Par likumdošanas ievirzēm lauku saimniecību attīstībā

Arnis Kalniņš, Saeimas deputāts, — "Latvijas Vēstnesim"

Lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības lejupslīdes pārvarēšanas un stabilizācijas nolūkā jāizmanto visas iespējas likumdošanas tālākā sakārtošanā un to izpildē.

Vispirms jāizsaka neizpratne par Lauksaimniecības likuma 16.panta prasību nepildīšanu, kas paredz lauksaimniecībai valsts atbalstu subsīdiju veidā ne mazāk kā 3% no valsts pamatbudžeta izdevumiem. Pagājušā gada nogalē, apstiprinot valsts budžetu 2000.gadam, valdība iesniedza un Saeima pieņēma likumu, ka valsts subsīdijām 2000.gadam tiks novirzīts Ls 17 580 000, kas veido tiki 2,3% no valsts budžeta izdevumiem. Ja ievērotu lauksaimniecības likuma normu (3%), tad valsts atbalstam subsīdiju veidā būtu bijis jānovirza Ls 22 795 407 jeb par Ls 5 215 407 vairāk, nekā tas ir noticis praktiski. Kā zināms pamatbudžeta kopējie izdevumi 2000.gadā ir Ls 759 846 889 un 3% no šīs summas ir Ls 22 795 407, tātad: Ls 22 795 407 — Ls 17 580 000 (piešķirtā subsīdiju summa 2000.gadā) neiedalītā summa būs Ls 5 215 407.

Jau pagājušā gada nogalē, apspriežot un pieņemot valsts budžetu 2000.gadam, Saeimas deputātu un Ministru kabineta uzmanība vairākkārt tika pievērsta šī Lauksaimniecības likuma normas neizpildei. Tāpat arī Saeimas ārkārtas plenārsēdes (19.06.2000.) lēmuma projektā "Par lauku saimniecību tālāko attīstību" tika paredzēts atjaunot valsts atbalsta apjomu lauksaimniecībai 3% apmērā no valsts budžeta izdevumiem saskaņā ar Lauksaimniecības likumu.

Šajā sakarībā nesaprotams ir arī valdības solījums lauksaimnieku sabiedrisko organizāciju un Lauku atbalsta rīcības štāba pārstāvjiem (protokols, 2000. gada 6.jūlijā) piešķirt papildus 2,4 miljonus latu, kas it kā nodrošinātu Lauksaimniecības likumā noteikto 3% apmēru no valsts pamatbudžeta izdevumiem. Taču tas ir vairāk nekā divas reizes mazāk (5,2 miljonu latu vietā), nekā patiesi būtu nepieciešams šī likuma normas korektai izpildei. Šis atbalsts (valdības ieteiktie 2,4 miljoni latu, bet patiesie saskaņā ar Lauksaimniecības likumu — 5,2 miljoni latu) tika paredzēti hektārsubsīdijām graudaudzētājiem kā lauku saimniecību nesaņemtai daļai par produkcijas realizāciju (kā kompensācija). Un Zemkopības ministrijas dienesti ir apkopojuši informāciju par šā gada graudaugu sējumu platībām. Šo kompensāciju paredzēts izmaksāt apmēram par 300 tūkstošiem hektāru. Subsīdijas saņems tikai tie, kam iesēts ne mazāk kā 5 hektāri graudaugu vai pākšaugu un saimniecība atbilst visiem kritērijiem, lai saņemtu subsīdijas. Lauku saimnieki, ja kopsumma 5,2 miljoni latu, varētu saņemt par katru hektāru graudaugu Ls 17,2 (salīdzinot ar 7–8 Ls/ha, ja kopsumma 2,4 milj. latu).

