"Lai ES paplašināšanās būtu veiksmīga"

Šī paplašināšanās vienlaicīgi ir gan nenovēršama, gan vēlama. Kā ir norādījis Joška Fišers, "tā ir unikāla iespēja mūsu kontinentu, kuru gadsimtu gaitā ir plosījuši kari, apvienot mierā, drošībā, demokrātijā un uzplaukumā." Tomēr ir acīm redzams, ka 15 valstu paplašināšana līdz vismaz 17 dalībvalstīm nav vienkārša ES pārveide, bet gan radikālas izmaiņas. Jau 15 dalībvalstu ES ar grūtībām tiek galā. Un kā tas būs ar 27?

Šīs jaunās valstis raksturo vēsturiskā, ģeogrāfiskā, kultūras un ekonomikas dažādība, kas ir vēl lielāka nekā starp esošajām ES dalībvalstīm.

Esošo Komisijas locekļu, kā arī ministru privātās sarunās tiek paustas bažas par šo milzu lēcienu nezināmajā. Kā gan nodrošināt 30 valstu vadītāju Eiropas Ministru padomes un 30 pārstāvju Komisijas funkcionēšanu, pieņemot ka 5 lielākās valstis atteiktos paturēt 2 komisārus?

Jādomā, Starpvaldību konferences minimālās reformas nav novēršamas. Jācer, ka Francijas prezidentūra Nicas sanāksmes laikā gūs panākumus. Šī konference nodrošinātu nepieciešamo reakciju, lai gan nepietiekamu attieksmē pret nopietno paplašināšanās uzdevumu. Tas būtu saistīts ar patiesas savienības izveidi, kas uzņemtos svarīgas un ikdienišķas saistības, iedzīvinot vienotu tirgu ar visām kopējām politikām un noteikumiem. Šāda ES ir balstīta uz dalībvalstu suverenitātes ierobežojumiem.

Dzīvotspējīga ES attiecas uz veiksmīgu interešu konverģenci, faktisku solidaritāti un visbeidzot efektīvu lēmumu pieņemšanas sistēmu. Kādā veidā īstenot šo paplašināšanos līdz 27 valstīm, nedestabilizējot un neapdraudot ES nākotni? Kā izvairīties no paralīzes? Lielākā daļa atbildīgo politiķu nav spējuši izvairīties no šādiem jautājumiem.

Vācijā un Francijā vien vairāki ievērojami politiķi ir piedāvājuši interesantas shēmas, kas ir ievērības cienīgas. Karls Lamers un Volfgangs Šoible 1994.gadā izvirzīja ideju par "stingro kodolu"; Žaks Delors izteicās par nacionālvalstu federāciju, kas vispirms sastāvētu no 6 Eiropas Kopienas dibinātājām. Helmūts Šmits un Valerī Žiskārs d’Estēms iesaka tādu kodolu, kura sastāvētu no 11 eiro zonas valstīm. Joškas Fišera ideja paredz patiesu federāciju, kas veidotu gravitācijas centru un kas piešķirtu jēgu eiro integrācijai, to stabilizējot, un kas izvairītos no izzušanas plašajā ģeogrāfiskajā kopumā; prezidents Širaks runā par valstu pionieru grupu. Vārdiskā izpausme ir visdažādākā; taču galvenais ir koncepcija.

Divu līmeņu Eiropa izslēdz ideju par Eiropu "a la carte" vai variablo ģeometriju. Nevar būt jautājuma par ļaušanu katrai no 27 valstīm izvēlēties sev vēlamo kopējās politikas kombināciju. Tas būtu visīsākais ceļš uz nekurieni.

Uz kā balstīt pirmo līmeni? Uz tāda pīlāra, kas sastāv no četriem pastiprinātas sadarbības veidiem: eiro; ārpolitiku, ietverot arī Šengenas līgumus, imigrācijas politiku un politiskā patvēruma tiesības; aizsardzību; vides aizsardzību. Noteikti būtu jāietver arī dažas citas jomas, piemēram, cīņa pret noziedzību. Tādēļ "pastiprinātā sadarbība" ir pareizi izvēlēts ceļš.

Otrs līmenis ietvers kopējās politikas pamatus, kas pašlaik nozīmē acquis communautaire ; visu, kas attiecas uz muitas savienību, iekšējo tirgu, kopējo lauksaimniecības politiku, reģionālo politiku utt. Francijas sociālistu partijas izvirzītā un prezidenta Širaka pārņemtā ideja par Eiropas konstitūcijas projektu varētu labi iederēties šajā idejā par divu līmeņu Eiropu.

Daži nekavējas protestēt pret šādiem priekšstatiem: kādēļ gan pieņemt labāko un ne tik labo klases? Kādēļ gan sarežģīt dzīvi Lielbritānijai, kas turpmāk varētu sniegt nenovērtējumu ieguldījumu Eiropas aizsardzībā?

Līdz ar politisko reakciju pastāv arī smalkas juridiskās un institucionālās problēmas. Kāda attiecīgi varētu būt Komisijas un Parlamenta loma pirmajā un otrajā līmenī?

Paplašināšanās/padziļināšanās diskusijas Eiropas veidošanā nav nekas jauns. Tās ir notikušas kopš tā laika, kad 6 dalībvalstis pieauga līdz 9 un tālāk 9 līdz 12, un visbeidzot 12 līdz 15. Tomēr, paplašinoties līdz 27 dalībvalstīm, no diskusijām nekādi nevar izvairīties. Starpvaldību konferences izdošanās Nicas sanāksmes laikā ir neapšaubāms priekšnosacījums, lai ES turpinātu attīstīties.

Drīz pienāks laiks uzdot jautājumu: cik tālu nonāks Eiropas integrācija? Atbildei vajadzētu piemist tādai pašai tālredzībai, kāda piemita Monē–Šūmana–Adenauera tālredzībai.

"Les Echos"

— 2000.10.04.

Fransuā Lagrānžs