"Pasaulpolitiskā atbildība"

Eiropas Savienības paplašināšana ir svarīgākais ES gadsimta sākuma projekts. Principiālais deviņdesmito gadu sākumā pieņemtais lēmums par Viduseiropas un Austrumeiropas reformvalstu uzņemšanu pirmām kārtām bija politisks solis. Desmit gadu vēlāk Eiropai atkal ir vajadzīga drosme, lai šo projektu novestu līdz veiksmīgam nobeigumam.

Pārāk ilgi paplašināšanas process ir atradies Eiropas līguma konstruktoru darbnīcā. Šķiet, ka sabiedrība lielāku prioritāti piešķir runāšanai par Baltijas jūras siļķu lielumu, tērauda kvotām un piemaksām par aramzemi, kamēr galvenais mērķis, Eiropas kontinenta apvienošana, arvien vairāk pazūd no redzesloka. Taču iestāšanās sarunu nobeiguma fāzē atkal ir jāsaskata ES paplašināšanas vēsturiskās un pasaules politikas dimensijas. Tam ir nepieciešama gudra politiskā vadība kā ES, tā dalībvalstīs. Svarīgākie signāli tiek gaidīti tieši no Vācijas, kura jau no sākuma sevi pieteica kā ES paplašināšanas uz austrumiem "advokāti".

Vasarā sarunās par iestāšanos sākās izšķirošā fāze. Ar pirmā raunda kandidātvalstīm "Luksemburgas grupu" sarunās tagad ir atvērta 31 nodaļa (izņemot institucionālos jautājumus un sadaļu "dažādi") Līdz ar to uz galda tagad atrodas arī tādas jūtīgas tēmas kā lauksaimniecība, brīva pārvietošanās un apkārtējā vide un līdz ar tām grūtais jautājums par pārejas termiņiem un izņēmuma noteikumiem. Tāpēc ir pienācis laiks Eiropas Savienībai izstrādāt konkrētu iestāšanās koncepciju. Progresa ziņojumi, kurus Komisija iesniegs rudenī, dos iespēju nopietni novērtēt kandidātvalstu sagatavotību iestājai Savienībā. Tas pats attiecas arī uz pašu Eiropas Savienību: vēlākais ES galotņu sanāksmē decembrī Nicā ir jābūt skaidram, vai Starpvaldību konference, kas uz priekšu virzās gausi, spēs tikt galā ar sarežģīto darba kārtību. Savienība pati konkrētu datumu noteica galotņu sanāksmē Helsinkos 1999. gada beigās, proti, "2002. gada beigās tai ir jābūt gatavai jaunu dalībvalstu uzņemšanai".

Pārāk ilgi kandidātvalstīm netika dotas izredzes uz konkrētu iestāšanās termiņu. Strīdi par datumiem, par kuriem tiek runāts aizkulisēs un kuri regulāri tiek pārcelti uz vēlāku laiku, ir izrādījušies neproduktīvi. Tieši konkrēta scenārija trūkums ir devis impulsu spēlei ar maldinošiem skaitļiem, kas kandidātvalstīs izraisījusi vilšanos un cerību sabrukumu. Polijas prezidents Kvasņevskis pat runā par "egoisma slimību" šodienas ES. Protams, ka tas ir mazliet pārspīlēti, taču tas rāda, ka pastāv draudi zaudēt sarunu partneru savstarpējo ieinteresētību un uzticēšanos.

To, cik daudz jau ir zaudēts, rāda aptaujas ES un kandidātvalstīs. Eiropā visus uz pārdomām vajadzētu noskaņot tam, ka Polijā iestāšanās Savienībā piekritēju skaits šogad pirmo reizi ir nokrities zem 50%. Taču aptaujas rāda, ka arī šodienas 15 ES dalībvalstīs tikai trešā daļa pilsoņu domā, ka Savienības paplašināšana uz austrumiem, kas kādreiz tika apsveikta kā galīgā Eiropas apvienošana, ES pašreiz ir prioritāte. Tieši Vācijā, kas no tuvināšanās Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm gūst lielāku labumu nekā pārējās ES dalībvalstis, noskaņojums ir vissliktākais. Situācija ir paradoksāla: kaut arī vācu eksports uz Viduseiropu un Austrumeiropu plaukst un arvien vairāk atzinumu atspēko bailes no masveida ieceļošanas, 54% vāciešu domā, ka ES paplašināšana uz austrumiem "vājinās Eiropu".

