Jāvairo darba vietas, nevis pabalsti

Dagnija Staķe, labklājības ministre, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Dagnija Staķe Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Nākamā gada valsts budžetu valdība nodēvējusi par sociālu. Savukārt Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) apgalvo, ka pašreizējais projekts ir nepieņemams, jo nerisina sociālos jautājumus. Kāds tas liekas labklājības ministrei?

– Manuprāt, budžets ir sociāls. Kaut arī valdības deklarācijā kā prioritāte nav minēta minimālās algas palielināšana, tomēr no 1.janvāra tā pieaugs līdz 90 latiem. Šis lēmums skar 14% strādājošo, tajā skaitā visu ministriju atsevišķus darbiniekus. Algas ir palielinātas arī valsts institūcijās strādājošajiem – pedagogiem, tiesu darbiniekiem, Valsts darba inspekcijas inspektoriem utt. 30 miljoni latu atvēlēti piemaksām par darba stāžu mazo pensiju (līdz 105 latiem) saņēmējiem. No 35 uz 45 latiem pieaugs valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts, kas skar 16 000 cilvēku. Paaugstinoties šim pabalstam un piemērojot attiecīgus koeficientus, palielinās arī valsts garantēto pensiju apmēri.

Tiesības uz pensiju ir jānopelna

– Tātad pašlaik valstī ir 16 000 cilvēku, kuri pensiju nav nopelnījuši (valsts sociālā pabalsta saņēmēji). Vai, jūsuprāt, šim skaitlim ir tendence sarukt vai palielināties?

– To ir ļoti grūti pateikt. Kā zināms, tagad mēs skaitām apdrošināšanas stāža gadus. Tas nozīmē – tikai to laika periodu, kad maksātas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Ja cilvēks desmit gadus strādājis nelegāli, tas, protams, darba stāžā netiek ieskaitīts. Tas, vai cilvēks būs sev nopelnījis tiesības uz pensiju vai ne, pašlaik atkarīgs no pašiem strādājošajiem. Tā ka ir ļoti grūti prognozēt, vai šis skaitlis palielināsies vai ne, jo mēs nezinām nelegālās nodarbinātības patiesos apjomos.

– Bet vai zināmas bažas nerada tāda kategorija kā pašnodarbinātie? Cik daudzi no viņiem maksā sociālās iemaksas? Kāds taksometra šoferis jautāja: ja trīs gadus pirms pensijas kaut ko maksās, vai sanāks pensija?

– Tā ir problēma. Acīmredzot jāveic plaša izskaidrošanas kampaņa, jo arī es esmu sastapusies ar līdzīgu neizpratni. Bet vecumdienās maznodrošināti būs arī minimālās algas saņēmēji, tādēļ ir tik svarīgi to palielināt, no vienas puses, un legalizēt aplokšņu naudas, no otras.

– Atgriežoties pie budžeta – ja tiks palielinātas gan darba algas, gan pensijas un pabalsti, kādēļ, jūsuprāt, tik neapmierināta ir LBAS?

– Tie ir viņiem vien zināmi apsvērumi. Es arī gribētu dzirdēt tuvākus skaidrojumus. Varbūt reizēm pietrūkst sociālā dialoga kādā nozarē. Piemēram, mūsu ministrijai un Veselības ministrijai ir ļoti veiksmīgs dialogs ar Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrību. Mēs esam vienojušies, ka arī sociālajiem darbiniekiem un sociālās aprūpes institūcijās strādājošajiem ir jābūt algu paaugstināšanas grafikiem. Jo viņi nav ne par matu labākā situācijā kā pedagogi. Protams, tas nebūs nākamā gada budžetā. Turklāt man par lielu nožēlu valdība neapstiprināja piemaksas pie algas sociālajiem darbiniekiem, kas strādā ar ģimeni. Jo, protams, ja jāizvēlas – prioritāra ir nelegālās nodarbinātības apkarošana.

– Man nav īsti skaidrs, kā valdība varētu apstiprināt algu paaugstināšanas grafiku strādājošajiem, kuriem algu maksā pašvaldība.

– Tās būs ļoti smagas sarunas ar Latvijas Pašvaldību savienību. Lai gan pašvaldību vadītāji, ar kuriem es par to esmu runājusi, arī, piemēram, Latgalē, saprot, ka šajā darbā ieguldītie līdzekļi atmaksājas simtkārt. Sociālais darbs pilnīgi noteikti ir arī kultūras darbs. Tas atmaksājas ne tikai naudas izteiksmē, bet arī kultūras namam neizsistos logos un neizdemolētā brīvdabas estrādē.

Visgrūtāk klājas ģimenēm ar bērniem

– 1.oktobrī arodbiedrības gatavojas rīkot apjomīgas protesta akcijas pret nabadzību, apgalvojot, ka pastāvošā nodokļu sistēma ir sociāli netaisnīga. Lai gan Labklājības ministrija vairumam iedzīvotāju algas nemaksā, tomēr vērojama cilvēku neapmierinātība ar sociālo politiku valstī kopumā. Cik tas ir pamatoti?

