Lai Latvija nav vientuļa sala pasaules ekonomikas okeānā

Ainārs Dimants, Eiropas kustības Latvijā prezidents, — "Latvijas Vēstnesim"

"Cik federālai jābūt Eiropas Savienībai?" — ar šādu nosaukumu 30.septembrī Limbažos, 3.vidusskolas zālē, Eiropas kustība Latvijā (EKL) rīkoja plašu publisku diskusiju par Eiropas Savienības nākotnes veidolu. 80 dalībnieki, galvenokārt jaunieši, piedalījās diskusijā, kuras mērķis bija veidot kopīgu Eiropas kustības Latvijā priekšstatu par vēlamo attīstības ceļu uz vienotu demokrātisku Eiropu ne tikai Latvijai vien, bet Eiropas Savienībai kopumā. Kā starptautiskās Eiropas kustības pilntiesīgai sastāvdaļai EKL ir svarīgi formulēt savu nostāju kopējai Eiropas kustībai galvenajā jautājumā. Saprotams, debatēs tika minēts nupat notikušais Dānijas balsojums par eiro. Paneļdiskusijā izteicās EKL valdes locekļi — EKL viceprezidente, Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte, Rīgas Tehniskās universitātes profesors Rolands Rikards, šo rindu autors, kā arī EKL biedri — Latvijas Vēstures institūta līdzstrādnieks Ainārs Lerhis un jauniešu kluba "Māja" ("Jaunie Eiropas federālisti" Latvijā) viceprezidente Sanda Serafinoviča. Apspriedē iesaistījās arī tiesību zinātņu profesors no Vācijas Dītrihs Andrejs Lēbers ( Loeber ) u.c. klātesošie.

Eiropas federācijas ideju kā starpvalstu attiecību modeli sāka apspriest jau 17.gadsimta beigās. 1693.gadā angļu kvēkers, vēlākais Pensilvānijas štata dibinātājs Amerikas Savienotajās Valstīs Viljams Pens ( William Penn ) izvirzīja priekšlikumu par Eiropas mēroga parlamentu. Šajā parlamentā viena deputāta vieta bija paredzēta Kurzemes hercogistei (1561–1795)1. Tā kā šajā Eiropas parlamentā tika paredzēts pārstāvēt neatkarīgas valstis, jau sākotnēji Eiropas federācijas ideja atšķīrās no klasiskās federācijas definīcijas. Klasiskā izpratnē federācija ir savienota valsts, kurā suverenitāte pieder vienīgi centrālajai varai, un federalizācija ir federācijas izveide vienotās valsts iekārtas veidā2.

Arī bijušais Vācijas Satversmes tiesas priekšsēdētājs un federālais prezidents Romāns Hercogs ( Roman Herzog ), kurš tagad vada Eiropas Savienības Pamattiesību hartas izstrādes komisiju, pats būdams pārliecināts federālists, kā jurists un politiķis varēja nonākt vienīgi pie šāda secinājuma: federācijas priekšnoteikums ir vienota nācija3. "Taču mums nav vienotas Eiropas nācijas, bet gan ilgstoši dzīvosim daudzās nācijās. Un tas ir labi," piebilst šis globalizācijas izaicinājumus visnotaļ saprotošais lietpratējs. Neviens nopietns situācijas vērtētājs nenoliedz, ka īpaši eiropeiskais Eiropā īstenībā ir tieši nācijas4. Kas gan cits? Eiropas vērtības laika gaitā taču lielā mērā ir kļuvušas par universālām vērtībām visā pasaulē. Niansēti to formulē franču filozofs Alēns Finkīlkrauts ( Alain Finkielkraut ): "Mūsu Rietumu civilizācija pamatojas uz ārkārtīgi smalko atšķirību starp īpašo un universālo. Eiropa — tā bija prasība pēc universalitātes, kura izpaužas cilvēka un pilsoņu tiesībās un kura pamato moderno demokrātiju. Vienlaikus tieši sakņojums nācijās ļāva šiem universālajiem mērķiem kļūt par īstenību. Tātad nācija bija tāds politiskais aktieris, kurš rūpējas par pasauli."5 Nācijas turpinās pastāvēt, un to nozīme sociālo saikņu veidošanā un ilgtspējīgas attīstības ietvaru nosacījumu nodrošināšanā globalizācijas apstākļos zināmā mērā pat pieaugs. Ne jau velti bažas rada "trešās pasaules" valsts struktūru erozija — t.s. "valsts nolaupīšana", kas diemžēl notikusi arī Latvijā.

