1991.gada 4.maija ārkārtas svinīgās sēdes stenogramma

Rīta sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Godātie deputāti, pirms sākam plenārsēdi, apliecināsim savu klātbūtni šajā zālē ar reģistrāciju. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Lūdzu rezultātu. Zālē reģistrējušies 150 deputāti.

Godātie kolēģi! 4.maijs ir pienācis, un pirmais gads Augstākās padomes darbībā ir noslēdzies. Saskaņā ar Augstākās padomes lēmumu mēs 4.maiju atzīmējam kā atceres dienu, kā dienu, kad tika pieņemta Neatkarības deklarācija, kurā mēs sev, Latvijai un visai pasaulei paziņojām, ka tālāk mēs iesim neatkarības ceļu un atjaunosim demokrātisku un neatkarīgu valsti. Saskaņā ar Augstākās padomes lēmumu šodien mums notiek plenārsēde, kuras procedūru ir noteicis Augstākās padomes lēmums. Un, proti, Augstākās padomes priekšsēdētāja ziņojums un Ministru padomes priekšsēdētāja ziņojums. Katrs pusstundu ilgs.

Man liels prieks paziņot deputātiem, ka šodien mūsu plenārsēdē piedalās viesi no Igaunijas un Lietuvas: Arnolds Rītels– Igaunijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs (aplausi), Sīri Ovīre– Igaunijas Republikas sociālās nodrošināšanas ministre (aplausi), Virgils Čepaitis– Lietuvas Republikas Augstākās padomes komisijas priekšsēdētājs (aplausi), un Jons Laučus– Lietuvas Republikas Augstākās padomes komisijas priekšsēdētājs (aplausi).

Un tālāk es lūdzu mūsu plenārsēdi vadīt priekšsēdētāja pirmajam vietniekam Dainim Īvānam.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Uzsākot darbu mūsu šīsdienas plenārsēdē, vārds Augstākās padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam.

A.Gorbunovs: Godājamie Augstākās padomes deputāti, valdība, godājamie viesi!

Sabiedrības dzīvē notiekošo procesu vislabākais vērtētājs ir laiks. Un, kaut arī gads vēsturē ir pārāk īss laika sprīdis, tomēr šodien, domās atskatoties uz noieto ceļu, varam teikt, ka solis, kuru mēs spērām, pieņemot Neatkarības deklarāciju, bija pareizs, jo tieši laiks ir pierādījis, ka citas alternatīvas mums nebija.

Aizvadītais gads ir bijis bezgala ietilpīgs– tik daudz mēs esam piedzīvojuši un pārdzīvojuši. Mēs esam gan atbalstīti, gan noliegti. Bija vareni un iespaidīgi mītiņi, ko organizēja Latvijas Tautas fronte, lai atbalstītu republikas Augstāko padomi un valdību. Mūsu prieks par tautas atmodu bangoja visam pāri.

Par Tautas frontes lomu varam teikt īsi: Tautas fronte bija mūsu stiprais balsts. Bet tagad tā kļūst arī par konstruktīvu opozīciju, jo dzīve nesaudzīgi un skarbi parāda, ka vieglums un eiforija ilgi nevar pastāvēt. Nenovēršami seko depresijas vilnis un arī kritiska attieksme. Pienāk brīdis, kad nopietni jāķeras pie smaga, pelēka un nogurdinoša darba, jāapliecina sevi ne tikai vārdos, bet arī darbos. Vecā patiesība kļūst jauna. Pārvērtību laikos dzīvotspējīgs ir tas, kas paļaujas uz sevi un savu darbu.

Bija un joprojām ir 4.maija Deklarācijas noliegums. 15.maijā Padomju armijas pārstāvji, izmantojot spēku, centās iespaidot Augstāko padomi, it kā aizstāvot sociālismu, vienoto un nedalāmo Padomju Savienību.

Bija arī janvāra valsts apvērsuma mēģinājums, rūgtie un traģiskie 20.janvāra notikumi. Un, kaut arī tautas celtajām barikādēm nebija militāra rakstura, tās visiem pierādīja, ka ar tautas vienotību un drosmi nevar nerēķināties. 3.marta Vislatvijas aptaujas rezultāti pārliecinoši atspoguļoja spēku samēru republikā un vēlreiz apliecināja, ka mūsu izraudzītais ceļš ir pareizs.

Bet Latvijas komunistiskā partija joprojām iestājas par PSRS prezidenta pārvaldes ieviešanu, lai saglabātu sociālisma iekarojumus, Padomju Sociālistisko Republiku Savienību, lai atlaistu visu līmeņu padomes un atjaunotu savu varu.

Vērtējot visu to kopumā, jāatzīst, ka visi esam kļuvuši daudz reālāki, un, protams, sabrukušas arī dažas ilūzijas. Tas ir labi, protams, bet sāpīgi.

Godājamie klātesošie!

Ko ir paveikusi Latvijas Republikas Augstākā padome gada laikā, lai atjaunotu valstisko neatkarību?

Kopumā vērtējot Augstākās padomes darbību, jāteic, ka solis, kas gada laikā sperts Latvijas Republikas patiesas neatkarības virzienā, nav liels. Vai šis solis varēja būt platāks– tāds jautājums ir retorisks. Domāju, ka gada laikā izdarīts gandrīz viss, ko varēja izdarīt attiecīgos apstākļos un mūsu sastāvā.

Augstākā padome pieņēmusi 92 Latvijas Republikas likumus un 315 Augstākās padomes lēmumus un citus dokumentus. Ja magnetofona lentes, kurās ierakstītas plenārsēdēs izskanējušās runas, izstieptu garumā, tās sniegtos no Rīgas līdz Jelgavai. Stenogrammu atšifrējumi aizņem vairāk nekā 18 tūkstošus lappušu.

Kopā ar deputātiem liels darbs bija jāveic Augstākās padomes apa­rāta darbiniekiem– gan Kancelejas, Juridiskās pārvaldes, gan Lietu pārvaldes ļaudīm. Paldies viņiem un arī Rietumvācijas firmai “Infologistic” pārstāvjiem, kas kopā ar mūsu Kancelejas speciālistiem ir piedalījušies Augstākās padomes informātikas sistēmas izstrādāšanā!

Katrs jauns likums tika veidots tā, lai tas būtu kā stiprs akmens valsts neatkarības pamatos. Bet valsts neatkarības tiesiskais statuss nav mainījies. Mēs esam turpat, kur bijām 1990.gada 4.maija vakarā. Vienīgā atšķirība tā, ka nav gaviļu un nav īpaša svētbrīža. Bet gads mums ir devis daudz praktiskā ziņā, strādājot likumdošanā. Un ir klāt laiks, kad mēs varam apkopot šā gada tiesisko praksi un jau izstrādāt mūsu pamatlikumu. Protams, diskusijas rada šā pamatlikuma saturs un pat nosaukums. Varbūt to arī vajadzētu saukt par Latvijas valsts atjaunošanas pamatlikumu. Es atturētos šim pamatlikumam dot kaut kādu perioda nosaukumu un vēl jo mazāk– minēt gadus un termiņus. Tas nebūt neizslēdz mūsu plānveidīgu darbu un konsekvenci neatkarības faktiskajā sasniegšanā.

Pats pirmais un galvenais uzdevums mums bija sastādīt valdību, kura būtu spējīga praktiski realizēt vēlētāju vairākuma politisko gribu. Mūsu izveidotā valdība ne tikai ir noturējusies pie varas, bet pieteikusi sevi ar zināmu iniciatīvu un atbildību. Tomēr pašreizējā situācija ir tik sarežģīta un neizdarītā ir tik daudz, ka īpašu pateicību, man liekas, nav vēl pelnījis neviens– ne Augstākajā padomē, ne Ministru padomē. Ir arī pretrunas starp parlamenta gribu un valdības rīcību. Īpaši pēdējā laikā šīs pretrunas ir bijušas visai asas un nepatīkamas. Tomēr es uzskatu, ka šis process ir normāla demokrātiska parādība, jo tas nav saistīts tikai ar abpusēju kļūdu un neizdarītā uzskaiti, bet ir vērsts uz lietišķu sadarbību, jo stratēģisku domstarpību parlamentam un valdībai nav.

Ar valdības izveidošanu valsts varas un pārvaldes institūciju radīšana un nostiprināšana, protams, nebeidzas. Ne mazāk svarīga ir uzsāktā tiesībaizsardzības iestāžu sistēmas reforma. Tās mērķis ir radīt jaunas, demokrātiskai valstij atbilstošas tiesībaizsardzības institūcijas, kas reāli un efektīvi aizsargātu visu Latvijas Republikas iedzīvotāju tiesības un likumīgās intereses, nodrošinātu tiesisko kārtību un konsekventu Latvijas Republikas likumu izpildi. Šajā nolūkā tika izveidota Latvijas Republikas Prokuratūra un pieņemts tās darbību regulējošs likums.

