Vienība pāri gadsimtiem

Šonedēļ Kauņā, Vītauta Dižā universitātē, notika Latvijas un Lietuvas foruma pirmais kongress. Pasākuma aizbildņi ir Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Lietuvas Republikas prezidents Valds Adamkus, tas tiek rīkots par godu Baltu vienības dienai, un tā mērķis ir rosināt nopietnu un reprezentatīvu diskusiju par baltu identitātes un etnosa ilgtermiņa saglabāšanas problēmām.

22.septembris, diena, kad mūsu – latviešu un lietuviešu – senči kopīgiem spēkiem sagrāva un iznīcināja Zobenbrāļu ordeni – vācu priekšpulku – tā gājienā uz austrumiem. Tā ir slavena diena, kad mūsu senči pirmo reizi parādīja pasaulei savu vienotību un ieroču spēku, kas vēlāk radīs Austrumeiropas lielvalsti – Lietuvu, kura pletīsies no Baltijas jūtas līdz Melnajai jūrai. Ne velti šo dienu tagad svinam arī kā Baltu vienības dienu.
Kauja pie Saules notika 1236.gada 22.septembrī. Par to stāsta vecākā “Atskaņu hronika”, kas ir sarakstīta 13.gs. beigās. Hronista nolūks bija slavināt un attaisnot krustnešu rīcību Baltijā. Tāpēc nav gaidāms, ka tās autors būtu kaut nedaudz pateicis laba par mūsu senčiem, ja vien to iespējams noklusēt. Hronikā par Saules kauju ir stāstīts no 1859. līdz 1960.rindai, un to 1936.gadā ir latviskojis Jēkabs Saiva.

Bij cīņa jāsāk karotājiem
Ar leišiem pagāniem,
vai tīk vai ne.
Maz sekmju guva purvainē:
Kā bābas viņus apkāva.
Man žēl vēl daža varoņa,
Ko tur bez pretestības sita.
Tie citi izmisumā krita
Un mājup bēga,
ko vien spēja.
Bet zemgaļi nu nekavēja
Kā vārguļus tur apsist tos,
Gan bagātos, gan nabagos.
Tā tika mestrs Folkvins līdz
Ar saviem brāļiem
nāvē dzīts.

Saules kaujas vēsturiskā nozīme ir milzīga. Tomēr līdz šim tā nopietni nav analizēta, galvenokārt tāpēc, ka šādu darbu nevar gaidīt ne no vācu, ne krievu vēsturniekiem – tas ir jāveic mums pašiem. Lai to paveiktu, ir jāpieskaras tā laika lielajai politikai.

Pāvesta un ķeizara cīņa par varu

Tas ir laiks, kad Rietumeiropa beidz savus krusta karagājienus uz Apsolīto zemi. Kad krustneši jau 1204.gadā ir izlaupījuši kristīgo Konstantinopoli un daudzi palikuši bez ierastā ienākumu avota – kariem un laupīšanas. Austrumu baznīcas centra Bizantijas novājināšanās pieļauj tās aizvien lielāku pakļaušanos Romai, kas savukārt stiprina pāvestu apziņu par vispasaules varas iegūšanas iespējamību. Tomēr tam noteikti un stingri pretojas vācu ķeizars. Tāpēc starp to un viņa sabiedrotajiem no vienas puses un pāvestu no otras notiek visaptveroša cīņa. Zobenbrāļu ordenis ir vācu ķeizara padotais, tāpēc mūsu senču uzvara, kas likvidē ordeni, ir izšķirīgs trieciens vācu varai austrumos. Pirms tam ķeizars ir uzvarējis pāvestu arī Kursā. Lai atceramies Alnas Balduīna un kuršu karaļa Lamekina līgumu 1230.gadā, kad kurši labprātīgi apņēmās pakļauties pāvesta varai un bija ceļā uz kristīgā karaļa kroņa saņemšanu no pāvesta rokām. Jau nākamajā gadā ordenis uzbruka Kursai un piespieda to pieņemt noteikumus, it kā tā būtu kristietībai sveša, ordeņa iekarota zeme! Ordenis ir tik spēcīgs, ka pāvests neko tam nespēj izdarīt! Un šis lielais vācu militārais spēks, kurš veidoja jaunu vācu valsti austrumos, Saules kaujā tika pilnībā iznīcināts! Mēs esam mācīti, ka Zobenbrāļu ordenis ir karojis baltu zemēs – Latvijā un Lietuvā, taču tas ir iekarojis arī zemes austrumos – Votzemi, Lugu, Pleskavu. Tā kārais skatiens ir vērsts arī tālāk uz austrumiem – kā nekā ordenis aizstāv vācu tirgotāju intereses par austrumu tirgiem un tirdzniecības ceļiem, kuri kopš senlaikiem iet pa Daugavu, Gauju un Novgorodu, kurā jau ir vācu tirgotāju atbalsta punkti.

