1991.gada 30.aprīļa sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Endziņa kungs, varbūt mēs nokārtosim jautājumu par iedzīvotāju ienākuma nodokli?

A.Endziņš: Var likt uz balsošanu, bet tas nav manas komisijas materiāls.

Priekšsēdētājs: Es vairs neatceros, kurš bija tribīnē – Černaja kungs vai jūs?

R.Černajs: Par iedzīvotāju ienākuma nodokli priekšlikumi komisijā ir iesniegti, tāpēc Ekonomikas komisijas priekšlikums ir balsot otrajā lasījumā galīgi ar šīm izmaiņām.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 112. Balsojam par grozījumiem Latvijas Republikas likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9. un 21.pantā. Rezultāts: 87. Likums pieņemts.

Vai ir vajadzība apspriest lēmumu? Iebildumu nav? Lēmuma teksts visiem ir izsniegts. Balsojam par lēmumu par šī likuma stāšanos spēkā. Rezultāts: 85. Lēmums ir pieņemts.

Tagad mēs varam pāriet pie jautājuma, kas bija atlikts uz pulksten trijiem, pie lēmuma par agrārās reformas nodrošinājumu.

Vēl lēmums par Latvijas Republikas Ministru padomes Valsts īpašuma konversijas departamenta direktora kandidatūru. Ziņo acīmredzot Godmaņa kungs.

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Atļaujiet nolasīt Latvijas Republikas Ministru padomes lēmumu par Valsts īpašuma konversijas departamenta izveidošanu.

“Pamatojoties uz Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991.gada 13.marta lēmumu par Latvijas Republikas valsts īpašuma konversijas institūcijas izveidošanu un konversijas pamatprincipu izstrādāšanu, Latvijas Republikas Ministru padome nolemj, pirmkārt, izveidot Latvijas Republikas Ministru padomes sastāvā uz esošo valdības struktūrvienību štatu bāzes Valsts īpašuma konversijas departamentu; otrkārt, ieteikt izskatīšanai un apstiprināšanai Latvijas Republikas Augstākajā padomē Valsts īpašuma konversijas departamenta direktora amatā Ulda Ziemeļa kandidatūru.” Trešais, ceturtais un piektais jautājums ir spēkā, ja attiecīgais kandidāts tiktu Augstākajā padomē apstiprināts par konversijas departamenta direktoru.

Es lūgtu uzskatīt šo lēmumu arī kā manu ieteikumu apstiprināt Uldi Ziemeli konversijas departamenta direktora amatā. Man būtu lūgums, lai Uldis Ziemelis arī uzstātos un atbildētu uz visiem jūsu uzdotajiem jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ziemeļa kungs, nāciet tribīnē! Cienījamie deputāti, kā mēs vienosimies par procedūru, vai mēs noklausīsimies nelielu Ziemeļa kunga ziņojumu vai pāriesim tūlīt pie jautājumiem? Noklausīsimies. Cik minūtes mēs atvēlēsim, 10 vai 15?

U.Ziemelis: Ar 10 minūtēm pietiktu.

Priekšsēdētājs: 10 minūtes, pēc tam jautājumi.

U.Ziemelis, MP Valsts īpašuma konversijas departamenta direktora amata kandidāts: Augsti godājamais priekšsēdētāj, cienījamās deputātes un godātie deputāti! Mana kandidatūra gan manā klātbūtnē, gan bez manis ir apspriesta vairākās komisijās un frakcijās. Domāju, ka nekļūdos un ka lielum lielā daļa klātesošo, neatkarīgi no tā, ko es šeit teikšu, jau ir savu lēmumu pieņēmuši un balsos par mani, pret mani vai atturēsies. Vienīgi es gribētu vēlreiz atgādināt visiem labi zināmo patiesību, ka tie, kas atturēsies, arī balsos, protams, pret mani.

Es gribētu šeit dalīties dažās praktiskās domās, kuras būs jārisina vai nu jums visiem, vai daļai no jums, neatkarīgi no tā, kas būs šā departamenta direktors.

Pirmais jautājums, par ko acīmredzot šķēpi nebūs jālauž, ir tas, ka departamenta funkcijas varēs iedalīt divos lielos blokos. Pirmais bloks ir tiesiskais jeb metodoloģiskais. Šis departaments centīsies izstrādāt attiecīgos lēmumu projektus, un jūs būsit tie, kas par šiem projektiem balsos un kas tos pieņems, iepriekš koriģējot.

Otrs bloks būs valsts īpašuma konversijas organizatoriskā nodrošināšana un realizācija, pieņemto likumu un lēmumu realizācija. Uzskatu, ka būtu lietderīgi departamentam ar Augstāko padomi saglabāt atgriezeniskās saites. Pirmā saite būtu šo lēmumu un likumprojektu izstrādāšana un koriģēšana līdz pirmajam lasījumam, kurā šis departaments aktīvi piedalās. Otrā saite ir kontroles saite, kur Augstākā padome kontrolē, kā departaments pilda pieņemtos likumus un lēmumus.

Man ir lūgums. Pirmām kārtām tas attiecas acīmredzot uz Kehra kungu un Biezā kungu. Es lūgtu viņus vienoties par to, vai departamentam būs ar Augstāko padomi jāstrādā caur vienu no šīm komisijām vai caur abām komisijām. Ja caur abām komisijām, tad es uzskatu, ka ar Kehra kunga vadīto komisiju mēs varētu strādāt ar likumu projektiem un lēmumu projektiem, bet Biezā kunga vadītā komisija pilda vairāk tādas kā kontroles vai uzraudzības funkcijas. Var arī abas funkcijas apvienot vienā komisijā, tas ir jums jāizspriež.

Otrs jautājums, kuru es gribētu šeit apgaismot, ir mazā privatizācija. Apmeklējot Poliju un Čehoslovākiju, visi eksperti, kas tur bija aizsūtīti, viennozīmīgi nāca pie slēdziena, ka jāsāk tieši ar šo mazo privatizāciju. Šeit varētu būt tāds mehānisms, ka vispirms ar Ministru padomes Municipālā departamenta palīdzību daļa valsts īpašuma tiek nodota vietējām pašvaldībām. Ja tur rodas kādi strīdi, tad pirmā instance ir Valsts īpašuma konversijas departaments, kas izskata. Tālāk šis īpašums ir pakļauts konversijai, tas ir, pārveidošanai citās īpašuma formās, ieskaitot arī privāto īpašumu. Protams, ja ir runa par izpārdošanu. Šeit ir naudas problēma. Ja būs jautājumi, es varēšu uz tiem atbildēt un izteikt savas domas par šo rubļa problēmu un tās mīkstināšanu šodien, kamēr pašiem nav savas valūtas.

Trešais jautājums– pašvaldības privatizācijas komisijas. Es uzskatu, ka būtu lietderīgi katrā rajonā izveidot vienu vai divas privatizācijas komisijas. Pirmā nodarbotos par pilsētu īpašumu, otrā – ar lauksaimniecību. Tām būtu pilnas tiesības rīkoties ar pašvaldību īpašumu un organizēt konversiju. Varētu rīkot izsoles–izpārdošanas, veidot uz šo īpašumu bāzes sabiedrības ar ierobežotu atbildību vai izmantot citas uzņēmējdarbības formas, kad īpašums vairs nepiederētu pašvaldībai pilnīgi. Uzskatu, ka komisiju sastāvu noteikti vajadzētu saskaņot ar konversijas departamentu, lai būtu zināma kontrole, pareizāk sakot, koordinēšana.

Otra komisija būtu valsts īpašuma privatizācijas komisija, kur privatizācijas un konversijas departaments katrā konkrētajā gadījumā nozīmētu komisiju konkrētajam īpašumam. Šīs komisijas uzdevums vispirms būtu novērtēt uzņēmumu. Tas ir viens no smagākajiem jautājumiem tā sauktajā lielajā privatizācijā, ja mēs ejam uz akciju sabiedrībām,– pareizi noteikt vērtību. Ņemt vērā tikai bilances vērtību, protams, nav pieņemami. Man galvā ir metode, kā to varētu darīt. Domāju, ka mums nav pieņemami arī uz katru šo uzņēmumu aicināt speciālistus no ārzemēm, lai viņi novērtētu. Poļi to pamēģināja. Viņi uz dažādu nozaru pieciem uzņēmumiem uzaicināja speciālistu grupas no Anglijas, bet šīs grupas pieprasīja samaksāt no 2 līdz 10 procentiem šo uzņēmumu vērtības. Poļi atteicās.

Domāju, ka mums ejams cits ceļš. Mums jāapmāca savi cilvēki šajā lielās privatizācijas novērtēšanā ar ārzemnieku speciālistu piedalīšanos, bet pagaidām varētu jautājumu risināt pēc tā sauktās grāmatvedības metodes, par kuru, ja ir jautājumi, es varu atbildēt precīzāk.

Viens no ļoti nopietniem un sarežģītiem jautājumiem, pie kura es atļaušos pakavēties ilgāk, proti, atlikušo runas daļu, cik man ir atlicis, ir– ko šodien darīt ar Savienības pakļautības uzņēmumiem? Liela daļa no tiem faktiski pēc tā sauktā Rižkova lēmuma jau ir pārveidojušies par akciju sabiedrībām. Ko darīt ar tām? Pārstāvji tagad nāk un lūdz atļauju, lai viņus reģistrē Latvijas Uzņēmumu reģistrā.

Man ir ļoti labi zināms Latvijas Republikas Augstākās padomes 3.decembra lēmums par to, ka šis “Rižkova lēmums” Latvijas Republikā nav spēkā, un, ja būšu šā departamenta direktors, esmu gatavs šo norādi pildīt. Augstākās padomes lēmumi un likumi man būs svēti, un es tos ievērošu.

Bet kādas problēmas? Tātad, ja mēs šīs akciju sabiedrības nereģistrējam, skaidrs, ka tās reģistrēsies citur– vai nu karaspēka daļā, vai Maskavā, vai abās vietās. Tad ir paredzams, ka liela daļa no šeit nereģistrētajiem uzņēmumiem nemaksās nodokļus Latvijas budžetā pēc Latvijas likumiem. Tā ir problēma. Ja mēs reģistrējam un pieņemam viens pret vienu to, kas tur ir ierakstīts, ļoti slidens paliek jautājums par īpašuma attiecībām. Mēs it kā legalizējam, dodam piekrišanu par to, ka tomēr tie 49 procenti ir Savienības īpašums. Droši vien arī tam nevar piekrist.

Tāpēc man ir priekšlikums. Es esmu saņēmis uzdevumu no Kalniņa kunga. Kad viņš atgriezīsies, komisijā apspriedīsim manu priekšlikumu, proti, noteikt pagaidu reģistrāciju šiem uzņēmumiem līdz šo īpašuma attiecību izlemšanai starpvaldību līgumā starp PSRS un Latvijas Republiku. Turklāt reģistrējot ievērot šādus noteikumus. Pirmkārt, mēs reģistrējam, atzīmējot, ka tie ir pagaidu noteikumi līdz PSRS un Latvijas Republikas starpvaldību līgumu noslēgšanai īpašuma attiecību jomā. Otrkārt, mēs reģistrējam pagaidu statūtus, kuros nav fiksētas īpašuma tiesības, tātad īpašuma tiesības paliek atklātas. Taču šeit tas ne ar vienu vārdu netiek minēts. Treškārt, līdz pagaidu reģistrācijai Latvijas Uzņēmumu reģistrā katra uzņēmuma īpašumu novērtēšanu izdara komisija, kuru nodibinājusi Latvijas Republikas Ministru padomes Valsts īpašuma konversijas departamenta apstiprināta komisija. Protams, komisijas priekšsēdētājs nav šā uzņēmuma darbinieks.

Paldies par uzmanību, esmu gatavs atbildēt uz jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Pirmajam jautāšanai vārds deputātam Kidem.

E.Kide: Godātais Ziemeļa kungs! Man ir šāds jautājums. Parlaments, izstrādājot konversijas principus, diezgan strikti nodalīja rūpniecisko konversiju un šajos principos neietvēra lauksaimniecisko konversiju, kas veidojas atbilstoši likuma “Par lauksaimniecības privatizāciju” īpatnībām. Arī mūsu šodienas lēmuma projektā, kur ir uzskaitīti visi likumdošanas akti, kurus jūsu departaments līdz 1.jūlijam pieņems, es neredzu nekā no lauksaimnieciskajiem dokumentiem. Mani interesē, vai jūsu departaments par lauksaimniecisko daļu arī zinās, vai būs kāds apakšdepartaments, kas ar to nodarbosies.

U.Ziemelis: Jūsu minētajos principos ir rakstīts, ka konversijā jāņem vērā nozaru īpatnības. Es uzskatu un esmu pārliecināts, ka lauksaimniecība ir pati pirmā nozare, kur šīs īpatnības jāņem vērā. Uzskatu, ka privatizācijas un konversijas departamentam ar lauksaimniecību ir jānodarbojas, nedrīkstētu būt tādas nozares, kuras paliek ārpusē. Šā departamenta uzdevums galvenokārt ir nodarboties ar publicēto lauksaimniecības privatizācijas likumprojektu, tālāk to izstrādājot.

E.Kide: Tad man ir otrs jautājums, kas izriet no iepriekš teiktā. Jūs tikko teicāt, ka arī rajonos būs speciālas konversijas komisijas, kuras kompleksi nodarbosies ar šiem jautājumiem. Pašreiz ar zemes privatizāciju un zemes reformu nodarbojas viena komisija, bet otra komisija saskaņā ar likumprojektu par lauksaimniecības privatizāciju risina jautājumus par īpašumu, kas ir uz šīs zemes. Turklāt Lauksaimniecības ministrija ar savu rīkojumu ir apstiprinājusi trešo komisiju, kurā ietilpst departaments. Kā jūs domājat, vai tā komisija, kas būs veidota rajonā, koordinēs šīs trīs saistītās komisijas? Kāds mehānisms te ir paredzēts?

U.Ziemelis: Ja man būs uzticēts vadīt šo departamentu, tad es viennozīmīgi iesniegšu priekšlikumu Ministru padomē un, ja būs nepieciešams, arī Augstākajā padomē par to, ka rajonos ir vajadzīgas divas komisijas: viena– zemes komisija, otra– kas nodarbotos ar visu to, kas ir uz zemes. Tāda ir mana pārliecība. Jo mums būs vairāk komisiju, jo atšķirīgāka pieeja būs šo jautājumu risināšanai, atkal būs neapmierinātība. Tāpat svarīgs ir cilvēku un speciālistu jautājums.