Vācijas ārlietu ministrs Joška Fišers ( Joschka Fischer ) savā šķietami privāti teiktajā 2000.gada 12.maija runā Berlīnes Humbolta universitātē6, kura bija pamatā EKL diskusijai Limbažos, norāda, ka "līdzšinējie priekšstati par federālu valsti, kas kā jauns suverēns nomaina vecās nacionālās valstis un to demokrātijas, pierāda sevi kā sintētisku konstruktu ārpus Eiropas realitātes. Eiropas integrācijas veiksmīga pabeigšana ir iedomājama tikai tad, ja tā notiek, balstoties suverenitātes sadalījumā starp Eiropu un nacionālo valsti". Īstenībā tieši šis ir jauns akcents augsta līmeņa Eiropas politiskajās debatēs visā laikā kopš Otrā pasaules kara beigām. "Briesmas, kas mums uzglūn pēc jaunā laikmeta sākuma, ir nošķiršana starp īpašo un universālo, kurā universālais tiek reducēts uz sava veida globalizāciju, ko pārvalda tehnika un ekonomika, un kurā rūpes par pasauli var aizstāt katra īpašās identitātes kopšana uz multikulturālās domas fona. Mums ir jāstājas pretī šādai nošķiršanai. Es nesaku, ka nācija ir neaizstājams aktieris, bet gan Eiropas radīšana novērsīs šo nošķiršanu," piebilst filozofs A.Finkīlkrauts7. Tādējādi Eiropas radīšanas uzdevums ir uzņemties rūpes par brīvi demokrātiskā dzīvesveida principiem — brīvību, solidaritāti un toleranci. Tās ir Eiropas vērtības, kuras ir arī Latvijas vērtības8.

Savā slavenajā 1946.gada runā Cīrihē par nepieciešamību izveidot "sava veida Eiropas Savienotās Valstis" vēlākais (1948.gada maijā Hāgā) Eiropas kustības dibinātājs Vinstons Čērčils (Winston Churchill) vienlaikus īpaši uzsvēra šādas Eiropas būves — gan neparedzot tajā vietu savai Apvienotajai Karalistei — izdevīgumu tieši nelielajām valstīm un nācijām, tātad tādām kā Latvija: "Eiropas Savienoto Valstu struktūra, ja tā tiek uzbūvēta labi un pa īstam, padarīs par mazsvarīgāku atsevišķas valsts materiālo spēku. Mazākās valstis būs tikpat svarīgas kā lielās un ieguldīs savu godkāri, lai sekmētu kopējo lietu."9 Viņaprāt, Eiropas mantojums ir kristīgā ticība un kristīgā ētika, kultūra, māksla, filozofija no antīkajiem līdz jaunākajiem laikiem10. Eiropas savienoto valstu, respektīvi, Eiropas nacionālo valstu federācijas, izveides mērķis ir formulēts arī starptautiskās Eiropas kustības statūtos.

Kāda tad ir alternatīva tādai eiropeiskai valstij un nācijai kā Latvija? Mums jebkurā gadījumā ir jāatrod vēlamais līdzsvars starp mūsu nacionālās valsts suverenitāti un vienlaikus šīs valsts nespēju ilgstoši pastāvēt ģeopolitiskā varas vakuumā, kāds šeit ir patlaban. Latvija nav un nedrīkst būt vientuļa sala pasaules okeānā. Noslēgtu nacionālo ekonomiku laiks sen ir garām, pasaulē veidojas lieli politiskie un ekonomiskie bloki, no kuriem tikai viens ir Eiropas Savienība, kura iemieso eiropiešu — mazā kontinenta iedzīvotāju — kopīgo nākotni un būtībā izdzīvošanas stratēģiju gan demogrāfiski, gan ekonomiski, gan politiski. No tā izriet mūsu nacionālā interese iestāties nevis vaļīgā, bet spēcīgā, rīcībspējīgā Eiropas Savienībā, kura attīstītu tālāk savas federālās iezīmes: kopīgu ārējo un drošības politiku, kopīgu valūtu utt. Vienlaikus Eiropas Savienība ir unikāls veidojums civilizācijas vēsturē: tā nav ne valsts, ne klasiska starptautiskā organizācija, bet gan nacionālo valstu savienība. Nacionālās valstis ir apvienojušās tajā, lai kopā īstenotu savu suverenitāti. Eiropas Savienībai kompetenci deleģē nacionālās valstis, tai pašai nav šīs kompetences deleģēt kompetenci. Taču Eiropas Savienības likumdošana tai deleģētās — ar nacionālo parlamentu ratificētu līgumu — kompetences ietvaros ir ar tiešās iedarbības spēku.

Mūsu tēvzeme arī Eiropas Savienībā būs vienīgi Latvija. Kā saasināti, nebaidoties lietot vārdu "federācija", uzsver Romāns Hercogs: "Nekas netraucē tēvzemēm apvienoties federācijā un tomēr palikt par tēvzemēm."11 Nelietojot vārdu "federācija", bet gan runājot par "nacionālo valstu pastiprinātu savienību", franču gollisti ar bijušo premjerministru Alēnu Žipē ( Alain Juppē ) priekšgalā, tāpat kā J.Fišers, piedāvā veidot kopīgu Eiropas valdību12.

Šādas — federālas — Eiropas integrācijas alternatīva ir Eiropas birokrātiska supervalsts vai arī Eiropas brīvā ekonomiskā zona. Tieši federālisma principu attīstīšana Eiropā spēj novērst pārmērīgu varas koncentrāciju un saglabāt nacionālo un kultūras identitāti un vienlaikus Eiropas neatkarību (suverenitāti) pasaules arēnā. Neierobežoti suverēnu nacionālo valstu haoss to nespēj sniegt. Brīvā tirdzniecība un pat zelta standarts ar fiksētiem valūtu kursiem, kas pastāvēja pirms Pirmā pasaules kara, kā rāda vēsture, nebūt nenovērš kara un agresīva nacionālisma iespējamību Eiropā. Pat otrādi — jo lielāka ekonomiskā integrācija, jo bīstamāks kļūst atkritiens atpakaļ šaurā nacionālā egoismā. To var novērst tikai politiskā integrācija. Neaizmirsīsim, ka Latvija ir tā Eiropas valsts, kura ir visvairāk cietusi no abiem pasaules kariem, kuri līdz šim izcēlušies tikai un vienīgi Eiropā. Tātad pēc valūtas savienības — eiro — jānodrošina Eiropas politiskā savienība. Valūtas savienība nekad nevar labi darboties bez politiskās savienības, jo tās panākumi izriet no ekonomiskās un sociālās politikas koordinācijas un vadības.

Taču kopīgo Eiropas mantojumu tikpat apdraudētu arī Eiropas Savienības dibinātājvalstu veidota "kodola Eiropa", par ko savā Humbolta universitātes runā J.Fišers izteicies kā par "avangardu" un "gravitācijas centru", ja tā kļūtu par galīgo priekšstatu par Eiropas integrācijas mērķi. Izšķirīga Eiropas nākotnei ir visu Eiropas Savienības dalībvalstu un kandidātvalstu spēku apvienošana kultūrā, ekonomikā, informācijā un zināšanās. Šeit ir nepieciešams arī Latvijas ieguldījums. Mums pašiem jātiecas piedalīties tādā "Eiropas kodolā", kas ir atvērts visām dalībvalstīm un ir tikai instruments kopējai Eiropas integrācijai. Eiropas Savienības institucionālajai sistēmai noteikti jāsaglabā vienotība un visu dalībvalstu tiesību vienlīdzības un solidaritātes principa ievērošana. No tādas integrācijas Latvija nevis zaudēs, bet gan konstitucionālā, gan ārpolitiskā, gan ekonomiskajā un kultūras ziņā iegūs suverenitāti, lai garantētu sev brīvību un mieru.

