Citu neveiksmes, pagriezieni, veiksmes – skola Latvijai

Nobeigums. Sākums – “LV”, 09.09.2005., 16.09.2005.

Itālijā mācās no savām kļūdām

Sociāli ekonomiskās attīstības ziņā Itālijā dienvidu reģions joprojām ievērojami atpaliek. Viens no cēloņiem – Itālijā priekšroku deva novecojušajiem automātiskiem valsts atbalsta līdzekļiem, nevis selektīviem. Tāpat Itālijā pārāk daudz, salīdzinot ar citām Rietumeiropas zemēm, paļāvās uz valsts uzņēmumu izveidošanu dienvidu reģionā un pārāk maz uzmanības veltīja privāto uzņēmumu attīstības veicināšanai. Reģionālās politikas krīze Itālijā bija saistīta ne tikai ar ekonomiskiem, bet arī ar sociāliem faktoriem – būtiskām atšķirībām starp valsts ziemeļiem un dienvidiem sociālo normu un sabiedrības vērtību jomā.
Pēdējā laikā centrālā valdība daudz iegulda publiskās pārvaldes modernizācijā (gan nacionālajā, gan reģionālajā līmenī). Modernizācijas stratēģija paredz stiprināt kapacitāti vairākās jomās:
• pārvaldes spēju efektivitātes paaugstināšana vadības, attīstības programmēšanas un monitoringa sfērās;
• spēja kooperēties pa vertikāli (starp dažādiem pārvaldes līmeņiem) un pa horizontāli (viena pārvaldes līmeņa ietvaros);
• plānošanas spēja;
• spēja novērtēt un mācīties.
Pārvaldē notiek pāreja no iepriekšējās normatīvi hierarhiskās metodes uz projektu izpildi orientētu metodi, no iepriekšējā centralizētā lēmumu pieņemšanas procesa uz decentralizētu. Tiek palielināta reģionālo un vietējo pašvaldību loma. Plānošanas spēju stiprināšanai tiek piesaistīts privātais sektors. Lai attīstītu novērtēšanas spēju, centrālajā un reģionālajā līmenī izveidotas novērtēšanas strukturālās vienības, lai ne tik daudz kontrolētu, bet gan mācītos, mācītu un uzlabotu.
Stratēģijas modernizācijas gaitā Itālijā struktūrfondu izmantošana 2000.–2006.gada periodā kļuvusi koncentrētāka un krasi uzlabojas. Itālijas pieredze rāda, ka bez institucionālās partnerības nepieciešama arī sociālā partnerība, iesaistot reģionālās un vietējās attīstības dažādus spēlētājus.
Itālijas reģionu pieredze liecina, ka tikai kvalificēta un elastīga administrācija spēj efektīvi strādāt ar struktūrfondiem.

Īrija – izcils veiksmes stāsts

Šajā rakstā diemžēl vajadzēja vairāk pievērsties neveiksmēm un trūkumiem, jo to vēl ir daudz, tie prasa koncentrēt pūles un spēkus nebūšanu novēršanai. Patīkamāk būtu runāt par panākumiem un pozitīvo pieredzi. Turpmāk, īpaši analizējot Latvijas reģionu attīstību, varbūt pozitīvie “veiksmju stāsti” jāņem proporcionāli vairāk, nekā to ir īstenībā. Jo pozitīvais atklāj, ka tomēr ir iespējami uzlabojumi, kas novērš bezcerību, mudina aktīvākai rīcībai.
Šoreiz par pozitīvo piemēru izvēlējamies Īriju.
Īrija vislabāk atklāj, kā efektīvi izmantot ES struktūrfondus. Īrijas valsts ekonomika, kas no pārējās Eiropas atpalika par daudziem gadiem, deviņdesmitajos gados – periodā, kad Īrija saņēma apjomīgus līdzekļus no ES, – auga nepieredzētos tempos. Tomēr struktūrfondi nebija vienīgais faktors, kas sekmēja ļoti ātru ekonomikas izaugsmi. Reģionālās politikas eksperte Luize Kinlena uzsver, ka struktūrfondi nodrošināja tikai zināmu daļu no Īrijas iekšzemes kopprodukta pieauguma. No pārējiem ārējiem un iekšējiem faktoriem atzīmējami:
• stingra makroekonomiskā un fiskālā politika;
• speciāli pasākumi starptautiskās tirdzniecības veicināšanai;
• panākumi ārzemju investīciju piesaistīšanā (galvenokārt no ASV);
• inovāciju un informācijas tehnoloģijas industrijas ieviešana;
• labvēlīgi demogrāfiskie faktori;
• valsts reģionālās politikas koncentrēšana uz reģioniem ārpus Dublinas (it sevišķi pēdējā laikā).
IKP uz vienu iedzīvotāju Īrijā 1988.gadā bija 64% no ES vidējā, bet 2004.gadā – 133%. Bezdarba līmenis 1988.gadā bija 16%, 2004.gadā – 4,3%, kas bija ievērojami mazāk nekā vidēji ES. Inflācijas līmenis 1988.gadā bija virs 15%, 2004.gadā – 2,2%.
Īrijā izcilā veiksmes stāsta galvenās mācības ir šādas:
• ES struktūrfondu efektīva izmantošana panākama tikai saistībā ar nacionālajiem resursiem;
• jāīsteno valsts ekonomiskā un sektorālā politika, efektīvas institucionālās un administratīvās struktūras, kas sekmē fondu racionālu izmantošanu;
• lai novērtētu programmu un projektu reālo efektivitāti, jāizmanto ne tikai darbības (izpildes) rādītāji, bet arī rezultātu un ietekmes rādītāji;
• sociālo partneru – uzņēmēju, arodbiedrību, fermeru u.c. – iesaistīšana ekonomiskās plānošanas procesā sekmē ieguldīto līdzekļu atdevi;
• ieguldījumi cilvēkresursos un izglītībā attaisnojas ar uzviju;
• publiskās un privātās partnerības veicināšana veicina ātrāku infrastruktūras attīstību un ekonomē valsts un pašvaldību līdzekļus;
• koncentrēšanās uz reģionālo attīstību nacionālā attīstības plāna periodam no 2000. līdz 2006.gadam samazina nelabvēlīgās reģionālās atšķirības. Atšķirībā no Latvijas, Īrijā vairāk investīciju uz vienu iedzīvotāju saņem atpalikušie reģioni.
Katrs šis punkts prasītu izvērstu aprakstu, kā to izdarīt, ko izdarītais dos, kāds katra mērķpasākuma (rakstā – punkta) īpatsvars kopējo sasniegumu gūšanā. Bet tas prasītu nevis rakstu, bet grāmatu. Zināmu priekšstatu dod arī skats no “putna lidojuma”.