Saņemot 17–18 Ls/ha, pie graudaugu ražības 4 t/ha, rēķinot uz vienu tonnu, iznāktu papildus 4,5 lati. Jo realizācijas cena šogad ir ap 62 Ls/t (ja lipeklis 20–23% un krišanas skaitlis virs 220–62 Ls/t, ja lipeklis virs 23% un krišanas skaitlis virs 220–64 Ls/t) sakarā ar pārtikas kviešu viduvēju kvalitāti laika apstākļu dēļ. Tad kopumā lauku saimniecībās veidotos arī minimālais ieņēmums 66 lati par katru tonnu pārtikas kviešu. Vēlamais subsīdiju apmērs pārtikas kviešu audzētājiem aptuveni veidotos 24 latu līmenī par hektāru sējumu. Tas nodrošinātu kopējos ieņēmumus lauku saimniecībām ap 70 latu par tonnu. Tā ir zemākā robeža. Arī ar šādu minimālu ienesīgumu nevar nopietni domāt par tehnikas atjaunošanu un vēl mazāk par jaunu būvniecību.

Saskaņā ar noteikumiem par tirgus intervenci labības tirgū kvieši un rudzi tiek iepirkti no 1.augusta līdz 30.septembrim par 64 Ls/t, no 1.oktobra līdz 31.oktobrim — 67 Ls/t, no 1.novembra līdz 30.novembrim — 70 Ls/t, un par katru nākamo kalendāra mēnesi līdz 2001.gada 30.aprīlim cena tiek palielināta par 0,60 Ls/t. Kviešiem kvalitātes rādītāji noteikti: lipeklis — ne mazāk kā 23%, krišanas skaitlis — ne mazāk kā 220 par 64 Ls/t. Taču tam jāpierēķina izmaksas par glabāšanu elevatorā, par ko "Dzirnavnieks" ņem aptuveni Ls 1,80 plus 18% PVN par tonnu mēnesī (kopā Ls 2,1 mēnesī). Tātad arī šī intervences cena ir nepietiekama minimālo ieņēmumu nosegšanai, par ko runa būs turpmāk. Arī šo intervences cenu (sākot ar 1.novembri, 70 Ls/t) panāca lauksaimnieku sabiedrisko organizāciju, Lauku atbalsta rīcības štāba pārstāvju un Zemkopības, Ekonomikas, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas kopīgās sēdes protokola (6.07.2000.) parakstīšanas rezultātā.

Var rasties jautājums, kāda tad veidojas graudu pašizmaksa, ievērojot pareizu audzēšanas un novākšanas tehnoloģiju. Apkopojot dažādus izmaksu aprēķinus (Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ulbrokas zinātnes centra darbinieku u.c. kalkulācijas) var secināt, ka ar ražu 3t/ha kviešu normatīvā pašizmaksa varētu būt 71 Ls/t, bet, ja raža 4t/ha, — ap 65 Ls/t. Ja normatīvai pašizmaksai piekalkulē minimālo rentabilitāti 10% apmērā, tad vēlamā minimālā pārtikas kviešu realizācijas cena būtu: ar ražību 3t/ha — 78 Ls/t un ar ražību 4t/ha — 71 Ls/t. Arī pārrunas ar labākajiem kviešu audzētājiem Zemgalē apliecina, ka grūti samazināt kviešu tonnas pašizmaksu zem 60 latiem. Ņemot vērā reāli sasniegto vidējo graudaugu ražības līmeni Latvijā, var pieņemt, ka vienas tonnas graudu vidējā pašizmaksa ir ap 70–75 lati tonnā.

Interesanti, ka arī Lietuvā šim gadam noteiktas hektārsubsīdijas: pārtikas kviešiem, pārtikas rudziem un rapsim — 80 liti/ha (12,4 Ls/ha), griķiem 250 liti/ha (38 Ls/ha). Nākamgad hektāra subsīdijas pārtikas kviešiem un rudziem paredzēts palielināt līdz 160 litiem/ha (24,8 Ls/ha). Principā nezināms lielums paliek ienesīguma lielums graudu pārstrādātājiem — dzirnavniekiem, maizes cepējiem un tirgotājiem. Visādā ziņā ir ko padomāt un derīgi veikt nopietnu analīzi, jo maizes cena sniedzas līdz 0,40 Ls/kg, ja pārtikas graudu iepirkums 0,06–0,07 Ls/kg. Kāda ir rezerve graudu iepirkuma cenu palielinājumam šīs starpības ietvaros? Vai šai ekonomiski pamatotai attiecībai (galaprodukta cenas attiecība pret lauku saimniecībās saražotā izejmateriāla iepirkšanas cenu) jābūt kā 1:1, 2:1 vai 3:1? Zemkopības ministrijai, piedaloties citām valsts institūcijām, būtu veicami šādi aprēķini.

Vissmagākais gads lauku saimniecībām valsts atbalsta jomā bija tieši 2000. gads. Vispirms netika iedalīti likumā paredzētie 3%. Izpalika "Sapard" nauda. Arī valsts budžeta projektā 2001. gadam valdība paredzējusi 20,88 miljonus latu, kas būtiski atpaliek no 3% normatīva.

Vienlaikus pievēršama uzmanība valdības gatavotajiem grozījumiem Lauksaimniecības likumā. Tie paredz, ka ar lauksaimniecību būtu jāsaprot ne tikai lauksaimniecības produkcijas ražošana un pirmapstrāde, kā tas ir pašreizējā Lauksaimniecības likumā, bet arī lauksaimniecības produkcijas pārstrāde. Tas nozīmē, ka no valsts atbalsta 3% apmērā sava artava būs jāsniedz arī pārstrādes uzņēmumiem un tiešajiem pirmražotājiem (lauku saimniecībām) paliks mazāk. Tas varētu būt pieņemami tajā gadījumā, ja pārstrādes uzņēmumi būtu lauku saimniecības kooperatīvs īpašums, un tad šo atbalstu varētu līdzsvarot starp visiem posmiem, kamēr produkcija nonāk līdz gala patērētājam. Bet pārstrādes uzņēmumu privatizācija Latvijā vairumā gadījumu notika pēc citas likumdevēju koncepcijas, kas uzskatāma par ne visai pamatotu. Atšķirībā no citām attīstītām valstīm lauku saimniecībām (to kooperatīviem) Latvijā nepieder pārstrādes rūpniecība.

Patiesības labad jāsaka, ka jau tagad no kopējo subsīdiju summas daļa tiek novirzīta arī pārstrādes uzņēmumiem, piemēram, 900 tūkstošu latu eksporta subsīdiju veidā piena pārstrādes uzņēmumiem gadā. Tas pats vēl plašāk notiks 2001. gadā, kad tiks saņemta "Sapard" nauda, kur arī daļa no valsts subsīdiju līdzekļiem (daļa no kopējās izdalāmās summas — 4,4 milj. latu) jānovirza kopfinansējumiem pārstrādes rūpniecības attīstībai.

Un, visbeidzot, paredzamā "Sapard" nauda nav domāta, lai kompensētu samazināto 3% normu, tas ir, valsts atbalsta samazināšanai. Turklāt "Sapard" nauda ir paredzēta kā papildinājums pašmāju resursiem lauku atbalstam. Bet pie mums to izprot citādi.

Valsts likumdošanā attiecībā uz lauksaimniecību vairāku gadu gaitā nav uzlikti attiecīgi akcenti, kas saistīti ar šīs nozares sabiedrisko organizāciju lomas paaugstināšanu. Pareizi, Lauksaimniecības likuma 2. pantā pasvītrots, ka likumam jārada priekšnoteikumi "... valsts institūciju un lauksaimniecības produkcijas ražotāju pašpārvaldes organizāciju racionālai darbībai, nosakot to pienākumus un atbildību par lauksaimniecības politikas izstrādi un realizēšanu"; taču tālāki kardināli risinājumi šajā jomā ir izpalikuši.

Šobrīd vairākas lauksaimnieku organizācijas (Latvijas Zemnieku federācija u.c.) izveidojušas sadarbības padomi, lai vienoti runātu ar Zemkopības ministriju un pārstāvētu lauksaimnieku intereses dažādās valsts institūcijās un Eiropas Savienībā. Zemkopības ministrija savos priekšlikumos par izmaiņām Lauksaimniecības likumā paredz, ka Zemkopības ministrija sadarbojas ar valsts mēroga lauksaimnieku organizāciju izveidotu sadarbības padomi, kura būtu konsultatīva institūcija. Zemkopības ministrs ar sadarbības padomi noslēgtu vienošanos par sadarbību lauksaimniecības politikas izstrādē un realizācijā, Latvijas sarunās ar Eiropas Savienību un citām ārvalstīm par lauksaimniecību, jautājumos, kas attiecas uz valsts, Eiropas Savienības un citu ārvalstu un starptautisko organizāciju atbalstu lauksaimniecībai, kā arī jautājumos par pagastu un rajonu lauku saimniecību sabiedrisko organizāciju izveidošanu.