– Tie ir apgalvojumi, bet man ar LBAS nav bijušas nopietnas pārrunas par šīm problēmām, viņi nekad nav man teikuši, ka viņus kaut kas neapmierina ministrijas īstenotajā sociālajā politikā. Paskatīsimies pēdējos gadus. 2003.gadā uzsākām īstenot apjomīgu programmu par subsidētajām darba vietām invalīdiem. Kopumā līdz šim brīdim ir izveidotas 1168 darba vietas, aptuveni 70% šo cilvēku darba devēji pēc programmas beigām pieņēma pastāvīgā darbā, tas ir ļoti daudz. 2004.gads – “vecāku algas”, bērna piedzimšanas pabalsta palielināšana. Šogad – piemaksas pie pensijām 94% pensionāru. Es varu piekrist, ka valsts atbalsts sabiedrības trūcīgākajām grupām varbūt nav tik liels, cik tas būtu nepieciešams. Tajā pašā laikā jāatceras, ka Labklājības ministrija nav tikai pabalstu maksātāja ministrija. Mums ir jādomā par profesionālo rehabilitāciju, sociālo darbu, galu galā – par nelegālās nodarbinātības apkarošanu.

– Tomēr daudzi nesaprot, kādēļ pensijas, kas ir zem iztikas minimuma, apliek ar nodokli?

– Tas ir Finanšu ministrijas jautājums. Taču jāpaskaidro, ka tas, protams, nav sociālais nodoklis, ar kuru apliek pensijas, bet iedzīvotāju ienākuma nodoklis (darba mūža laikā sociālās iemaksas ar to neapliek, tādēļ tas jānomaksā no pensijas – aut.). Strādājošajiem neapliekamais minimums ir 32 lati, pensionāriem – 100 lati. Tā ka viņi ir pat labākā situācijā nekā minimālās algas saņēmēji, kas pašlaik uz rokas saņem nepilnus 60 latus. Būsim godīgi: visgrūtāk ir ģimenēm ar bērniem. Pensionāri parasti ir divi, kuriem vairs nav jālaiž bērni skolā. Un es nezinu pašvaldību, kura nepalīdzētu saviem vientuļajiem pensionāriem. Latvijā, paldies Dievam, vēl ir dzīvas arī sentēvu tradīcijas, ka veseli bērni palīdz saviem vecākiem.

– Vai jūs uzskatāt, ka Centrālās statistikas pārvaldes aprēķinātais iztikas minimums, ar kuru pašlaik salīdzina visus labklājības rādītājus, ir galvenais lielums?

– To rēķinot, tajā neiekļauj vienīgi alkoholu un luksusa preces, bet, piemēram, ārzemju ceļojumi tajā ir iekļauti. Un šāds vidējais statistiskais rādītājs tomēr nav īsti korekts, jo viens gadā iztērē 500 latus, bet otrs – 50 000. Piemēram, Čehijā šajā rādītājā iekļauj komunālos pakalpojumus, pārtiku, medikamentus, pirmās nepieciešamības preces. Un viņiem gan minimālā alga, gan pensija pārsniedz šo lielumu.

Labklājību nerada pabalsti

– Savulaik viena no Pasaules bankas pārstāvēm Latvijā Inguna Dobrāja, kas strādāja tieši ar sociālās sistēmas reformu, “LV” atzina, ka mūsu cilvēki ir pārāk atkarīgi no pabalstiem, tiem ierādīta pārāk liela vieta sistēmā. Daudziem kauns strādāt par “kalpu” zemnieku saimniecībā, bet nav kauns saņemt pabalstu.

– Mēs ar Latvijas Pašvaldību savienību vienojāmies par garantētā minimālā ienākuma (GMI) paaugstināšanu no 21 uz 24 latiem. Un atsevišķi pašvaldību vadītāji norādīja, ka ir ģimenes, kuru locekļi labāk izvēlas saņemt GMI, nevis strādāt par minimālo algu. Tādēļ ar pabalstu palielināšanu ir jābūt uzmanīgiem. Prioritāte noteikti ir minimālās algas palielināšana, jo nedrīkst pieļaut situāciju, kad cilvēks, neko nedarot, saņem tikai mazliet mazāk nekā strādājot. Ļoti daudz kas atkarīgs no pašvaldību sociālajiem darbiniekiem. Vieglāk, protams, ir reizi mēnesī izmaksāt pabalstu nekā diendienā klientu motivēt un pārliecināt – atmest dzeršanu, mācīties, pārkvalificēties, sākt strādāt. Diemžēl atsevišķās pašvaldībās neveicas šis klientu motivēšanas darbs. Un tā cilvēki labāk gatavi veģetēt ar bezdarbnieku pabalstu, nekā parakstīt līdzdalības līgumu. Tajā ir jāapņemas iet kursos, kas pieejami jebkurā Latvijas reģionā, piedalīties pagaidu sabiedriskajos darbos.

