Rolanda Kalniņa fenomens

Kinofestivāla “Lielais Kristaps” balva par mūža ieguldījumu šogad tiks pasniegta mūsu režijas meistaram Rolandam Kalniņam. Režisors nemīl skaļus vārdus, preses pārlieku uzmanību un dižošanos skatītāju priekšā, viņš ir cilvēks ar allaž taisnu mugurkaulu, kuru nav izdevies saliekt ne sociālismam, ne kapitālismam, ne jebkura laika bezjūtīgu funkcionāru pulkam.

Rolands Kalniņš Foto: Agnese Zeltiņa

Rolanda Kalniņa ceļš filmu mākslā ir vienlaikus dramatisks un apliecinošs. “Es visu atceros, Ričard” kā pirmais ekrāna darbs, kurā kāds latviešu režisors mēģina pieskarties sarežģītajam leģionāru likteņstāstam, tika pārmontēts un “nolikts plauktā”. “Elpojiet dziļi” sagaidīja tas pats liktenis – pirmizrādi tā pieredzēja tikai 1986.gadā, bet tiem laikiem netradicionālā, talantīgā un spoži eksperimentālā kino valodā filmētais darbs “Piejūras klimats” ar cenzūras “svētību” tā arī netika pabeigts. Skatoties saglabājušos filmas fragmentus, ar pārliecību var apgalvot: ja šī iecere tiktu realizēta, latviešu mākslas kino būtu gājis pavisam citu attīstības un kino valodas ceļu un varbūt pasaules kinovēsture pieminētu ne tikai “čehu jauno vilni”, bet arī Rīgas spēlfilmu skolu. Rolands Kalniņš allaž spējis ap sevi pulcināt izcilu komandu – operatori Miks Zvirbulis un Gvido Skulte, mākslinieki Uldis Pauzers un Gunārs Balodis, kostīmu mākslinieces Ieva Kundziņa un Večella Varslavāne, komponisti Imants Kalniņš un Marģers Zariņš, grima māksliniece Rasma Prande.
Rolandu Kalniņu ļoti mīl viņa aktieri, kuri apgalvo, ka ir bauda strādāt kopā ar tik izcilu sava amata pratēju. Gan Pauls Butkēvičs, gan Līga Liepiņa, Regīna Razuma un Helga Dancberga ir vārdi, kurus Kalniņš ieveda “lielajā kino”. Rolanda Kalniņa lielā mīlestība ir Rīga – katrā viņa filmā kāda kaut vai garāmslīdoša epizode atvēlēta pilsētas atmosfēras un laika zīmju iemūžināšanai.
Viens no “Lielā Kristapa” emocionālākajiem brīžiem būs Rolanda Kalniņa 1967.gadā uzņemtās filmas “Elpojiet dziļi” seanss 2.oktobrī, kurā satiksies filmas veidotāji un skatītāji. Gunāra Priedes luga “Trīspadsmit”, kas ir filmas pamatā, atklāj tēmu, kura Rolandu Kalniņu interesējusi visās viņa filmās, – talantīgas personības vieta sabiedrībā un politiskajās iekārtās, viņa paša izvēles nozīme sava likteņa veidošanā. Ulda Pūcīša atveidotais Cēzars Kalniņš ir vienkāršs puisis, kurš ikdienā veic savu pieticīgo telefonu montiera darbu, bet brīvajos brīžos viņa galvā dzimst brīnišķīgi dziesmu teksti un melodijas.
Darbošanos vietējā amatieru ansamblī sarežģī Dinas Kuples atveidotās kultūras ierēdnes Anitas Sondores iejaukšanās, dziesmu tekstus ar buldozeru izbraukā cenzūra, sarūgtinātais ģēnijs pārtrauc savu radošo darbību. Filma vēsta par konkrētu laika nogriezni, par mākslinieku neaizsargātību totalitārā valstī, par vērtētāju morālo atbildību un spēju nogalināt talantu. Skatoties šo filmu tagad, pēc 23 gadiem, tā iegūst daudz lielāku vispārinājumu, jo ne jau pati iekārta, bet apstākļiem iztapīgie cilvēki ir tie, kuri sabradā talantu likteņus. Rolands Kalniņš uzskata, ka šodienas ekonomiskais spiediens māksliniekam var būt pat daudz graujošāks nekā kādreizējā sociālisma laika cenzūra.
Varbūt ne visi zina, ka nu jau folklorizējušās Imanta Kalniņa dziesmas ar Māra Čaklā skaistajiem un smeldzīgajiem vārdiem “Viņi dejoja vienu vasaru”, “Alvas zaldātiņi” un “Četri balti krekli” (tāds bija arī filmas darba nosaukums) sarakstīti speciāli Rolanda Kalniņa ekrāna darbam. Filmā tās izpilda jauniņie Pauls Butkevičs, Līga Liepiņa un Juris Strenga, bet mūziķu lomās sevi pašu atveido Uldis Stabulnieks, Gunārs Rozenbergs.
Filmā redzamais ansamblis “Optimisti” ir leģendārās “Zvaigznītes” otrais iesaukums. “Elpojiet dziļi” epizodiskās lomas un masu skatus var izmantot kā Latvijas inteliģences hrestomātiju – kadrā pavīd Oļģerts Kroders, brāļi Imants un Viktors Kalniņi, mākslinieks Jāzeps Pīgoznis, Armīns Lejiņš un citas latviešu kultūrai nozīmīgas sejas. Par pašu Rolandu Kalniņu reiz ļoti precīzi un skaisti rakstīja kinozinātnieks Agris Redovičs: “Rolands Kalniņš ir viens no tiem retajiem cilvēkiem, kas līdz mūsdienām spējuši saglabāt sevī pirmskara Latvijas brīvvalsts atblāzmu.
Inteliģence ļauj nepagurt daiļrades ceļā un dod spēku pēc saņemtajiem sitieniem nesaļimt, bet turpināt savu gaitu, tā ir domu un ķermeņa stāja, kas kultūras starojumu stalti nes pāri laika krācēm. Rolands Kalniņš joprojām ir distancē. Viens pats. Nesalauzts. Stalts. Labā sportiskā formā.” Režisora visaugstāko meistarību ārpus ekrāna darbiem demonstrē viņa paša dzīve – spēja noraidīt kompromisus un rīkoties saskaņā ar savu pārliecību un morālajiem ideāliem jebkura spiediena apstākļos.

Ieva Pitruka,
Latvijas Nacionālā kinematogrāfijas centra ārvalstu sakaru speciāliste