Taču pašreizējā situācija un nodomātās izmaiņas Lauksaimniecības likumā, mūsuprāt, pilnībā neatrisina visas samilzušās problēmas.

Netiek skaidri noteiktas vienotas lauku saimniecību sabiedrisko organizāciju (sadarbības padomes) tiesības attiecībās ar izpildvaru un likumdevēju.

Joprojām turpinās dublēšanās starp paralēli funkcionējošām lauksaimniekus pārstāvošām sabiedriskām organizācijām, kas sadārdzina to uzturēšanu un sarežģī organizatorisko jautājumu risināšanu, tajā skaitā arī ar darbojošām un ienākušām nozaru asociācijām (teritoriālā un nozaru principu prasmīga saskaņošana saimniecisko jautājumu risināšanā).

No likumdevēja un izpildvaras puses pieļauta stratēģiska kļūda, ka rajona līmeņa valsts institūcija (Lauku atbalsta dienests) attālināta no lauksaimnieku interesēm, tā darbība stipri sašaurināta un aprobežojas tikai ar valsts atbalsta (ap 20 milj. latu gadā) un "Sapard" līdzekļu (21,848 miljoni eiro jeb 11,5 milj. latu gadā ar turpinājumu līdz 2006. gadam) apsaimniekošanu. Tai vairs nav pienākuma veicināt kooperāciju, saimniecisko koporganizēšanos un citus ar lauksaimniecisko ražošanu saistītos jautājumus (tajā skaitā arī pieņemto likumu un noteikumu skaidrošanu, pieņemtā Komerclikuma ietekmi uz saimniekošanas formu izmaiņām).

Katrā ziņā jāatgriežas arī pie kooperācijas likuma, lai tas pilnvērtīgi kalpotu kooperācijas plašākai rosināšanai. Lai rastu kooperatīviem tieši lauksaimniecības ražošanas jomā labākus nosacījumus, tos būtu lietderīgi atbrīvot no uzņēmuma nodokļa, nodokli iekasējot tikai no kooperatīvu biedru gūtās peļņas. Kooperatīvs ir tikai ražošanas veicinātājs, bet nodokļu maksātājs — ražotājs. Kooperatīviem jāpiešķir arī ļoti labvēlīgas iespējas saņemt pienākošās valsts subsīdijas un "Sapard" līdzekļus. Kooperācijas spēks ir ne vien augstražīgas, jaunas tehnikas iegādē un ekspluatācijā, bet it sevišķi arī veidojot lielas, viendabīgas preču produkcijas partijas realizācijai iekšējā un ārējā tirgū (graudi, rapsis, augļi un ogas u.c.). Arī iepērkot lielās partijās minerālmēslus un citus nepieciešamos izejmateriālus, lauku saimniecības var ieekonomēt, lai bremzētu "cenu šķēru" tālāku attīstību starp lauksaimniecības produkcijas cenām (kuras pēdējos gados būtiski samazinājās) un degvielas un citu iepērkamo izejmateriālu cenām.

Bez kooperācijas nevarēs iztikt ne tikai nelielas saimniecības (10–30 ha), bet arī lielās saimniecības ar vairākiem simtiem hektāru apstrādājamās zemes.

Neapšaubāmi, kooperācijai liela nozīme ir arī zvejniecības un zivju pārstrādes nozaru stabilizācijā. Kopējie centieni (zvejotājiem, pārstrādātājiem) lietderīgi labāku realizācijas nosacījumu iegūšanai, jo šī nozare ir orientēta uz eksportu, tā kā ražošanas potenciāls vietējam tirgum ir krietni par lielu.

