Zem politisko lielvaru riteņiem

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940.–1991. gadā

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums – “LV”, 10.03., 17.03., 23.03., 30.03., 06.04., 13.04., 21.04., 28.04., 11.05., 18.05., 25.05., 01.06., 08.06., 15.06., 29.06., 07.07., 13.07., 21.07., 27.07., 10.08., 17.08., 24.08., 01.09., 08.09., 15.09.2005.

Latviešu biedrības nama, tolaik “Virsnieku nama”, fasāde kārtējās propagandas kampaņas laikā Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004	Drāmas (tagad Nacionālā) teātra aktieris Rihards Zandersons Ļeņina lomā izrādē “Kremļa kuranti” Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004

Diskusijas Lielbritānijas parlamentā

Arī Lielbritānijas parlamentā ik pēc zināma laika tika diskutēts par Baltijas valstu problēmu. Visbiežāk tas notika saistībā ar britu uzņēmēju finansiālajiem zaudējumiem šajās valstīs, kas tiem bija radušies PSRS aneksijas rezultātā. 1954.gada februārī parlamenta apakšpalātas deputāts Viljams Tīlings (Teeling) uzdeva plašu jautājumu ārlietu ministram, kurā centās noskaidrot Anglijas valdības pozīciju kopumā. Deputāts vispirms vēlējās saņemt skaidrojumu par citu rietumvalstu nostāju attiecībā pret Baltijas problēmu. Ārlietu ministrs atzīmēja, ka nosacīti visas valstis var sadalīt trijās grupās. Līdzīgi kā Lielbritānija Baltijas valstu inkorporāciju atzīst de facto, bet neatzīst de iure Kanāda, Norvēģija, Francija un Šveice. Nākamā valstu grupa ir ASV, Austrālija, Dienvidāfrika, Vācijas Federatīvā Republika, kas neatzīst Padomju Savienības rīcību 1940.gadā Baltijas valstīs ne de facto, nedz de iure. Trešajā grupā ietilpst tās valstis, kas atzīst PSRS politiku par leģitīmu. Tās ir visas padomju bloka valstis, kā arī Itālija un Zviedrija.
Deputāts V.Tīlings arī vēlējās uzzināt, vai Anglijas valdībai ir bijušas sarunas ar citām ieinteresētajām valstīm par savstarpējo pozīciju precizēšanu, tuvināšanu finansiālo zaudējumu kompensāciju jautājumā. Ārlietu ministrija paskaidroja, ka valdība nav noslēgusi nekādas vienošanās par šiem jautājumiem, jo, kā bija minēts iepriekš, starp valstīm pastāv diezgan lielas atšķirības šajā jautājumā. Ārlietu ministrija uzsvēra, ka visciešākie kontakti attiecībā uz Baltijas jautājumu ir bijuši ar ASV valdību, ar kuru daudzas reizes notikušas diskusijas gan par Baltijas valstu statusu, gan arī par to noguldījumu likteni. Bet arī ar ASV nav parakstīts neviens nolīgums. Tomēr, neraugoties uz to, Anglija iespējamās politikas maiņu pret Baltijas valstu jautājumu vispirms apspriedīs ar ASV. Lielbritānija konsultēsies ar ASV, ja kaut kad plānos mainīt savu inkorporācijas neatzīšanas politiku.

Briti skaidro zviedru viedokli

Diskusija britu parlamentā par Baltijas valstu problēmu rosināja Foreign Office vēlreiz noskaidrot Zviedrijas pozīciju šajā jautājumā. 1954.gada februāra sākumā Lielbritānijas vēstniecība Stokholmā saņēma uzdevumu pārrunāt šo jautājumu ar atbildīgajām Zviedrijas iestādēm. Britu pusi īpaši interesēja, kā tika atrisināts 1940.gadā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā zaudēto zviedru pilsoņu īpašuma jautājums. Deputāts V.Tīlings pieļāva iespēju, ka šī problēma bijusi atrunāta Padomju Savienības un Zviedrijas 1941.gada 30.maijā parakstītajā Kompensācijas līgumā. Anglijas ārlietu ministrijas Ziemeļu departamentā pastāvēja viedoklis, ka Zviedrija parakstīja šo līgumu tāpēc, lai atgūtu savu zaudēto īpašumu vērtību un saņemtu iespējas paplašināt preču eksportu uz PSRS.
Lielbritānijas Ārlietu ministrijas dokumenti liecina, ka Anglija jau 1945.gada janvārī un februārī principā zināja Zviedrijas un Padomju Savienības parakstītā līguma būtību. Anglijai bija skaidrs, ka Zviedrija ar šo līgumu ieguvusi zināmu ekonomisko labumu. Tika pētītas arī Lielbritānijas iespējas līdzīgi risināt īpašuma kompensācijas jautājumu. Bet problēmas risinājums apstājās pret Padomju Savienības prasību atzīt Baltijas valstu aneksiju un inkorporāciju par likumīgu.
1954.gada 11.februārī britu Ārlietu ministrijas Ziemeļu departaments saņēma telegrammu no vēstniecības Stokholmā. Saņemtais dokuments liecināja, ka Zviedrija, parakstot iepriekšminēto līgumu ar Padomju Savienību un iegūstot zināmas ekonomiskas priekšrocības, izdarīja tai politisku pretimnākšanu un atzina Baltijas valstu aneksiju de iure. To sarunā ar britu diplomātiem apstiprināja Zviedrijas Ārlietu ministrijas pārstāvji. Viņi vienlaikus uzsvēra, ka Zviedrijas valdība nekad formāli nepaziņos par okupācijas de iure atzīšanu. Zviedrijas Ārlietu ministrija arī atzīmēja, ka savulaik valdības pozīciju šajā jautājumā Riksdagā jau izskaidrojis bijušais ārlietu ministrs Sandlers un tāpēc tagad nekāda jauna papildu skaidrojuma nebūs.

Latviešu trimdinieki Anglijā

Arī jūnijā britu Ārlietu ministrija turpināja strādāt pie Anglijas pozīcijas precizēšanas attiecībā pret Baltijas problēmu. Notika sarakste un viedokļu apmaiņa ar Iekšlietu, Tieslietu un Finansu ministrijām par Baltijas valstu pilsoņu statusu un viņu īpašumtiesību jautājumu. Aplūkojot Otrā pasaules kara laiku, nonāca pie atziņas, ka Latvijā, Lietuvā un Igaunijā dzīvojošie šo valstu pilsoņi ir uzskatāmi par “ienaidnieka valstu” pilsoņiem. Līdz ar to attiecībā uz viņiem ir spēkā Anglijas likumdošana. Britu Ārlietu ministrija uzskatīja, ka Baltijas valstu pilsoņi, vadoties no starptautiskās likumdošanas, nevarēja būt arī legāli PSRS pilsoņi, kaut arī padomju valdība 1940.gadā izdeva attiecīgu likumu. Baltijas valstis bija anektētas un inkorporētas, un Anglijā PSRS likumiem nebija juridiska spēka. Tika izteikts priekšlikums šajā jautājumā balstīties uz precedentu, kāds bija pieņemts attiecībā uz Vācijas valdības lēmumu par okupēto Bohēmijas un Morāvijas iedzīvotāju statusu.

Angļu bažas par Latvijas zeltu

Slīpējot savu viedokli par Baltijas valstu iedzīvotāju statusu un īpašuma jautājumiem, Anglija gatavojās smagām un sarežģītām sarunām ar Padomju Savienību par Baltijas valstu zelta piederību un savstarpējo finansiālo pretenziju risināšanas jautājumiem.
Pildot Foreign Office uzdevumu vākt visu iespējamo informāciju rezidējošā valstī par situāciju Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, britu vēstniecība Stokholmā 1954.gada 10.novembrī nosūtīja uz Londonu diezgan sensacionālu informāciju. Tie bija izvilkumi no raksta “Partizānu kauja baznīcā Rīgā”, kas bija publicēts Zviedrijas laikrakstā “Stockholms–Tidningen”. Rakstā bija uzsvērts, ka, neraugoties uz desmit intensīviem padomju režīma realizēto represiju un vajāšanu gadiem, pretošanās kustība Baltijas valstīs vēl ir dzīva. To apliecina nacionālo partizānu kauja ar padomju drošības spēkiem Latvijas galvaspilsētas Rīgas pašā centrā – Svētā Mateja baznīcā.

Kauja Svētā Mateja baznīcā

Aprakstot konkrēto notikumu, raksta autors konstatē, ka partizāni Latvijā joprojām pārvietojas no viena rajona uz otru, un viena šāda grupa pagaidu patvērumu bija atradusi baznīcā Rīgā. Pēc padomju Iekšlietu ministrijas karaspēka vienības uzbrukuma sākās nikna kauja, kuras laikā pretinieki izmantoja ložmetējus, rokasgranātas, citus ieročus un pat nažus. Beigās pretinieki pat lika lietā dūres un žņaudza viens otru. Kaujas laikā daudzi partizāni tika nogalināti. Padomju vara atriebjoties arestēja un deportēja uz Sibīriju vikāru Pēteri Medni, kas dažkārt sludināja baznīcā. Viss liecina par to, ka desmit gadus pēc Otrā pasaules kara beigām un padomju režīma izveides Baltijas valstīs to iedzīvotāji negrib dzīvot pakļautībā. Notikusī kauja Rīgā apstiprina, ka Baltijas valstis Padomju Savienībai joprojām ir kā kaujas lauks.
Bet aizvadītajos gados, atzīmē zviedru laikraksts, pretošanās kustība Latvijā Lietuvā un Igaunijā ir cietusi ļoti lielus zaudējumus, tā ir ievērojami novājināta. Padomju režīma pusē ir liels pārspēks. Lai apgrūtinātu partizānu darbību, tiek izcirsti meži, veikta privāto zemnieku saimniecību likvidēšana un realizēta vienlaidu kolektivizācija un citi pasākumi. Padomju režīma represijas devušas būtisku triecienu partizānu atbalsta bāzei iedzīvotāju vidū.

Turpinājums sekos