Ar skopi bagātīgu ietilpību

Lai gan franču mākslinieka Anrī Matisa (1869–1954) vārds pārsvarā tiek asociēts ar glezniecības virzienu fovismu – krāsainiem, dekoratīviem gleznojumiem, izstāde Ārzemju mākslas muzejā piedāvā aplūkot mākslinieka mūža nogalē radītus darbus.

Izstādē apskatāmā 47 darbu kolekcija, kas atvesta no A.Puškina Valsts tēlotājmākslas muzeja Maskavā. A.Matisa grafikas izstādei ir trīs sadaļas, kas nosaka tās tematiku: zīmējumi, estampi un grafiskā svīta “Džezs”.

Piecdesmit gadu pūļu ziedu laiks

1942.gada 3.aprīļa vēstulē A.Matiss dēlam Pjēram rakstīja: “Gada garumā es veltīju visas pūles zīmēšanai. Es teicu “pūles”, bet tas nav precīzi, jo tas, kas noticis, ir piecdesmit gadu pūļu ziedu laiks.”
Liela loma kolekcijas tapšanā bija A.Matisa ilggadējas sekretāres, modeles un palīdzes Lidijas Delektorskas dāsnumam, no kuras muzejs daudzu gadu garumā kā dāvinājumu saņēma 96 zīmējumu lapas. Kā arī ar L.Delektorskas vārdu ir saistīti seši no deviņiem izstādē apskatāmajiem zīmējumiem.
L.Delektorska apraksta A.Matisa grafiskā portreta tapšanu: “Nepārtraukti dzēšot un pārzīmējot pirmo divu trīs seansu garumā viņš strādāja pie viena un tā paša zīmējuma ar ogli vai zīmuli… Darba procesā viņš it kā uzsūca sejas pantus un izteiksmīgumu, kas raksturīgi konkrētai sejai. Nonākot līdz piesātinātības pilnīgumam, viņš ņēma tīras papīra lapas un tad it kā ar vienu vēzienu zīmēja portreta “līniju” (bez gaismēnām), katram tērējot ne vairāk par 5–10 minūtēm. Stundas laikā viņš radīja piecus, sešus, pat desmit zīmējumus. Faktiski portrets Matisa zīmējumos, no vienas puses, ir izstudēta etīde, no otras – cits citam sekojošu zīmējumu summa.”
40.gadu spalvas zīmējumi ekspozīcijā ir pārstāvēti ar virkni pirmklasīgu paraugu. Viens no šādiem darbiem ir zīmējums “Sieviete ar izlaistiem matiem”, kurā fiksēta jaunā Holandes māksliniece Annalīze Nelka. Ir zināms, ka A.Matiss ogles zīmējumos atgriezās pie šā tēla vēlāk, kas datēti ar 1944.gada maiju.
Īpaša vēsture ir zīmējumam “Olīvkoks”, par ko stāstījusi L.Delektorska. Jaunā māksliniece Annalīze Nelka ne tikai pozēja A.Matisam, bet arī konsultējās ar mākslinieku saistībā ar savām gleznām un zīmējumiem.
“Kādā dienā,” stāsta L.Delektorska, “viņa meistaram atnesa dārzā veiktu olīvkoka zīmējumu (vai precīzāk, ja nemaldos, tieši A.Matiss ieteica viņai uzzīmēt šo koku, kurš suģestēja mākslinieku ar savu spēku un kuplumu un kuru pats taisījās iekļaut vienā no saviem zīmējumiem). Tas tik ļoti pakļāva mākslinieku, ka viņš tā vietā, lai veiktu dažus labojumus A.Nelkas zīmējumā, strādāja pie tā tik ilgi un nepameta to līdz tam brīdim, kamēr tā kompozīcija neapmierināja viņu pilnīgi.
Gandrīz divas darba stundas ar dzēšanu un nepārtrauktu atjaunošanu neatstāja ne pēdas no A.Nelkas darba. Rezultātā – īsts “Matiss”, ar ko viņš bija apmierināts.”
Vienā no vēstulēm Andrē Ruveiram 1942.gadā A.Matiss skaidroja, ka, balstoties uz Ķīnas mākslinieku pieredzi, viņš nav centies nokopēt koku, bet parādīt jūtas, kas viņā bango.