Kooperācija ir darbošanās izeja arī mazajām zāģētavām mežsaimniecībā un kokapstrādē. Mazās zāģētavas kooperējoties var veikt apaļkoksnes iepirkšanu uzkrājumu veidošanai un to šķirošanai, specializējoties atsevišķu sortimentu izzāģēšanai. Kooperējoties var palielināt produkcijai pievienoto vērtību, piemēram, mākslīgi žāvējot vai veicot tālākapstrādi (ēvelēšanu). Sadarbojoties atsevišķās zāģētavās saražoto zāģmateriālu šķirošanu var veikt centralizētajā kooperatīvajā krautuvē un tālāk realizēt centralizēti eksportā bez starpniekiem un mākleriem. Galarezultātā ir iespējas stiprināt tirgus cenas veidošanas pozīcijas un paaugstināt ienākumus.

Likumdošanā jāparedz, ka lauksaimnieki no valsts institūcijām var saņemt visu nepieciešamo informāciju. Tas dotu iespēju saimniekot ar lielāku pārliecību un pamatotību.

Vispirms jābūt pietiekami skaidri zināmiem saimniekošanas nosacījumiem, iestājoties Eiropas Savienībā. Pirmkārt, pēc kādiem principiem veidos ražošanas kvotas (atļaujamos ražojamos apjomus)? Vai tas notiks uz sasniegtās bāzes vai uz vairākgadu ražošanas vidējā līmeņa, un vai visiem produkcijas veidiem līdzīgi?

Liekas, te Eiropas Savienībā būs jāpierāda virkne būtisku lietu — par lauksaimniecībā apsaimniekojamo kopējo platību, par izejas bāzi izraugoties arī krietni agrāku gadu periodu, kad lauksaimnieciskā ražošana nebija vēl tik katastrofāli sarukusi. ES grib ražošanas kvotu piešķiršanai Latvijai noteikt 1995.–2000.gada periodu, kas Latvijai ir neizdevīgi, jo šajā periodā Latvijā ir viszemākie ražošanas apjomi. Otrkārt, kāds valsts atbalsts iespējams (ieskaitot ES atbalstu) par apsaimniekojamām platībām un mājlopiem, produkcijas veidiem? Acīmredzot šis finansiālais atbalsts nebūs tik augsts, kā pašreiz ES, bet arī nebūs tik zems, kā pašreiz Latvijā. Un tas viss derētu ilgtermiņa skatījumā. Treškārt, kādas ir galveno lauksaimniecības produkcijas veidu pilnās pašizmaksas galvenajās lauksaimniecības produkcijas ES ražotājvalstīs? Tad mūsu lauksaimnieki varēs salīdzināt savu ražotās produkcijas pašizmaksas līmeni un spriest par konkurētspēju tuvākajā nākotnē gan iekšējā, gan ārējā tirgū. Saimnieki tad varēs veikt arī mērķtiecīgus kapitālieguldījumus. Lauksaimniecībai (pamatoti izvēlētām nozarēm) jābūt rentablai, to nevar lāpīt ar meža zāģēšanu, veikaliem, tūrismu, starptautiskiem autopārvadājumiem un tamlīdzīgi.

Šajā pašā sakarā izvirzāms jautājums par saimniekošanas nosacījumiem: kā vienādot ar rietumvalstīm lauku saimniecību saņemamo aizdevumu likmes (ne augstāk kā 6–10% gadā) un termiņus. Ja nebūs līdzīgu nosacījumu, piemēram, zemes iepirkšanā, tad Latvijā lauku zemi arvien vairāk izpirks ārzemnieki (jo viņiem zemāki vai pat simboliski aizdevumu procenti (2–3%) un kredītus izsniedz uz ilgāku laiku) un Latvijas lauku saimniecības vēlāk nedabūs ne pietiekamas ražošanas kvotas, ne finansiālo atbalstu. Tas ir jautājums, kam mūsu likumdošanā nepamatoti tiek pievērsts maz uzmanības, kam var būt arī nopietnas nelabvēlīgas sociālās sekas.