Makašāni atkal Rīgā

Tradicionālas kļuvušas Latgales mākslas izstādes Melngalvju namā Rīgā. Pašlaik, tāpat kā pirms gada, tur savu veikumu rāda divi makašānieši, amatu vidusskolas pasniedzēji – tēlnieks Antons Rancāns un viņa meita, gleznotāja Gundega Rancāne. Izstādes atklāšana pulcēja neparasti daudz viņu draugu un cienītāju, jo apbrīnojams ir to cilvēku skaits, kas viesojušies viņu mājās, izjutuši viesmīlību un sirsnību.
Makašānos ir sastopams viss Latgalei raksturīgais, pats labākais no tā. Andris Vējāns to sauc par Latgales garu, dzejas vārdiem sakot: “Kā saule rasā Latgale šeit spīd, / Mēs viņas sirdi jūtam – esam Makašānos.”
Savā ziņā par izstādes līdzautori var uzskatīt Antona sievu un Gundegas māti Lūciju Rancāni, kas ir Makašānu amatu vidusskolas direktore, tāpēc vārdu dosim visiem trim.

Gundega

Gundega šoreiz izstādījusi magones, lauku puķes un citas Latgales ainavas. Mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis īpaši izceļ gleznu valdzinošo konkrētību, kas ir izjusta un pārliecinoša. Pati māksliniece saka tā: “Es nebaidos darbos apliecināt savu lielo mīlestību uz Latvijas un Latgales dabu, uz rītiem un vakariem un pusnaktīm, un to es arī esmu uzgleznojusi. Tie nav atsevišķi motīvi no dabas, tās ir manas sajūtas, un ikvienā gleznā ir apkopoti daudzi iespaidi. Par darbu nosaukumiem ir izvēlēti datumi, piemēram, 31.decembris vai 24.jūlijs, man gribējās fiksēt to dienu, to nozīmīgo mirkli, kad šī glezna emocionāli pie manis atnāca. Ierosināt var pavisam vienkāršas lietas, teiksim, vērojums, kā vanags lido medībās vai kaķis no rīta dodas savās gaitās. Vienkāršas lietas mēdz slēpt sevī milzīgu kosmisku informāciju.”
Gundega vidusskolā māca vizuālo mākslu un kultūras vēsturi. Viņa atzīst, ka arī pati daudz mācās no audzēkņiem, apbrīno viņu enerģiju, vitalitāti. Kas viņai ir Makašāni? Visa līdzšinējā mūža galvenā dzīves vieta. Kaut arī viņa bieži ir Rīgā, mīl to un labi jūtas arī citu lielpilsētu burzmā, darbam vislabākā vieta ir Makašāni. Radošā un sadzīviskā dzīve bieži neiet kopā, tās ir paralēlas pasaules. Bet apkārtnes cilvēki, piemēram, kā viņa saka, fantastiskās kaimiņienes Ineta, Larisa, Jolanta, Natālija, palīdz un iedvesmo. Šie darbi ir tapuši vienā gadā un trijos mēnešos, kas aizritējuši kopš iepriekšējās izstādes.

Antons

Viņa darbi mēdz pārsteigt un sajūsmināt, dažus arī kaitināt. Izcili vērtēts tiek viņa ieguldījums zudušo Latgales krucifiksu atjaunošanā un jaunu radīšanā, viņa pedagoģiskā darbība. Rīgas ekspozīcijā ir jaunākās koka skulptūras – gan konkrēti, gan vispārināti tēli, kā jau māksliniekam raksturīgi, pārsvarā humora vai ironijas apdvesti.
Tāds mazliet sarkastiski iekrāsots ir arī viņa runas veids: “Te ir šā gada darbi. Es uztaisīju divus Pēterus Jurciņus. Lielais Pēteris ir netradicionāls, no ozolkoka veidots kapa piemineklis dzejniekam, mazais Pēteris, izskatā līdzīgs lielajam, ir šeit. Mani ieinteresēja tā pieminekļu būšana. Un es domāju, piemēram, kāpēc gan Rīgā mazpazīstamā Barklaja de Tolli vietā, kas nākamajām paaudzēm būs vēl mazāk zināms, nevarētu stāvēt, teiksim, pieckārt palielināts šai izstādē redzamais, daudziem vēl labi pazīstamais “Homo sovieticus?” Un vai citviet nevarētu novākt tās alumīnija caurules un uzlikt manu “Alkoholicus?” Kas gan tādus nepazīst?”
Jau izskanējušas pozitīvas atsauksmes par Pēterim Jurciņam veltīto kompozīciju, kas pauž sirsnīgu humoru un labi raksturo dzejnieka dabu. Viscaur absolūti pārliecinošs izdevies padomju cilvēka tēls ar savu nošņurkušo apģērbu, šķībajiem apaviem un piekšnieciņiem raksturīgo pastulbo un iedomīgo sejas izteiksmi. Veidot šāda veida skulptūras autoru rosinot sašutums par nebūšanām. Tomēr pozitīvā ievirze ir dominējošā. Antons Rancāns ir nācis no slavenās Rogovkas jeb Nautrāniem, kas agrāk bija liels sabiedrisks centrs. Uz tirgiem un baznīcas svētkiem tur sabrauca ļaudis vai no visas Latgales. Mākslinieks ar saviem tuviniekiem iecerējuši izveidot kultūras centru arī Makašānos. Protams, galvenā loma te būs Amatu vidusskolai, kur ļaudis, kā Antons saka, “taisa paši savu vēju”. Braucot uz Makašāniem no Rēzeknes puses, var vērot, ka ceļa vienā pusē dzīvo latvieši, otrā – krievi. Kāda partija te neparasti bieži rīkojot dažādus sarīkojumus un saietus krievu ļaudīm. Latviešiem savukārt citas prioritātes. Tomēr tautību nesaskaņu šeit nekad nav bijis un nav arī tagad.

Lūcija

Skolas direktore Lūcija Rancāne tiek daudzināta kā prasmīga organizatore ar māksliniecisku dvēseli. Viņa labprāt dalās pārdomās par Makašāniem, par skolu, savu attieksmi pret dzīvi:
“Vietu slavenu dara cilvēki. Mēs ļoti mīlam šo Makašānu zemi un nespējam iedomāties, ka varētu to atstāt. Te ir īpaša aura, ko veido ezers, pakalni un, protams, visvairāk cilvēki. Arī skola, kurā puiši mācās kok-apstrādi un meitenes – tekstildarbus. Mums ir vecas, bet sakoptas mājas ar bēniņu apbūvi. Tagad ceļam jaunu māju, kurā būs vispārējā zāle un sporta zāle, labas darbnīcas un telpas kopmītnei. Mēs priecājamies par topošajiem amatniekiem, kuru domāšanu būs attīstījis arī darbs. Viņi nekad nebūs bez maizes. Nedrīkst būt tā, ka cilvēks neprot neko lāga izdarīt. Makašānos vienmēr ir sakopti lauki, ābeļu dārzi un meži. Skola izmanto pārtikas produktus, ko ir izaudzējuši zemnieki. Pašaudzēta, ar graudiem un kartupeļiem barota lopiņa gaļa vienmēr būs labāka par nez no kurienes atsūtīto. Pirms dažiem gadiem pie mums viesojās Eiropas Parlamenta delegācija, un Parlamenta priekšsēdētājs Pats Kokss teica: “Mēs jums visu ko varam sagādāt, bet pabarot tā, kā jūs mūs paēdinājāt, mēs nevaram, nav mums vairs tādu produktu.”
Ir mums arī cilvēki, kas palaižas slinkumā vai netikumos. Bet, piemēram, ja kāds audzēknis dzer, mēs viņu nepametam žoga malā, mēs par katru cenu gribam viņu izvilkt no tā purva ārā un, ja tas izdodas, tā ir lielākā laime. Mēs priecājamies par katru, kas iemācās krietni strādāt, par katru labu ģimeni.
Mums pret daudz ko ir sava attieksme. Visus ciemiņus, kas pie mums tik bieži ierodas un kļūst par draugiem, mēs mīlam un ceram, ka šī mīlestība ir abpusēja.”

Jānis Rozenieks