Latvijai ir no kā mācīties

Kā parādījām ar dažu valstu piemēriem, starp ES dalībvalstīm var atrast gan negatīvus, gan pozitīvus piemērus. Protams, Latvijai ir sava specifika, sava savdabība. Nedrīkst burtiski kopēt to, kas ir izrādījies derīgs kādā citā valstī. Taču katru reizi izgudrot no jauna riteni arī nevajag. Ir labi jāapzina citu valstu pieredze, tā kritiski jāizvērtē un tad pašiem jāpieņem pareizais lēmums.
Cik esam izpētījuši ES dalībvalstu pieredzi ES struktūrfondu izmantošanā, var izdarīt šādus secinājumus un priekšlikumus, kas var būt noderīgi Latvijai. Diemžēl atkal jāaprobežojas ar uzskaitījumu, neizvēršot katru secinājumu līdz pilnīgai konkrētībai.
• Visām ES dalībvalstīm, it sevišķi jaunajām, ir svarīgi mācīties no savām un citu kļūdām, kā arī no panākumiem – veiksmes stāstiem jeb labas prakses piemēriem.
• Lai varētu mācīties no labas prakses piemēriem, nepieciešama ES struktūrfondu izmantošanas novērtēšanas sistēma.
• Reģionālā attīstība nav iespējama bez kompetentas reģionālās administrācijas.
• Publiskai un privātai partnerībai jāatļauj darboties visos pārvaldes līmeņos – starptautiskajā, nacionālajā, reģionālajā un vietējā, sākot ar plānošanu un beidzot ar projektu īstenošanu un ietekmes novērtēšanu.
• Nacionālās un reģionālās attīstības stratēģija un plāni veidojami pēc kombinētās metodes, apvienojot taisnīguma un efektivitātes principus un kritērijus.
• Jāpilnveido reģionālā statistika. Tai jāsniedzas līdz zemākajiem vietējās pārvaldes līmeņiem, bet tur, kur zemākais līmenis aptver plašu teritoriju, jāizdala mazākas vienības, vismaz katra pilsēta un lauki. Lai izmērītu reģionālo konkurētspēju, jāizstrādā jauna rādītāju sistēma, kas iekļautu ne tikai resursu (ieguldījumu) un izpildes (darbības) rādītājus, bet arī rezultātu un ietekmes rādītājus.
• Katram reģionam jāizstrādā savs specifisks attīstības modelis, kas nodrošinātu maksimālu reģiona konkurētspēju, balstoties uz tā potenciālajām iespējām un mācoties no savu un citu reģionu kļūdām un panākumiem.
• Jānodrošina plašāka iedzīvotāju līdzdalība ES struktūrfondu līdzekļu plānošanā un izmantošanā.
• Reģionu attīstībai jābūt līdzsvarotai, neaizraujoties tikai ar infrastruktūras attīstību un atstājot novārtā cilvēkkapitāla attīstību.
• Prioritāte dodama izglītības un cilvēkresursu attīstībai.
• Struktūrfondu projektu atlase jāsaista ar vietējo un reģionālo pašvaldību teritorijas attīstības programmām, kā arī ar novadu un reģionālo (apriņķu) pašvaldību izveidošanu administratīvi teritoriālās reformas vidējā līmenī un reģionālā iedalījuma reformas rezultātā.
• Jāvienkāršo ES struktūrfondu līdzekļu saņemšanas procedūras, priekšroku dodot atpalikušajām teritorijām.

LU prof. Edvīns Vanags,
LU prof. Oļģerts Krastiņš,
LU doc. Inga Vilka