Un tagad par pašu būtiskāko– kā ar likumdošanas darbību esam veidojuši Latvijas Republikas ekonomisko neatkarību. Neatkarības idejas pretinieku secinājums ir viennozīmīgs– Augstākā padome ir nodevusi sociālistisko izvēli un atjauno buržuāzisko iekārtu. Savukārt Latvijas sabiedrības lielākajā daļā parlamentu un valdību pamatoti kritizē par ko citu– par neizlēmību, par to, ka tirgus ekonomikas principi Latvijā tiek atjaunoti gausi, ka uzņēmēju vēl ir ļoti maz. Privatizācija vēl, protams, nav sākusies. Parādījušies privatizācijas eksperimenti. Sabiedrība arvien vairāk ceļ trauksmi par izsaimniekošanu un zagšanu. Tirgus ekonomikā mums visiem jāsāk pierast pie divām lietām. Pirmais, ka prece maksā tik, cik par to ir gatavi maksāt tirgū. Otrais, dzīves līmenis ir atkarīgs no naudas daudzuma, kuru protam nopelnīt. Ja ieņēmumi nesedz izdevumus, sākas strukturālas pārveides un pārbīdes ražošanā, kuras, nenoliedzami, izraisa sociālus protestus. Tāds ir dabiskais pašregulācijas process, kas iznākumā nodrošina augstu dzīves līmeni. Bet pagaidām apjomi sašaurinās, turpretī naudas ienākumi aug. Arī Latvijas hiperinflācija kļūst jau par realitāti.

Parlaments ir apstiprinājis privatizācijas pamatprincipus. Ar privatizāciju mēs saistām, pirmkārt, saimnieka iniciatīvu un atbildību un, otrkārt, saimniekošanas formu daudzveidību un līdztiesību un no tā izrietošo konkurenci. Tikai realizējot šos divus principus, varam cerēt, ka produkcijas apjomi sāks pieaugt un izstrādājumu kvalitāte uzlabosies.

Lielas ideoloģiskas spekulācijas notiek ap bijušo īpašnieku lomu un viņu īpašuma vietu privatizācijas procesā. Manuprāt, veidojas paradoksāla situācija. Tie, kas iestājas par sociālismu, paši pirmie manās izmantot tirgus ekonomiku un kļūt par privātīpašniekiem. Loģiski būtu, ja viņi pirmie arī iestātos par bijušo īpašnieku tiesībām. Tas taču radītu tiesisku pamatu viņu pašu nākamajiem īpašumiem. Protams, tas nav vienkārši, bet iespējas sabalansēt intereses ir, mums tikai visiem kopā vajag nopietni strādāt.

Latvijas valstiskās neatkarības pretinieki kā vienu no galvenajiem argumentiem dažādu brīdinājumu, pareģojumu veidā pasniedz faktu, ka Latvijā nav naftas, gāzes, kokvilnas, metāla un Latvijas saimniecība ir integrēta PSRS ekonomikā, tāpēc saimnieciskā dzīve apstāšoties un sākšoties bezdarbs.

Es domāju, ka šeit visiem ir skaidrs, ka ekonomiskā integrācija saglabāsies, taču balstīsies uz gluži citiem principiem, nekā tā patlaban balstās. Tā balstīsies uz savstarpēju izdevīgumu. Jo arī Krievija savu tautsaimniecību sāks kārtot, pamatojoties uz ekonomisko izdevīgumu, nevis uz abstraktiem, komunistiskiem mērķiem. Krievijas Augstākā padome ir pieņēmusi nepārprotamu nostāju un neļaus centram vairs dalīt, pārdalīt un pēc tam pievākt, bet rīkosies pati, kā to jau izdarīja, pārņemot savā pārziņā ogļu ieguves šahtas.

Latvijai ejams savs ceļš, ko Augstākā padome un valdība vairāk vai mazāk arī dara. Tas ir valstiskās neatkarības ceļš. Izejvielas varam pirkt tik, cik ar saražoto produkciju esam tās nopelnījuši.

Kā šo vienkāršo, bet vienlaikus galveno neatkarības principu esam ievērojuši savā darbībā? Faktiski pusgada laikā Augstākā padome un valdība izstrādājusi neatkarīgus nodokļu likumus un neatkarīgu budžetu, kā arī sākusi cenu reformu. Rezultāti nav visai apmierinoši. Mums gan ir neatkarīgs budžets, mēs nevis prasām centram naudu, bet kaulējamies, cik dosim no šīs naudas centram. Līdz normālai sistēmai, protams, vēl ir ļoti tālu, bet varam izdarīt vismaz divus secinājumus. Pirmais– regulēt finanses ar nodokļu un cenu palīdzību un vienlaikus aizsargāt mazāk nodrošinātos pilsoņus sociāli– tā ir liela māksla. Un galvenais mūsu parlamentam ir ne tikai savlaicīgi pieņemt likumus un lēmumus, bet arī īstajā brīdī, prakses ierosinātiem, tos labot. Acīmredzot mēs ne vienā vien likumā vēl būsim spiesti veikt labojumus un papildinājumus.

Otrais secinājums. Kamēr nebūs savas naudas, finansiālo patstāvību panākt nav iespējams. Tā kā tuvākajā laikā latu vēl nebūs, acīmredzot valdība meklē un meklēs citus stabilizējošus līdzekļus, lai šo situāciju normalizētu.

Godātie deputāti! Latvijas likteni janvārī lielā mērā izšķīra lauku cilvēki uz barikādēm Rīgā. Šī pati tehnika, šie paši cilvēki izšķirs Latvijas saimniecisko likteni, strādājot kartupeļu vagā, tīrumā un fermā. Tieši lauku cilvēki ar savu mieru un apņēmību iedvesa mums visiem ticību. Tagad mums šī ticība ir jāuztur lauku ļaudīs, jo viņus baida nevis grūtības, bet neziņa. Neziņa par to, vai varēs tikt galā ar jaunsaimniecībām, jo trūkst visa vajadzīgā un izput lielsaimniecības. Augstākā padome un valdība centīsies darīt visu, lai nodrošinātu lauksaimniecisko ražošanu. Kā zināms, šajā kritiskajā situācijā no budžeta lauksaimniecības vajadzībām papildus asignēti vairāk nekā 400 miljoni rubļu.

Šogad zemes komisijām saskaņā ar likumu “Par zemes reformu” jāveic ļoti atbildīgs darbs– jāizskata zemes pieprasījumi, jāizstrādā pagastu zemes ierīcības projekti, tie jānodod vispārējai apskatei un jāie­sniedz apstiprināšanai pagastu tautas deputātu padomēm. Jāizlemj, kādas platības 1992.gadā tiks atstātas pašreizējiem zemes lietotājiem un kādas tiks nodotas jaunajiem apsaimniekotājiem, arī jauno zemnieku saimniecību veidotājiem, kā arī jāparedz zemes izmantošana nākamajos gados.

Zemes reformas likumdošanas aktu izstrādi, kā mēs jūtam, līdz galam vēl neesam pabeiguši. Mēs jau tuvākajā laikā centīsimies sabalansēt bijušo īpašnieku un pašreizējo zemes lietotāju intereses, lai zeme tiktu efektīvi izmantota. Izskan viedoklis, ka bijušajiem zemes īpašniekiem vai to mantiniekiem, kuri paši nevēlas zemi apstrādāt, būtu jākompensē šī īpašuma vērtība vērtspapīros, kurus viņi privatizācijas procesā varētu izmantot citās tautsaimniecības nozarēs.

Likumprojekts par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju nodots tautas apspriešanai. Mēs ar nepacietību gaidām priekšlikumus, lai varētu šo likumprojektu izskatīt nākamajos lasījumos un ņemt vērā priekšlikumus, kurus saņemsim.

Godājamie plenārsēdes dalībnieki!

Latvijas Republikas Augstāko padomi kā vienīgo demokrātiski ievēlēto likumīgo institūciju ir atzinuši daudzi parlamenti, mums ir izveidojušies stabili kontakti ar visu Eiropas valstu, kā arī ar ASV un Kanādas parlamentiem. Ceļš, kuru mēs esam izraudzījušies, nav viegls. Mums konsekventi ir jācīnās par savām tiesībām, jāpanāk, lai mūs atzītu kā neatkarīgu, patstāvīgu valsti, un pakāpeniski jāatgriežas Eiropā.

Mēs saprotam, ka bez elastīgām, konstruktīvām, uz saprātīgiem kompromisiem orientētām sarunām ar Padomju Savienību nav grozāms līdzšinējais Latvijas, Igaunijas un Lietuvas valstiskais statuss. To saprot reālpolitiķi un saimnieciskie pragmatiķi ne vien Baltijā, PSRS centrā un republikās, bet arī Rietumos. Vēl vairāk– Rietumu līderi to steidz ik uz soļa atgādināt gan baltiešu politiķiem, gan Maskavā.

Tātad Rietumi mums, baltiešiem, bieži vien saka priekšā, kā rīkoties, mudina noskaidrot attiecības ar Kremli, tieši noskaidrot, nevis aptumšot vai samudžināt. Vai mēs savukārt dodamies ar priekšlikumiem uz Maskavu? Vai mēs esam pārliecināti, ka visi Krievijas demokrātiskie spēki iestājas par Baltijas republiku valstisko neatkarību? Bieži vien pat ļoti progresīvi noskaņotie, antiimpēriski centrēti Krievijas demokrāti labākajā gadījumā klusē, kad ir runa par Baltijas jautājumu. Termins “separātisms”, kas parādījies oficiālajā leksikā, tur mulsina ne tikai reakcionārus. Tātad mēs pietiekami nepropagandējam neatkarības koncepciju Austrumos no Zilupes. Mūsu parlamentam un valdībai acīmredzot sava politiskā stratēģija un taktika jādara zināma ne tikai PSRS prezidentam, bet arī visai pasaulei, kuras pārstāvji, vai mēs gribam vai negribam, uz Baltijas problēmu, kuru cenšamies padarīt par starptautisku problēmu, raugās PSRS kontekstā. Ja PSRS ekonomiskā robeža ar Latviju tiks slēgta, mūsu tautu un visu tautību iedzīvotājus gaida katastrofa.