E.Kide: Vai lauksaimnieciskā nacionālā bagātība, kā te atzīmēts lēmumā, tiks inventarizēta atsevišķi un vai vispār tiks inventarizēta, jo pašlaik tā tiek sadalīta pajās un var tikt izdalīta, kamēr līdz 1.jūlijam jūsu likumdošanas akti pilnveidosies?

U.Ziemelis: Kides kungs, par kādu lēmumu jūs runājat? Par principiem?

E.Kide: Jā.

U.Ziemelis: Jautājumā par principiem vēl ir jāstrādā. Es nevaru viennozīmīgi atbildēt.

E.Kide: Vai inventarizācijas akti lauksaimniecībā būs par nacionālo bagātību lauksaimniecībā?

U.Ziemelis: Tiem ir noteikti jābūt. Par visu nacionālo īpašumu ir jābūt inventarizācijai.

E.Kide: Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Gavrilovam.

M.Gavrilovs: */Man ir jautājums un precizējums par lēmumu. Paredzēti normatīvie likumdošanas akti, tajā skaitā arī tādi, kas nosaka valsts uzņēmumu pārveidošanu par statūtsabiedrībām. Vai tas nozīmē šo vārdu šaurā nozīmē, vai tomēr paredzama pārtapšana par akciju sabiedrībām vai par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību?/

U.Ziemelis: */Jautājums saprotams. Runa ir par to, ka likumprojektā par valsts uzņēmumu pārveidošanu par akciju sabiedrībām un jau pieņemtajā likumā par sabiedrību ar ierobežotu atbildību veidošanu uz valsts īpašuma bāzes jābūt speciāliem norādījumiem. Mums jāformulē, kādai īpatnībai jābūt, iekļaujot šo valsts īpašumu statūtsabiedrībās./

M.Gavrilovs: */Vai šeit domāti dažādi likumprojekti? Šajā rindā?/

U.Ziemelis: */Nē, es domāju, ka par to likumā par valsts īpašuma konversiju jābūt ne vairāk par divām rindkopām. To vajag ļoti īsi formulēt./

M.Gavrilovs: */Paldies./

Priekšsēdētājs: Vārds Edmundam Krastiņam.

E.Krastiņš: Tirdzniecības un pakalpojumu komisijā jau vairākkārt ir griezušies asociācijas “Sadzīves pakalpojumi” pārstāvji, atklājot visai bēdīgo, lai neteiktu vairāk, stāvokli šajā nozarē un uzņēmumos. Būtībā vienīgais, ko mēs viņiem varējām atbildēt, bija padoms gatavoties privatizācijai. Bet šodien, saņemot šo lēmuma projektu, mēs redzam, ka paredzēts aktus izstrādāt līdz 1.jūlijam. Līdz šo aktu pieņemšanai tiek noteikts moratorijs valsts īpašuma konversijai. Pēc 1.jūlija, līdz kuram vajag iesniegt šos likumdošanas aktus, vēl var paiet, zinot mūsu pieredzi, mēneši divi trīs, kamēr akti tiks pieņemti. Kā jūs varētu paskaidrot, kā varētu notikt šī privatizācija? Ja lieta attīstīsies tādos tempos, tad man bail, ka šeit vairs nebūs ko privatizēt.

U.Ziemelis: Lai paātrinātu procesu, vajag šo pirmās nepieciešamības paketi saīsināt. Tātad mēs atstājam varbūt lēmumu par valsts īpašuma konversiju, atstājam likumu par mazo uzņēmumu privatizāciju, kurā arī tirdzniecība, bez šaubām, būs iekšā, atstājam likumu vai lēmumu par valsts un pašvaldību īpašumu privatizācijas komisijām. Vajag apmēram mēnesi, kamēr to iestrādā. Ir izstrādāts un iesniegts izskatīšanai valdībā Ministru padomes lēmuma projekts “Par mazo tirdzniecības objektu privatizāciju”. Tāds lēmuma projekts ir sagatavots, bet valdībā vēl nav izskatīts un koriģēts. Tas prasīs nedēļas divas.

E.Krastiņš: Bet vai jums neliekas, ka šajos apstākļos laiks mūs tā spiež, ka varētu varbūt nedaudz atkāpties no šīs klasiskās shēmas, kad kāds departaments vai ministrija sagatavo lēmuma projektus, kurus izskata valdības sēdē, kas parasti ļoti aizkavējas, pēc tam projektu saņem šeit komisijās, arī tās strādā, to attiecīgi sagatavojot plenārsēdei? Lai to lietu paātrinātu, varbūt varētu sākotnējā stadijā sākt strādāt šeit komisijā? Varbūt komisija atsevišķos gadījumos, formāli to neakceptējot, projektu tieši var iesniegt plenārsēdē, tādā veidā paātrinot visu procesu?

U.Ziemelis: Krastiņa kungs, ja deputāti un valdība tādu uzticību departamentam izrādīs, es esmu tikai par to, ka vajadzētu strādāt operatīvi un pa tiešo, kā saka.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Zeile!

V.Zeile: Praksē ir gadījumi, kad eksperimenta veidā ar valdības vai citu institūciju amatpersonu atļaujām jau ir notikusi privatizācija. Vai jūs varētu raksturot, kas tie par gadījumiem, kāds ir jūsu vērtējums šim eksperimentam un kā veicas šiem privatizētajiem objektiem?

U.Ziemelis: Es varbūt neesmu pilnīgi kompetents šajā lietā, jo es tādas atļaujas līdz šim nebiju tiesīgs dot. Ja būtu devis, neviens nebūtu tās ņēmis par pilnu, ņemot vērā manu pašreizējo amatu.

Ja mēs runājam par tā saukto lielo konversiju, par akciju sabiedrību veidošanu, man ir zināms, ka ir dota tāda atļauja akciju sabiedrības “Alfa” reģistrācijai. Es neredzu nekādu starpību starp to, kas toreiz bija un tagad ir attiecībā pret Latviju, runājot par šā uzņēmuma darbiniekiem. Viņi varbūt saņems kaut kādas dividendes. Viņiem varbūt būs kaut kāda apziņa, ka viņiem kaut kas vairāk tur pieder, bet Latvijai starpības nav nekādas. Protams, pozitīvs ir tas, ko jau es teicu sākumā, runājot par Savienības uzņēmumiem, ka šī “Alfa” nav aizgājusi projām no mūsu nodokļu maksātājiem. Tā ir pavērsusies arī pret pārējiem likumiem.

Kas attiecas uz mazo privatizāciju, šeit visplašākā sfēra ir mūsu zemnieku saimniecības. Jūs zināt, kādas te ir problēmas. Tomēr es uzskatu, ka tā ir progresīva lieta un tā attīstās. Runāt kaut kur citur vēl ir pāragri, jo, cik es zinu, neviena frizētava, ne pirts, ne tamlīdzīgi objekti nav privatizēti.

Ja mēs runājam par kooperatīviem un uzskatām to par privāto sektoru, tur arī ir zināmi visi plusi un mīnusi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ščipcov!

O.Ščipcovs: */Godātais Ziemeļa kungs! Kāda ir jūsu koncepcija par dzīvojamā fonda privatizāciju? Vai šis fonds tiks nodots par noteiktu samaksu vai daļēji maksās tie, kam ir dzīvojamā platība? Ko jūs varat teikt šajā sakarā?/

U.Ziemelis: */Man ir šāda koncepcija. Es redzu, ka valsts dzīvojamā fonda privatizācija ir tieši tā joma, kur lietojams tas princips, kuru jūs esat pieņēmuši, ka daļu valsts īpašuma var privatizēt ar sertifikātu palīdzību, tas ir, bez maksas atdodot valsts vērtības. Vēl sīkāk: mēs ierosinām, jūs nobalsojat, tas ir, kopīgi nosakām optimālo platību katram pieaugušajam cilvēkam. Tad nosakām, cik labiekārtotā dzīvoklī tāda platība maksā. Vidēji, protams. Tad par tādu summu izdodam sertifikātu grāmatiņu. Ne vienu papīrīti, bet grāmatiņu, jo tajā būs jāatzīmē atsevišķas daļas. Optimālā variantā tās saņems Latvijas Republikas pilsoņi, bet, ja pilsonības jautājums nebūs izlemts, tad pastāvīgie iedzīvotāji, ievērojot uzturēšanās laiku,– kaut kādam cenzam jābūt.

Tālāk. Ja mēs apvienosim šos sertifikātus un izrādīsies, ka dzīvokļa vērtību nevar apmaksāt ar tiem, tad pārējā daļa būs jāpērk, taču jāizpērk ne uzreiz, bet noteiktā laikā, varbūt pat desmitgadēs. Ja paliks lieki sertifikāti, tad iespējami divi varianti, pirmais: tos pārvērst obligācijās, tas ir, valsts apņemas jums naudu atdot. Otrais variants– iespēja ar saviem sertifikātiem ieiet “lielajā privatizācijā”, tas ir, akciju sabiedrībā. Par jautājumu būs jābalso. Es, protams, balsotu par pirmo variantu, par obligācijām./

O.Ščipcovs: */Pateicos. Esmu apmierināts./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Zeltkalne!

B.Zeltkalne: Mans jautājums arī saistīts ar namīpašumu privatizāciju. Es domāju, ka praktiski visa tālākā dzīvokļu politikas likumdošana ir saistīta tieši ar namīpašumiem un privatizāciju. Mums ļoti grūti strādāt pie jaunās dzīvokļu koncepcijas, nezinot, kā virzīsies šī privatizācija, kāda daļa tiks privatizēta un ar kādiem noteikumiem, un tā tālāk.

Tas, ko jūs tikko atbildējāt, vairāk vai mazāk ir tehnisks jautājums, bet mani interesē divas būtiskas lietas. Kad varētu tikt reāli īstenota namīpašumu privatizācija?

Otrs jautājums. Kas ar to nodarbosies, vai jūsu departaments, vai tas tiks atdots pašvaldību komisijām. Kādas ir jūsu domas, vai šī nam­īpašumu privatizācija būtu jāveic divās daļās, vispirms privatizējot mazos namīpašumus mazpilsētās, nosakot varbūt platības? Vai būtu vajadzīga visu lielo pilsētas centra sešstāvu namu privatizācija vienlaikus?

U.Ziemelis: Es sapratu jūsu jautājumu. Atbilde varētu būt tāda, kādu ielikām šajā lēmuma projektā “Par valsts īpašumu konversiju”. Mēs šeit izziņojam denacionalizācijas termiņu vai pieteikšanās termiņu uz denacionalizējamo īpašumu. Tas varētu būt viens gads. Tātad mēs vai nu ar 1.jūniju, vai kādu citu termiņu nosakām, lai bijušie namu īpašnieki vai viņu likumīgie mantinieki, kam ir vēlēšanās saņemt šo īpašumu atpakaļ, protams, tādā stāvoklī, kā tas ir, un uzņemties visu atbildību, var to darīt. Kompensēt laikam mēs nevarēsim diemžēl neko. Lūdzu, piesakieties gada laikā! Kamēr šis termiņš nav pagājis, protams, mēs šos namīpašumus aiztikt nevaram. Mēs nevaram tos privatizēt.

Kas attiecas uz tiem namiem, kuri celti pēc kara, tad šeit šīs manas piedāvātās sertifikātu idejas var tikt īstenotas ātrāk. Par to ir jādomā.

Neesmu gatavs pateikt, ka varbūt vajadzētu vispirms mazos un pēc tam lielos. Varbūt vajadzētu, varbūt tas būtu vieglāk, bet katrā ziņā esmu pārliecināts, ka šo namīpašumu konkrētā denacionalizācija noteikti jāveic pašvaldībām. Konversijas departamentam ir 30 cilvēku un, kā saka, lai Dievs dod viņus nokomplektēt tuvākajā laikā. Denacionalizācija noteikti ir pašvaldību jautājums.

B.Zeltkalne: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Berklav!

E.Berklavs: Es saprotu, ka viens no galvenajiem departamenta uzdevumiem ir nodrošināt, lai mūsu nacionālās bagātības nenonāktu to cilvēku, cilvēku grupu, organizāciju vai kaut kādu ekonomisko apvienību rokās, kas neatbalsta Latviju kā neatkarīgu republiku, kā arī ārpus Padomju Savienības. Līdz šim es dzirdēju jūsu paskaidrojumos tikai vienu tādu ierobežojumu, proti, Latvijā nodzīvoto laiku. Jūs teicāt, ka šis laiks varētu būt 10 gadi, varbūt mazāk vai vairāk. Bet es gribētu dzirdēt, kā mēs tomēr to varam nodrošināt tādā veidā, jo arī 10 un 20 gadus nodzīvojušais var atrast bagātus onkuļus ārpus Latvijas, kuri negrib Latviju kā atsevišķu valsti. Kā mēs to izdarīsim?

U.Ziemelis: Berklava kungs, atbilde ir viennozīmīga. Darām kā Polijā un Čehoslovākijā. Tur pilnā apmērā uz valsts īpašuma konversiju ir tiesības šo valstu pilsoņiem. Lūdzu, cienījamie deputāti, pieņemiet likumu par pilsonību! Tad deklarēsim tiesības pilsoņiem. Es saprotu, ka pilsonim viens no noteikumiem būs, lai viņš atzīst Latvijas Republikas neatkarību, tā viņam ir jāatzīst. Citādi nevar būt par pilsoni. Tā es saprotu.

Kas attiecas uz cenzu, uz stāžu, tas ir starpvariants, kas pieņemams tikai tajā gadījumā, ja pilsonības jautājumu nevar atrisināt gada vai pusgada laikā.

Bagāts onkulis var rasties. Viņš radīsies. Man ir zināmi gadījumi, kad šodien cilvēks iekārtots strādāt veikalā par krāvēju. Viņam ir pateikts: tiklīdz tiks izziņota mazo veikalu izpārdošana Latvijas Republikā, tad, lūdzu, būs nauda, lai šis cilvēks šo veikalu nopirktu. Vai tā būs izsole vai kas cits, bet “īstie” saimnieki jau ir radušies. No tā diemžēl mēs pasargāti neesam. Tāda ir reālā situācija, Berklava kungs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ivanov!