Arī tāpēc Eiropas Savienībai ir jāsaņemas lēcienam, tiklīdz fakti ļaus iegūt skaidru ainu par paplašināšanas scenāriju. Pēc Starpvaldību konferences pabeigšanas 2000. gada decembrī formulai "tik pamatīgi, cik nepieciešams, un tik ātri, cik iespējams", ir jākļūst par konkrētu termiņu plānu. Arī tad, ja Nicā tiks pieņemts lēmums par nākamo Starpvaldību konferenci, tā ir skaidri jānodala no paplašināšanas procesa. Pēdējā fāzē ar paplašināšanu vilcināties nedrīkst.

Daudz kas runā par labu "lielajai iestāšanās" – līdz pat desmit kandidātvalstu uzņemšanai (izņemot Rumāniju un Bulgāriju) – vēlākais, līdz 2004. gada 1. oktobrim. Tas nozīmē, ka 2002. gada beigās ir jāparafē iestāšanās protokoli, lai būtu pietiekami daudz laika to ratificēšanas procesam. Rumānija un Bulgārija līdz tam laikam vairs nevarētu būt tālu no uzņemšanas NATO, tad 15 gadu pēc Eiropas revolūcijas visas Viduseiropas un Austrumeiropas valstis, izņemot Ukrainu, būtu vai nu ES vai NATO dalībnieces.

Lēmums par šo " Big – bang scenāriju" 2004. gadā var būt vienīgi politisks. Iestāšanās kritēriju noteikšana Kopenhāgenā deviņdesmito gadu sākumā bija svarīga palīdzība kandidātvalstīm, tāpat kā oficiālais solījums katru valsti novērtēt strikti pēc tās individuālajiem sasniegumiem. Tomēr visiem ir jābūt skaidram, ka ES acquis nav iespējams izpildīt simtprocentīgi. Nekad šodienas ES dalībvalstis nav izpildījušas visus ES līgumu punktus. Tikai pagājušajā gadā vien Eiropas tiesā tika ierosināti 160 procesi par līgumu pārkāpšanu; deviņi no tiem pret Vāciju. Taču tāpēc nekādā gadījumā uz spēles nav likts jautājums par līdzdalību ES.

Kas vēl runā par labu, lai notiktu iestāšanās lielā grupā 2004. gadā? Pamatideja par "stadiona modeli" bija tāda, kas katrai kandidātvalstij deva izredzes pašai noteikt sarunu tempu. Arī iespēja otrai kandidātvalstu grupai apsteigt pirmo bija saprātīga: to iespaidīgi apliecina Slovākijas, Latvijas un Lietuvas panākumi. Atklāto sacensību dēļ atstatums starp kandidātiem ir tā samazinājies, ka intervāls starp tiem, kas atrodas priekšgalā un atpalicējiem, izņemot Rumāniju un Bulgāriju, kļūst arvien mazāks. Lai arī cik saprātīgs pirmajā sarunu fāzē neliktos "regatas modelis", beigās kandidātiem finiša līnija ir jāšķērso reizē. Jo izkliedētāk viņi ieradīsies, jo biežāk vajadzēs pielāgot ES institūcijas, nemaz jau nerunājot par grūtībām, kādas radītu Šengenas vienošanās ārējās robežas noteikšana pa etapiem.

Kandidātvalstīm konkrēts datums nenozīmē ne garantijas, ne arī koncesijas attiecībā uz iestāšanās noteikumiem. Taču nobeiguma fāzē tas palīdzētu kāpināt reformu dinamiku šajās valstīs, paaugstināt paplašināšanās procesa prognozējamību un sarunās izdarīt spiedienu uz nepatīkamajām tēmām. ES vēsture rāda, ka termiņa izraisītais spiediens vienmēr ir palīdzējis.