Ar gandarījumu jāatzīmē fakts, ka sarunās ar PSRS valdības oficiālo delegāciju panākta vienošanās, ka Latvijas Republikas un Padomju Savienības sarunās nevar būt prioritāru un sekundāru jautājumu, ka vienādi augstā līmenī apspriežami gan Latvijas valstiskā statusa, gan arī ekonomiskie un finansiālie jautājumi.

Izskaidrojot pasaulei un Padomju Savienībai neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanas nepieciešamību, jārada pārliecība, ka Latvijas valsts nodrošinās Latvijas un PSRS ekonomisko sadarbību uz līdztiesīgiem pamatiem, darbosies kopā ar Padomju Savienību un trešajām valstīm ekoloģijas, zinātnes, tehnikas, kultūras problēmu risināšanā, garantēs visas cilvēktiesības PSRS pilsoņiem, kuri dzīvos Latvijā, parakstīs starpvalstu līgumu par PSRS Bruņoto spēku pagaidu statusu Latvijas Republikā.

Realizējot mūsu Austrumu politiku, jāveido lietišķa, diplomātiski aktīva sadarbība starp Latvijas Republikas un PSRS valstsvīriem. Es kā piemēru varētu minēt to, kā patlaban veidojas Ministru padomes un mūsu premjera I.Godmaņa un V.Pavlova kontakts, PSRS kontakts, kas ir abpusēji korekts un principiāli nepārprotams. Mūsu premjers I.Godmanis liek priekšā Latvijas neatkarības ekonomisko koncepciju, V.Pavlovs uzzina Latvijas likumīgās, parlamenta ieceltās valdības stratēģisko mērķi un ir spiests to respektēt.

Tāpēc es uzskatu, ka jau ir sperti pirmie soļi šo principu realizācijā. Kā jau minēju, deviņas PSRS republikas sāk savu ceļu uz jaunas savienības radīšanu. Lai gan tas ir tikai paziņojums, Latvijas Republikas Augstākajai padomei ir jāizvirza Latvijas Republikas intereses konceptuāli plašākā austrumu reģiona kontekstā, jāsāk grūts un pacietīgs darbs, ar kuru mums jānodrošina savas nacionālās garantijas ne tikai no rietumiem, bet arī no austrumiem. Šīs garantijas var veidoties tikai draudzīgā sadarbībā ar Krieviju, Baltkrieviju un citām PSRS republikām. Pēc pēdējā paziņojuma laikam gan jādēvē šīs republikas par valstīm.

Kas attiecas uz Lietuvu un Igauniju, tad mums ir līdzīgas intereses un, galvenais,– kopīgs mērķis, tātad labi priekšnoteikumi stabila Baltijas valstu modeļa radīšanai. Baltijas valstu padomē mēs ne tikai formējam savu politisko darbību, bet esam uzsākuši arī pirmās konsultācijas šāda Baltijas valstu modeļa struktūru radīšanā. Mēs darīsim visu, lai neatkārtotos pirms­kara bēdīgā pieredze Baltijas valstu sadarbībā. Tikai Baltijas valstis kopumā var ieņemt politiskā un it sevišķi ekonomiskā ziņā visai perspektīvu lomu saiknē starp PSRS Ziemeļeiropas un Austrumeiropas reģionu. Tikai tad, ja Baltija uzstāsies kā drošības un sadarbības veicinātāja, tā var sagaidīt no Rietumiem ievērojamu politisku un ekonomisku atbalstu.

Latvijā joprojām viens no visdiskutablākajiem un vissāpīgākajiem jautājumiem ir starpnacionālo attiecību jautājums. Augstākā padome ir apstiprinājusi “Nolikumu par Konsultatīvo tautību padomi” un pieņēmusi likumu “Par nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un to tiesībām uz kultūras autonomiju”. Šajā likumā ietvertās normas atbilst starptautiski pieņemtajām minoritāšu tiesību aizstāvības normām. Līdz ar to mēs esam apliecinājuši, ka izprotam konkrēto situāciju un ka vienīgi Latvijas iedzīvotāju vairākuma vienotība var garantēt republikas neatkarības atjaunošanu.

Mūsu Austrumu politikā parlamentam un valdībai acīmredzot vēl skaidrāk jāpauž sava negatīvā nostāja pretlatviskā, pretkrieviskā, pretsemītiskā noskaņojuma recidīvos. Var jautāt, kāpēc tieši Austrumu politikā tas būtu jāievēro, jo tautību līdztiesība taču ir vispārcilvēciska kategorija. Atbildēt var īsi. Katrs šāds recidīvs vispirms gūst atbalsi Austrumos– Krievijā vai citās PSRS republikās un no turienes aizviļņo demokrātiskajā pasaulē. Turklāt provokatori un demagogi to pasniedz tādējādi, ka Latvija nav gatava neatkarībai un nespēj veidot demokrātisku sabiedrību.

Ja Latvijas Tautas frontes frakcija vērsīsies pret antikrieviskām noskaņām, ja opozicionāri no “Līdztiesības” frakcijas nosodīs un nekurinās pretlatviskas noskaņas, ja abas frakcijas kopā vērsīsies pret jebkuru citu antihumānismu, mūsu panākumi Latvijā un Austrumos nodrošinās Latvijai panākumus arī visā pasaulē.

Godājamie klātesošie!

Tikai aktīvi sadarbojoties ar visu sabiedrību, ievērojot tās aktuālās vajadzības un intereses, ir iespējams izveidot tādu likumdošanas sistēmu, kura atbilstu pilsoniskās saskaņas un ikkatra cilvēka cieņas un goda ievērošanas principiem.

Gribu aicināt deputātus allaž atcerēties, ka politikā tikumiskus rezultātus nav iespējams sasniegt ar neētiskiem līdzekļiem. Censties veidot sevi un izkopt sevī tādas īpašības, lai vārdi “politiķis” un “inteliģents” kļūtu par sinonīmiem,– tas būtu mūsu visu pienākums.

Atjaunot Latvijas valsti nenozīmē tikai juridisku procedūru, atjaunot valsti nozīmē atjaunot tās garu, vidi, sabiedrību, protams, mūsdienīgā pakāpē.

Atjaunot valsts fizisko un garīgo pastāvēšanu nevarēs pat visideālākais parlaments, to izdarīt varēs vienīgi visa Latvijas tauta. Pateicos par uzmanību. (Aplausi.)

Priekšsēdētājs: Vārds Ministru padomes priekšsēdētājam Ivaram Godmanim.

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Dāmas un kungi!

Šodien es gribētu sniegt īsu pārskatu par valdības darbību, īstenojot Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarāciju.

Ejot šo ceļu, mēs centāmies pakāpeniski atbrīvoties no PSRS politiskās un ekonomiskās virsvadības, veidot neatkarīgas valsts struktūras, radīt priekšnoteikumus demokrātiskai, pilsoniskai sabiedrībai, kas būtu balstīta uz brīvu tirgus ekonomiku un privātīpašumu. Šāda krasa vienlaicīga valstisko un ekonomisko struktūru nomaiņa neizbēgami ir saistīta ar nopietniem satricinājumiem sabiedrībā, kuri būtiski ietekmē cilvēku dzīves līmeni. Tāpēc valdības darbības pamatā bija un ir nodoms virzīt politisko un ekonomisko pārmaiņu procesu, nodrošināt tā neatgriezeniskumu, stabilu tempu un nepieļaut haosu.

Uzsākot plašo saimnieciskās reformas programmu, savas darbības centrā izvirzījām visu, kas saistīts tieši ar sabiedrības mazāknodrošināto slāņu aizsargātību straujo pārmaiņu gaitā. No otras puses, cenšamies maksimāli atbrīvot sabiedrības darbīgās daļas saimniecisko uzņēmību. Šie sarežģītie uzdevumi bija jārisina visai saspīlētā iekšpolitiskā un ārpolitiskā situācijā, kad Latvijas robeža ar PSRS vēl arvien ir atklāta, bet mūsu kontakti ar ārējo pasauli atrodas PSRS kontrolē. Līdz ar to “klasiskie” Austrumeiropas pārmaiņu modeļi Latvijā nav tieši piemērojami.

Šajos apstākļos Latvijas Republikas valdībai visumā tomēr ir izdevies nodrošināt situācijas vadību. Taču mūsu teritorijā vēl turpina darboties dažādi PSRS varas orgāni vai to filiāles, tādi kā LPSR Valsts drošības komiteja, LPSR Prokuratūra, PSRS muita, arī bankas. Republikas jurisdikcijā nav pārņemti lielākie vissavienības uzņēmumi, ostas un citi. Daudzos gadījumos tas izpaužas zināmā varas neviennozīmībā gan saimnieciskajā, gan politiskajā jomā. Vairums šo minēto valsts orgānu vismaz ārēji neitrāli izturas pret Latvijas Republikas neatkarības centieniem un tiem nepretojas, taču daļa mūs atklāti boikotē. Īpaši tas sakāms par PSRS Iekšlietu ministrijai pakļautajām institūcijām.

Plaša mēroga operācijas pret Latvijas Republikas neatkarību politiski vada PSKP Latvijas filiāle. Tieši tās vadītāji bija Vislatvijas glābšanas komitejas locekļi, kuri publiski paziņoja par valsts varas pārņemšanas mēģinājumu Latvijā šā gada janvārī. Un tieši janvāra notikumi noveda līdz provokācijām ar cilvēku upuriem un vērā ņemamam sabiedriski politiskajam saspīlējumam. Arī šobrīd kompartija nav atteikusies no plāniem gāzt Latvijas Republikas Augstāko padomi un valdību. Šim nolūkam tiek izplatīti demagoģiski apmelojumi, aicinājumi uz politiskiem streikiem, vienlaikus tiek radīti dažādi ekstrēmistiski militārsabiedriski veidojumi.

Šī aktīvā iekšējā pretdarbība Latvijas Republikas ceļam nesaraujami ir saistīta ar PSRS vadības divējādo politiku attiecībā uz Latviju. Vārdos atzīstot republiku suverenitāti un tautu pašnoteikšanās tiesības, tā faktiski turpina veco impērisko unitārisma politiku un visiem līdzekļiem cenšas nepieļaut Latvijas Republikas kā neatkarīgas valsts atjaunošanu.

Plānoto valsts apvērsumu izgāšanās Baltijas republikās, kā arī visas pasaules starptautiskās domas reakcija acīmredzot iespaidoja PSRS prezidentu sākt sarunas ar Latvijas Republiku par strīdīgo politisko un ekonomisko jautājumu noregulēšanu. Lai gan šīs sarunas sākotnēji varētu būt domātas kā centra diplomātisks manevrs, mūsu uzdevums ir tās pārvērst par iedarbīgu mehānismu, lai sagatavotu nākamās sarunas starp Latvijas Republiku un PSRS visaugstākā līmenī, kuras novestu pie tā, ka PSRS atzītu Latvijas Republiku kā neatkarīgu valsti.

Latvijas Republikas valdības darbību ārkārtīgi negatīvi ietekmē politiskās un ekonomiskās nestabilitātes pieaugums PSRS. Latvija nav spējīga izolēties no ekonomiskā sabrukuma, kas strauji attīstās Savienībā. Kopēja naudas sistēma, atkarība no kooperētām piegādēm, inflācijas procesu paātrināšanās– tas viss negatīvi ietekmē Latvijas Republikas ekonomiku.

Lai izvairītos no vispārējās ekonomiskās krīzes un tās vissmagākajām sekām, atsevišķos posmos esam spiesti manevrēt, uz laiku slēdzot ekonomiskos nolīgumus (piemēram, par savstarpēju lauksaimniecības produkcijas apmaiņu) gan ar PSRS, gan ar savienotajām republikām atsevišķi. Tajā pašā laikā mēs piešķiram lielu nozīmi tieši horizontāliem ekonomiskiem līgumiem ar savienotajām republikām. Pieņemot Neatkarības atjaunošanas deklarāciju, lielas cerības tika liktas uz rietumu pasaules valstu un sabiedriskās domas atbalstu. Tomēr tas bija mazāks par gaidīto.

Neliekuļotu atbalstu saņēmām no nelielo valstu puses, it sevišķi no Eiropas ziemeļvalstīm, bet lielvalstu pozīcija bija ievērojami atturīgāka. Daļēji to var izskaidrot ar šo valstu vadītāju cenšanos izvairīties no stāvokļa destabilizācijas PSRS un ieinteresētības saņemt PSRS atbalstu savu problēmu risināšanai. Tāpēc Latvijas Republikas valdības uzdevums ārpolitikā rietumu virzienā ir maksimāli aktualizēt Baltijas valstu neatkarības internacionalizāciju, censties panākt ietekmīgas starptautiskas komisijas, kā arī īpašas starptautiskas konferences darbu šajā jautājumā un iekļaut mūsu neatkarības jautājumu regulārajās starptautiskajās konferencēs (Helsinku procesā un citās). Vienlaikus valdībai jādara viss, lai ekonomiski piesaistītu Rietumu kapitāla investīcijas Latvijas tautsaimniecībai, kam jākļūst par nozīmīgu komponentu Latvijas nākotnes ekonomikas attīstībā. Jāatzīmē, ka rietumvalstis līdzšinējā periodā nebija gatavas Latvijas valdības atzīšanai ne de iure, ne de facto.

Tas parāda, ka mūsu panākumi ārpolitikā Rietumos lielā mērā būs atkarīgi no tā, cik veiksmīgi būsim, kārtojot attiecības ar PSRS. Ne mazāk svarīgi būs arī tas, cik civilizēti pratīsim nokārtot savas iekšējās problēmas. Es gribētu pasvītrot– civilizēti tieši demokrātijas Rietumu izpratnē, lai mēs nenonāktu pretrunās savos priekšstatos par sociālo un nacionālo taisnīgumu, par cilvēku tiesībām.

Apmēram tāds ir politiskais fons, uz kura republikas valdībai nākas sākt plašu ekonomisko reformu, kas paredz brīvu uzņēmējdarbību un tirgus ekonomiku.

Ekonomisko reformu sākām ar neatkarīgas valsts nodokļu sistēmas un budžeta veidošanu. Ir panākts, ka ar šā gada 1.janvāri visi Latvijas Republikā, arī vissavienības pakļautības uzņēmumi, maksā nodokļus pēc Latvijas likumiem. Latvijas Republikas neatkarīgās nodokļu sistēmas pamatā ir tā sauktais jumta likums “Par nodokļiem un nodevām Latvijas Republikā”, kā arī atsevišķi likumi par peļņas, īpašuma, akcīzes, zemes, dabas resursu, sociālo un citi nodokļi.

Valdībā izskatīts likumprojekts “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, kurā paredzēta pāriešana uz vienotiem ienākuma deklarēšanas principiem. Šāda veida nodoklis ļaus objektīvāk novērtēt nodokļa maksātāja summāro ienākumu, efektīvāk risināt cilvēku sociālās aizsargātības jautājumus, stimulēt ienākuma izlietošanu noteiktiem mērķiem.

Kā jebkurā valstī, arī mums nodokļu sistēmu nāksies pastāvīgi precizēt, jo mainās saimnieciskā situācija un konkretizējas sabiedrības sociālie mērķi. Turpmāk pacietīgi būs jāanalizē iekasējamo nodokļu sadalījums starp valsts un vietējiem budžetiem. Te jārod arvien pilnvērtīgāka bāze rajona un pagasta saimniecības finansēšanai uz savu līdzekļu rēķina. Būs jāmeklē ceļi, kā ar nodokļu palīdzību veicināt tautsaimniecības struktūras vēlamās izmaiņas un visnepieciešamāko patēriņa preču ražošanas pieaugumu. Jau tagad varam teikt, ka visumā jaunā nodokļu sistēma nodrošina republikas budžeta veidošanos.

Šā gada valsts budžetā, ko precizēja Augstākā padome, ir paredzēts, ka no nodokļiem ienāks 3,2 miljardi rubļu. Pirmajā ceturksnī jau faktiski ir ieskaitīti gandrīz 27 procenti no šīs summas– tātad vairāk nekā viena ceturtā daļa. Tomēr optimismam nav pamata.

Mēs izvirzījām par savu mērķi izveidot sabalansētu bezdeficīta budžetu, kā arī paredzējām atteikties no ražošanas dotācijām dažādām tautsaimniecības nozarēm. Šeit jāuzsver, ka tieši lielās dotācijas budžetā, kas agrāk bija paredzētas gan tautsaimniecības nozarēm, gan īpaši pārtikas produktiem, visvairāk attālināja un attālina pāreju uz reālu, neizkropļotu cenu sistēmu un tirgus ekonomiku.

Taču jau tagad redzam, ka valdībai neizdodas pilnībā panākt ne vienu, ne otru. Tas vispirms saistāms ar neparedzēti lielu cenu pieaugumu tādiem resursiem kā tehnika, energonesēji, kombinētā lopbarība un citiem, ko iepērkam no dažādām PSRS republikām. Visvairāk no tā cieš lauksaimniecība kā galaprodukta ražotāja. Tā rezultātā no budžeta bija jāmeklē papildu līdzekļi valsts iepirkuma cenu palielināšanai, kā arī pārmērīgā sadārdzinājuma segšanai lauksaimniecībā. Lielāki, nekā paredzējām, būs arī izdevumi kompensācijām iedzīvotājiem, kuri saistīti ar dzīves dārdzības pieaugumu. Un, visbeidzot, zināmi līdzekļi, pēc valdības domām, būtu jāieskaita kopējo mērķprogrammu izpildei (enerģētikā, maģistrālajā transportā, kurināmā saimniecībā un citur) saskaņā ar Latvijas Republikas un PSRS savstarpējo ekonomisko attiecību jauno regulēšanu. Iespējamais vienkanāla līdzdalības maksājumu līmenis varētu būt ap 3500 miljoniem rubļu.

Līdz gada beigām summārais budžeta deficīts no 500 miljoniem rubļu pašlaik draud tuvoties vienam miljardam. Tas nekādi nav pieļaujams, veidojot neatkarīgu ekonomiku.

Jāatzīmē, ka apstākļos, kad rubļa emisija notiek aiz republikas robežām, iespējamā deficīta segšanai mums būtu jāgriežas pie PSRS Valsts bankas pēc aizdevuma. Un tad varētu rasties visdažādākie sarežģījumi: augsts procents, iekrātos parāds un nenoliedzami pieaugtu ekonomiskā atkarība. Tādēļ valdības uzdevums ir darīt visu, kas ir tās spēkos, lai dzēstu budžeta deficītu, izstrādājot konkrētus pasākumus tā ienākumu daļas palielināšanai. Tas jācenšas panākt, nevis tikai koriģējot nodokļu likmes, bet vispirms panākot ražošanas stabilizāciju un tās paplašināšanu.