Veikt darbu ar aizvērtām acīm

Gandrīz visus A.Matisa estampus (35 no 36) laika gaitā muzejam ir dāvinājusi L.Delektorska. Tie aptver laika periodu no 1933. līdz 1952.gadam. Izstādē eksponētas 17 estampu lapas – oforti, akvatintas un litogrāfijas. Galvu un seju attēlos var sastapt Lidijas Delektorskas, Margeritas Djutuī – A.Matisa meitas – portretus. Gandrīz visas lapas ir patstāvīgi darbi, bet viena lapa – “Meitene no Martinikas” ir cieši saistīta ar grāmatu grafiku, respektīvi, tā ir viena no ofortiem/etīdēm Š.Bodlēra grāmatai “Ļaunuma ziedi” (1947).
Pirmā A.Matisa pieredze gravīrā ir attiecināma uz 20.gs. sākumu. Arī turpmāk laika gaitā A.Matiss saglabāja interesi par estampiem, kaut gan darba intensitāte šajā jomā jūtami svārstījās. Pie tam dažādos dzīves periodos viņš deva priekšroku dažādām grafikas drukas tehnikām.
A.Matisa estampos var saskatīt dziļu saikni ar viņa zīmējumiem. Tā smalki veidotie oforti atgādina spalvas zīmējumus, bet liela daļa litogrāfiju fakturāli līdzinās zīmējumiem. Mākslinieks ir teicis: “Dažas manas gravīras ir tapušas, balstoties uz simtiem zīmējumu, veicot analīzi, formas apgūšanas un kristalizācijas procesā, un tāpēc es tās veicu, tā teikt, aizvērtām acīm.”

“Džezs”

Svīta vai, precīzāk, grāmata “Džezs” sastāv no divdesmit kompozīcijām, radītām dekupāžas (izgriezumu) tehnikā no nokrāsota papīra. Ideju par grāmatu ar krāsainām tabulām māksliniekam 1941.gada vasarā ieteica izdevējs Teriads. Dekupāžu tehnikā mākslinieks strādāja no 1943.līdz 1944.gadam. Izdevums nāca klajā 1947.gadā, turklāt divās formās: grāmatas veidā ar tekstu, kuru mākslinieks veica ar roku un ir faksimili reproducēts, un lapas albuma formā (tā sauktās tabulas) bez teksta. L.Delektorska muzejam uzdāvinājusi otro variantu, kas apskatāms izstādē.
Dekupāžas veidotas šādi. Papīra lapas tika pārklātas ar dažādu krāsu guašu. A.Matiss ar šķērēm no šā nokrāsotā papīra izgrieza visdažādākās formas un figūras un tās bīdot pa fonu, veidoja kompozīcijas. Atrodot katram elementam precīzu vietu, viņš izgriezumus pielīmēja, kā tas parasti tiek darīts, veidojot kolāžas. Šos darbus A.Matiss dēvēja par “zīmējumiem ar šķērēm”. “Izgriezumi tieši “krāsā” atgādina man skulptūras kalšanu akmenī,” teicis meistars. Tādā tehnoloģijā tika panākta zīmējuma un krāsas ideāla saplūšana vienā veselumā. Šo metodi A.Matiss bija izmēģinājis jau pirmskara gados, bet pilnību tā sasniedza 1943. un 1944.gadā. Vēlāk, pielietojot šo metodi, A.Matiss veidoja dekoratīvus panno. Oriģinālās “Džeza” dekupāžas tagad glabājas Mūsdienu mākslas muzejā Parīzē.
Bet albuma nosaukumu mākslinieks pamatoja ar to, ka, pēc viņa domām: “Dekupāžas atbilst džeza improvizācijas garam”.
Pārgalvīga tīro krāsu intensitāte, kontrasti un katras lapas ritmiskā ekspresija tiešām var raisīt muzikālas asociācijas. Kaut gan, ja pievērš uzmanību konkrētiem sižetiem, iespējams pamanīt, ka to lielākā daļa vairāk attiecināmi uz cirka pasauli: jātniece uz zirga, vingrotāji, klauni, zobenu rijēji, zilonis, kovbojs… Dažās kompozīcijās ir ceļojuma iespaidi uz Taiti (trīs “Lagūnas”). Sastopami arī ar pavisam citu tēmu loku saistīti tēli, piemēram, “Ikars”, “Vilks”, “Sirds” u.c..
A.Matiss šajos darbos izvairās no stāsta, apraksta: attēlotais sliecas būt simbols, zīme, kas ietver tikai pašas krasākās priekšmeta pazīmes. Galējs lakonisms, tomēr tajā pašā laikā – vizuālās valodas maksimāla ietilpība.

Raivis Spalvēns

Raksta tapšanā izmantoti Ārzemju mākslas muzeja sagatavoti materiāli