I.Ivanovs: */Jūs teicāt, ka esat bijis pret to, ka Savienības uzņēmumi kļūtu par Latvijas, nevis Savienības īpašumu. Es gribētu precizēt. Savienības uzņēmumi ir uzcelti par centralizēto fondu līdzekļiem. Savienības uzņēmumos strādā līdz 90 procentiem migrantu, pamatiedzīvotāju– procenti desmit. Kāds šeit var būt īpašums? Es saprotu, zeme– Latvijas īpašums, bet materiāli?/

U.Ziemelis: */Es jautājumu sapratu. Mana atbilde šāda. Esmu kategoriski pret to, ka visos Savienības pakļautības uzņēmumos novilktu svītru– 49 procenti mūsu, no Savienības puses, 51 procents jūsu– darba kolektīvu. Esmu kategoriski pret to. Būdams jauns speciālists, es strādāju tautsaimniecības padomē un ļoti labi atceros, kā 1965.gadā ar vienu parakstu vairums uzņēmumu tika nodoti Savienības pakļautībā. Līdz tam tie visi bija tautsaimniecības padomes pakļautībā, bija Latvijas īpašums. Tāpēc esmu pārliecināts, ka šis jautājums par katru uzņēmumu individuāli jārisina starpvaldību sarunās. Es domāju, ka visi pašreizējie Savienības uzņēmumi, kas bez ierunām tādi ir... Teiksim, VEF. Ļoti sen tas ir Savienības, bet, ja paskatāmies, kādu peļņu tas deva Savienības budžetam un cik saņēma atpakaļ, arī valūtu, pārliecināmies, ka tas nav Savienības īpašums. Varbūt kaut kur ir daļa republikas, daļa– Savienības. Varbūt ir kāds objekts, kur tiešām ir tikai Savienības.../

I.Ivanovs: */Es jūs nesapratu./

U.Ziemelis: */Galvenais, ko es gribētu pasvītrot, ir tas, ka pašlaik nevajag fiksēt īpašumu. Nekādu dokumentu! Esmu pret to, lai tagad, līdz sarunām, mēs fiksētu, ka mums pieder 49 procenti. Mēs atzīstam, ka tas Savienības īpašums.../

I.Ivanovs: */Paldies. Es saprotu, ka ar katru rūpnīcu jāizskaidrojas./

U.Ziemelis: */Jā, līdz lēmumam tajā līmenī./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Plotniek!

A.Plotnieks: Man divi nelieli jautājumi. Man, godīgi sakot, izraisīja ļoti lielas šaubas, ka kritērijs tai vai citai sadalīšanai varētu būt Latvijā nodzīvoto gadu skaits. Tas ir dīvains kritērijs, jo, dzīvojot kaut kur, neko neviens nerada. Ja jūs būtu teicis, ka pēc nostrādāto gadu skaita, es balsotu ar abām rokām. Mēs visu laiku šādi šo konstrukciju formulējām.

U.Ziemelis: Plotnieka kungs! Atvainojos par neprecizitāti. Pilnīgi piekrītu. Var arī būt citi varianti, piemēram, tikai Latvijas pilsoņiem. Varam pieņemt Lietuvas koncepciju, ka tomēr ir nodzīvotie gadi Lietuvā. Bet tas nav tāds jautājums, lai lauztu šķēpus. Es piekrītu jūsu domai par nostrādātajiem gadiem.

A.Plotnieks: Vēl viens jautājums. Nupat man bija iespēja piedalīties samērā ilgstošās sarunās par budžetu un vispār par ekonomisko politiku, kurā bija Vācijas Federatīvās Republikas, ASV un citu zemju pārstāvji. Vācijas Federatīvās Republikas pārstāvji brīdināja mūs, ka ar privatizāciju jādarbojas ārkārtīgi uzmanīgi, un minēja īpašu savu nostāju, ka viņi Austrumvācijā šim privatizācijas kompleksam esot uzlikuši par pienākumu to ne vien realizēt, bet pirms tam veikt sanāciju un tikai pēc tam privatizēt, kad attiecīgā rūpnīca vai attiecīgā firma ir kārtībā. Vai jūs arī par to domājat?

U.Ziemelis: Es to paredzu attiecībā uz tā saukto lielo privatizāciju. Uz tā saukto mazo privatizāciju, es domāju, ka to nevajadzētu. Varētu laist izsolē. Uzmanīgi jāiet. Ir daudz problēmu. To jau apstiprina deputātu lielā uzmanība, kura šim departamentam tiek veltīta.

Man nav zināma (varbūt ir, es nezinu, esmu varbūt garām palaidis) neviena Latvijas Republikas ministrija, kuras nolikumu paredzēts izskatīt. Tas jau departamenta direktoram nāktu par labu, viņam būtu spēcīga aizmugure un vieglāk strādāt.

Priekšsēdētājs: Paldies, Ziemeļa kungs. Jautājumu vairs nav. Endeles kungs vēl grib uzdot jautājumu? Lūdzu.

J.Endele: Es gribētu atgriezties pie sertifikācijas. Tātad jūs esat par to, ka mirušiem sertifikāti netiek rēķināti?

U.Ziemelis: Es uzskatu, ka ir jāsertificē, jādod sertifikāti tiem, kas ir dzīvi. Ja mēs dosim tiem, kas ir miruši, tas papildus sarežģīs visu situāciju. Vēl vajadzēs uzskaitīt, kas ir miris, kā to pierādīt, un tā tālāk. Es redzu tikai papildu sarežģījumus. Es domāju, ka arī dzīvajiem varam noteikt dažādus kritērijus, lai šo procesu novirzītu Augstākajai padomei vēlamā gultnē.

J.Endele: Tātad sarežģītības dēļ jūs piekrītat atteikties no tā, ka praktiski latviešu tautas saražotā daļa tiek samazināta? Neaizmirsīsim, ka tajā laikā Latvijā bija 65 procenti latviešu. Ja rēķinām, ka vidēji statistiskais cilvēka mūžs ir apmēram 70 gadu, un, ja izvirzām nosacījumu par vismaz 10 nostrādātiem gadiem, tātad 45 gadi ir pagājuši pēc kara. 35 gadi ir pusmūžs, puse statistiskā mūža. Tie, kas miruši, pamatā ir latvieši, vismaz 60 līdz 70 procentu. Tātad šo daļu mēs attiecinām uz dzīvajiem. Dzīvo ir apmēram 50 pret 50. Mēs apzināti samazinām latviešu tautas daļu šajā sertifikātā.

U.Ziemelis: Es jautājumu saprotu. Es katrā jautājumā un katrā priekšlikumā, sevišķi, ja to izsaka deputāts, cenšos saskatīt racionālu kodolu. Rēķināju, parīt mēs sertifikāciju neizdarīsim, tas ātrākais var būt pēc gada, varbūt mazlietiņ agrāk. Es būtu ļoti priecīgs saņemt rakstveidā šo koncepciju, tad mēs to varētu izskatīt un analizēt. Cilvēki ir miruši, latvieši miruši Sibīrijā, ir nošauti šeit pēc kara, ir ārzemēs miruši. Kā mēs viņus visus sadabūsim! Ir jābūt dokumentiem, ar lieciniekiem diez vai pietiek. Es esmu ar mieru skatīt konkrētu koncepciju rakstiskā veidā. Pagaidām man šis jautājums liekas ļoti problemātisks.

J.Endele: Es nedomāju tos mirušos, kas ir Krievijā miruši vai kaut kur ārzemēs. Runa ir par tiem, kas dzīvoja Latvijā.

U.Ziemelis: Es atvainojos, Latvijā mums būs klāt ar pretenzijām. Pēc kara izveda cilvēku, viņš vilcienā nomira, braucot uz Sibīriju. Kādas tiesības viņu izslēgt ārā, salīdzinot ar to, kas tepat ir miris? Tas nav pieņemams.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Aleksejeva kungs!

A.Aleksejevs: */Versija par mirušo mantu ir ļoti interesanta, bet es gribētu pievērst jūsu uzmanību attieksmei pret šo jautājumu. Acīmredzot rodas nepieciešamība ņemt vērā mirušos līdz kādam noteiktam gadam vai pēc kāda noteikta gada./

Priekšsēdētājs: Aleksejeva kungs, lūdzu, uzdodiet jautājumu!

A.Aleksejevs: Es tāpat kā Endele, man vajag, lai mani saprastu.
*/Kā jūs zināt, 1914.gadā no Latvijas aizbrauca vairāk nekā 640 tūkstoši cilvēku, kas pameta šeit savu mantu. Es domāju, ka viņu īpašuma tiesības vajadzētu atjaunot un atgriezt mantiniekiem. Bet man jautājums attiecībā uz tiem, kas šeit kara laikā nošauti. Viņi nedrīkst.../

U.Ziemelis: */Es jautājumu sapratu, cienījamo deputāt Aleksejev! Lai ieskaitītu laika periodu pēc kara. Tā es sapratu. Bet, kamēr es jūsu koncepciju neesmu redzējis rakstiski, man ir grūti formulēt savu attieksmi pret to./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

J.Drobots: */Sakiet, lūdzu, cienījamo kandidāt! Privatizācijas laikā iespējamas dažādas ļaunprātības. Man liekas, ka visvairāk to var būt, novērtējot privatizējamo objektu vērtību. Kā jūsu departaments plāno kontrolēt šīs darbības, un kādas būs privatizējamo objektu galvenās vērtēšanas metodes?/

U.Ziemelis: */Jā, jautājums ir ļoti nopietns, tāpēc arī atbilde būs diezgan plaša.

Ļaunprātības iespējamas. Kā jūs atceraties, apvienotās Vācijas valsts īpašuma konversijas ministru reketieri nogalināja viņa dzīvoklī. Uzdotais jautājums ir par ļaunprātībām, īpašumus vērtējot. Ja ir runa par mazo privatizāciju, tad šeit viennozīmīgi lietosim metodi, kas sevi attaisnoja Čehoslovākijā,– izsoli. Nolikumā rakstīts: “Ja pirmatnējā cena nav pārsniegta par tik un tik procentiem, izsole uzskatāma par nenotikušu.” Čehoslovākijas piemērs rāda, ka pirmatnējā cena tiek pārsniegta divas trīs reizes, ja nauda nav jāiemaksā uzreiz. Esmu pārliecināts, ka pie pašreizējās rubļa nestabilitātes mums katram cilvēkam, kas pērk valsts īpašumu gan lielajā, gan mazajā privatizācijā, jānosaka maksimums, cik naudas mēs ņemam vienā reizē. Pārējo– izpirkuma ceļā, tas ir, katru gadu iemaksājot noteiktu summu. Tas var turpināties desmit un vairāk gadu, kamēr mēs neaiziesim līdz, es ceru, stabilākai valūtai.

Par vērtēšanu lielajā konversijā. Tehnoloģija ir tāda. Ar atbilstošās ministrijas palīdzību mēs atrodam komisijas priekšsēdētāju, ar viņa palīdzību veidojam komisiju, ko apstiprina Ministru padome. Šodien tādas komisijas vēl nav, taču tā būs, tāpat kā cilvēki, kas tajā strādās un saņems atalgojumu no privatizācijas fonda, tas ir, no tiem līdzekļiem, kas ienāks no valsts īpašuma pārdošanas. Šie cilvēki būs atbildīgi, turklāt ne tikai morāli, ja tiešām atklāsies kādi pārkāpumi. Protams, zināmu atbildību nesīs arī tie, kas komisiju būs apstiprinājuši, Valsts īpašuma konversijas departaments./

Priekšsēdētājs: Savus apsvērumus par konversijas departamenta direktora kandidatūru vēlas izteikt deputāts Biezais, Kehris un Bērzs. Vārds deputātam Biezajam.

J.Biezais: Cienītais priekšsēdētāj! Cienītie klātesošie! Ziņojums par tiešo jautājumu man būs maksimāli īss, bet es izteikšu dažas piezīmes par lēmuma projektu.

Nacionālā īpašuma aizsardzības un konversijas komisija izskatīja Ulda Ziemeļa kandidatūru Valsts īpašumu konversijas departamenta direktora amatam. Komisijas lēmums ir pozitīvs: no 12 komisijas locekļiem septiņi bija par, divi– pret, trīs nepiedalījās.

Tālāk par lēmuma projektu. Šeit ir minēts, ka tas sagatavots abās komisijās. Šis apgalvojums nav precīzs, faktiski Nacionālā īpašuma aizsardzības un konversijas komisija šādā kontekstā būtu jāņem ārā. Protams, lēmumu pieņem bez tā, tā ka tas ir informācijai.

Mēs skatījām šo lēmuma projektu, tas ir, ne gluži šo. Šis projekts ir radies šodien. Skatījām to, ko bija iesniegusi valdība. Mūsu komisijas domas principā bija tādas, ka par Valsts īpašuma konversijas departamenta direktoru vajag iecelt Uldi Ziemeli.

Tālāk 2.punktā noteikt, ka Valsts īpašuma konversijas departamenta direktors ir ministrs. Mēs toreiz gan formulējām citādi, proti, ka ir valdības loceklis. Tā sākumā bija projektā. Tiesa, jautājumu par ministru mēs skatījām un atcerējāmies retrospektīvi, ka konversijas departaments varēja būt ministrija. Tādas vai citādas domas deputātu grupās, tai skaitā Ekonomikas komisijā, bija arī agrāk. Mēs palikām pie vecā formulējuma aiz apsvēruma, ka vienkārši nevarējām pateikt, vai ministrijas radīšana neradīs papildu sarežģījumus, kas aizņems laiku un aizkavēs visu šo procesu. Tā arī es ziņoju Ekonomikas komisijā attiecīgi pēc kādas stundas, jo šo komisiju sēdes notika viena pēc otras. Paralēla sēde nenotika. Taču Ekonomikas komisijā Kehra kungs nosliecās uz to, ka arī direktors ir valdības loceklis un ka šāds formulējums ir “slidens” un prasās iet uz priekšu un paredzēt, ka ministriju tā vai tā reorganizēs un tad pie vienas reorganizācijas varētu veidot Valsts īpašuma konversijas departamenta vietā attiecīgo ministriju. Līdz ar to šāds lēmuma formulējums. Es tur piedalījos, neprotestēju, bet tieši komisijas viedoklis tas nav. Mēs vienkārši nepaspējām laika trūkuma dēļ vairāk precizēt.

Vēl bija domas, kas nav gluži būtiskas, ka daļu no šiem projektiem, kas minēti 4.punktā, vajadzētu paātrināt. Konkrēti mūsu komisijas loceklis Ēlerta kungs tam bija iniciators un pieprasīja, ka mazo uzņēmumu privatizācijas un pašvaldību īpašumu privatizācijas komisijām termiņš varētu būt ne vēlāk par 1.jūniju.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kehrim.

O.Kehris: Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi deputāti un klātesošie! Es gribētu ziņot Ziemeļa kunga kandidatūras izskatīšanas rezultātus Ekonomikas komisijas sēdē. Šajā sēdē noklausījāmies Ziemeļa kungu, uzdodot viņam jautājumus. Visi, kuri piedalījās komisijas sēdē, vienbalsīgi atbalstīja premjerministra iesniegto kandidatūru. Mēs aicinām jūs arī šo kandidatūru atbalstīt.

Galvenokārt tika uzsvērtas gan Ziemeļa kunga lietišķās īpašības, gan viņa spēja strādāt ar cilvēkiem, ko pierādījis tas, ka praktiski viņa vadībā ekonomisko reformu departamenta dzīlēs ar viņa organizatorisko un arī intelektuālo darbu tapuši gandrīz 20 likumprojekti, kuri tādā vai citādā pakāpē ir vai nu pieņemti, vai atrodas izskatīšanā. Tematiski tie skar ekonomisko reformu. Tāpat tika atzīmēta viņa sabiedriski politiskā darbība.

Tajā pašā laikā komisijas sēdē mums bija zināmas bažas, ka Ekonomikas ministrijā nebūtu tādējādi vairs šā Ekonomisko reformu departamenta līdzšinējās vadības, bet ka noteikti darbs, kurš ir darīts līdz šim, būtu jāveic arī turpmāk. Tāpat komisijas sēdē izskanēja novēlējumi, lai Ziemeļa kungs, strādājot šajā departamentā, tiešām varētu ar stingru mugurkaulu gan strādāt pie šiem likumiem, gan pēc tam šos likumus realizēt, nepaļaujoties varbūt vienā vai otrā gadījumā uz aparāta spēlēm.

Praktiski ar to es arī varētu beigt šo ziņojuma daļu, jo, manuprāt, pašlaik mēs apspriežam šā Ministru padomes iesniegtā lēmuma 2.punktu, kur ir noteikta konkrēta kandidatūra. Bet šie lēmumi, protams, ir stipri saistīti, tādēļ es arī atlikušo minūšu gaitā pakomentēšu, kādēļ mēs esam praktiski Nacionālā īpašuma aizsardzības komisijā sagatavojuši 679.dokumentu, kurš būtībā ir pārstrādāts 675.dokuments, ko iesniegusi Ministru padome. Mēs to tikai nedaudz pārstrādājām.

Nolikumu šodien neapspriežam, jo valdības projektā pirmais ir īpašuma konversijas nolikums. Šis nolikums jums ir izdalīts, ar to ir iespējams iepazīties. Augstākā padome ir pieprasījusi šā dokumenta izskatīšanu. Taču valsts īpašuma konversijas komisija vēl gribētu apkopot priekšlikumus un strādāt pie tā, tādēļ mēs uzskatām, ka pašlaik nav lietderīgi to šeit izskatīt un šis punkts būtu noņemams.

Nākamie punkti saistās ar jautājumu par departamenta direktoru vai ministru. Mēs konceptuāli atzīstam, ka te jābūt gan ministram, gan ministrijai, bet, lai pašlaik varbūt šeit neradītu liekas problēmas, mūsu projekta 1.punktā paredzēts iecelt Valsts īpašuma konversijas departamenta direktoru, bet 2.punktā valdība liek priekšā noteikt, ka Valsts īpašuma konversijas departamenta direktors ir ministrs. Ja nepieciešams, šeit var papildināt, ka viņš ir valdības loceklis, bet mēs uzskatām, ka tas ir automātiski, jo mūsu pašreizējā likumā ir teikts, ka valdības locekļi ir minis­tri. Vismaz tādu skaidrojumu deva Ministru padomes juristi.

3.punktā mēs paredzam, ka vienlaikus ar tiem priekšlikumiem, kurus Augstākā padome ir iesniegusi Ministru padomes priekšsēdētājam Ivaram Godmanim, proti, par Ministru padomes sastāva un struktūras pilnveidošanu, šajā kontekstā tad arī tiktu izskatīts jautājums par Valsts īpašuma konversijas ministrijas izveidošanu, jo droši vien šeit ir grūti atraut visas šīs funkcijas. Šo jautājumu varētu atlikt uz to brīdi, acīmredzot pēc 4.maija, kad mums šie priekšlikumi būs sagatavoti.

Jau 4.punktā mēs nedaudz mainām redakciju, jo Ministru padomes uzskaitītajiem likumiem un lēmuma projektiem ir izsmeļošs raksturs, bet mēs uzskatām, ka pašlaik šeit nav jābūt noslēgtam sarakstam. Mēs liekam priekšā formulēt tā, it kā šim īpašuma konversijas departamentam būtu jāizstrādā likumdošanas un normatīvie akti, kas reglamentētu valsts īpašuma konversiju. Tai skaitā mēs paredzam to, ko ir likusi priekšā valdība. Bet es vēršu jūsu uzmanību uz to, ka šeit papildus ir vēl viens likumdošanas akts, ko mēs uzskatām par ļoti svarīgu, proti, par valsts īpašuma fondu. Vismaz tāds ir mūsu priekšlikums, ka nepieciešams likumprojekts par valsts īpašuma fondu, jo pašreizējā situācijā mums nav valsts īpašuma subjekta un mēs uzskatām, ka jautājums, kas tad ir īpašnieks gan pilnīgam valsts īpašumam, gan tur, kur valstij ir daļējs īpašums, ir viens no būtiskākajiem. Mēs uzskatām, ka ministrijas, kurām jāveic šīs valsts funkcijas, proti, nozaru ministrijas, diez vai varētu pildīt šīs funkcijas. Attiecīgi, kad šis lēmuma projekts tiks apspriests, es ceru, ka Ministru padome ļoti īsi par to ziņos un mēs tad gribam saņemt atbildi, kas precīzi tiek saprasts ar vārdu “moratorijs”. Tas bija paredzēts Ministru padomes lēmuma projekta 5.punktā un automātiski ir iekļauts arī mūsējā, proti, Ministru padome liek priekšā noteikt moratoriju valsts īpašuma konversijai. Acīmredzot līdz likumdošanas akta pieņemšanai. Ko tomēr viņi saprot ar moratoriju?

Priekšsēdētājs: Endziņa kungs, te pašlaik ir apspriešana. Kehra kungam jautājums.

A.Endziņš: Man ir šinī sakarībā jautājums. Cienījamais Kehra kungs pieskārās lēmuma projektam; es tagad nesaprotu, vai lēmumu atsevišķi mēs vēl apspriedīsim?

O.Kehris: Es domāju, ka būtu labi apspriest atsevišķi.

Priekšsēdētājs: Jūsu ierosinājums ir apspriest atsevišķi. Man arī tikko radās jautājums. Mums ir atsevišķi jāizskata Ziemeļa kunga iecelšana un jāpieņem lēmums.

Vārds deputātam Bērzam.

A.Bērzs: Augstais nams! Es nenāku šajā tribīnē, lai jūs aģitētu par vai pret izvirzīto kandidatūru, bet es nāku, lai attaisnotos un saviem kolēģiem paskaidrotu to, kāpēc es balsošu pret šo kandidatūru.

Man nav nekādu iebildumu principā pret Ziemeļa kungu kā cilvēku, viņš ir visādi simpātisks. Nekādā gadījumā neapšaubu viņa kompetenci tajos jautājumos, kuri viņam nākotnē būs jārisina, kaut gan tajā pašā laikā vakar frakcijas sēdē es nopratu, ka viņš kā Ekonomikas ministrijas līdzšinējais noteiktā sektora vadītājs ir atbildīgs tomēr arī par to, ka Ekonomikas ministrija konversijas sagatavošanas darbu ir vilcinājusi. Bet ne tas mani interesē šinī gadījumā.

Lieta ir tā, ka ar šo lēmumu šā departamenta direktors kļūst par valdības locekli. Šajā sakarā es gribu izteikt savu attieksmi pret valdību. Pirms gada, kad mēs komplektējām valdību pēc Godmaņa kunga priekšlikuma, labi saprotot, cik grūti bija risināt tajā laikā kadru jautājumus, mēs piekritām, ka valdības lielākā daļa tika sakomplektēta no iepriekšējās komunistiskās valdības sastāva, ieskaitot šajā valdībā arī bijušo kompartijas sekretāru, un joprojām savās sirdīs nesām cerību, ka premjers ar laiku pamazām savu valdību pārveidos tautfrontiskā virzienā. Taču mēs redzam, ka gads ir pagājis un valdības evolūcija notikusi tieši pretējā virzienā. Šodien mēs varam konstatēt, ka esam ieguvuši neokomunistisku simbiozes valdību, kura mūs ar Padomju Savienību sasien vēl ciešāk kopā, nevis ved uz neatkarību. Tāpēc es paziņoju, ka no šā brīža neuzticos šai valdībai un neuzticos Godmaņa kungam, kamēr būs šis valdības sastāvs. Ar to es neaicinu valdību uz demisiju, bet griežos pie Godmaņa kunga, lai viņš virzītu savas valdības tālāko evolūciju, lai tā pārvērstos par koalīcijas valdību, lai valdībā šajā koalīcijā ieietu arī Tautas fronte. Tāda ir mana vēlēšanās. Tāpēc es nebalsošu ne par vienu izmaiņu šajā valdībā, kas nebūs virzīta šajā virzienā.

Priekšsēdētājs: Acīmredzot ir pienācis laiks izšķirties par šā lēmuma 1.punktu, jo tikai pēc tam varēs lemt par pārējiem punktiem. Acīmredzot mums tūlīt ir jābalso. Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 123. Tā kā šis jautājums būtībā saistās gandrīz vai ar ministra kandidatūru, kas ir būtiskākais visā lēmuma projektā, tad par jānobalso vairāk nekā pusei balsojošo, bet ne mazāk par 67. Tas būtībā iznāk krietni vairāk par pusi no pašreiz zālē esošajiem.

Balsojam par Ulda Ziemeļa iecelšanu par Valsts īpašuma konversijas departamenta direktoru. Rezultāts: 83. Tātad šajā jautājumā lēmums ir pieņemts. Mēs Uldi Ziemeli varam apsveikt kā Valsts īpašuma konversijas departamenta direktoru. (Aplausi.)

Tagad lūdzu Kehra kungu nākt tribīnē. Pa punktiem pieņemsim pašu lēmumu. Mums jāpāriet pie 2.punkta.

O.Kehris: Kolēģi, to, ko es teikšu, neesmu saskaņojis ne ar Biezā kungu, ne ar valdību. Varbūt mēs varam šodien pieņemt lēmumu, kuru jau esam pieņēmuši, un visus pārējos jautājumus, kas ir šajā sakarībā, proti, par ministru, izskatīt tad, kad izskatīsim nolikumu, par ko mums ziņos Ziemeļa kungs. Tad mēs varētu labāk sagatavot pārējos jautājumus. Es pieļauju, ka tie šeit nav pietiekami ne saskaņoti, ne izstrādāti. Tāds ir mans priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Debatēs pieteikušies divi deputāti: Biezais un Gavrilovs. Bet, ja atbildīgā komisija ierosina pašu lēmumu un visus tālākos punktus pieņemt pēc tam, tad man acīmredzot ir jāpiekrīt. Nav iebildumu deputātiem? Lūdzu jautājumus.

E.Kide: Šeit lēmumā ierakstīts, ka nolikumu izstrādās līdz 1.jūlijam. Ja tas tiks ņemts vērā, tad jau mēs nezin kad tiksim pie pārējā lēmumdokumenta!

O.Kehris: Arī 2. vai 3.maijs ir līdz 1.jūlijam. Es zinu, ka šis nolikums ir gatavs, un es tiešām ceru, ka tas tūlīt tiks stādīts priekšā. Šeit ir ieinteresēts Ziemeļa kungs, viņš citādi nevar strādāt. Varbūt viņš varētu premjera klātbūtnē apliecināt, un mums nebūtu jāpieņem speciāls lēmums.

Priekšsēdētājs: Vai vēl ir kādi jautājumi vai arī ierosinājumi par turpmāko darba gaitu? Vai deputāti piekrīt, ka mēs atbalstām Ekonomikas komisijas ierosinājumu un visus pārējos jautājumus izskatām kādā no nākamajām plenārsēdēm? Mēs varam pāriet atkal pie jautājuma par policiju.

Lūdzu, deputāt Jundzi un Indrikova kungs! Mēs izšķīrāmies par 12.panta 3.apakšpunktu.

Nākamais apakšpunkts.

T.Jundzis: Varētu teikt, ka nākamais ir 10.punkts. Varbūt kādam ir kaut kas ātrāk sakāms? Ja nav, tad es runāšu par 10.apakšpunktu. Te ir daži tehniski, bet būtiski labojumi. Latviešu variantā ir ļoti vienkārši– jāizsvītro trešajā rindiņā 10.punkta vidū vārds “vai” un ceturtajā rindiņā pirms vārdiem “nav cita” jāieliek vārdiņš “un”.

Tālāk man ir komisijas priekšlikumi tikai par 15.punktu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

T.Jundzis: Ņemot vērā republikas ģenerālprokurora Skrastiņa priekšlikumus, mēs ierosinām 15.punktu papildināt ar diviem vārdiem: “izkļūšanu no tiem”. Tas skanētu: “uz laiku ierobežot vai pārtraukt transporta vai gājēju kustību pa ielām vai ceļiem, kā arī personu iekļūšanu atsevišķās vietās vai objektos un izkļūšanu no tiem”. Tālāk kā tekstā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, tālāk.

T.Jundzis: Tālāk man jāziņo, ka 16.apakšpunktā, ņemot vērā ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa ierosinājumu, rindkopa ir papildināta ar dažiem vāriem– “sakarā ar to slēpjas”. Līdz ar to visa rindkopa skanētu šādi: “Jebkurā diennakts laikā iekļūt dzīvojamās un citās personām vai organizācijām piederošās telpās, vajadzības gadījumā pielietojot fizisko spēku, un zemes gabalu teritorijās, izņemot tās, kurām ir eksteritoriālais un speciālā režīma statuss, lai pārtrauktu noziegumu, vajātu personas, kuras izdarījušas noziegumu un sakarā ar to slēpjas.” Tas ir papildinājums. Tālāk kā tekstā. Es domāju, ka šis papildinājums nav tik būtisks, bet ir iebildumi no deputāta Šapovālova kunga puses. Viņš ierosina, ka šeit vajadzētu runāt tikai par personu vajāšanu par smagu noziegumu izdarīšanu. Mēs tomēr uzskatām, ka šī vajāšana, īpaši vajāšanas brīdī, nekādā veidā nebūtu ierobežojama ar smagiem, mazāk smagiem vai kādiem citiem darījumiem.

Es gribu pievērst deputātu uzmanību tam, ka pēc ļoti vētrainām diskusijām apspriešanas gaitā mums komisijā liekas, ka šajā punktā tagad tiek samazinātas šīs policistu tiesības līdz minimumam. Kaut gan arī te deputāti var iebilst. Bet, ja jūs paskatieties, kādā variantā bija iepriekšējā redakcija, tad tālāk mēs esam apsteiguši savā policista pilnvaru ierobežojuma ziņā visas mūsu kaimiņu republikas un arī tās, kuras pieņem un izstrādā tagad likumu par miliciju. Varbūt, ka jūs vēl ko ieteiksit samazināt, es nezinu?

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Šapovālovam.

P.Šapovālovs: */Es piekrītu mūsu komisijas priekšsēdētājam, ka šis punkts ir ļoti sarežģīts, ļoti smags, prasa precizējumus un slīpēšanu. Lūk, ieklausieties: “vai slēpjas no izmeklēšanas orgāniem”. Tas nozīmē, ka policijas darbinieki, lietojot fizisku spēku, drīkst uzlauzt jebkuras durvis. Vai viņi kādu izseko vai neizseko, vai vienkārši grib redzēt personu, kas slēpjas no izmeklēšanas orgāniem? Ko šodien mēs saprotam ar izmeklēšanas orgāniem? Ja kāds ir izdarījis administratīvu tiesību pārkāpumu, viņš taču neies uz izmeklēšanas orgāniem, tātad slēpsies. Tas nozīmē, ka policijas darbiniekiem ir tiesības uzlauzt jebkuras durvis un ieiet telpā. Šeit vajag precizēt.

Otrais ne mazsvarīgais jautājums ir par to zaudējumu atlīdzināšanu, ko nelikumīgi radījis policijas darbinieks. Kas par to atbildēs?

Trešais moments. Vai ievērojāt, cienījamie kolēģi, ka te nekas nav teikts par deputātu neaizskaramību, tas ir, par mums. Iedomājieties, ka kļūdas dēļ policijas darbinieks nāks pie jums un pieprasīs atvērt durvis. Neklausoties jūsu iebildumus, durvis uzlauž un ienāk. Vienkārši, nesakot neko. Es piekrītu tam, ka vajāšanas gadījumos policijas darbinieki var lietot fizisku spēku, taču tikai tajos gadījumos, kad jau ir tiesas spriedums un prokurora sankcija. Pēc notikuma paiet zināms laiks, un tikai tad sākas izmeklēšana. Pantā nekas nav teikts par to cilvēku atbildību, kas izvairās no izmeklēšanas. Liecinieks, kas kaut ko ir redzējis vai varbūt arī neko nav redzējis, saistīts ar šo pantu. Varbūt, ja liecinieks ļoti svarīgs, jāgriežas pie prokurora, kas tad izlems jautājumu par liecinieku. Es uzskatu, ka šis pants jāpārstrādā./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Endziņ!

A.Endziņš: Es gribētu atbalstīt deputāta Šapovālova priekšlikumu, ka tik tiešām šis punkts ir jāpārstrādā. Gribētu informēt deputātus, ka arī Konstitūcijas projektā mēs esam ierakstījuši, ka personas dzīvoklis ir neaizskarams un nevienam nav tiesību ieiet dzīvoklī bez tajā dzīvojošā atļaujas vai izdarīt kratīšanu bez tiesas lēmuma vai prokurora sankcijas, izņemot gadījumus, kad persona aizturama nozieguma vietā vai apdraudēta citu personu dzīvība. Tā ir norma, kas nāk no starptautiski atzītām konvencijām, kurām mēs arī pievienojamies. Tātad šī norma būtu jāprecizē.

Priekšsēdētājs: Acīmredzot vidusceļš varētu būt tas, ka mēs šo punktu atstājam uz trešo lasījumu pārstrādāšanai. Redakcijas gaitā tas būtiski nemainīsies, acīmredzot kļūs tikai vairāk vai mazāk liberāls. Indrikova kungs arī piekrīt?

Z.Indrikovs: Principiāli jāpiekrīt, ka var izstrādāt nopietnāk. Šie apsvērumi ir ņemami vērā. Uzreiz grūti dot atbildi.

Priekšsēdētājs: Strādājam tālāk.

Z.Indrikovs: Te tikai nevajag runāt par administratīvajām iestādēm, kā deputāts Šapovālovs teica. Izziņas iestāde parādās tikai kriminālprocesā.

T.Jundzis: Jā, tā ir. Labi.

Priekšsēdētājs: Tad mēs to atstājam līdz trešajam lasījumam.

T.Jundzis: Tālāk 18.pantā deputāts Šapovālovs ir ierosinājis uzskaitīt tās personas, kuru transporta līdzekļus nevar apturēt, lai izdarītu apskati, to skaitā iekļaujot PSRS tautas deputātu mašīnas. Mēs uzskatījām, ka jautājumi jārisina starpvalstu līgumu ceļā. Ja PSRS deputātus mēs pielīdzināsim diplomātiskajiem pārstāvjiem, tad, protams, uz viņiem šādas tiesības arī attieksies. Amerikas kongresmeņi droši vien varētu tikt uzskatīti kā diplomātiskie pārstāvji.

Citiem vārdiem sakot, mēs ierosinām atstāt pašreizējā redakcijā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, tālāk.

T.Jundzis: Deputāta Ābiķa ierosinājums ir šīs tiesības, kuras 19.punktā minētas, iekļaut robežapsardzības muitas darbinieku kompetencē. Mēs tomēr nevaram tam piekrist, jo, piemēram, lidmašīnu, kas dodas no Rīgas uz Liepāju vai Daugavpili, pirmkārt, nepārbauda ne muita, ne robežsargi. Otrkārt, mums robežsargu vispār nav.

Treškārt, pat ja viņi būtu, robežsargiem ir citas funkcijas. Viņi raugās, lai netiktu izdarīti robežpārkāpumi, muita raugās, lai nebūtu kontrabandas un lai tiktu ievēroti muitas likumi. Bet policists ir tas, kurš skatās, lai netiktu pārvadātas vielas, kuras, piemēram, varētu lidmašīnā uzsprāgt vai kā citādi nodarīt kaitējumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Endziņ!

A.Endziņš: Es ļoti atvainojos, es nepaspēju noreaģēt par iepriekšējo punktu.

Priekšsēdētājs: Par 18.punktu?

A.Endziņš: Jā, par 18.punktu. Kā ir domāts, ka policijas darbinieks var apturēt transporta līdzekļus un izdarīt to apskati pēc policijas iestādes priekšnieka norādījuma? Vai katrā gadījumā vajadzēs norādījumus rakstveidā? Varbūt tas notiks mutiski, kā tas ir saprotams šeit,– “pēc policijas iestādes priekšnieka norādījuma”?

T.Jundzis: Jā, rakstiski vai mutiski, vai pa rāciju– katrā gadījumā jābūt ir policijas priekšnieka norādījumam. Ja jūs izlasīsiet līdz galam, tad redzēsiet, ka te ir runa tikai par gadījumiem, kad nepieciešams aizturēt personas, kas izdarījušas noziegumus vai izbēgušas no apcietinājuma. Tātad runa ir par kaut kādas teritorijas ielenkšanu, kurā var parādīties noziedznieks, kas izbēdzis no kolonijas. Bet tālāk 20.pantā, par ko es gribu tūlīt ziņot, ir runa par vispārējiem gadījumiem.

A.Endziņš: Šinī gadījumā man tomēr nav skaidrs. Ja mēs šeit ierakstām iekšā– “pēc policijas iestādes priekšnieka norādījuma”, tad praktiski šeit vajadzētu tā, ka šis policijas darbinieks, kas mani aptur, uzrāda man rakstveida norādījumu un tad var pārbaudīt, kas par personām ir mašīnā, vai te nav kādi no tiem izbēgušajiem noziedzniekiem. Vai šinī gadījumā tā būtu operatīva rīcība? Ja viņš man pateiks, ka ir šāds norādījums vai nav, tam nav nekāda juridiska seguma. Man liekas, ka tas vienkārši ir lieki šinī gadījumā un ka tas arī varētu būt apvienots.

T.Jundzis: Tālākajos punktos šajā likumā mēs iestrādājam arī tādu normu: ja policijas darbiniekam ir pietiekams pamats domāt, ka tad viņš var izdarīt tādas un tādas darbības. Ja, protams, pilsonis, pret kuru šīs darbības būs vērstas, uzskatīs, ka šim policijas darbiniekam nav bijis pietiekams pamats tā uzskatīt, tad viņš griezīsies tiesā. Tiesa tad izšķirs to, vai ir bijis policistam pietiekams pamats vai nav. Kas attiecas uz šo punktu, tad tiesa vai arī augstākstāvošais priekšnieks paskatīsies, vai policists ir ievērojis likuma prasības, vai ir bijis mutisks, rakstisks vai jebkuras citas formas norādījums. Tas nenozīmē, ka policista pienākums ir katram pilsonim uzrādīt rakstiskā veidā šo norādījumu. Ja pilsonim radīsies šaubas, viņš varēs pārsūdzēt šā policista darbību likumā noteiktajā kārtībā.

Priekšsēdētājs: Endziņa kungs, pieliksim pagaidām punktu pie 19.apakšpunkta un turpināsim pēc starpbrīža pulksten 17.03.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Pabeigsim 12.pantu un tad vienosimies par procedūru. Piecos mums bija paredzēta valdības informācija.

T.Jundzis: Turpinām izskatīt 12.panta 20.apakšpunktu. Šeit es vienkārši gribu pievērst uzmanību tam, ka apturēt transporta līdzekli un izdarīt tā apskati, kā te teikts, var tikai tad, ja ir pamats domāt, ka tā vadītājs pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus vai likumu. Es negribu, lai jūs paskrietu garām šim punktam. Gribu brīdināt, ka tā faktiski ir zināma revolūcija vispār šai sistēmā, jo līdz šim ir bijusi tāda kārtība, ka policijas vai milicijas darbinieks, kuram vai nu ir, vai nav ko darīt, stāv uz ielas stūra un aptur aiz gara laika jebkuru garāmbraucošu mašīnu. Viss ir likuma ietvaros.

Šeit mēs rakstām, ka aptur tikai tādā gadījumā, ja ir pamats domāt, ka ir izdarīts pārkāpums. Turklāt, ja būs sūdzība no šā pilsoņa, tad tiesā šim policistam vēl ilgi un dikti būs jāpierāda, kāds ir bijis tas pamats, kāpēc viņš ir apturējis mašīnu.

Es teikšu atklāti, ka šāda nostādne, kāda tagad atspoguļota projektā, atšķiras no pirmās redakcijas, pirmā lasījuma un rada arī ļoti nopietnus pārmetumus no milicijas darbinieku puses un pirmām kārtām no Valsts autoinspekcijas darbinieku puses, kuri min desmitiem piemēru, ka šādas apturēšanas rezultātā ir izdevies aizturēt vienu otru noziedznieku un atklāt vienu otru noziegumu. Es gan cenšos vienmēr tad viņiem iebilst. Es saku: “Ja mēs uz ielas te centrā apturēsim vienu pēc otra garāmgājējus, sāksim pārbaudīt dokumentus un salīdzināt tajos minētos datus, tad droši vien mēs arī atradīsim ne mazums pārkāpēju tajā barā un pat noziedzniekus.

Priekšsēdētājs: Cilinska kungs, lūdzu!

E.Cilinskis: Ja pants paliek šādā redakcijā, tad es saprotu, ka policistam nav tiesību apturēt satiksmes līdzekli, lai pārbaudītu, vai, piemēram, izplūdes gāzes, kas nonāk atmosfērā, pārsniedz normas vai nepārsniedz?

T.Jundzis: Tikai gadījumos, ja šis dūmu mutulis būs pietiekami liels un policistam būs pamats domāt, ka braucējs pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus.

E.Cilinskis: Kas to var novērtēt tādā gadījumā, cik šis dūmu mutulis liels?

T.Jundzis: Policistam būs jāpierāda. Ja vienreiz ekspertīze liecinās, ka viņš ir bez pamata apturējis braucēju, otrreiz, tad trešoreiz, es domāju, priekšniekam viņš jālaiž no darba vaļā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, tālāk.

T.Jundzis: Tālāk 23.punktā bija vairāki ierosinājumi gan no Šapovālova kunga, gan arī no ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa. Arī daudzus citus jau pirmajā lasījumā šis pants neapmierināja un varbūt neapmierina vēl tagad, tāpēc es ziņošu par vienu ļoti būtisku izmaiņu panta sākumā. Manuprāt, tas atbildīs visu deputātu vēlmēm un arī ģenerālprokurora ierosinājumam. Pants sāktos tā: “Ekonomisko noziegumu novēršanai un atklāšanai, ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka ir izdarīts jeb gatavots šāds noziegums… “ Tad sekotu viss pārējais teksts– pārbaudīt organizāciju mantas un visu citu. Ja būs sūdzība, tad atkal jāpierāda, ka viņam ir bijis pietiekams pamats uzskatīt, ka tiek izdarīts noziegums. Tūlīt piebildīšu, ka otro rindkopu komisija ierosina vispār izsvītrot. Tur ir runa par bankas un citas finansu un kredīta operatīvās un atskaites informācijas iegūšanu. To mēs ierosinām svītrot.

Priekšsēdētājs: Ja jūs ierosināt, tad mēs uzskatām ka tā ir izsvītrota. Tāds ir komisijas priekšlikums.

Lūdzu, deputāt Ēlert!

I.Ēlerts: Man tomēr būtu ierosinājums izslēgt pantu pilnībā, jo 11.panta 10.apakšpunkts nosaka, ka policijas darbiniekiem savas kompetences ietvaros ir pienākums palīdzēt valsts finansu inspekcijai tās likumīgajā darbībā. Ja salīdzināsim 23.pantu ar likuma par valsts finansu inspekciju 5.pantu, tad tur ir aptuveni vienas un tās pašas funkcijas. Tātad policija grib pārņemt finansu inspekcijas funkcijas. Neapšaubāmi, ka policijai ir pienākums palīdzēt. Tas ir skaidri un gaiši pateikts 11.panta 10.apakšpunktā. Tāpēc es uzskatu, ka 23.apakš­punkts 12.pantā ir pilnīgi lieks, un aicinu par to balsot.

T.Jundzis: Tā nu gluži diemžēl nevar teikt, jo mēs atkal izdarīsim vienu ārkārtīgi lielu, ļoti smagu kļūdu, ja mēs šādu priekšlikumu pieņemsim. Jūs labi zināt, ka tagad milicijas sastāvā darbojas tā sauktās sociālistiskā īpašuma apkarošanas nodaļas. Tātad tas ir vesels virziens. Tas, ka šīs funkcijas zināmā mērā sakrīt ar finansu inspekcijas funkcijām, ir nenoliedzami. Bet tās pilnībā nekādā veidā nesakritīs. Ja finansu inspekcija, pildot līdzīgas funkcijas, būs konstatējusi, ka ir izdarīts pārkāpums šajā konkrētajā uzņēmumā vai ir konstatētas kādas nozieguma pazīmes, tad tālāk jau rīkosies policists. Viņam atkal nāksies realizēt līdzīgas pilnvaras, lai likumā noteiktajā kārtībā savāktu pierādījumus, savāktu nepieciešamos dokumentus krimināllietas ierosināšanai.

