Citu neveiksmes, pagriezieni, veiksmes – skola Latvijai

Turpinājums. Sākums – “LV”, 09.09.2005.

Grieķija: plašs kļūdu komplekss

Grieķija ES struktūrfondus izmantojusi slikti. Pēc reģionālās attīstības politikas ekspertes Ninetas Chaniotas domām, zemā fondu atdeve Grieķijā skaidrojama ar sekošanu novecojušai Keinsa teorijai, kurai atbilstoši investīcijas dod labumu neatkarīgi no tā, kādā nozarē un teritorijā tās ieguldītas. Atšķirībā no Īrijas, Grieķijā investīcijas prioritāri netika ieguldītas informācijas tehnoloģijas industrijā un citās modernās zinātņietilpīgās jomās. Tādējādi Grieķija nav kļuvusi konkurētspējīgāka, tā joprojām ir atpalikusi ES valsts.
Grieķijā ekonomikas attīstība ilgstoši nav bijusi teritoriāli līdzsvarota. Galvaspilsēta Atēnas attīstījās pārāk ātri, kamēr pārējā valsts teritorija tālu atpalika. Daudzus gadus reģionu ekonomiskā attīstība bija virzīta kā sektoru attīstība, neuzskatot reģionu par patstāvīgu kompleksu attīstības vienību, neizmantojot metodi “no lejas uz augšu” un neveicinot reģionālo konkurētspēju. Nepievērsa uzmanību informācijas tehnoloģiju attīstībai visos reģionos, tika ignorēta reģionu ilgtspējīga attīstība, bija atstāti novārtā vides aizsardzības jautājumi. Par spīti zināmai reģionālajai decentralizācijai deviņdesmitajos gados, Grieķija bija viscentralizētākā valsts no ES-15 dalībvalstīm. Pēdējos gados Grieķijā tiek īstenota jauna reģionālās attīstības stratēģija atbilstoši modernās Eiropas modelim. Tā paredz policentrisku un līdzsvarotu teritoriālo attīstību un reģionālo disproporciju samazināšanu. Nacionālās attīstības politika ir pārvirzīta tā, lai piesaistītu iespējami vairāk iekšējās un ārvalstu tiešās investīcijas.
Grieķijas pieredze liecina, ka valsts reģionu attīstībai vispiemērotākā ir jauktā reģionālās politikas metode, kas apvieno taisnīguma un efektivitātes principu. Reģionālās attīstības taisnīguma politika paredz investīciju līdzsvarotu ieguldīšanu, lai nodrošinātu katrā reģionā minimālo ekonomiskās un sociālās attīstības līmeni. Tā neparedz specifisku reģionālās konkurētspējas priekšrocību aktīvu veicināšanu. Pēdējo aizstāj efektivitātes politika, kura Grieķijā ES reģionālās politikas ietekmē kļūst arvien populārāka. Panākumiem bagātākie reģioni veiksmīgi kombinē taisnīguma un efektivitātes politiku un nodrošina ilgtspējīgu attīstību.

Portugāle: aizsprosts ūdenim un attīstībai

Portugāles aplamo reģionālo politiku labi atklāj Alentejas reģiona, viena no nabadzīgākajiem valstī, piemērs.
Pēc gandrīz 20 gadiem, kopš Alentejas reģions saņem ES investīcijas, tas joprojām ir nabadzīgs, tā ekonomiskie rādītāji ievērojami atpaliek no caurmēra rādītājiem ES. Reģionā palielinās veco ļaužu īpatsvars. Strādājošo profesionālā kvalifikācija ir zema. Komerciālais un rūpniecības sektori ir vāji attīstīti, tajos grūti saglabāt augsti kvalificētos profesionāļus. Lielas strukturālas problēmas ir inovāciju, pētniecības un tehnoloģijas jomā, kura joprojām ir zemā līmenī.
Vislielākās grūtības ir izraisījuši lielie projekti, it sevišķi lidosta un ES lielākais dambis.
Par spīti zemajam sociāli ekonomiskās attīstības līmenim, Alentejā ir lieliska infrastruktūra. Tas izskaidrojams ar to, ka reģiona stratēģiskās attīstības modelis līdz pat deviņdesmito gadu beigām bāzējās uz lielu infrastruktūras projektu īstenošanu ar apšaubāmu labumu iedzīvotājiem. Milzīgā Alentejas aizsprosta projektu nevar uzskatīt par ilgtspējīgu, tas rada lielus draudus apkārtējai videi un ekonomikai. Šis dārgais projekts ir klasisks piemērs, kā tiek īstenoti ES projekti bez skaidra redzējuma par to ieguvumiem. Visiem lieliem projektiem ir vāja izmaksu un ieguvumu attiecība. Taču galvenais trūkums – no tiem maz labuma reģionam un tā iedzīvotājiem. Izvirzītos projektus pieņēma šaurs politiķu loks centrālajā līmenī bez iedzīvotāju līdzdalības. Ir skaidrs, ka nākamajā nacionālās attīstības plāna periodā no 2007. līdz 2013.gadam ir jāierobežo virzība uz lieliem infrastruktūras attīstības projektiem un jāpiešķir prioritāte ieguldījumiem cilvēkresursos, jāsekmē inovācijas, uzņēmējdarbība un ilgtspējīga attīstība. Jāpalielina vietējo pašvaldību kapacitāte, lēmumu pieņemšanā jāiesaista iedzīvotāji.
Tas, ka reģions sācis grozīt tā attīstības modeli no lielās infrastruktūras perspektīvas uz ieguldījumiem cilvēkkapitālā, vieš cerības uz pārticīgāku nākotni.

Itālijā mācās no savām kļūdām

Itālija un Vācija veltī vislielāko vērību reģionālās attīstības politikai. Bet atšķirība ir šīs politikas rezultativitāte: Vācijā tā ir bijusi veiksmīga, Itālijā – līdz šim neveiksmīga. Kāpēc?
Itālijas prioritārā mērķa reģioni struktūrfondu līdzekļus 1989.–1993.gadu periodā apguva tikai par 79% un 1994.–1999.gadu periodā – tikai par 67%. Kā atzīmē Londonas ekonomisko un politisko zinātņu pētniece Simona Miliva, šajos abos periodos, izstrādājot reģionālās attīstības stratēģiju, tika lietota metode “no augšas uz leju”, nenotika konsultācijas ar reģioniem un privāto sektoru, programmu kontroli neefektīvi veica centrālā valdība, programmu novērtēšanā neizmantoja rezultatīvos rādītājus, reģionos nepietika personāla, bija vāja komunikācija starp dažādiem pārvaldes līmeņiem, kavējās projektu dokumentācijas izstrāde.

Nobeigums sekos

LU prof. Edvīns Vanags,
LU prof. Oļģerts Krastiņš,
LU doc. Inga Vilka