Ministrs, valsts sekretārs un atbildība

Māris Knoks, Valsts Civildienesta pārvaldes Civildienesta kontroles departamenta vadītājs, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

– Pēdējā laikā aktuāls kļuvis jautājums par ministriju valsts sekretāru kompetenci. Par ko nozaru saimnieciskajā vadībā atbild ministri, par ko – augstākā līmeņa ierēdņi?

– Klasiskā valsts sekretāra atbildība ir par ministrijas finanšu līdzekļu izlietošanu. Ja tas saistīts ar Iekšlietu ministriju (IeM), par kuras nekustamajiem īpašumiem pēdējā laikā tiek runāts, tad valsts sekretārs ir atbildīgs un nodrošina, lai tie netiktu izsaimniekoti vai nelietderīgi atdoti. Ar disciplinārlietu atlaida valsts sekretāru Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM), jo valsts nekustamais īpašums tika iznomāts, necenšoties iegūt augstāko iespējamo maksu.
Taču no valsts sekretāra netiek prasīta skrupuloza iedziļināšanās šajos jautājumos – šim nolūkam iestādē strādā profesionāļi. Ja speciālistu viedoklis bijis brāķis, valsts sekretārs var pieprasīt atbildību no tāmes vai citu aprēķinu sastādītāja.

– Kāda tad paliek ministra atbildība?

– Saimnieciskos jautājumos ministram nav jānes atbildība. Viņam ir jāpanāk valdības uzstādīto politisko mērķu sasniegšana.

– Tātad ministrijā var notikt vērienīgi saimnieciskie darījumi, par kuriem ministram nav ne jausmas?

– Jā, tā ir. Ministram jāzina tikai tas, vai vadāmā nozare iet nospraustajās politiskajās sliedēs.

– Taču, runājot, piemēram, par jaunā policijas ēku kompleksa vai valsts austrumu robežas izbūvi desmitiem miljonu latu vērtībā, ir skaidrs, ka lēmumi tiek pieņemti politiskā līmenī ar politisku atbildību.

– Jā, bet neviens politisks lēmums netiek pieņemts tā vienkārši, sanākot ministriem ar to informācijas bagāžu, kas galvā. Visus lēmumus iepriekš sagatavo ierēdņi.

– Saistībā ar policijas problēmām aktualizējies arī jautājums par amatpersonu kompetenci nozares darbinieku atalgojuma un prēmiju jautājumos.

– Tā, pirmkārt, ir Valsts policijas (VP) vadības kompetence. No masu medijiem patlaban dzirdam policijas vadītājus sakām: līdzekļu sadali mēs esam deleģējuši reģionālo iestāžu vadītājiem un paļaujamies uz to, ko viņi dara. Tā ir vēlēšanās atbrīvoties no atbildības, tā iestādes vadītājs nedrīkst rīkoties. It sevišķi tad, ja tur jūtamas problēmas. Ja tās samilst, tad tiešām atbildība jau sniedzas līdz valsts sekretāram un ministram. Valstiski ministram ar administratīviem jautājumiem nav jānodarbojas, taču, ja viņam ir ziņas un objektīvi fakti, ka iestāžu vadītāji ilgstoši nerisina būtiskus jautājums, ministram ir jāiejaucas, jāprasa atbildība no valsts sekretāra un citām amatpersonām.

– Tātad reāli sodāms vienmēr ir ierēdnis, nevis ministrs?

– Ja ir runa par administratīviem jautājumiem, tas ir loģiski no juridiskā viedokļa. Ministra politiskais liktenis gan var būt atkarīgs no tā: ja Ministru prezidents jūt, ka kāda nozare nevelk un tādēļ sāk kristies valdības reitingi, viņš ir tiesīgs nomainīt nozares ministru. To var darīt arī Saeima.

– Saeimā pašlaik gatavotais Valsts civildienesta disciplinārās atbildības likumprojekts paredz: par nepamatota amata pienākumu nepildīšanu vai nolaidīgu pildīšanu ierēdni varēs sodīt ar rājienu vai algas samazināšanu uz laiku no trim mēnešiem līdz vienam gadam, ieturot 20% no tās. Vai tas nav par maigu, ja zinām, ka privātajā sektorā par šādiem pārkāpumiem parasti izmet no darba?

– Likumprojektā paredzēta arī atlaišana no darba, ja pārkāpuma rezultātā iestājušās nopietnas morālas vai materiālas sekas.

– Lieli materiāli zaudējumi ierēdņa neizdarības dēļ nes arī morālu kaitējumu valstij. Tomēr likumprojekts jau gadu pēc atlaišanas ļauj šādam ierēdnim atgriezties valsts pārvaldē.