Galvenais, Eiropas integrācijas padziļināšana nedrīkst traucēt paredzētajai Eiropas Savienības paplašināšanai, tas būtu fatāli. Abiem jābūt visnotaļ paralēliem Eiropas integrācijas procesiem. Taču absolūta prioritāte, pirmais uzdevums tagad ir paplašināšana, nevis otrādi, jo, piemēram, Eiropas Savienība bez savas konstitūcijas, kas noteiktu nacionālo valstu un to savienības attiecības, nesabruks, un būtu labāk to pieņemt vēlāk — jau ar jauno dalībvalstu līdzdalību. Savukārt "pelēkā zona" Vidusaustrumeiropā, kas tiek saglabāta, ja Eiropas Savienība strauji nepaplašinās, var izraisīt pat tādu nestabilitāti, kas apdraudētu savienības dzīvības intereses.

EKL diskusijas dalībnieki bija vienoti, ka Eiropas Savienībai, tāpat kā līdz šim, arī turpmāk jāattīstās pēc sava unikāla, tātad jauna, vēl nebijuša, modeļa, ievērojot federālisma principus un vienlaikus saglabājot nacionālās valstis, tādējādi samērojot vēlamo ar iespējamo. Eiropas kustības galvenais uzdevums ir rūpēties par pilsoņu Eiropu — pilsoniskās sabiedrības ietekmes pieaugumu Eiropas mērogā, Eiropas Savienības demokratizēšanu un kopējas eiropeiskās apziņas attīstību, sekojot Raiņa atziņai: "Caur Latviju uz Federatīveiropu." Visnotaļ pieņemams ir J.Fišera priekšlikums par divpalātu Eiropas parlamenta izveidi, kurā vienu palātu veidotu nacionālo parlamentu deputāti. Turklāt savienības reformās jāuzklausa kandidātvalstu domas. Nevajag runāt par Eiropas "finalitāti", jo galīgums būtu Eiropas attīstības nāve.

1 Deksnis Eduards Bruno. Eiropas apvienošanās... Integrācija un suverenitāte. — Rīga : Junda, 1998. — 16.lpp.

2 Ašmanis Miķelis. Politikas terminu vārdnīca. — Rīga : Zvaigzne ABC, 1999. — 52.lpp.

3 Herzog Roman. Vision Europa : Antworten auf globale Herausforderungen. — Hamburg : Hoffmann und Campe, 1996. — S. 119

4 Sal. arī: Hildebrand, Klaus. Der alte und der neue Nationalstaat der Deutschen. In: Politische Meinung (1999), Nr. 356, S. 20

5 Rapin Anne. Der Sinn des kulturellen Erbes. In: Label France (2000), Nr. 38, S. 4

6 Fišers Joška. "No valstu apvienības līdz federācijai — pārdomas par Eiropas integrācijas finalitāti." No: Latvijas Vēstnesis (2000–06–01)

7 Rapin Anne. Der Sinn des kulturellen Erbes. In: Label France (2000), Nr. 38, S. 4

8 Sal. piem. Kūle Maija. Eiropas ideja Latvijā. No: Latvija un Eiropas Savienība (1998), Nr. 9, 43.—47.lpp.; Annals of the European Academy of Sciences and Arts. Vol. 28 : National Identity and Vision of Europe : Symposium of the European — Latvian Institute. Nr. IX. MM. — Rīga : European Academy of Sciences and Arts, Delegation fūr Latvia, 1998; Šīmanis, Pauls. Eiropas problēma : Rakstu izlase. — Rīga : VAGA, 1999.

9 Cit. no: Herzog Roman: Vision Europa : Antworten auf globale Herausforderungen. — Hamburg : Hoffmann und Campe, 1996, S. 85

10 Turpat, 76.lpp.

11 Turpat, 66.lpp.

12 Der Tagesspiegel (2000–06–17)

"LV" Eiropas lietu redaktors Artis Nīgals