Es vēlreiz vēršu jūsu uzmanību un komisijas vārdā ierosinu šo papildinājumu, kas būtiski maina jautājuma faktisko nostādni. Ierosinu ierakstīt, ka šīs funkcijas policists varēs veikt tikai tad, ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka ir izdarīts jeb tiek gatavots šāds ekonomiskais noziegums. Jāsaka, ka finansu inspekcijas materiāli būs viens no šādiem pamatiem. Bet, lai šos materiālus precizētu, lai tos pārbaudītu, policistam šīs funkcijas ir nepieciešamas.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Šapovālovam.

P.Šapovālovs: */Es tomēr ierosinu šo punktu ierakstīt tajā redakcijā, kāda dota 52.lappusē. Tāpēc, ka šajā gadījumā uzskatīt, veikt kādas darbības, kuras neprasa aktīvu iejaukšanos, nav nepieciešamības. Līdzās tam, gribu atgādināt, ka mēs pieņēmām likumu par uzņēmējdarbību, kura 12.pantā teikts, ka viņu darbībā drīkst iejaukties tikai likumā stingri noteiktos gadījumos, bet ne pēc kāda policijas inspektora iegribas. 27.pantā runāts par to, ka valsts garantē neiejaukšanos uzņēmuma iekšējā darbībā. To darīt ir tiesības tikai ar prokurora sankciju. Principā projekts saskan ar ģenerālprokurora priekšlikumiem, taču visos gadījumos, kad nav nepieciešama steidzama iejaukšanās, lai neieinteresēta persona, bet ne policijas darbinieks lemj, ir iejaukšanās nepieciešamība vai nav./

T.Jundzis: Atbildot deputātam, pirmām kārtām es gribu pasvītrot, ka šeit ir runa tikai par neatliekamiem gadījumiem, kad ir pietiekams pamats uzskatīt, ka ir izdarīts jeb tiek gatavots ekonomisks noziegums.

Otrkārt, nebūtu loģikas, jo 20.decembrī pieņemtajā likumā par finansu inspekciju neuzlikām tai pienākumu katru savu analoģisku soli saskaņot ar prokuroru, bet policistam mēs neuzticamies un šādu pienākumu uzliekam. Treškārt, es gribu teikt, ka jau vairākkārt esmu atsaucies uz likumu, kurš ir spēkā, par amatpersonu rīcības pārsūdzēšanu. Jebkura no šīm personām, ja tā uzskatīs, ka policists rīkojies bez pietiekama pamata un nelikumīgi, pārkāpjot savu kompetenci, kā mēs šai pantā ierakstīsim, ir tiesīga vērsties tiesā. Tiesa labāk nekā prokurors noskaidros patiesību, vai vainīgs policists vai tomēr policists ir rīkojies kompetences ietvaros.

Priekšsēdētājs: Balsojumam ir trīs iespējas: var 23.apakšpunktu izslēgt, var pieņemt deputāta Šapovālova redakcijā, kas saistās ar prokurora sankciju, un var pieņemt redakcijas komisijas variantā. Vai kāds vēlas motivēt vai atbalstīt kādu no šiem trim variantiem? Lūdzu, Indrikova kungs!

Z.Indrikovs: Ja mēs šo punktu izsvītrojam, tad jāpieņem lēmums pēc būtības, ka policija nenodarbojas ar ekonomisko noziegumu apkarošanu. Tie pāriet prokurora vai izmeklētāja pārziņā. Tad policija, kura nodarbojas ar ekonomisko noziegumu apkarošanu, jālikvidē. Tai vairāk nebūtu jēgas pastāvēt, jo tā ne ar ko neatšķirtos no iecirkņa inspektora, no posteņa un patruļas dienesta darbiniekiem.

Priekšsēdētājs: Paldies.

I.Silārs: Vienu daļu no manas argumentācijas jau Indrikova kungs minēja, bet par prokuroru es gribu atgādināt. Mēs tikko izskatījām 16.apakš­punktu, kurā tas viss jau tiek reglamentēts, kādos gadījumos var iekļūt organizāciju, iestāžu un tā tālāk telpās bez prokurora sankcijas. Tur jau ir noteikts, ka visos pārējos gadījumos ir nepieciešamas prokurora sankcijas. Neredzu vajadzības no jauna katrā apakšpunktā to atkārtot.

Priekšsēdētājs: Balsojam šādā secībā: vispirms par priekšlikumu– pantu izslēgt, tad par deputāta Šapovālova priekšlikuma par prokurora sankciju iekļaušanu šajā punktā, un trešais– redakcijas komisijas variants. Argumentāciju visi ir dzirdējuši.

Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 80. Lūdzu, par priekšlikumu, ka 23.apakšpunktu izslēgt. Rezultāts: 14.

Deputāta Šapovālova redakcijā, ko var izlasīt 48.latviskā teksta lappusē. Rezultāts: 23.

Redakcijas komisijas piedāvātais teksts. Rezultāts: 45. Vairākums. Lūdzu, tālāk.

T.Jundzis: Tātad otrā rindkopa tika svītrota.

Priekšsēdētājs: Jā, tas ir skaidrs, to visi pieņēma.

T.Jundzis: Tālāk par 24.punktu bija deputāta Cibuļa ierosinājums. Mēs faktiski izsvītrojām šā punkta beigas. Līdz ar to paliek tikai sākums, tas skan šādā redakcijā: “Izņemt priekšmetus, izstrādājumus un vielas, kuru izgatavošana, iegādāšanās, glabāšana vai realizēšana ir aizliegta vai kuras uzglabā bez atļaujas, ja tāda nepieciešama, kā arī izņemt dokumentus ar viltojuma pazīmēm.”

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Repšem.

E.Repše: Es vakar piedalījos komisijas darbā, un man bija ierosinājums par šo apakšpunktu. Es vakar faktiski daļēji piekāpos, bet ļoti šaubījos. Šis labojums, ko tikko komisija pieņēmusi, proti, svītrot to otro pusi, man kategoriski tomēr liek runāt par problēmu. Mana ierosinājuma būtība bija tāda– papildināt šo teikumu aiz vārda “aizliegta” ar vārdiem “ar likumu”, un pēc vārdiem “ja tāda nepieciešama” rakstīt, ka “saskaņā ar likumu”. Tad būtu tā, ka “izņemt priekšmetus un tā tālāk, kuru glabāšana vai realizēšana ir aizliegta ar likumu vai kurus uzglabā bez atļaujas, ja tāda nepieciešama saskaņā ar likumu”.

Kāpēc es atkāpos? Komisijas locekļi un klātesošie paskaidroja, ka šis punkts varētu stāties spēkā jau rīt vai parīt, bet šobrīd likuma nav, tādējādi šī izņemšana tiek būtībā izdarīta pretlikumīgi vai nelikumīgi. Tas apturēs jebkuru priekšmetu izņemšanu, nevarēs vairs izņemt ne pistoli, ne rungu, ne… Un es par to sāku domāt. Sevišķi skatījos uz to, kas te ir rakstīts tālāk, proti, ka pēc tam tiek risināts jautājums par atbildību un par to, ka šie priekšmeti tiek vismaz atdoti. Bet tagad komisija piedāvā to vispār izsvītrot laukā. Tā ir ļoti liela problēma. Man pirms trim gadiem bija liela diskusija ar milici lidostā par to, vai mana grāmata, kas atradās somā, ir aizliegta Padomju Savienībā vai nav aizliegta. Tāpat šodien es sagaidu, ka varētu būt diskusija ar milici, vai gāzes baloniņš ir aizliegts vai nav aizliegts, proti– izņemams vai ne. Es saprotu, ja cilvēkam būs klāt steks, to gandrīz noteikti milicis atzīs par izņemamu, bet, ja viņam būs burvju mākslinieka žonglēšanas nūjiņa, kas ir lielisks sitamais ierocis un kuru var nopirkt sporta veikalā, tad acīmredzot to neizņems. Es gribu vērst godātā parlamenta uzmanību uz to, ka šie jautājumi ir jāreglamentē Augstākajai padomei likumdošanas kārtībā. Es tomēr ierosinātu, lai mans papildinājums tiek pieņemts un lai attiecīgās komisijas pie šāda likuma izveidošanas strādātu.

T.Jundzis: Es ierosinātu par šo jautājumu pagaidām nebalsot. Mēs pastudēsim šo problēmu. Nenoliedzami, ka deputāta Repšes teiktajā faktiski ir svēta patiesība, tikai mūs nedaudz satrauc tas, kādā veidā visus šos garos ķīmisko vielu sarakstus mēs te, Augstākajā padomē, ik nedēļu slēgtu iekšā un ārā no šā saraksta, jo varētu gadīties, ka kaut kas tiek mainīts. Tas mūs nedaudz satrauc tīri praktiski. Paskatīsimies, kā tas notiek citur pasaulē, padomāsim par šāda likuma pieņemšanas iespējām! Es ierosinu šo punktu atlikt uz nākamo balsojumu.

Priekšsēdētājs: Jā, kā redakcijas precizējumu. Lūdzu, tālāk.

T.Jundzis: Tālāk ir deputāta Cibuļa ierosinājums 26.punktā. Laikam vēl viens deputāts to ierosinājis. Proti, vajadzētu tomēr šeit noteikt tādu kārtību, ka tikai ar piekrišanu arī šādos ārkārtējos gadījumos var izmantot transporta līdzekli. Pēc zināmas apspriešanas vakar komisijā mēs arī piekritām deputātam. Pamatā jāņem viedoklis: lai tomēr pilsoņi pilda to, kas viņiem ir jāpilda, un policisti lai dara to, kas viņiem jādara. Tādējādi 26.punkts sāktos ar vārdiem: “Steidzamos gadījumos ar vadītāja piekrišanu izmantot organizācijām vai personām piederošos transporta līdzekļus…”. Tātad parādījies ir teksts– “ar vadītāja piekrišanu”. Tikai tā ir iespējama šī izmantošana.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Šapovālov!

P.Šapovālovs: */Tādu papildinājumu arī es ierosināju, bet man ir radies šāds jautājums. Ja vadītājs ir piekritis, bet viņa automašīna nokļuvusi autokatastrofā un ir iznīcināta? Kā rīkoties tajā gadījumā? Vai vadītājam zaudējums tiks atlīdzināts? Tāpēc es arī ierosināju ierakstīt, ka vadītājam ir tiesības saņemt atlīdzību, ja kaut kas ir noticis ar viņa mašīnu./

T.Jundzis: Atbilde uz šo jautājumu ir dota 12.panta pašā pēdējā rindkopā. Latviešu tekstā 17.lapaspusē ir teikts: “Kārtību, kādā policijas darbinieki izmanto šajā pantā noteiktās tiesības, nosaka Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, ja ar Latvijas Republikas likumu vai Latvijas Republikas Ministru padomes lēmumu nav noteikts citādi.”

Civilkodeksā ir teikts, ka jebkurus pilsoņiem nodarītos zaudējumus atlīdzina attiecīgā organizācija. Tādējādi faktiski šī kārtība jau ir noteikta. Ja te vēl kaut kas būtu konkretizējams, tad tādas tiesības saskaņā ar šo apakšpunktu mēs piešķiram valdībai.

Priekšsēdētājs: Jā, nu tad te acīmredzot nevajag balsot. Lūdzu, tālāk.

T.Jundzis: Deputāts Šapovālovs ierosinājis 28.punktu papildināt ar vārdiem: “izmantot pret atlīdzību kooperatīvos un privātos masu informācijas līdzekļus”. Šeit mēs paredzējām tikai to, ka valsts un pašvaldību masu informācijas līdzekļiem bez atlīdzības jāpublicē ziņojumi, kurus iesniedz policija. Šapovālova kungs piedāvā, ka vajadzētu paredzēt, ka pārējiem masu informācijas līdzekļiem, tas ir, privātajiem, tas būtu jādara par maksu. Mēs tomēr priekšlikumu noraidījām, uzskatot, ka ne viss, ko var nopirkt, ir pērkams. Ja policija varēs nopirkt vietu avīzē šādam sludinājumam privātā izdevumā, tad tā to arī darīs. Protams, ir problēma. Acīmredzot deputāti šeit grib uzspiest kādam uzņēmumam vai, piemēram, izdevumam “Literatūra un Māksla”, žurnālam “Veselība” vai līdzīgam publicēt ziņojumu, ka tiek meklēts noziedznieks, un ievietot viņa bildi vai ko citu. Es domāju, ka tā būtu tomēr pārāk liela iejaukšanās šo izdevumu privātajā dzīvē. Tāds bija arī komisijas viedoklis.

Priekšsēdētājs: Vairāk nekādu labojumu 12.pantā nav. Lūdzu, tālāk.

Mums iznāk, ka 12.pantā mēs atgriežamies trešajā lasījumā pie 16.apakšpunkta redakcijas precizējuma un pie 24.apakšpunkta redakcijas. Citādi mēs balsojam par 12.panta pieņemšanu otrajā lasījumā.

Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: 53 un 9– atturas. Tātad pieņemts otrajā lasījumā.

Tagad mums vajadzētu konsultēties, kolēģi. Pēc mūsu darba kārtības piecos bija paredzēta valdības informācija par agrārās reformas nodrošinājumu. Šai sakarā te ir ieradies arī Ministru padomes priekšsēdētājs. Tajā pašā laikā likums par policiju mums nav pabeigts. Kā mēs strādājam tālāk? Vai mēs noklausāmies informāciju un turpinām likumu par policiju vai turpinām likumu par policiju līdz uzvarai? Te ir vēl viena lieta, ko mums vajadzētu ņemt vērā, proti, Indrikova kungs nevarēs piedalīties nākamajā nedēļā un vēl labu laiku šā likuma apspriešanā.

Lūdzu, Jundža kungs, izsakiet savus apsvērumus!

T.Jundzis: Es ierosinu, lai mēs uzņemtos papildu saistības un šodien tiktu līdz 19.pantam, līdz pašvaldības policijai. Tad būtu jau ļoti daudz izdarīts. Pašvaldības policijas izskatīšanu mēs varētu turpināt otrdien.

Indrikova kungs ir speciālists jautājumos, kas saistīti ar ieročiem un visādiem citiem speclīdzekļiem. Tāpēc, ja tas vien ir iespējams, pēc valdības ziņojuma mēs varētu turpināt izskatīt policijas likumu līdz 19.pantam.

Priekšsēdētājs: Tātad komisijas priekšlikums ir aiziet līdz 19.pantam. Kādā secībā mēs strādājam, vai mēs klausāmies valdības informāciju un tad turpinām vai turpinām par policiju un valdībai dodam vārdu pēc tam, kad tas ir padarīts? Lūdzu, Dineviča kungs!

J.Dinevičs: Cienījamie kolēģi! Es ierosinu pašreiz pārtraukt šā likumprojekta skatīšanu, atgriezties pie tā frakcijas sēdē pirmdien, izskatot šo jautājumu kā pirmo, lai otrdien mēs varētu apspriest to tālāk plenārsēdē. Šoreiz tomēr ir jāciena arī citu cilvēku laiks. Ja mēs esam sarunājuši, ka pulksten 17.00 atskaitās valdība, tad mums šodien pulksten 17.00 ir jāuzklausa valdība.

Priekšsēdētājs: Darba kārtībā ir ierakstīta šī valdības informācijas stunda. Acīmredzot jāpārtrauc uz laiku apspriešana, bet pēc valdības informācijas vēlreiz atgriezīsimies un nolemsim par tālāko policijas likuma apspriešanu. Pagaidām balsot nav nozīmes.

Lūdzu, Godmaņa kungs!

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Mans uzdevums šodien ir samērā sarežģīts un grūts, jo man vajag atskaitīties par to, kā tiek izpildīts Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmums “Par agrārās reformas nodrošināšanu”. Man ir lielas bažas, ka mums laikam nav šā lēmuma priekšā patlaban. Tādā gadījumā man ir jānolasa precīzi, kas bija uzdots un kas ir izdarīts.

Tātad lemjošā daļa. Uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei, pirmkārt, līdz 1991.gada 15.aprīlim pieņemt lēmumu par piena un gaļas valsts iepirkuma cenu paaugstināšanu. Tas ir izdarīts ar Latvijas Republikas Ministru padomes 25.aprīļa 112.lēmumu. Kopš 1991.gada 2.maija noteiktas jaunas piena un krējuma iepirkuma cenas. Tās caurmērā ir par 20 procentiem augstākas par agrāk noteiktajām. Līdz ar to automātiski atcelts 1990.gada Ministru padomes 169.lēmums.

Otrkārt, tajā pašā dienā pieņemts 113.lēmums par valsts iepirkuma cenām lopiem un putniem, ar kuru attiecīgi noteiktas par 10–15 procentiem augstākas iepirkuma cenas no 20.jūnija. Te nav runa par 20.jūniju. Diemžēl es esmu jums kļūdaini nolasījis. Iepirkuma cenas sāk darboties no 2.maija, bet 20.jūnijs ir oficiālais datums, kad var mainīties mazumtirdzniecības cenas.

Par šo 1.punktu gribu teikt sekojošo. Atklāti runājot, protams, šeit ir 15.aprīlis, bet lēmums pieņemts 25.aprīlī. Kāpēc ir šis 10 dienu nokavējums? Tas ir sakarā ar trim faktoriem.

Pirmais faktors ir tas, ka mums nekādi neizdevās pieskaņot iepirkuma cenas mazumtirdzniecības cenu izmaiņām pēc apjoma. Tā ir valdības vaina, valdības iekšējā problēma. Daļai valdības locekļu, tai skaitā arī man, šobrīd ir negatīva attieksme pret to, ka mēs varētu mainīt mazumtirdzniecības cenas.

Otrkārt, Ekonomikas ministrija un Lauksaimniecības ministrija uz doto brīdi nebija sagatavojušas projektu, kā šīs mazumtirdzniecības cenas būtu jāmaina. Kamēr tas netiks izdarīts, tikmēr mēs nedrīkstam pieņemt lēmumu par iepirkuma cenām.

Trešais iemesls ir saistīts ar to, ka ministrs tajā brīdī nebija Latvijā un bez ministra klātbūtnes negribējām šo punktu pieņemt. Tāpēc ir šī 10 dienu starpība.

Otrs uzdevums– līdz 1991.gada 1.maijam pieņemt lēmumu par lauksaimniecības produkcijas valsts iepirkuma cenu pārskatīšanu ne retāk kā reizi pusgadā atkarībā no izmaksas indeksācijas pa ceturkšņiem.

Kas izdarīts? 1991.gada 16.aprīlī valdības komisija ekonomiskās reformas jautājumos A.Kalniņa vadībā izskatīja lauksaimniecības ražošanas izmaksu un ienākumu indeksācijas metodiku. Šī metodika tika atzīta par pieņemamu, bet, ņemot vērā sēdēs izteiktos priekšlikumus un ierosinājumus, autoriem uzdots precizēt ieejas informācijas struktūru un ieguves metodiku, kā arī atsevišķu produkcijas veidu indeksācijas un kopindeksa kopsakarību un līdz 29.aprīlim atkārtoti iesniegt izskatīšanai valdībā.

Trešais punkts. 1991.gadā dzēst lauksaimniecības uzņēmumiem līdz 1983.gadam iedalītos ilgtermiņa aizdevumus. Kas ir izdarīts? Lai 1991.gadā dzēstu lauksaimniecības uzņēmumiem līdz 1983.gadam izsniegtos ilgtermiņa aizdevumus, Lauksaimniecības ministrija kopā ar Finansu ministriju un agrobanku veic nepieciešamos aprēķinus un izstrādā metodiku šo aizdevumu dzēšanai. Kas attiecas uz 1991.gadu, tad tie maksājumi, kas bija paredzēti tieši 1991.gada ilgtermiņa maksājumiem, iekļauti tajā sadārdzinājuma kompensācijas fonda apjomā, kas veido 293 miljonus rubļu.

Šeit ir zināmas problēmas. Es negribētu šeit izplūst. Jautājums saistās ar to, ka šo kredīta likuma procenta izmaiņu pieņēma vissavienības orgāni un ka ir runa par to, ka mēs zināmu daļu varētu atgūt atpakaļ, jo, automātiski izpildot vissavienības institūciju prasību, banka nav spējīga apmaksāt šos līdzekļus. Paliek jautājums, vai mēs sedzam no valsts budžeta vai mēģinām daļu naudas iegūt no Savienības. Jautājums ir par to, ka tiek atcelts šis kredīta likums vissavienības līmenī. Es domāju, ka mums izdosies daļu naudas atgūt, bet nedomājiet, ka visu.

1.4.punkts paredz, ka līdz 1991.gada 1.jūnijam Augstākajā padomē jāiesniedz izskatīšanai lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu un lauksaimniecību apkalpojošo agroservisa uzņēmumu privatizācijas programma. Izpildes termiņš ir 1.jūnijs. Lauksaimniecības ministrija gatavo attiecīgu programmu, kuras realizācija notiks saskaņā ar likumiem par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju. Šis likums vēl jāpieņem. Manas personiskās domas, ka koncepcijai par valsts īpašuma konversiju ir jābūt gatavai līdz 1.jūlijam, neskatoties uz to, ka nav šo divu likumu.

1.5.punkts paredz līdz 1991.gada 1.maijam iesniegt Augstākajā padomē ekonomiski pamatotu graudu ražošanas, pārstrādes un izmantošanas nacionālo programmu. Atbilde šāda. Ministru padome 1990.gada 10.augustā pieņēma 89.lēmumu par pasākumiem, kas veicami, lai realizētu Latvijas Republikas valdības tautsaimniecības attīstības programmu. Ņemti vērā Latvijas Republikas tautas deputātu priekšlikumi un piezīmes, kuras tika izteiktas šīs programmas apspriešanas gaitā, izstrādāta Lauksaimniecības ministrijas rīcības programma graudu ražošanas palielināšanai un ražas racionālai izmantošanai. Pēc Augstākās padomes 27.marta lēmuma minētā rīcības programma pārstrādāta un izveidota graudu ražošanas nacionālā programma, kuru kopā ar Ministru padomes lēmuma projektu par pasākumiem, kas veicami, lai nodrošinātu graudu ražošanas nacionālās programmas izpildi, izskatīja šā gada 17.aprīlī Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka A.Kalniņa vadībā, piedaloties visām ieinteresētajām ministrijām. Valdības sēdē jautājums tiks izskatīts līdz 8.maijam. Jāatzīmē, ka programmas realizācijai laika posmā no 1992. gada līdz 1995.gadam būs nepieciešami budžeta līdzekļi 1 miljarda 151 miljona rubļu apjomā. Jautājumu izskatīs 8.sesijā. Tas bija jāizskata līdz 1.maijam. Septiņu dienu nokavējuma pamatā ir tas, ka resoru starpā nav izdevies vienoties par divām ļoti būtiskām lietām, proti, par metāla jautājumu mašīnbūvniecībai un par būvmateriālu sadali. Tie ir divi jautājumi, kas resoriski nav atrisināti līdz galam. Tas tiks darīts valdības sēdē kā pēdējā instancē.

1.6.punkts. Veicināt lauku sociālās infrastruktūras attīstību īpaši Latgalē, paredzot līdzekļus no valsts budžeta iesākto objektu finansēšanai un materiāli tehniskajam nodrošinājumam 1991.gadā.

Pēc iepriekšējas informācijas, lauku sociālās sfēras vajadzībām Augstākā padome izdarījusi izmaiņas 1991.gada budžetā un paredzējusi laukiem 49 miljonus rubļu. Latgales rajoniem– 42,2 miljonus rubļu. Tādējādi šeit mums vairs nav jautājumu. Šie līdzekļi tiek izdalīti ārā no fonda sadārdzinājuma, kaut gan mums sākumā bija domstarpības, ka nevaram iekļaut šos līdzekļus fondā. Runāts arī ar rajonu lauksaimniekiem, kā reāli izmantot šo summu, lai celtniecības objekti tiktu pabeigti, lai tie netiktu iekonservēti vai pamesti savā vaļā.

1.7.punkts. Līdz 1991.gada 10.aprīlim aizdevumu veidā piešķirt līdzekļus 8 miljonu rubļu apmērā sēklas un degvielas iegādei tām lauku saimniecībām, kurām pavasara sējas laikā šo līdzekļu nebūs. Ministru padome ar 12.aprīļa 138.rīkojumu tādējādi ar divu dienu nokavējumu arī iedalījusi Lauksaimniecības ministrijai no Ministru padomes rezerves fonda 10 procentu īslaicīga aizdevuma veidā 8 miljonus rubļu sēklas, degvielas, minerālmēslu, rezerves daļu iegādei lauku saimniecībām, kurām šiem mērķiem nepietiek savu līdzekļu.

1.8.punkts. Paredzēt līdz 1991.gada 15.aprīlim pieņemt lēmumu par lauksaimniecības materiāli tehnisko un pārējo nodrošinājumu 1991.gadam. Sakarā ar šo uzdevumu izstrādāts un iesniegts izskatīšanai valdībā Ministru padomes lēmuma projekts par lauksaimniecības ražošanas un pārstrādes uzņēmumu materiāli tehnisko nodrošinājumu. 19.aprīlī šis lēmuma projekts izskatīts Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka A.Kalniņa vadībā, piedaloties visiem ieinteresētajiem ministriju pārstāvjiem, kā arī Augstākās padomes deputātiem Grūbem un Kurdjumovam. Lēmuma projekts principā ir atbalstīts. Valdības sēdē šis jautājums tiks izskatīts 8.maijā. Kā redzams, arī šeit ir nokavējums laikā. Augstākajā padomē tiks iesniegts lūgums pagarināt šā punkta izpildes termiņu līdz 10.maijam.

Tie bija jautājumi, kas attiecas uz Ministru padomi. Paliek vēl pēdējais jautājums– uzdot Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētājam Godmanim līdz 1991.gada 15.aprīlim iesniegt Augstākajā padomē valdības priekšlikumus par Ministru padomes sastāva un struktūras pilnveidošanu. Šis punkts nav izpildīts.

Es gribu paskaidrot jums savu nostāju attiecībā uz valdības reorganizācijas termiņiem un datumiem. Šā gada 4.maijā valdība gatavo pusstundas ilgu ziņojumu par valdības darbu pusgadā. Paralēli tiek gatavota lielā valdības atskaite, kuru mēs gatavojam uz maija beigām, saskaņā ar likumu par valdību. Šajā lielajā atskaitē bez valdības veikuma būs arī priekšlikumi, kādus konkrētus reorganizācijas pasākumus liek priekšā valdība un Ministru padomes priekšsēdētājs. Ja visi termiņi tiks ievēroti, mēs šo jautājumu izskatīsim jūnija sākumā pirms parlamenta brīvdienām.

Vai ir kādi jautājumi?

Priekšsēdētājs: Mums vajadzētu vienoties par procedūru, vai mēs pieņemam zināšanai šo informāciju vai parastajā kārtībā sākam uzdot jautājumus un apspriest? Mums nav reglamentēta šī procedūra. Deputāti neuzskata, ka būtu vajadzība uzdot jautājumus un apspriest.

Tagad mums jāizlemj tālākā darba gaita. Mums vēl ir jāstrādā 45 minūtes, jāturpina likums par policiju. Kad pienāks sēdes beigu laiks, tad ir vienkārši jāizlemj, vai mēs pagarināsim darba laiku un turpināsim tālāk apspriešanu vai beigsim darbu.

Lūdzu, Jundža kungs! 13.pants.

T.Jundzis: Komisijai ir priekšlikums papildināt 13.panta trešo rindkopu no beigām, kura sākas ar vārdiem: “Speciālo līdzekļu veidu un...” ar šādiem vārdiem: “Fizikā spēka un speciālo līdzekļu lietošanas intensitāti nosaka...”

Priekšsēdētājs: Tas ir 18.lappusē.

T.Jundzis: Par 13.pantu bija arī vairāki citi apsvērumi. Piemēram, Cilvēku tiesību un nacionālo jautājumu komisija ierosināja ievērot drošības zonu ap milicijas posteni. Mēs gan te rakstām, ka esam noraidījuši, bet būtībā 14.pantā, nākamajā pantā, mūsuprāt, runājot tieši par ieročiem, šī prasība faktiski ir ņemta vērā. Priekšpēdējā rindkopā šajā 14.pantā ir šādi vārdi: “Ja aizturētā persona tīšām izdara negaidītas kustības vai citas bīstamas darbības, kuras policijas darbinieks var saprast kā vardarbības mēģinājumu, mēģina pietuvoties policijas darbiniekam tuvāk par viņa norādīto attālumu, policijas darbiniekam tiek dotas tiesības pielietot ieroci saskaņā ar likumu.” Ceru, ka mēs praktiski esam ņēmuši vērā šo priekšlikumu.

Faktiski par 13.pantu mums vairāk nekādu priekšlikumu nav.

Priekšsēdētājs: Es nedzirdu arī no deputātu puses nevienu priekšlikumu. Tātad varam izskatīt 14.pantu.

T.Jundzis: Jā, 14.panta nosaukums ir neprecīzs. Te viens vārds ir jāprecizē– “Policijas darbinieku tiesības pielietot šaujamieroci”. Mēs runājam par pielietošanu. Jāsaka gan, ka šodien es esmu saņēmis divu deputātu ierosinājumus par pirmo rindkopu šajā pantā. Tajā teikts, ka par šaujamieroča pielietošanu uzskatāms tēmēts šāviens. Te ir dažādi apsvērumi. Deputāts Mucenieks šodien iesniedza priekšlikumu, ka vajadzētu rakstīt: “Par šaujamieroča pielietošanu uzskatāma šaušana no ieroča, kas apzināti vērsts pret kādu personu, dzīvnieku vai priekšmetu.”

Arī deputāts Lazda ir iesniedzis vairākus priekšlikumus. Vakar gan mēs vairākus noraidījām komisijā. Bet šajā jautājumā deputāts Lazda ierosina rakstīt, ka šaujamieroču pielietošana ir nevis tā demonstrēšana, bet šaušana ar to. Ņemot vērā, ka šādā veidā ieroču pielietošana ir traktēta mums pieejamās vārdnīcās un ka arī pasaules praksē pastāv šāda izpratne, mēs palikām pie šāda pielietošanas apzīmējuma. Ja ir vēl kādi citi apsvērumi, lūdzu.

Tālāk. Trešajā rindkopā mēs esam izdarījuši būtisku labojumu, kurš atbilst, manuprāt, arī vairāku deputātu izteiktajām šaubām, vai mēs pārāk plaši neļaujam lietot šaujamo ieroci. Šī daļa tagad skan šādā veidā: “Policijas darbinieki ir tiesīgi pielietot šaujamieroci galējas nepieciešamības stāvoklī un gadījumos, lai...” Vārdi “un gadījumos” ir izsvītroti ārā. Tātad tikai galējas nepieciešamības stāvoklī. Visi šie apakš­punkti, protams, paliek spēkā.

Visbeidzot, 20.lapaspuses beigās ir vārdi “Bez brīdinājuma šaujamieroci var lietot, ja uzbrukums ir pēkšņs vai uzbrukumā tiek izmantoti ieroči, kaujas tehnika, jebkura veida mehāniskie transporta līdzekļi; tas nepieciešams ķīlnieku atbrīvošanai.”

Deputāts Šapovālovs, kā jūs redzat no pielikuma, ierosina izsvītrot vārdus “kaujas tehnika” un “ķīlnieku atbrīvošana”. Mēs neatradām, kāpēc tas būtu jāizsvītro, jo kā var, piemēram, policists brīdināt, ja viņam virsū nāk ar bruņutransportieri. To mēs noraidījām.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

V.Mucenieks: Par to tēmēto šāvienu. Ļoti bieži ir tāda situācija, kad ir ļoti neliels attālums starp noziedznieku un policijas darbinieku. Šāviens nebūt nebūs tēmēts, ierocis būs vienkārši vērsts pret noziedznieku un šāviens izdarīts netēmējot. Tā tomēr būs ieroča lietošana. Tātad, vai norādījums, ka šāviens tēmēts, neierobežo šo definējumu par šaujamieroča pielietošanu?

T.Jundzis: Es gribu vērst cienījamo deputātu uzmanību uz to, ka priekšpēdējā rindkopā šajā pantā, manuprāt, ir sniegta atbilde uz tām bažām, kuras Mucenieka kungs tikko izteica. Te teikts, ka policijas darbiniekam ir tiesības izvilkt šaujamo ieroci un sagatavot to šaušanai, ja viņš uzskata, ka konkrētajā situācijā nav izslēgta tā pielietošana vai izmantošana. Tālāk: “Policijas darbiniekam ir tiesības arī izmantot šaujamieročus, lai dotu trauksmes signālu vai izsauktu palīdzību.” Vai Mucenieka kungu tas apmierina?

V.Mucenieks: Ne gluži, jo pielietošana ir reāla šaušana uz personu vai uz priekšmetu, piemēram, uz automobiļa riepām, bet, ja uzraksta, ka šāviens ir tēmēts, tas nozīmē, ka es patiešām tēmēju. Bet es varu arī vienkārši pavērst ieroci uz to pusi, jo es zinu, ka trāpīšu arī netēmējot. Iznāk, ka es ieroci it kā neesmu lietojis, bet noziedznieks ir beigts.

T.Jundzis: Mēs esam arī gatavi šo priekšlikumu izskatīt. Acīmredzot ir pamats pārdomām. Šo jēdzienu, kas ir pielietošana, mēs esam gatavi vēl precizēt.

Priekšsēdētājs: Pakonsultējieties ar valodniekiem! Man liekas, ka mēs bieži vien neizprotam vārdu nozīmi, kad diskutējam.

T.Jundzis: Ģenerālprokurors ir ierosinājis, ka priekšpēdējā rindkopā mums vajadzētu izsvītrot vārdus, kurus es sākumā minēju un kurus mēs faktiski esam ievietojuši, ņemot vērā Cilvēktiesību komisijas priekšlikumu. Runa ir par to, kā rīkoties, ja aizturētā persona tīšām izdara negaidītas kustības vai citas bīstamas darbības, kuras policijas darbinieks var saprast kā vardarbības mēģinājumu, mēģina pietuvoties policijas darbiniekam tuvāk par viņa norādīto attālumu. Tad policijas darbiniekam tiek dotas tiesības lietot ieroci saskaņā ar likumu. Ģenerālprokurors ierosina šo tekstu svītrot, acīmredzot uzskatot, ka šis ieraksts diezgan brīvi, plaši un nenoteikti varētu būt tulkojams. Komisija uzskata, ka šis teksts būtu jāatstāj.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Silāra kungs!

I.Silārs: Piebilstot deputāta Mucenieka norādījumam, gribu paskaidrot, ka vārds “pielietot” latviešu valodā nozīmē “mērķtiecīgi konkrētos apstākļos lietot”. Šis vārds būtībā jau izsaka visu šo mērķtiecīgas lietošanas gammu.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Plotniekam.

A.Plotnieks: Godājamajam Jundža kungam jautājums. Jūs šeit pašā nobeigumā esat uzskaitījis tos priekšlikumus, kas ir noraidīti. Diemžēl formula, kuru es piedāvāju 14.pantam, praktiski ir noraidīta, bet minēts nav, ka tā ir noraidīta. Līdz ar to nav pat argumentācijas.

T.Jundzis: Vai jūs nevarētu vēlreiz atkārtot sava priekšlikuma būtību?

A.Plotnieks: Šinī gadījumā es atgriežos vēlreiz pie tā, par ko mēs runājām pirmajā lasījumā. Uzskaitījums, kas atrodams 14.pantā, pirmkārt, ir faktiski kazuāls uzskaitījums. Tajā pašā laikā tas nekad nebūs izsmeļošs. Piemēram, atbrīvot ķīlniekus. Ķīlnieki var būt dažādi, vai jebkurā gadījumā var šaut?

Tālāk. Atvairīt grupveida (es tagad “jeb bruņotu” izņemu) uzbrukumu apsargājamajiem objektiem, telpām, celtnēm vai organizācijām. Kas ir “grupveida uzbrukums”? Jūs saprotat, ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka faktiski zūd pamatjēga, tomēr parasti policijas tiesības paredz, ka ieroča lietošana ir saistīta ar bruņotu pretestību. Ne velti Amerikas prakse šajos gadījumos ir tāda– ja ir ierocis rokā, tad var droši šaut.

Ieroča lietošana ir saistīta ar gadījumu, kad pastāv tieši draudi dzīvībai un veselībai. Bet visos pārējos gadījumos tas ir kazuāls uzskaitījums. Var vēl piecus, vēl septiņus punktus ievietot, vienalga, uzskaitījums nekad nebūs izsmeļošs. Tāpēc man šķiet, ka vajadzētu būt “lai novērstu vai atvairītu pret cilvēka dzīvību un veselību vērstus noziegumus”. Te ir viss iekšā. Tā ir abstrakta formula, kas tomēr paredz dažādas situācijas. Arī attiecībā uz ķīlniekiem, ja cilvēks ir izbēdzis, un tamlīdzīgi. Varētu būt arī bruņoti uzbrukumi.

Otrs gadījums. Varētu būt transporta līdzekļu apturēšana, ja tie apdraud cilvēku dzīvību, bet katrā ziņā ne tas viss, kas šeit ir uzskaitīts, piemēram, “aizturēt apbruņotu personu, kas atsakās izpildīt likumīgu prasību un nodot ieroci vai sprāgstvielas”. Bet šī apbruņotā persona sēž kaut kur kādā pagrabā un notiesā sendvičus…

T.Jundzis: Cienījamais Plotnieka kungs! Es domāju, ka jāpaskatās tiešām 14.panta sākumā. Tur, pirmkārt, mēs runājām par galējās nepieciešamības stāvokli. Es jau teicu, ka mēs izsvītrojām “un gadījumos” no šīs rindkopas.

Otrkārt, es tomēr negribētu jums piekrist, ka var tik vienkāršoti formulēt šo ieroču pielietošanu. Kaut vai tas gadījums, kas ir minēts 4.punktā, lai atvairītu grupveida vai bruņotu uzbrukumu! Iedomājieties, ka nāk virsū grupa! Mums kriminālprocesā ir skaidrs, kas tā ir, kad ir vairāk nekā viens cilvēks. Ja nāk divi trīs vai četri tēvaiņi virsū, kam varbūt nav ieroču, tad tomēr nekas cits neatliek kā pielietot ieroci. Ja jūs paskatīsities pārējos gadījumus, kurus mēs ļoti rūpīgi izanalizējām, šis pants, salīdzinot ar iepriekšējo redakciju, ir ievērojami sašaurināts. Mēs cerējām, ka Plotnieka kungs būs apmierināts ar mūsu darbu, bet ko lai dara…

Priekšsēdētājs: Konkrētu priekšlikumu te balsošanai nav. Vienkārši to var pieņemt zināšanai, domājot par redakciju. Lūdzu, otrais mikrofons.

E.Repše: Informācija sakarā ar prokurora iesniegumu izsvītrot attiecīgo rindkopu par tuvošanos un negaidītām kustībām. Ja ne pārāk labi trenēts cilvēks nokļūst ierocim tuvāk par rokas vai kājas spēriena attālumu, tad šo ieroci var izsist no rokas. Es atkārtoju, to var izdarīt pat ne pārāk labi trenēts cilvēks. Šāvējs nepaspēj nospiest mēlīti. Mani paziņas to ir rūpīgi pārbaudījuši ar reālu ieroci, tik tiešām, nevar paspēt. Tā ka tas ir ļoti bīstams uzbrukums. Ja mēs liksim milicijas darbiniekam gaidīt reāla uzbrukuma sākumu, tādā gadījumā mēs viņu faktiski atbruņosim.

T.Jundzis: Komisija tomēr pastāv uz to, lai šo pantu pieņemtu tādā redakcijā, kā tas ir piedāvāts, atskaitot labojumus nosaukumā, kur raksta “pielietot”. Tālāk 20.lappusē augšā izsvītrojām vārdus “un gadījumos”. Pārējie labojumi ir redakcionāli.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, tālāk.

T.Jundzis: Tālāk mēs nonākam pie ceturtās nodaļas par policijas struktūru. Jāsaka, ka 15.pantā ir viens ierosinājums. Konkrēti tas saistās ar priekšlikumu izveidot slepenpoliciju. Tas ir deputāta Lazdas ierosinājums, ka vajadzētu struktūrā paredzēt slepenpoliciju. Komisija neizslēdz šādu funkciju realizēšanu, jo likuma pirmajos pantos mēs ierakstījām, ka viens no galvenajiem policijas uzdevumiem ir sabiedriskās drošības nodrošināšana. Ja mēs uzskatīsim, ka ir jāveido vēl speciālas struktūras, tad to Važņa kungam mēs neesam ar savu likumu aizlieguši, bet ieprogrammēt to diezin vai vajag. Atcerieties, bija jau priekšlikumi, ka vajag visu uzrakstīt, vajag autoinspekciju paredzēt, vajag ceļu patruļu dienestu, transporta policiju, ūdens policiju! Faktiski visi tie likumi, kas ir pieņemti pēdējā pusgada laikā, arī necenšas ieprogrammēt policijas darbību. Struktūru veido pats ministrs. Varbūt vēl valdība te var palīdzēt. Galvenais, lai ministrs izpilda uzdevumus, kurus mēs izvirzām, bet ar struktūru viņš to darīs, tā jau gan tomēr ir viņa darīšana. Nesasaistīsim viņam rokas! Tāds bija mūsu apsvērums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Silār!

I.Silārs: Es gribu griezties pie cienījamā referenta, norādot, ka šodien pēc darba likumdošanas mums ir īsā diena, jo rīt ir svētku diena. Deputātu šobrīd ir maz. Ja mēs pārejam pie šīs nodaļas, kas ir sarežģīta, jo šeit ir viss policijas sastāvs, kriminālpolicija, kārtības policija, pašvaldības policija, tad mēs tik un tā šo nodaļu neesam spējīgi pusstundā izskatīt. Varbūt pieliksim šai dienai punktu?

T.Jundzis: “Cienījamais referents” piekrīt Silāra kunga priekšlikumam.

Priekšsēdētājs: Ja deputāti izrāda noguruma pazīmes un uzskata, ka ir šodien jābeidz, pat ar aplausiem to apliecinot, tad acīmredzot jābalso nav. Atgriezīsimies pie šā jautājuma nākamajā nedēļā, turpinot to kā normālu darba kārtības jautājumu.

T.Jundzis: Es ļoti lūgtu turpināt otrdien.

Priekšsēdētājs: Vēl paziņojums sekretariātam.

J.Dobelis: Cienījamie kolēģi, sekretariāts ļoti lūdz atdot to sarakstu, kurā deputāti pierakstījās uz sanatorijām un atpūtas namiem un kuru jau šodien vajadzēja nodot. Ja tas netiks izdarīts, tad paliksim bešā.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, priecīgus svētkus! Acīmredzot tiekamies sestdien plenārsēdē.

(Sēdes beigas)