– Vai jūs, labklājības ministre, varat apliecināt, ka darbspējīgu iedzīvotāju pamatienākumu avotam jābūt darba algām, nevis pabalstiem? Un pēdējie ir tikai valsts un pašvaldību īstermiņa atbalsts.

– Noteikti tieši tāda ir mana kā labklājības ministres nostāja. Es jums piekrītu, ka pašlaik pārāk daudzi strādātspējīgie dzīvo no pabalstiem. Es nekad nesapratīšu bērnus, kas dzīvo no vecāku pensijām, un vecākus, kas pārtiek no bērniem domātajiem pabalstiem. Man daudzi pašvaldību pārstāvji atzinuši, ka diemžēl izveidojusies pietiekami liela sabiedrības daļa, kas nemaz negrib strādāt. No vienas puses, laukos ir liels bezdarbs, no otras – grūti atrast strādniekus. Ienākumu avotam ir jābūt darba algai kaut vai tikai tāpēc, ka vienīgi tā dod tiesības uz tādām sociālām garantijām kā pensija, slimības pabalsts, bezdarbnieka pabalsts, maternitātes/paternitātes pabalsts.

– Tad kā jūs skaidrotu ministrijas ieceri ieviest bērna invalīda kopšanas pabalstu, kuru gan valdība neapstiprināja? Vai valsts ilgtermiņa interesēm atbilstošāk nebūtu nodrošināt šādu bērnu aprūpes iespējas dienas centros, lai vecāki varētu strādāt un nenonāktu sociālā izolācijā?

– Tā nav ministrijas iniciatīva, ar to klajā nāca atsevišķi Saeimas deputāti, un mēs to respektējām. Protams, daudz labāk ir, ja vecāki strādā, ir sabiedrībā, nevis diendienā tikai kopj smagi slimu bērnu. Tas ir arī psiholoģiski ļoti smagi. Turklāt bērns invalīds ir jākopj profesionāļiem, kas ar viņu profesionāli nodarbojas.

– Taču skaitļi liecina, ka 11% no ekonomiski neaktīvajiem iedzīvotājiem nestrādā tāpēc, ka kopj kādu personu. Vai tas neliecina, ka valsts tomēr nav nodrošinājusi šādu personu ambulatoras aprūpes iespējas?

– Jā, es piekrītu: šis jautājums nav atrisināts. Taču tā tomēr ir pašvaldību kompetence, protams, ar valsts atbalstu.

– Un kāds ir valsts atbalsts?

– Ir bijušas mērķdotācijas atsevišķām pašvaldībām šādu centru izveidei.

Bezdarbniekiem jāvēlas strādāt

– Viena no būtiskākajām problēmām nodarbinātības kontekstā ir augsti kvalificēta darbaspēka trūkums un lielais mazkvalificēto bezdarbnieku skaits, pēc kura darba tirgū nav īsta pieprasījuma.

– Vispirms gribu uzsvērt, ka līdzekļu bezdarbnieku pārkvalifikācijai netrūkst. Būtiskākais – kā šos cilvēkus dabūt līdz Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) filiālei. Te es lieku lielas cerības uz pašvaldību sociālajiem darbiniekiem. Un nākamgad Daugavpilī darbu sāks pirmais pilotprojekts, kurā, sadarbojoties vairākiem partneriem, arī Labklājības ministrijai un pašvaldībai, paredzēta bezdarbnieku (tajā skaitā arī no psihotropām vielām atkarīgo) motivēšanas programma, tūlīt pretī liekot darba iespējas. Katrā rajonā pie NVA darbojas konsultatīvā padome, kurā ietilpst arī darba devēji, kas lemj, kādas profesijas konkrētajā reģionā nepieciešamas. Jau sen nenotiek tā, ka Rīga izlemtu, kas nepieciešams Valmierai.

– Kā jūs vērtējat atsevišķu darba devēju plānus ievest mazkvalificētu darbaspēku, ja valstī ir desmitprocentu bezdarba līmenis?

– Ļoti negatīvi. Es saprotu, ka uzņēmējiem lētā darbaspēka iespēja šķiet vilinoša, taču es to neatbalstu.

– Uzņēmējdarbības attīstību ļoti bremzē nelegālā nodarbinātība. Vai netiek apsvērta tiešām bargu sodu noteikšana līdz pat uzņēmuma slēgšanai?

– Tas ir politisks jautājums. Tas, ka pašreizējie sodi nav efektīvi, ir skaidrs. Taču, no otras puses, pieņemot lēmumu par uzņēmuma slēgšanu, jādomā, kas notiks ar tur strādājošajiem.

– Kuras jūs uzskatāt par Labklājības ministrijas galvenajām prioritātēm?

– To ir ļoti grūti pateikt, jo mēs cenšamies sabalansēt visu sociālo grupu intereses. Taču es kā ministre vēlētos vairāk naudas attīstībai – nodarbinātībai, nevis pabalstiem.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv