"Mēs pret Eiropas nākotni izturamies nopietni"

Savienības paplašināšana ar vairākām jaunām dalībvalstīm ir izcilākais nākotnes projekts, ar kuru nākamajos gados nodarbosies Eiropas Savienība. Nekad Eiropas apvienošanas vēsturē Eiropas tautas un valdības nav atradušās lielāka uzdevuma priekšā.

Mēs šajās nedēļās piedzīvojam, ka plaša sabiedrība dalībvalstīs sāk diskutēt par šo faktu. Mēs apsveicam šīs debates, jo bez pilsoņu atbalsta nevar izdoties tāds gadsimta projekts kā paplašināšana. Visiem lēmumiem ir jābūt transparentiem un ticamiem kā kandidātvalstu, tā dalībvalstu iedzīvotājiem.

Vācija un Itālija jau no paša sākuma tiek uzskatītas par visaktīvākajām paplašināšanas atbalstītājām. Tā mums sniedz izredzes kā ekonomiski, tā politiski. Mēs Eiropā gūsim labumu no paplašinātā iekšējā tirgus. Paplašināšana ar kandidātvalstīm ir svarīga mūsu drošības stabilitātei. Līdz ar mūsu kaimiņvalstu uzņemšanu mēs izpildīsim arī solījumu Eiropas dibinātājtēviem, kuri Eiropu vēlējās redzēt tikai kā vienotu veselumu. Līdz ar to vīzija kļūs par realitāti: pēc paplašināšanas Eiropas Savienība kļūs par patiesu visas Eiropas apvienošanos.

Vienlaikus paplašināšana pašai Eiropas Savienībai atnesīs epohālas pārmaiņas: Savienība ar 25 un vairāk dalībvalstīm vairs nevarēs līdzināties Savienībai, kuru gandrīz pirms pusgadsimta mēs dibinājām kā sešu valstu kopienu. Tas ir fons, uz kura ir jāapskata Eiropas Savienības tālākā attīstība. Ir jāatbild uz jautājumu: kāds pielāgošanās darbs jāveic Eiropas Savienībai, lai arī pēc paplašināšanas tā būtu rīcībspējīga, spētu saglabāt vienotību un atrast atbildes uz jaunajiem izaicinājumiem?

Starpvaldību konferencei decembrī Nicā ir jārada priekšnoteikumi, lai Eiropas Savienība, sākot ar 2003. gadu, būtu gatava jaunu dalībvalstu uzņemšanai. Pēc šī termiņa katras kandidātvalsts pašas sasniegumi būs tie, kas noteiks, kad tā kļūs par dalībvalsti.

Nicā visu noteiks jautājums, vai mums izdosies atteikties no attīstību bremzējošā vienbalsīguma principa. Vācija un Itālija šajā svarīgajā jautājumā ir gatavas tālejošam progresam: mēs lēmumu pieņemšanu ar balsu vairākumu kopējā ārpolitikā spējam iedomāties tikpat labi kā nodokļu jautājumos vai tieslietu un iekšpolitikā. Tikai tad Eiropas Savienība saglabās rīcībspējas, bet ātras paplašināšanās atbalstītājiem, kuri vienlaikus neatkāpjas no vienbalsīguma principa, ir jājautā, vai viņi apzinās savu pozīciju pretrunīgumu.

Nākotnes Eiropai, kā politiski rīkoties spējīgai vienībai, izredzes izdzīvot būs tikai tad, ja integrācijas process būs vairāk diferencēts, nekā tas ir šodien. Paplašinātajā Savienībā visi partneri vairs nevēlēsies un arī nebūs spējīgi vienādā mērā attīstīt sadarbību. Pašreizējai Starpvaldību konferencei ir jāpanāk vienošanās par vienkāršotiem noteikumiem to dalībvalstu tālākai virzībai uz priekšu, kuras ir gatavas ciešāk integrēties.

Līguma ietvaros grupai, pie kuras vienmēr ir piederējušas tādas Savienības dibinātājvalstis kā Vācija un Itālija, ir jādod iespēja uzņemties un praktizēt vadošo lomu. Spēkā ir jābūt principam, ka no tās nedrīkst tikt izslēgta neviena valsts, kas vēlas piedalīties un ir uz to spējīga. Citiem vārdiem sakot: mēs pastiprināto sadarbību saprotam kā instrumentu, kam ir jāvirza uz priekšu integrācija, bet nekādā gadījumā ne kā līdzekli Savienības sašķelšanai. Šāda elastīga risinājuma pretiniekiem un skeptiķiem ir jāapsver, vai bez iespējas realizēt šādu pastiprinātas sadarbības formu tā nevarētu tikt izveidota ārpus līgumu ietvariem. Tā būtu sliktākā alternatīva.

Neveiksmei Nicā būtu katastrofālas sekas: tiktu satricināta ES pilsoņu, kandidātvalstu un tirgu ticība Eiropai. Eiropas Savienība tiktu iegrūsta krīzē. Līdz tam nonākt nedrīkst. Starpvaldību konferencei ir jābūt veiksmīgai. Te Vācija un Itālija visiem spēkiem atbalstīs Francijas prezidentūru.

Raugoties tālāk aiz Nicas, mums ir jāatrod arī atbilde uz jautājumu, kā īstemiņa mērķi — lēmumu pieņemšanas procesa reformas — apvienot ar Savienības izveidošanas ilgtermiņa mērķi. Ņemot vērā visus elementus, mēs par visiespējamāko uzskatām divpakāpju procesu: pirmajā solī Eiropas Savienība Nicā reformētu lēmumu pieņemšanas procesu un pieņemtu Pamattiesību hartu. Šim pasākumam – un līdz ar to arī Starpvaldību konferences panākumiem – noteikti ir prioritāte. Tā īstenošanā Francija var pilnībā balstīties uz Vāciju un Itāliju.

Neatkarīgi no tā mums nākošajā solī pēc Nicas ir jāpievēršas jautājumam par kompetenču norobežošanu Eiropas līmenī, bet līgumos jāiekļauj Pamattiesību hartas teksts un, treškārt, jānodarbojas ar līgumu jaunās kārtības un varas sadalījuma problēmām starp Briseles institūcijām.

Eiropas pilsoņi, ņemot vērā progresējošo Eiropas integrācijas procesu, prasa precīzu un katram saprotamu konstitūciju, kas balstītos uz jau nosauktajiem elementiem. Tajā skaidri un saprotami ir jānosaka Eiropas institūciju atbildība un tās ierobežojumi.

Diskusijām par konstitūciju ir jābeidzas ar visaptverošu konferenci, kura notiktu 2004. gadā un kurai ir jāizraisa atklātas debates visā Eiropā, lai tajās piemērotā formā varētu piedalīties arī kandidātvalstis. Tāpēc mēs kolēģiem Eiropas Padomē izteiksim priekšlikumu saistoši par šādas Starpvaldību konferences sasaukšanu vienoties jau galotņu sanāksmē Nicā.

Nākotnes Eiropas Savienības izveidošana no visiem dalībniekiem prasa tālredzību un gatavību jaunajam. Jaunie laiki un mainītais ietvars prasa drosmīgus risinājumus. Vācija un Itālija kopā ar partneriem aktīvi piedalīsies risinājumu meklējumos. Mēs arī turpmāk cīnīsimies par pilsoņu atbalstu Eiropas projektam, jo mēs nopietni izturamies pret Eiropas nākotni.

"Frankfurter Allgemeine Zeitung"

— 2000.09.21.

Vācijas kanclers

Gerhards Šrēders

un Itālijas Ministru prezidents

Džuliano Amato