Protams, ka nepieciešamo izmaksu analīze ir grūta. Taču sabiedriskajās debatēs Vācijā jau sen ir izveidojies nepareizs stāvoklis: kamēr atsevišķas grupas skaidri formulē bailes no konkrētiem trūkumiem, paplašināšanas atbalstītāji turas pie vispārējās vēsturiski morālās argumentācijas. Bundestāga uzdevums ir konkrēti un diferencēti nosaukt lielākās Eiropas izredzes un riskus. Un skaidrāk nekā pirms dažiem gadiem iezīmējas taustāmas priekšrocības, ko Viduseiropas un Austrumeiropas valstu tuvināšana jau šodien ir devusi Eiropai un Vācijai.

Galvenais ieguvums ir miera un stabilitātes transformācija. Cik bieži iepriekšējos gados nav teikts, ka Savienības dibināšanas tēvu motīvs miera un brīvības nodrošināšana pēc Otrā pasaules kara katastrofas ir novecojis. Taču asiņainie kari Balkānos liecina pretējo. Pretēji Dienvidaustrumeiropai, kā arī Krievijai un NVS šodienas kandidātvalstis veido stabilitātes un ekonomiskā uzplaukuma zonu. Šeit skaidrāk nekā citur ir redzams, ka ES paplašināšana uz austrumiem dos labumu abām pusēm. Vācijas tirdzniecība ar Austrumiem dod lielu ieguldījumu konjunktūras veicināšanā Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs. Taču noieta tirgi Austrumos no savas puses palīdz nodrošināt Vācijas ekonomisko attīstību un darba vietas. Vācijā 300.000 darba vietu ir atkarīgas tikai no tirdzniecības ar Poliju.

Ir aktīvi jāatspēko arī jautājumi par ES paplašināšanas iespējamajiem zaudējumiem. Tas galvenokārt attiecas uz Vācijā akūtajām bailēm no darbaspēka masveida ieceļošanas no kaimiņvalstīm austrumos. Gandrīz visi pēdējos gados izdarītie pētījumi atspēko šīs bailes. Saskaņā ar neseno Vācijas Ekonomikas pētniecības institūta vērtējumu pirmajos gados pēc ES paplašināšanas Vācijā gada laikā ieradīsies apmēram 200.000 cilvēku un apmēram 150.000 pārējā ES – ilgākā termiņā ar lejupslīdošu tendenci. Par spīti grūtībām mums ir jāpatur vērā, ka pie mums noteikti daudz vairāk cilvēku ieradīsies tad, ja mūsu kaimiņvalstīm netiks dota perspektīva drīzākā laikā iestāties ES.

Arī mūsu partneriem ES ir labāk jāizskaidro izredzes, kādas dos Viduseiropas un Austrumeiropas valstu uzņemšana: Francijas firmas kandidātvalstīs austrumos jau šodien iztirgo divas reizes vairāk preču nekā Ķīnā un ar augošu tendenci. Kaut arī atsevišķās dalībvalstīs pastiprinās bailes no ES paplašināšanas uz austrumiem, vairums pētījumu uzsver, ka gaidāmais paplašināšanas raunds ekonomiski būs ieguvums visām dalībvalstīm – kā vecajām, tā jaunajām. Zaudējumus būs iespējams ierobežot ar atsevišķiem reģioniem un noteiktiem sektoriem. Kā uzskata Wiener Institut fūr Internationale Wirtschaftsvergleich (WIIW), nākošā Savienības paplašināšanā būs tikai viena zaudētāju grupa: kandidātvalstis, kurām neizdosies iestāties pārskatāmā nākotnē. Arī tāpēc ES ir jādara viss, lai atpalicējas Rumānija un Bulgārija nenokavētu pievienošanos. Tām ir skaidri jāzina, ka tās "pieder pie Eiropas".

Visbeidzot — Eiropas sabiedrībai ir saasināti jāapzinās ES paplašināšanas globālās dimensijas. ES jau tagad ir lielākais iekšējais tirgus pasaulē. Līdz ar nākošo paplašināšanos tas aptvers 500 miljonu cilvēku un tā daļa pasaules tirdzniecībā augs. Citādi Vācijas Rūpnieku apvienība (BDI) ES paplašināšanu nebūtu nosaukusi par "galveno visa Eiropas kontinenta nākotnes projektu".

"Frankfurter Allgemeine Zeitung"

— 2000.09.20.

Dr. Frīdberts Pflīgers,

Bundestāga Eiropas komisijas

priekšsēdētājs,

KDS valdes loceklis

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS