējās lietās. Komunistu valdības izveide Pekinā bija tiešs šo spēku uzvaras rezultāts. Foreign Office arī atzīmēja, ka reāli nav nekādu grūtību atšķirt Ķīnas gadījumu no Baltijas valstīm. Ķīna netika okupēta, anektēta un inkorporēta svešas valsts sastāvā, kā tas noticis ar Baltijas valstīm.

Berlīnes konferences gaisotnē

1954.gada janvārī–februārī Baltijas jautājums atkal cirkulēja vadošo rietumvalstu diplomātiskajā sarakstē, gatavojoties četru lielvalstu konferencei Berlīnē. ASV un Lielbritānija gatavojās izvirzīt arī Baltijas problēmu kā svarīgu pēckara noregulējuma sastāvdaļu. Padomju Savienība ultimatīvi noraidīja šā jautājuma iekļaušanu konferences dienaskārtībā. Atbildot uz to, ASV prezidents D.Eizenhauers asi kritizēja Kremli par tā uzvedību Austrumeiropā un Baltijas valstīs, uzsverot nelikumības, kas tika pieļautas, inkorporējot Latviju, Lietuvu un Igauniju. Tieši Padomju Savienības soļu rezultātā, uzsvēra ASV prezidents, Baltijas valstis ir pazudušas no Eiropas kartes.
Pēc Berlīnes neveiksmīgās konferences 1954.gada 29.aprīlī ASV Senāts pieņēma speciālu rezolūciju par situāciju PSRS orbītā vardarbīgi iekļautajās valstīs. Dokumentā bija atzīmēts, ka šajās valstīs rupji tiek pārkāptas elementāras cilvēktiesības, reliģijas brīvība un nepastāv demokrātija. Šīm valstīm faktiski ir domīniju statuss PSRS izveidotajā sociālisma sistēmā. Senāts kārtējo reizi atzina prezidentu F.Rūzvelta, H.Trumena un D.Eizenhauera administrāciju lēmumus par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sagrābšanas nelikumību. ASV likumdevējs arī lūdza prezidentu D.Eizenhaueru izmantot visas iespējas, tajā skaitā Apvienoto Nāciju Organizāciju, lai visai pasaulei atgādinātu par padomju valsts prettiesisko politiku pret mazajām nācijām. ASV Senāts arī izteica aicinājumu brīvajai pasaulei neaizmirst apspiestās nācijas un sniegt tām visu veidu atbalstu.

Vērtē ASV Kongress

1954.gada oktobrī ASV Kongresa pārstāvju palātas Komunistu agresijas komiteja trešajā ziņojumā detalizēti vērtēja PSRS politiku Baltijas valstīs Otrā pasaules kara sākuma posmā. Dokumentā bija atzīmēts, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aneksija novedusi pie smagiem noziegumiem, ko pret iedzīvotājiem pastrādājusi padomju valdība šajās valstīs. ASV Kongress arī juridiski analizēja okupācijas un aneksijas faktu, uzsverot baltiešu tautu suverēno tiesību pārkāpumu. Kongresa komitejas izstrādātajam dokumentam it kā nebija nekādu tālejošu seku tā laika starptautiskajās attiecībās, tomēr tas kārtējo reizi skaidri atgādināja visai pasaulei par Baltijas problēmu un tās būtību.
Kongresa komiteja rekomendēja ASV valsts sekretāram konkrētus pasākumus, lai mazinātu reālus draudus mieram pasaulē, kurus rada padomju okupācijas turpināšanās Baltijas valstīs. Bija izteikts ierosinājums pievērst ANO Ģenerālās asamblejas uzmanību padomju režīma politikai Baltijas valstīs. ASV delegācijai ANO bija jāuzņemas iniciatīva iesniegt speciālu rezolūcijas projektu Ģenerālajai asamblejai, kas pieprasītu Padomju Savienības militārā, politiskā un administratīvā personāla pilnīgu un ātru izvešanu no Baltijas valstīm.

Diplomātiskās sarakstes intensificēšanās

1954.gada aprīlī un maijā notika sarunas un sarakste starp Lielbritānijas Ārlietu ministriju, ASV vēstniecību Londonā un britu vēstniecību Vašingtonā par iespējamo Kerstena komisijas locekļu ierašanos Anglijā. Britu valdība bija ļoti uzmanīga sakarā ar šo vizīti. Lai nomierinātu Anglijas valdību, amerikāņi apgalvoja, ka senators un viņa komisijas locekļi grib ierasties Lielbritānijā tikai uz dažām dienām. Vizītes pamatmērķis ir intervēt bēgļus no komunistu sagrābtajām Austrumeiropas valstīm: Polijas, Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, kas pēc kara beigām lielā skaitā ir apmetušies uz dzīvi Anglijā. Kā liecina Foreign Office dokumenti, ASV diplomāts Londonā Kortnejs sarunās apgalvoja, ka senators Kerstens tādējādi nevēlas radīt kaut kādas grūtības Lielbritānijai. Cenšoties nomierināt satrauktos britu Ārlietu ministrijas ierēdņus, Kortnejs apgalvoja, ka Kerstena komisijas pamatdarba lauks ir Vācija.

Pirms Kerstena komisijas ierašanās

Gatavojoties Kerstena komisijas uzņemšanai, Lielbritānijas Ārlietu ministrija noskaidroja, ka Vācijas valdība ir neapmierināta ar iepriekšējā gadā notikušo vizīti un tagad izvirzījusi atsevišķus nosacījumus. Vācija iebilda pret pārāk lielo komisijas darbības publicitāti, proti, ka liecinieki no komunistu sagrābtajām valstīm tiek uzklausīti atklātās komisijas sēdēs. Arī britu puse pārrunās izteica līdzīgu lūgumu. ASV, atbildot uz to, atkārtoti uzsvēra, ka Kerstena komisija nevēlas radīt Lielbritānijai kādus ārpolitiskus sarežģījumus un darbosies apdomīgi un piesardzīgi.
1954.gada 21.aprīlī sagatavotais Lielbritānijas Ārlietu ministrijas dokuments liecina, ka bija precizēti visi neskaidrie jautājumi sakarā ar drīzo Kerstena komisijas ierašanos. Anglijas valdība piekrita vizītei un saistībā ar to izvirzīja trīs nosacījumus: komisija neveiks publisku pieaicināto liecinieku uzklausīšanu; tās darba rezultāti Anglijā netiks plaši atspoguļoti presē, kamēr komisija nebūs atstājusi valsti, kā arī individuāli uzaicinātajiem cilvēkiem būs tiesības noraidīt komisijas ielūgumu tikties un liecināt. ASV pieņēma šos nosacījumus un no savas puses vēlreiz apstiprināja, ka senatora Kerstena komisijas aktivitāšu pamatmērķis ir izvērtēt komunistu režīma mērķus, metodes, sagrābjot varu un anektējot Austrumeiropas valstis, kā arī atklāt noziegumus, ko šī vara ir pastrādājusi. Č.Kerstens ar atsevišķiem komisijas locekļiem ieradās Anglijā 1954.gada jūnija sākumā un tikās ar latviešu trimdas pārstāvjiem, tajā skaitā sūtni K.Zariņu.

Turpinājums sekos