Papildu rezerves budžeta ienākuma daļas palielināšanā būtu meklējamas arī nodokļu disciplīnas nostiprināšanā. Ir zināms, ka sakarā ar pāreju uz jaunām uzņēmējdarbības formām un uzņēmumu pārreģistrēšanu, ne visi laikus pilda savas budžeta saistības atbilstoši Latvijas Republikas nodokļu likumiem. Bet mēdz teikt, ka tieši disciplinēta attieksme pret nodokļu maksāšanu nosaka valsts civilizētības pakāpi.

Viens no valsts neatkarības stūrakmeņiem ir patstāvīga cenu politika. Valdība šā gada janvārī pieņēma lēmumu “Par cenu tarifu regulēšanas kārtību 1991.gadā”, saskaņā ar kuru ir noteiktas valsts pārvaldes iestāžu un uzņēmēju pilnvaras cenu regulēšanas jautājumos. Lai, pārejot uz tirgus ekonomiku, saskaņotu pieprasījumu un piedāvājumu preču tirgū, likvidētu spekulāciju ar pārtikas produktiem un mainītu gadu desmitiem veidoto, mākslīgi izkropļoto cenu sistēmu, republikā tika atceltas valsts budžeta dotācijas lauksaimniecības produkcijas ražošanai. Vienlaikus pārskatītas un pieņemtas jaunas valsts mazumtirdzniecības cenas maizei, pienam un piena produktiem, gaļai un gaļas izstrādājumiem, kā arī risināts jautājums par iedzīvotāju ienākumu kompensēšanu sakarā ar cenu paaugstinājumu.

Ņemot vērā ražošanas un realizācijas reālās izmaksas, tika precizēts un paplašināts tautas patēriņa un pārtikas preču saraksts, kuras tiek realizētas par regulējamām vai brīvām cenām, kā arī noteiktas jaunas, paaugstinātas mazumcenas virknei pārtikas un nepārtikas preču. Vienlaikus tika palielināta agrāk noteiktās kompensācijas piemaksa un pabalsti.

Lai nodrošinātu iedzīvotāju sociālo aizsardzību sakarā ar preču un pakalpojumu cenu pieaugumu, valdība apstiprināja “Iedzīvotāju naudas ienākumu indeksācijas pamatprincipus” un izstrādāja tās lietošanas metodiku. Indeksācijas mehānisms ir uzsācis ceļu, un pirmos tā rezultātus mēs redzēsim šā gada otrā ceturkšņa beigās.

Īstenojot savā programmā paredzēto cenu reformu, valdība galveno uzmanību vērsīs uz iedzīvotāju naudas ienākumu indeksācijas mehānisma pilnveidošanu, lai jau šajā gadā Augstākā padome varētu izskatīt un pieņemt galīgo variantu likumam par iedzīvotāju naudas ienākumu indeksāciju.

Realizējot šo politiku, valdība diferencēti pieiet divām galvenajām iedzīvotāju grupām: strādājošiem, tas ir, darbspējīgajiem, un sociāli mazaizsargātajiem: bērniem, pensionāriem, invalīdiem un studentiem. Te akcents likts uz to, ka ar sociālām garantijām vispirms jānodrošina mazāk aizsargātās iedzīvotāju grupas, bet visiem darbspējīgajiem iedzīvotājiem, kas var un grib efektīvi strādāt, jādod iespējas nopelnīt bez jebkādiem ierobežojumiem.

Indeksācija nenozīmē ienākumu automātisku pārrēķināšanu. Tā tiks uzsākta ar nosacījumu, ka patēriņa preču pieauguma tempi par 7 procentiem pārsniedz ienākumu pieauguma tempus. Tikai ar šādu nosacījumu tiks iedarbināta minimālā darba samaksas līmeņa indeksācija. Valsts noteiktā garantētā minimālā darba samaksa ir un būs obligāta visiem darba devējiem, bet konkrēti darba samaksas indeksācijas jautājumi uzņēmumos, organizācijās un iestādēs patstāvīgi jārisina administrācijai kolektīvajos un individuālajos darba līgumos ar strādājošajiem.

Vienlaikus sāks veidoties darba tirgus, kura aktivizēšanai valdība ir radījusi Nodarbinātības departamentu. Uzsākta arī darba samaksas reforma. Vispirms tās gaitā tika palielinātas algas veselības aizsardzības, izglītības un kultūras darbiniekiem.

Taču sava attieksme pret kultūru un izglītību mums jāmaina, ne tikai paceļot algas. Ir noteikti jāpārskata valdības attieksme pret šīm sfērām kopumā, jo tikai caur kultūru, visas tautas plašu, mūsdienīgu izglītošanu mums pavērsies ceļš uz civilizētu sabiedrību. Liela uzmanība valdības darbā tika veltīta arī republikas patēriņa tirgus stabilizēšanai. Mēs centāmies ietekmēt situāciju, saglabājot un tālāk attīstot valsts pasūtījuma institūtu svarīgāko tautas patēriņa preču ražošanas nodrošināšanai. Tika izveidots un iedarbināts preču apmaiņas fonds uzņēmumu apgādei ar nepieciešamajiem materiāliem un izejvielām, kā arī veikta preču apmaiņa ar citām republikām un PSRS reģioniem starpvaldību ekonomisko līgumu ietvaros.

Līdztekus veikti pasākumi iekšējā tirgus aizsardzībai. Nodibināts muitas dienests un uz republikas robežām ieviesta muitas kontrole, noteikta preču un citas republikā ražotas produkcijas izveduma un ieveduma kārtība, kas paredz tādu regulējošu mehānismu kā licenču un kvotu lietošana. Pastiprināta cīņa pret tirdzniecības noteikumu pārkāpumiem. Kopīgi ar vietējām pašvaldībām tiek veikta tirdzniecības racionēšana deficītiem pārtikas produktiem.

Minētie pasākumi kopumā, īpaši iepriekšējā gada beigās un šā gada pirmajos mēnešos, ļāva zināmā mērā bremzēt iedzīvotāju apgādes krasu pasliktināšanos. Katrā ziņā mēs domājam, ka apgādi ir izdevies noturēt labākā līmenī, nekā tā ir Padomju savienībā. Tomēr nestabilā ekonomiskā situācija attiecībās ar PSRS un nedrošā finansu sistēma nav ļāvusi pilnā mērā realizēt valdības uzsāktos pasākumus patēriņa tirgus aizsargāšanā. Pārtrūkstot daudziem agrākajiem saimnieciskajiem sakariem un samazinoties izejvielu piegādēm no PSRS, republikas rūpniecībā iezīmējusies un turpinās ražošanas lejupslīde. Samazinoties preču resursiem un pieaugot naudas masai, asi izjūtama inflācijas ietekme. 1.ceturksnī tautas patēriņa preces par 268,2 miljoniem rubļu jeb par 8,1 procentu saražotas mazāk nekā pagājušajā gadā. Ražošanas apjomu samazinājuši 218 rūpniecības uzņēmumi. Diemžēl sarukušas visu galveno pārtikas un nepārtikas preču piegādes tirdzniecībai. Preču apgrozījuma pieaugums sasniegts, nevis palielinot to pārdošanas apjomus, bet gan pamatā uz cenu palielinājuma rēķina.

Tāpēc viens no svarīgākajiem valdības uzdevumiem ir apturēt ražošanas lejupslīdi gan lauksaimniecībā, gan rūpniecībā. Esam jau sākuši īstenot lauksaimniecības stabilizācijas programmu, kurā paredzēts ar nodokļu atvieglojumiem un iepirkuma cenu paaugstināšanu ieinteresēt lauksaimniekus kāpināt nepieciešamo pārtikas produktu ražošanu.

Nav šaubu, ka Latvijas ekonomiskā patstāvība vislielākā mērā būs atkarīga no tā, kā spēsim atrisināt samilzušās problēmas lauksaimniecībā. Tomēr ražošanas materiāltehniskā nodrošinājuma, lauku iedzīvotāju sociālo apstākļu un arī ekonomisko nosacījumu ziņā lauksaimniecības nozares ir pārmantojušas kritisku situāciju. Republikas teritorija aizaug, izmantojamās zemes platības samazinājušās no 3,7 miljoniem ha līdz 2,6 miljoniem ha. Bet, lai nodrošinātu vismaz pirmskara produkcijas ražošanas līmeni, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, katram zemes hektāram būtu jādod divas reizes lielāka raža. Tādu ražības pieaugumu nav izdevies sasniegt tikai ar monopolo lielsaimniecību ražošanas veidu.

Lai stāvokli uzlabotu, valdība ir uzsākusi agrāro reformu. Tā ietver kompleksu ekonomisko attiecību mainīšanu laukos: zemes reformu, ekonomisko attiecību reformu un agrārnozares vadības reformu. Tas nozīmē, ka pārmaiņas jāveic vienlaikus ar likumu, normatīvo aktu pieņemšanu, agrārās zinātnes un tehnoloģijas sasniegumu apkopošanu. Tas ir ļoti dinamisks un atbildīgs process. Te nedrīkst nerēķināties ar ekonomisko situāciju, kurā atrodamies.

Lai veiktu agrāro reformu, ir jau pieņemti šādi galvenie likumdošanas akti:

1) Augstākās padomes lēmums “Par agrāro reformu Latvijas Republikā”;

2) likums “Par zemes komisijām”;

3) likums “Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos”.

Uz valsts īpašuma konversijas pamata tiek radīti priekšnoteikumi reālai privatizācijai, kuras rezultātā katrs lauku darbu darītājs pats varēs izlemt, ko darīt ar savu pajas daļu– veidot zemnieku saimniecību vai kļūt par īpašnieku kolektīva– statūtsabiedrības locekli. Valdība to veicinās ar iepriekšējo saimniekošanas formu nenomaksāto kredītu pārņemšanu uz valsts budžetu. Pašlaik notiek likumprojekta “Par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju” vispusīga apspriešana.

Agrārās reformas pirmajā posmā, kad savu darbību izvērsušas komisijas, lai izskatītu zemes pieprasījumus, svarīgi vadīties pēc apsvēruma, ka katram jaunam zemes lietotājam jābūt spējīgam strādāt ražīgāk. Savukārt valdība darīs visu, lai saimniekot uzsākušie zemnieki tiktu nodrošināti ar traktoriem, kā arī maksimāli izmantotu reģionālās mašīnbūves iespējas trūkstošā inventāra un tehnikas izgatavošanai.

Jau tagad ir izveidots apmēram 8 tūkstoši zemnieku saimniecību. Šajā satraukumu pilnajā pārmaiņu periodā zināmu mierinājumu sniedz zemnieku saimniecību atjaunotne. Tā republikas ainavā ienes patīkamus vaibstus. Lai tie kļūtu noturīgi, topošajiem zemniekiem jāmācās saimniekot un jāiet kooperācijas ceļš. Latvijas Republikas ekonomiskās neatkarības balsts ir industriālā lauksaimniecība. To veicināt ir katra agrārās reformas pasākuma uzdevums.

Tuvojas nobeigumam pavasara sējas darbi. To tempi un kvalitāte liecina, ka lauku darbu darītāji, speciālisti, saimniecību vadītāji izprot savu atbildību. Paldies tiem, kuri rūpējas par republikas pārtikas galdu. Domāju, ka valdība izprot lauku cilvēku problēmas un pēc labākās sirdsapziņas kontekstā ar visas tautas interesēm tās risinās.

Lai nodrošinātu republikas vajadzības pēc visa veida precēm un pakalpojumiem, ir ieviests valsts pasūtītāju institūts. Ar valdības lēmumu apstiprināts pagaidu nolikums par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām, kas pārejas periodā uz tirgus ekonomiku regulē kārtību, kādā tiek sagatavots, izvietots un pildīts valsts pasūtījums. Par valsts pasūtītāju ir noteiktas republikas ministrijas un republikānisko pilsētu un rajonu izpildkomitejas. Valsts pasūtījuma izpildītāji saņem nodokļu atvieglojumus, tos pirmām kārtām apgādā ar materiāltehniskajiem resursiem, kā arī tiem ir garantēta energoresursu piegāde.

Galvenais valdības uzdevums pašreizējā laika posmā ir atrast tos ekonomiskās stimulēšanas mehānismus, kas aktivizētu ražošanu, pilnībā atsakoties no vecajiem administratīvās ekonomikas iedarbes līdzekļiem. Stāvoklī, kad ministrijas pilda valsts funkcijas, valdības rīcībā pamatā ir tikai nodokļi un cenas, šāda aktivizācijas mehānisma klātbūtne ir obligāta. Šajā virzienā valdība ievieš īpašus līgumus ar valsts uzņēmumu vadītājiem gan rūpniecībā, gan lauksaimniecībā par ekonomisko saistību izpildi attiecībā pret valsti. Taču visi šie pasākumi ir pārejas perioda uz tirgus ekonomiku parādība. Patiesu ražošanas aktivizāciju mēs saistām ar uzņēmējdarbības attīstību un privātīpašumu.

Lai valsts īpašuma konversiju republikā veiktu pēc vienotiem principiem, tika izstrādāta valsts īpašuma konversijas programma, tās konceptuālās nostādnes un izveidots Valsts īpašuma konversijas departaments. Valdība eksperimenta kārtā sākusi darbu dažu republikas uzņēmumu pārveidošanā citās uzņēmējdarbības formās. Šajā procesā mums jābūt ļoti modriem, lai nepieļautu republikas īpašuma izsaimniekošanu. Ar visiem spēkiem jācīnās pret “stihisko” privatizāciju, kura atsevišķos gadījumos slēpjas aiz ilgtermiņa nomas līgumiem vai citām mahinācijām.

Ņemot vērā nepieciešamību republikas tautsaimniecībā arvien vairāk iesaistīt vissavienības pakļautības uzņēmumus, tiek veikts darbs, lai šos uzņēmumus pārņemtu Latvijas Republikas jurisdikcijā. Šajā sakarā sagatavots nolikuma projekts par kārtību, kā PSRS administratīvajā pakļautībā esošie un Latvijā izvietotie uzņēmumi pārņemami republikai. Šo jautājumu risinot, tiks veikts arī attiecīgs darbs, lai noslēgtu starpvaldību līgumus par īpašuma attiecību noregulēšanu starp Latvijas Republiku un PSRS.

Savā darbībā ārējo ekonomisko sakaru jomā valdība galveno vērību ir vērsusi uz PSRS centrālo orgānu monopola laušanu un maksimālu šīs darbības vadības funkciju pārņemšanu. Republikā liberalizēta operāciju veikšana ārvalstu valūtā un likvidēts PSRS Ārekonombankas monopols. Pašreiz jau liela daļa ārējo sakaru dalībnieku ir pārveduši savus valūtas rēķinus uz republikas bankām. Ir noskaidrots reālais stāvoklis ar eksporta un importa produkcijas apjomiem, arī attiecībā uz iekārtām un materiāliem, kuri Latvijas uzņēmumiem vēl šogad būtu jāsaņem centralizētā kārtībā. Bet, tā kā Savienības resori šīs piegādes pilda neapmierinoši, līdz jautājuma galīgai atrisināšanai Ministru padomes vadība ir devusi norādījumu republikas bankām pagaidām valūtu centram nepārskaitīt. Nākamais uzdevums ir panākt republikas vienkanāla valūtas maksājumus PSRS budžetam, lai dzēstu republikas daļu kopējā PSRS ārējā parāda. Šāds priekšlikums Maskavā ir iesniegts, un pie tā mēs strādājam.

Svarīgs virziens ārējo ekonomisko sakaru jomā ir normālu, civilizētu apstākļu radīšana ārzemju firmu darbībai republikā. Ir noteikta kārtība to pārstāvniecību atvēršanai. Ministru padomē akceptēts likumprojekts par ārzemju investīcijām. Tā galvenais uzdevums ir uzņēmumu, kuros ir ieguldītas ārzemju investīcijas, finansiālos noteikumus pietuvināt vietējo uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību darbībai. Tajā pašā laikā, izejot no ieguldītā kapitāla apjoma, ir paredzēti zināmi nodokļu atvieglojumi un arī labvēlības režīms. Tuvākais uzdevums ir līdz ar valūtas vienkanāla maksājumu ieviešanu pilnībā pārņemt no republikas izvedamo eksporta preču licencēšanu. Lai gan PSRS valdība nav izpildījusi savu solījumu nodot šīs funkcijas republikai ar 1.janvāri, tomēr ir cerības, ka ar otro pusgadu mēs šo darbu sāksim. Līdz ar to būs radītas iespējas valdībai reāli regulēt eksportu un arī saņemtās valūtas resursus, plānot to izlietošanu republikas kopējo vajadzību apmierināšanai. Tālāk risināmie jautājumi ir vienošanās par ieņēmumiem no PSRS preču tranzīta caur republikas teritoriju, savu muitas nodokļu un tarifu ieviešana.

Valsts pārvaldes jomā joprojām grūti risinās virkne administratīvi juridisku jautājumu. Viens no sarežģītākajiem ir un paliek jautājums par PSRS Bruņoto spēku statusu Latvijas Republikā. Tomēr jāatzīmē, ka no savstarpējiem konfliktiem esam nonākuši visumā neitrālās pozīcijās, kas ļauj gatavoties nopietnām sarunām gan ar PSRS armijas vadību, gan arī ar Baltijas kara apgabalu.

Ir radīta valdības komisija šādām sarunām. Pagaidām darbs risinās četros galvenajos virzienos:

1) Latvijas teritorijā dislocēto PSRS Bruņoto spēku skaitliskais sastāvs un statuss;

2) alternatīvais (darba) dienests;

3) PSRS Bruņotajiem spēkiem iedalīto zemes gabalu inventarizācija un ekoloģiskā situācija tajos;

4) apgādes, dzīvokļu un sociālie jautājumi.

Diemžēl kaut cik konstruktīvas sarunas pagaidām notiek tikai pēdējā darba grupā, tas ir, par sadzīves jautājumiem. Pārējie jautājumi, kuri būtībā ir daudz sarežģītāki, joprojām uz priekšu nekust.

Tuvojas pavasara iesaukums armijā. Taču daudz neskaidrību ir par alternatīvo dienestu. Galvenais– kavējas attiecīgā likuma pieņemšana Augstākajā padomē. Skaidrs ir viens– pēc satura tāds, kā bija, alternatīvais dienests nevar palikt. Ir jāpanāk, lai tajā iesauktie jaunieši– un tādu jau ir vairāk nekā 11 tūkstoši– reāli pildītu savus pienākumus.

Pašreizējā politiskās un ekonomiskās destabilizācijas perioda valdība cenšas pastiprināt pilsoņu tiesību aizsardzību. Mēs redzam, kā aktivizējas noziedzīgā pasaule, īpaši pieaug vardarbība pret personību, kā arī ekonomiska rakstura liela mēroga mahinācijas un noziegumi.

Lai pastiprinātu administratīvo orgānu darbības efektivitāti, esam centušies radīt nepieciešamo sākuma bāzi Latvijas Republikas Prokuratūrai, sākta milicijas reforma, tās darbiniekiem paaugstinātas algas. Šajās dienās zvērestu nodeva Latvijas Republikas jaunradītais Milicijas patruļdienesta bataljons. Tā sastāvā pagaidām ir ap 200 vīru. Lielākā daļa no viņiem ir labi fiziski sagatavoti un apguvuši kaujas paņēmienus. Mēs ceram, ka tas būs reāls spēks efektīvai cīņai pret organizēto noziedzību un bandītismu.

Iekšlietu ministrijas reformas rezultātā samazināts birokrātiskais aparāts, bet vienlaikus palielināts ierindas miliču un iecirkņu inspektoru skaits. Grūtības pašlaik ir ar tehnisko nodrošinājumu, apbruņojuma modernizēšanu, kā arī ar kadru komplektēšanu. Īpaši gribētos veicināt latviešu puišu ieplūšanu milicijā. Pagaidām milicijas nacionālais sastāvs vēl neatbilst Latvijas iedzīvotāju nacionālajam sastāvam.

Vadoties no pilsoņu tiesību aizsardzības interesēm, republikas valdība aktīvi darbojas arī likumdošanas jomā un tieslietu orgānu nostiprināšanā. Bez likumdevēja un izpildu varas republikā jārada arī stipra tiesu vara. Īstenojot šo ieceri, izstrādāta tiesu reformas koncepcija, kas paredz atjaunot neatkarīgās Latvijas trīspakāpju tiesu sistēmas pozitīvo pieredzi. Grozot tiesnešu ievēlēšanas kārtību, nosakot viņiem amata zīmes un tērpus, palielinot viņu atalgojumu, panākts zināms tiesnešu sastāva uzlabojums, viņu neatkarības principa nostiprināšana. Valdība uzskata, ka jau šodien republikas tiesas vairs nav kompartijas vai kādas citas partijas un varas struktūras uzticams kalps, bet stingri stāv jauno likumu ievērošanas un izpildes pozīcijās.

Lai valdība realizētu suverēno varu republikā un nodrošinātu tautas saimniecības nozaru normālu funkcionēšanu, pēc 1990.gada 4.maija ir reorganizēta republikāniskās izpildvaras struktūra. Reorganizācijas pamatā ir ideja par atteikšanos no administratīvi komandējošā vadības stila, tā vietā liekot ekonomiskās metodes. Ir panākta zināma valstisko un saimniecisko funkciju pārdale pārvaldes orgānos, kā arī radītas jaunas, neatkarīgai valstij raksturīgas institūcijas. Kā svarīgākais būtu jāmin Ārlietu ministrijas jauna statusa īstenošana un tādu ministriju un departamentu nodibināšana kā Meža ministrija un Zivsaimniecības ministrija, Ārējo ekonomisko sakaru departaments, Municipālais departaments, Muitas departaments, Sabiedriskās drošības departaments, Nacionālo jautājumu departaments un citi. Kopumā radīti astoņi jauni Ministru padomes departamenti.

Valdībai būtiski jāuzlabo sadarbība ar vietējām izpildvarām. Mums vēl nav izdevies panākt saskaņotu visu rajonu un pilsētu rīcību, risinot radniecīgus jautājumus. Tas bieži izraisa iedzīvotāju neizpratni un neapmierinātību. Atsevišķos gadījumos dažas izpildkomitejas cenšas izdarīt patvaļīgas korekcijas Ministru padomes lēmumu izpildē. Bieži vien šim mērķim tiek izmantotas deputātu padomes. Divvaldība uz vietām kontekstā ar zemu izpildes disciplīnu traucē pietiekami efektīvi īstenot valdības programmā iecerētos mērķus.

Noslēgumā gribu teikt galveno: valdībai ir konkrēts darbības plāns katrā no neatkarīgas ekonomikas veidošanas sastāvdaļām– nodokļos, budžetā, cenās, finansēs un privatizācijā. Valdība ir gatava konsekventi īstenot šo plānu, vienlaikus risinot smagos politiskos un ekonomiskos jautājumus ar PSRS valdību, kā arī ar rietumu valstīm par Latvijas Republikas de facto atjaunošanu.

Taču mums, Latvijas sabiedrības locekļiem, jāsaprot, ka tikai tad, ja mēs katrs izvirzīsim sev un pildīsim konkrēti savu programmu, kurā ar savu darbu un savu politisko stāju ceļā uz Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu būsim vienoti, tikai tad visa tauta un tai kalpojošā valdība spēs īstenot visu mūsu pamatmērķi: veidot politiski neatkarīgu un ekonomiski brīvu, stipru Latvijas valsti.

Paldies par uzmanību! (Aplausi.)

Priekšsēdētājs: Vārds uzrunai Igaunijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājam Arnoldam Rītelam.

A.Rītels, Igaunijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs: Cienījamais Anatolij Gorbunov, cienījamie tautas deputāti, mūsu labie kaimiņi– latviešu tauta! Es esmu gandarīts, ka varu jūs apsveikt Neatkarības deklarācijas pieņemšanas gadadienā, un daru to Igaunijas Augstākās padomes, valdības un, protams, visas tautas vārdā. (Aplausi.)

Pērn maijā zem šīs zāles logiem priecīgi dziedāja tūkstošiem cilvēku un kopā ar jums domās, protams, bija mūsu tauta. Tas bija laiks, kad tika sperti pirmie soļi okupācijas izbeigšanas un neatkarības atgūšanas grūtajā un garajā ceļā. Es nezinu, kā jūs, bet mēs toreiz domājām, ka šis mērķis ir tuvāk, nekā patiesībā izrādījās. Tagad emocionālais pacēlums pāraudzis daudzu praktisko uzdevumu lietišķā risināšanā, tomēr dziedošās revolūcijas uguns joprojām kvēl mūsu dvēselēs un palīdz pārvarēt grūtības un nenoteiktību.

Pirmajos mēnešos, protams, lielu uzmanību pievērsām galvenokārt politiskiem un vispārējiem valsts tiesību jautājumiem. Latvija, Lietuva un Igaunija ir cita no citas daudz mācījušās, un tas attiecas gan uz veiksmēm, gan uz neveiksmēm. Pašlaik tiek būvēts pamats visai turpmākajai dzīves kārtībai, un tāpēc ir būtiski, lai likumdevēji pēc iespējas vairāk sadarbotos, izstrādājot dažādus aktus. Esmu gandarīts par to, ka vairāk mūsu Augstāko padomju komisiju līmenī notiek aktīva un ražena sadarbība.

Šodien man ir jāatskatās uz aizvadīto gadu, cik ļoti sasprindzināti mēs gaidījām ziņas no Latvijas, lai jūs pieņemtu savu Neatkarības deklarāciju un to izdarītu deputāti, kuri ir ievēlēti demokrātiskā ceļā, un nokārtotu savas varas struktūras. Un, kad tas bija noticis, tad apmēram ap pusnakti es piezvanīju Anatolijam Gorbunovam un arī Vītautam Landsberģim un teicu, ka kopīgai cīņai mums jāveido kopīga fronte. Viņi šo domu atbalstīja, un tā mēs nolēmām, ka 12.maijā organizēsim kopīgu sanāksmi Tallinā. Un gandrīz gada laikā paveiktais darbs rāda, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sadarbība organizācijas ietvaros ir bijusi vajadzīga. Un mēs redzam arī tās iespējas, kas vēl ir mūsu priekšā. Rīga kļūst par mūsu pastāvīgā sekretariāta atrašanās vietu, un ceram, ka šis orgāns palīdzēs sekmēt Baltijas valstu padomes lēmumu īstenošanu.

Latvijas, Igaunijas un Lietuvas brīvības cīņas dažādos posmos grūtības bijušas centrētas dažādās jomās. Pašlaik, domājams, radīsies nopietnas ekonomiskas problēmas. Mūsu ekonomiskos sakarus ar Padomju Savienību pēc neatkarības atgūšanas, protams, ierobežos pasaules tirgus un brīvi konvertējamā valūta. Vienlaikus ir skaidrs, ka šādu soļu pārsteidzīgi ātra speršana varētu mūs ekonomiski ļoti sāpīgi skart. Protams, politisko un saimniecisko jautājumu risināšanai jānorit paralēli un atbilstoši mūsu neatkarības atjaunošanas gaitai. Nepaverot ceļu pilnvērtīgiem starptautiskiem sakariem, mēs nespēsim radīt priekšnoteikumu, kas palīdzētu pāriet uz normāliem starptautiskiem norēķiniem. Noteikti ir jāatrisina arī tādas problēmas kā PSRS valūtas un zelta rezervju liktenis, mūsu daļa ārējo parādu segšanā, norēķini par kara bāzēm un tā tālāk. Šīs problēmas tiek skartas sarunās, kuras mēs pašlaik risinām ar Padomju Savienību. Mēs Igaunijā uzskatām, ka visus jautājumus var atrisināt tieši sarunu ceļā, kā arī ar divpusēju un vairākpusēju līgumu parakstīšanu. Mēs ceram uz pasaules solidaritāti gadījumā, ja mums draudēs ekonomiskie spaidi, kā tas pērn notika ar mūsu lietuviešu draugiem. Mūsu pretinieki cenšas mūs iebaidīt ar saimnieciskajām un sociālajām grūtībām. Mēs esam gatavi pārciest grūtības un smagos gadus, lai radītu neatkarīgu dzīves kārtību, kur brīvība kļūtu par būtisku attīstības resursu. Tukša un nemājīga ir jebkura ekonomiska labklājība, ja nav dvēseliska uzplaukuma.

Mīļie draugi! Mazas tautas dara stipras to gars un draudzība. Mēs ar lielu gandarījumu sekojam līdzi katram jūsu solim neatkarības atjaunošanā. Kaut arī kaimiņiem savā starpā ir jāsacenšas, brīvības cīņa Baltijas valstīs ir komandas cīņa, jo pie finiša mums ir jānokļūst visiem, vienam otru visādā veidā atbalstot. Mēs uzticamies jums, un Igaunija no savas puses darīs visu, lai jūs varētu uzticēties mums. (Aplausi.)

Es vēlreiz gribu jūs visus apsveikt neatkarības pasludināšanas gadadienā Igaunijas Augstākās padomes un valdības vārdā un kā simbolu pasniegt jums nelielu puķu pušķīti un pazīstamu igauņu mākslinieka gleznu, kuras nosaukums ir “Gaisma virs jūras”. Lai šī “gaisma virs jūras” simbolizē arī to, ka gaisma ir klāt, ka gaisma kļūst aizvien gaišāka virs jūsu zemes un virs mūsu zemes.

Priekšsēdētājs: Vārds Lietuvas Republikas Augstākās padomes Pilsoņtiesību un tautību lietu komisijas priekšsēdētājam Virgilijam Čepaitim.

V.Čepaitis, Lietuvas Republikas Augstākās padomes Pilsoņu tiesību un tautību lietu komisijas priekšsēdētājs: Augsti godātā padome, brāļi latvieši! Atļaujiet apsveikt jūs un jūsu personā visu latviešu tautu Neatkarības deklarācijas pieņemšanas gadadienā un nodot jums mūsu Augstākās padomes un tās priekšsēdētāja Vītauta Landsberģa sirsnīgos vēlējumus. (Aplausi.)

Notikumi Lietuvā, Joza Urbša– pirmā Lietuvas Republikas ārlietu ministra un mūsu tautas cienījamākā vīra– bēres Kauņā un visas Lietuvas cilvēku apspriede par jaunu briesmu iespējamību Viļņā neļauj Landsberģa kungam pašam atbraukt uz šo svinīgo saietu.

Atceros, kā pērn mēs gaidījām šo dienu– 4.maiju, cerēdami, ka Latvija arī sekos mūsu paraugam. Un kā mēs priecājāmies, ka tas notika. Tas bija liels atbalsts mums, kad jūs pieņēmāt Neatkarības deklarāciju, nevairīdamies no vārda “neatkarība”. Pasludinot, ka savā dzīvē balstīsities uz neatkarīgās Latvijas Konstitūciju.

Šā gada janvārī mūs piemeklēja grūti pārbaudījumi. Divas pēdējās baltu tautas samaksāja asinsupuri par brīvību. Tagad mums ir daudz draugu un atbalstītāju visā pasaulē, no Padomju Savienības līdz Islandei, no Amerikas Savienotajām Valstīm līdz Austrālijai. Taču ir Dieva lemts, lai mēs vairāk viens otram uzticētos un viens otru atbalstītu. Vēlam jums izturību, drosmi un vienotību. Paldies! (Aplausi.)

(Runā lietuviski, pasniedz dāvanu. Aplausi.)

Priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti un klātesošie! Šajā gadā mums ir palīdzējuši ļoti daudzi cilvēki, mums ir palīdzējusi tauta. Mums ir palīdzējušas organizācijas, un šajā brīdī mēs gribam pateikt viņiem paldies. Mēs esam saņēmuši vairākas konkrētas, pat, ja tā varētu teikt, taustāmas dāvanas šīs Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienas priekšvakarā.

Pirmā no tām, ja jūs vakar ievērojāt, bija Nacionālās bibliotēkas Parlamentārās nodaļas atklāšana, par to mums jāizsaka pateicība Nacionālajai bibliotēkai.

Par otru ļoti jauko dāvanu īpašs paldies pienākas Rietumvācijas firmai “Infologistic” un tās vadītājam Jānim Gobiņa kungam, kuri ziedojuši daļu sava intelektuālā potenciāla Latvijas Republikas Augstākās padomes informatīvās sistēmas izstrādāšanā un gada jubilejā pasnieguši mums šobrīd ļoti vajadzīgu dāvanu– lokālo datoru “Machintosh” tīklu, kas palīdzēs tehniski nodrošināt sarežģīto likumdošanas procesu. Paldies Jānim Gobiņa kungam un firmai “Infologistic”.

Vārdu lūdz Latvijas Tautas fronte.

Tautas frontes pārstāvis: Labdien, cienījamo priekšsēdētāj! Labdien, cienījamie deputāti un viesi! Pēdējā mūsu valdes sēde notika 30.aprīlī un šā vakara noskaņā arī tapa mūsu apsveikums, ko nolasīs Aivars Berķis.

A.Berķis: Apsveikums. Augsti godātie deputāti! Dāmas un kungi! Dāmu un kungu biedri! Biedru dāmas un kungi! Un dažādi domājošie! Ar izteiktu prieku mēs uzsveram: pirmkārt, jūs joprojām esat Augstākās padomes deputāti un neviens jūs nevar nogāzt, par ko mēs priecājamies ne mazāk kā jūs. (Aplausi.)

Otrkārt. Ir pagājis tikai viens gads, bet mēs visi esam izpratuši pārejas perioda būtības definīciju, izdalot:

a) pārejas perioda būvniecību;

b) pārejas periodu;

c) attīstītu pārejas periodu.

Treškārt. Vienā parlamentā sēž gan valsts piekritēji, gan arī tās pretinieki. Bet jūsu strīdi nav pārkāpuši šo robežu, aiz kuras deputātu vairs nesauc par džentlmeni un otrādi. Gaišā noskaņā gribam jums novēlēt: gruntīgus deputātu krēslus fundamentalizētā pārejas perioda laikā! Nākamo 4.maiju sagaidīt granīta tribīnē Daugavmalā tautas ovāciju priekšgalā!

LTF frakcionāriem īpaši novēlam diendienā studēt mūsu organizācijas materiālu ar devīzi: “LTF 3.kongresa lēmumus dzīvē!”.

Citādi domājošās frakcijas locekļiem laipni vēlam attīrīt savas rindas no svārstīgajiem un regulāri saliedēties kodolā.

Lai dzīvo Lielais Maijs!... Aplausi.

Frakcija un fronte ir vienotas!... Šķidri aplausi.

Mūsu nākotne– brīva valsts brīvā pārejas periodā!... Ovācijas negrib sākties. Paldies. (Aplausi.)

Un runājot nopietni, mēs gribam pateikt, ka neatkarība Latvijas tautai ir vajadzīga ne tāpēc, lai būtu vairāk desu, bet tāpēc, lai izdzīvotu latviešu tauta. Un tādēļ piemiņai mēs visiem deputātiem dāvājam mazu grāmatiņu, kurā jūs vienmēr varat ieskatīties un pārdomāt šīs problēmas. (Aplausi.)

Priekšsēdētājs: Paldies Tautas frontei! Ir ieradušies vēl vairāki apsveicēji. Šodien es satiku arī smilteniešus, kuri vēlas apsveikt, bet varbūt mums būtu lūgums to darīt tad, kad saņemsim šīs dāvanas, tās arī ir graudā un ne tikai vārdos vien. Saņemsim pēc plenārsēdes. Kaut gan smiltenieši jau nāk ar grozu. Tāpēc, smiltenieši, lūdzu!

Smiltenes pārstāvis: Labdien! Mums šodien visiem ir ejams viens ceļš. Tas ir ceļš uz neatkarīgu Latviju. Jums šis gads, smagais darba gads bija pirmais solis uz to. Smiltenieši jums novēl, lai nākamais solis būtu jau brīvā Latvijā! Paldies. (Aplausi.)

Priekšsēdētājs: Paldies. (Ilgi aplausi.)

Tagad, godātie kolēģi, par mūsu tālāko dienas un darba kārtību. Ir ierosinājums plenārsēdes dalībnieku vārdā šodien nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, un to izdarīs deputāti Īvāns, Kinna un Zeile. Nolikt ziedus Meža kapos pie Andra Slapiņa, Gvido Zvaigznes, Edija Riekstiņa un Sergeja Konaņenko kapiem. To izdarīs deputāti Čepānis, Briņķe, Dobelis. Pie Roberta Mūrnieka kapa Mārupē ziedus noliks deputāti Emerita Buķele un Rolands Repša. Transports un ziedi atrodas lejā pie Augstākās padomes ieejas.

Deputātus lūdzu pulcēties lejā pie Augstākās padomes ieejas kopējai bildei.

Līdz ar to, cienījamie kolēģi, es varu paziņot, ka plenārsēde, kas veltīta 4.maija Neatkarības deklarācijas pasludināšanas atcerei, ir slēgta. Dievs, svētī Latviju!

(Skan himna “Dievs, svētī Latviju!”. Visi dzied.)