– Maksimālā pazemināšana amatā ir uz trim gadiem, bet atlaišana no amata draud ar to, ka vismaz trīs gadus ierēdnis nevar ieņem līdzvērtīgu amatu. Likumā noteikts, ka šādos gadījumos vismaz vienu gadu ir aizliegts strādāt valsts pārvaldē, pat zemā amatā ne. Bet pēc gada atlaistais ierēdnis drīkst ieņemt vienīgi daudz zemāku amatu. Tikai ceturtajā gadā viņš var ieņemt iepriekšējam postenim līdzvērtīgu amatu. Tas, ka atlaists ierēdnis drīz vien atgriezās līdzvērtīgā vietā, bija 90.gadu prakse.

– Taču joprojām ir prakse, kā to apliecina, piemēram, bijušā “Valsts nekustamo īpašumu” vadītāja Kalvja Briča atlaišana no amata, ka par labu atlaistam ierēdnim tiesa liek atmaksāt prāvus līdzekļus no valsts kabatas.

– Materiālos zaudējumus no ierēdņa varēs piedzīt tikai tad, ja pārkāpums izdarīts ar nodomu vai aiz rupjas neuzmanības. Briča gadījumā īsti nezinu tiesas lēmuma motivāciju, taču, iespējams, cita instance būti lēmusi citādi.

– Vai tādā gadījumā kā, piemēram, minētā IZM īpašuma neizdevīga iznomāšana Ezermalas ielā, valsts sekretāram būtu jānes materiālā atbildība, ja tiesa spriestu par sliktu ministrijai?

– Būtu jānes. Tāpat arī Sončika (bijušais Valsts ieņēmumu dienesta vadītājs Andrejs Sončiks – aut.) lietā, kur valsts zaudēja apmēram miljonu latu, valsts varētu prasīt to kompensēt.

– Valstij neizdevīgi lēmumi var tikt pieņemti, arī uz ierēdni izdarot politisku vai citu spiedienu, par ko ne reizi vien amatpersonas sūdzējušās. Cik aizsargātas no nevēlamas iespaidošanas, jūsuprāt, ir valsts amatpersonas?

– Ir arī daudz aizsargmehānismu kā ierēdni pasargāt. Cilvēki, kas sūdzējušies par politisku ietekmēšanu, teikuši, ka ministrs aicinājis rakstīt atlūgumu, pretējā gadījumā piedraudot celt gaismā šā ierēdņa agrāk izdarītus pārkāpumus. Tas tad arī ir vienīgais reālais veids, kā realizēt politisku spiedienu. Tātad ierēdnis, kurš pēdējo divu gadu laikā nav izdarījis neko sliktu, par sevi var būt drošs. Nelikumīgas atlaišanas gadījumā ierēdnis var vērsties VCP. Esam atjaunojuši amatā vairāk cilvēku nekā tiesas. Par to arī netiekam mīlēti valsts pārvaldē, mūs sauc par ierēdņu arodbiedrību.

– Nupat televīzijas raidījumā “Kas notiek Latvijā?” iekšlietu ministrs atzina: līdzšinējais valsts sekretārs Juris Rekšņa varējis palikt amatā uz savstarpējas vienošanās pamata, ka, tiklīdz ministrs norādīs, viņam darbs būs jāatstāj. Vai šāda situācija nav prettiesiska?

– Juridiski tam nav spēka, tā ir džentlmeņu vienošanās, ja Rekšņa piekritis. Ja valsts sekretārs nav vienās domās ar ministru, viņam savs viedoklis jāuzliek uz papīra un jāiesniedz ministram. Ja ministrs tam nepiekrīt, valsts sekretāram ir jāpakļaujas. Ja Rekšņam tas nebija pieņemams tīri cilvēciski, tad vajadzēja lūgt pārcelšanu citā amatā. Valsts sekretārs var mēģināt ministru pārliecināt, bet nedrīkst darboties pret viņa politiku. Ir skaidrs, ka ministram nepieciešams lojāls valsts sekretārs, citādi neizbēgami veidojas konflikts. Taču, ja valsts sekretārs iestājas pret kādām ministra iecerētām nelikumībām, tas, protams, ir tikai apsveicami.

– Cik politiski ietekmējams ir valsts sekretāru iecelšanas process?

– Iecelt var gan konkursa ceļā, gan no ierēdņu vidus. Abos gadījumos procesu iespējams politizēt. Pārcelšanu amatā nosaka ministrs, un sava izvēle viņam nav jāpamato. Konkursa gadījumā komisijas sastāvu arī nosaka ministrs. Jāuzvar būtu labākajam, taču ministra izvēle var izrādīties noteicošā. Konkursa rezultātu gan iespējams apstrīdēt, taču Latvijā tas noticis reti.

– Kas notiek gadījumā, ja ministra izvēlētā kandidāta piemērotību amatam apstrīd VCP?

– Ja valdība respektē mūsu lēmumu, var meklēt jaunu kandidātu. Bijuši gadījumi, kad Ministru prezidents VCP viedokli nerespektē. Taču ir attīstījusies prakse, ka uz augstiem amatiem no vairākiem pretendentiem tiek atlasīti divi trīs labākie. Līdz ar to konkursa komisija noņem no sevis atbildību, ka tā lobē vienu konkrētu kandidātu. Bieži vien komisijai ir grūti izraudzīties piemērotāko pretendentu, un galavārdu saka ministrs.

– Cik atbalstāma ir prakse, kad nozares ministrs un valsts sekretārs nāk no vienas politiskās partijas?

– Par to diskutē. 90.gadu vidū bija noteikums, ka ierēdnis nedrīkst būt politiskā partijā. Taču mūsu mazajā valstī reizēm ir grūti atrast cilvēku, kas grib virzīties pa karjeras kāpnēm, bet nav bijis kādā partijā. Tagad likums neaizliedz ierēdnim būt par politiskās partijas biedru, viņš tikai nedrīkst būt partijas vadošā amatā.

– Cik ministra pilnvaras atlaist valsts sekretāru atbilst ierēdņa aizsargātības principam?

– Valsts sekretāru var atlaist trīs gadījumos: ar disciplinārsodu, ja konstatē neatbilstību amatam, ja viņš pats uzraksta atlūgumu. ES atzinuši, ka augstākos ierēdņus var nomainīt, mainoties ministram. Cilvēku šādā gadījumā gan neatlaiž, bet dod citu amatu ar tādu pašu darba algu. Latvijā jaunais ministrs ar valsts sekretāru vienojas par atlūgumu vai arī mēģina sastrādāties. Tiesa, situācija var mainīties pēc vēlēšanām, kā tas jau ne reizi vien bijis, kad notiek raganu medības, par ko arī saka: jauna slota tīra labāk. Taču ko gan ministram dažkārt darīt – viņam ir vai nu jāpakļaujas valsts sekretāram, kurš ar informāciju vienmēr ir bagātāks, vai jāmaina situācija. Ja ministram neizdodas sadarbība ar ierēdņiem, var veidoties situācija, ko sauc par resorismu, – ierēdņi sāk valdīt pār ministru, manipulēt ar informāciju un noved pie ministra izgāšanās. Tāpēc arī saka, ka jauns ministrs nedrīkst nobiedēt nozari tā, ka ierēdņi konsolidējas pret viņu un viņa politiku.

– Vai jums ir kādi komentāri saistībā ar Valsts civildienesta ierēdņu disciplinārās atbildības likumprojektu?

– IeM vadība, saduroties ar VCP konstatētajām būtiskajām nelikumībām minētajos dienestos, mēģina tikt ārā no civildienesta, kas viņiem traucē dzīvot. Viņi ir panākuši politiķu akceptu idejai, ka visu šo dienestu darbinieki, kopā ap 15 000 cilvēku, kas 2001.gadā tika iekļauti civildienestā, tagad izstātos no tā un līdz ar to – no mūsu disciplinārās uzraudzības. Tas ir neloģiski, jo valstī veidotos otrs civildienests. IeM dienestu darbinieki, kas nav apmierināti ar savas vadības lēmumiem, vairs nevarēs vērsties VCP, kur līdz šim lielākoties konstatēts, ka iekšlietu darbinieku sūdzības bijušas pamatotas, jo sistēmā patiešām valda tiesiskais haoss. Valstij tieši vajadzētu būt ieinteresētai pastiprinātā šā sektora kontrolē, nevis otrādi. Ja iekšlietu sistēma līdz šim nav spējusi savas problēmas atrisināt, tad kāda ir cerība, ka tā spēs to izdarīt nākotnē. Taču arī mēs esam ierēdņi, un, ja politiķi VCP norādījumus ir noraidījuši, mums nākas to respektēt. Nesaprotami gan ir tas, ka šis likumprojekts, kurā nekā jauna būtībā nav, tiek gatavots veselus trīs gadus. Par to bijis neparasti daudz politisko un ierēdņu savstarpējo diskusiju, manuprāt, lielā mērā ar nolūku samazināt VCP kompetenci, kontroles mehānismu. Pēc jaunā projekta mums aizliedz pat ierosināt disciplinārlietas. To drīkstēs tikai attiecīgās nozares ministrs. Tādējādi, ja redzēsim, ka valsts sekretārs pārkāpj likumu, mums būs jālūdz ministrs ierosināt lietu pret amatpersonu. Tātad turpmāk, ja valsts sekretārs ministram būs draugs vai politiskās partijas biedrs, viņam būs iespēja neierosināt lietu un piesegt pārkāpumu. Bet tas nozīmē, ka mums būs vairāk jāinformē masu mediji, ja politiķi, mūsuprāt, būs rīkojušies prettiesiski.

Uzziņai:

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv