Kas slēpjas aiz māmiņas gadu skaita?

Latvijas māmiņu vidējais vecums ir 27,7 gadi, liecina Centrālās statistikas pārvaldes apkopotā informācija. Salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm, mums ir teju visjaunākās māmiņas – mazāks vidējā vecuma rādītājs ir tikai Lietuvā (27,4 gadi) un Slovākijā (27), līdzīgs Igaunijā (27,5) un Polijā (27,8).

Māmiņu vidējais vecums ir viens no valsts demogrāfijas politikas rādītājiem. Uz Eiropas fona neizskatāmies slikti. Lai gan paši zinām, kā ir patiesībā Foto: A.F.I.

Eiropas Savienības māmiņu vidējais vecums ir 29,2 gadi, 30 gadu robežu tas pārsniedz Itālijā, Īrijā, Nīderlandē, Spānijā un Zviedrijā. Arī Latvijas māmiņas gadu no gada kļūst vecākas un šajā ziņā tuvojas Eiropas vidējiem rādītājiem. Vai tas ir labi vai slikti, un kas vēl slēpjas aiz šiem skaitļiem?

Bērni dzimst vēlāk un mazāk

Oficiālajā statistikā, izmantojot terminu “fertilais jeb reproduktīvais vecums”, tiek uzskatīts, ka bioloģiskās vecuma robežas, kad sieviete spēj dzemdēt bērnus, ir 15 līdz 49 gadi. Skaitļi liecina, ka Latvijā bērni visvairāk dzimst sievietēm reproduktīvā vecuma vidusposmā – 20 līdz 35 gadu robežās. To apliecina arī māmiņu vidējais vecums, kas šobrīd, starp citu, ir tieši tikpat liels kā 1967.gadā. Pēdējos četrdesmit gados tas mainījies tikai divu gadu robežās – laikā no 60.gadu vidus līdz 90.gadu vidum samazinoties par diviem gadiem un sasniedzot aptuveni 25,5 gadu robežu. Tad tas atkal samērā strauji palielinājies līdz šābrīža 27,7 gadiem. Vadoties tikai no sievietes un bērna veselības viedokļa, māmiņu vidējais vecums Latvijā pašlaik ir tuvu optimālajam. Uzmanības centrā jāpatur vien tendence tam palielināties, kas apliecina arī statistikas pierādīto – lēnām, bet arvien vairāk palielinās to sieviešu skaits, kas izvēlas bērnus dzemdēt vēlāk. 2004.gadā dzimstības pieaugums bija vērojams tikai sievietēm pēc 35 gadu vecuma, pārējās vecuma grupās jauno māmiņu skaits samazinājās.
Lūgta komentēt māmiņu vidējā vecuma rādītājus, Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas prezidente daktere Dace Matule norāda: “Sievietes skaistākais, auglīgākais, pilnbrieda laiks ir vecumā no 20 līdz 30 gadiem. Pēc 30 gadu vecuma sākas hormonālās aktivitātes ļoti pakāpeniska, bet tomēr samazināšanās. Ja veselam vīrietim un veselai sievietei 20 līdz 30 gadu vecumā, dzīvojot regulāru dzimumdzīvi, gada laikā grūtniecība iestājas 85 procentos gadījumu, tad, saglabājoties tiem pašiem nosacījumiem, bet sievietei pārsniedzot 40 gadu robežu, grūtniecības iespējamība samazinās līdz 15 procentiem. Neviens ginekologs nevar prognozēt, cik ilgi saglabāsies sievietes reproduktīvā funkcija – spēja dzemdēt bērnus, jo sievietes dzimumšūnu skaits ir ierobežots. Tāpēc optimāli būtu bērnus dzemdēt sievietes skaistajā pilnbrieda vecumā.”
Kāpēc sievietes izvēlas dzemdēt vēlāk? Turklāt bērnu dzimst maz – skaitļi apliecina, ka demogrāfijas rādītāji kopumā ne tuvu nav optimistiski – lai arī pēdējos gados dzimstība nedaudz palielinās, tā joprojām (kopš 1991.gada) nespēj pārsniegt mirstību un arī iedzīvotāju skaits Latvijā samazinās. Mūsu valsts ģimenēs joprojām ir maz bērnu, summārais dzimstības koeficients (vidējais bērnu skaits, kas varētu piedzimt sievietei viņas dzīves laikā, saglabājoties attiecīgā gada dzimstības līmenim) lēnām pieaug, bet tik un tā tas ir teju uz pusi mazāks, nekā nepieciešams paaudžu nomaiņai.
Galvenie iemesli, kāpēc sievietes izvēlas dzemdēt vēlāk un mazāk, ir tādi paši kā demogrāfiskās līknes lejupslīdei kopumā – valsts sociāli ekonomiskā situācija un no tās izrietošā nedrošība. “Vispirms cilvēkiem būtu vajadzīga drošības sajūta par savu nākotni (mājokli, darbu, ienākumiem, veselību). Lai ar atbildību izlemtu dot dzīvību bērnam, ir jābūt drošības sajūtai vismaz par tuvākajiem 20 gadiem. Ja ir draudi nonākt izdzīvošanas apstākļos, tad zemapziņa pateiks, ka vienam to būs vieglāk izdarīt,” analizējot Latvijas demogrāfisko situāciju, pamatoti norāda ekonomikas zinātņu doktors Oļģerts Krastiņš.

Bērniem bērni

Bioloģiski sieviete kļūst par māti, piedzimstot bērnam. Lai arī sievietes dzemdē bērnus vēlāk, Latvijā aktuāla problēma joprojām ir bērnu un pusaudžu grūtniecība. No šā gadu tūkstoša sākuma katru gadu konstatētas aptuveni 700 grūtniecības vecumā līdz 17 gadiem. Sabiedrības veselības aģentūras pētījums gan liecina, ka aptuveni 65 procenti grūtniecību šajā vecuma grupā tiek pārtrauktas, tomēr bērnu skaits, kas dzimst sievietēm pirms valsts noteiktā pilngadības vecuma sasniegšanas, joprojām ir liels.
2004.gadā jaunākajai māmiņai bijis 14 gadu, 12 bērni dzimuši 15 gadus vecām pusaudzēm, 50 bērnu māmiņas bija sasniegušas tikai 16 gadu robežu, turklāt vienai no viņām piedzima jau otrais bērniņš. 17 gadus vecas māmiņas pērn bija 191 jaundzimušajam, viens no viņiem savai mātei bija jau otrais bērniņš.
Latvijā joprojām izplatīta dzimstības regulēšanas metode ir mākslīgais aborts – 2003.gadā to skaits bija 14 508. No tiem 13 aborti veikti pusaudzēm, kuras bijušas 14 gadus vecas un jaunākas, vienai no viņām grūtniecība pārtraukta jau atkārtoti. Vecuma grupā no 15 līdz 17 gadiem veikti 390 aborti, no tiem atkārtoti 48. Aptuveni 400 nepilngadīgu grūtnieču – daudz vai maz? Salīdzinājumam – apmēram tik daudz skolēnu mācās no 7. līdz 12. klasei vienas vidēji lielas pilsētas skolā.

Atbildība un rūpes nepiedzimst ar bērnu

Atbildība un spēja rūpēties par bērnu ir sociālas parādības, kas raksturo māti, bet tajā pašā laikā nerodas automātiski, bērnam piedzimstot. Pieaugot sievietes izglītības līmenim un nostiprinoties materiālajam stāvoklim, rodas labvēlīgāki apstākļi bērna ienākšanai viņas dzīvē. To pierāda gan sabiedriskās domas aptaujas, gan pētījumi. Taču, lai iegūtu izglītību, mājokli, nodrošinātu stabilus un prognozējamus ieņēmumus, ir nepieciešams laiks. Laiks, kurā sieviete, diemžēl, kļūst vecāka. Situāciju par labu varētu vērst prognozējams un stabils valsts atbalsts grūtniecēm un ģimenēm ar bērniem. To apliecina arī pēdējā gada laikā realizētās valsts pabalstu politikas sekas – bērnu, kaut nedaudz, tomēr dzimst vairāk.
Bērnu un pusaudžu grūtniecība cieši saistīta ar jauniešu izglītošanu un informēšanu par reproduktīvo veselību un kontracepcijas metodēm. Sabiedrības veselības aģentūras dati liecina, ka jauniešu zināšanu līmenis šajā jomā aug – kopš 1995.gada 13 līdz 17 gadus vecu grūtnieču skaits ir samazinājies par aptuveni 20 procentiem. Taču joprojām katra nepilngadīga grūtniece, arī nepilngadīga māmiņa ir potenciāls problēmu kopums. Vienīgā vieta, kur šādā situācijā nonākusi jauniete var meklēt atbalstu, ir pašas ģimene. Ja tajā viņa ir nesaprasta, palīdzības meklēšanas iespējas ir ļoti ierobežotas. Latvijā ir tikai dažas sabiedriskās organizācijas, piemēram, misija “Pakāpieni”, “Māmiņu ātrās reaģēšanas vienība”, kur padomu un atbalstu var meklēt nepilngadīga grūtniece vai māmiņa, kura nonākusi grūtībās.

Teorētiski pastāv valsts sociālais dienests, taču tā iespējas ir ļoti ierobežotas, ja runa ir par grūtniecēm un mazu bērnu māmiņām. Pagājušā gada valsts budžetā neatradās nauda valsts finansēta grūtnieču patvēruma centra atvēršanai, lai gan iniciatīva un aprēķini tāda veidošanai bija, normatīvie akti ir pilni neskaidrību. Tikai šogad likumdošanā tiek nostiprināta norma, kas liedz darba intervijas laikā sievietei uzdot jautājumus par grūtniecību, lai aizstāvētu topošās māmiņas tiesības. Normatīvie akti, piemēram, paredz, ka jaundzimušā bērna mātei, ja viņai nav iztikas līdzekļu un māju, ir tiesības tikt uzņemtai bērna aprūpes iestādē kopā ar bērnu uz laiku, kamēr viņa baro bērnu ar krūti. Bet tālāk?
Arī sievietēm, kuras bērnus dzemdējušas optimālā vecumā, valsts atbalsta politika liek just tās trūkumus – pašreizējais bērna kopšanas pabalsts apmērā, kas salīdzināms ar sievietes ienākumiem pirms bērna dzimšanas, tiek maksāts līdz bērna viena gada vecumam. Tajā pašā laikā pirmsskolas izglītības iestādēs bērnus uzņem lielākoties no divu gadu vecuma. Darba vieta, sievietei atrodoties bērna kopšanas atvaļinājumā, tiek saglabāta pusotru gadu.
Māmiņu vidējais vecums ir viens no valsts demogrāfijas politikas rādītājiem. Pašlaik, vismaz uz Eiropas fona, tas ļauj domāt, ka mūsu valstī ar bērnu dzimšanu viss kārtībā. Tas nekas, ja tikai paši zinām, kā ir patiesībā.

Liena Pilsētniece, “LV”

liena.pilsetniece@vestnesis.lv