Ņevas Aleksandrs un mongoļu–tatāru ordas

Austrumos pa to laiku vēstures rats griežas savā gaitā. Šeit kā centrālā personība parādās Ņevas Aleksandrs. Mēs par šo vīru zinām to, kas tika mācīts padomju laikā, lai gan pirmspadomju krievu vēsturnieki Karamzins, Kostomarovs, Ilovaiskis, Solovjovs un citi savos plašajos darbos tādu Aleksandru Ņevski vai nu vispār neatcerējās, vai tikai atzīmēja kā hronikās pieminētu. “Tādi kara vēsturnieki kā Geismans, Puzirevskis, Mihņevičs savos darbos vispār neapskatīja Aleksandra Ņevska karavadoņa darbību. Goļicins savā daudzsējumu “Krievu militārajā vēsturē” papūlējās Aleksandra Ņevska darbībai veltīt tikai dažas rindiņas…” Arī “padomju vēsturnieki ne uzreiz nonāca pie pareiza Aleksandra Ņevska karavadoņa darbības novērtējuma. (..) Tikai ar Pokrovska “skolas”, tās sekotāju sagraušanu izveidojās visi priekšnoteikumi tālākajai pareizajai, uz lielās Marksa–Engelsa–Ļeņina–Staļina mācības balstītās Aleksandra Ņevska darbības apgaismošanai”. (N.I.Beļajevs. “Aleksandrs Ņevskis”. M., VIVM SSSR, 1951.) Šī atsauce ir nepieciešama, lai nešķistu, ka šeit vienkārši tiek pārrakstīta vēsture, lai nomelnotu līdz šim apbrīnoto Ņevas Aleksandru.
Nemaz tik tālu austrumos, lai mēs nejustu tur notiekošā elpu, šajā laikā vēsture sāk rakstīt jaunas, traģiskas lappuses. Pāri austrumiem drāžas mongoļu–tatāru karapulki! Ir 1238.gads. Tātad divi gadi pēc Saules kaujas un trīs gadi līdz Ledus kaujai.
Noslēpumainā Āzijas telpa ir izvirdusi kārtējo nomadu ordu, kura kā lavīna sagrauj visu savā ceļā… Tomēr, iedziļinoties hronikās un uzdodot kriminālistikā tik ierasto jautājumu – kam no tā kāds labums?, rodas pavisam cita aina, nekā mums līdz šim ir stāstīts. Vispirms mongoļu–tatāru karapulki sāk strauji rukt, un šodien jau oficiālā zinātne apgalvo, ka viņu ir bijis tikai 15 000. Tas ir maz, ja Kijevas Krievzeme tajā laikā spēja pulcēt 60 000, bet Novgoroda – 40 000 vīru. Turklāt jau pie Kozeļskas vien krīt 4000 uzbrucēju! Stepju dēli lieliski karo svešajos meža un ziemas apstākļos, kad zirgiem trūkst barības un mežā nav kur izvērsties kavalērijai... Bet tieši ziemā un mežā pie Sitas upes nomadi sakauj Vladimiras kņazu! Vēl trakāk – laupītāju orda neiet vis uz bagāto Novgorodu vai uz tirgotāju Smoļensku, kura glabā baznīcas pagrabos mēru etalonus, bet gan pagriežas uz Eiropu, kura nu dreb bailēs. Taču laupītāji vis neizlaupa bagātās vācu zemes, bet pāri kalniem cīnās uz Adrijas jūras piekrasti!
Šeit minētais ir tikai sīkums no tās informācijas bagātības, ko par notikušo glabā līdz šim mums nezināmās vēstures liecības. Tās pilnībā apgriež ierasto vēsturi ar kājām gaisā!

Vai slepena vienošanās?

Taču sāksim no sākuma. Jau sensenos laikos nomadi klejoja un 13.gs. turpināja klejot Pievolgas stepēs. Tur atradās arī lielas pilsētas, kurās dzīvoja no pieaugošās kņazu varas aizbēgušie ļaudis, arī daudz krievu. Katrs desmitais tur bija karavīrs, un viņi ļoti labprāt devās laupīšanas karagājienos. Kad mongoļi tuvojās Eiropai, tad krievu kņazi no Vsevoloda Lielās Ligzdas dzimtas, nesekmīgi cīnīdamies par virsvaru kņazistēs, ieraudzīja šajos stepes vīros teicamu sabiedroto savu plānu īstenošanā. Un tā arī notika! Pāri nepaklausīgajām kņazistēm – un tikai tām! – pārdrāzās kopīgais mongoļu–tatāru un krievu karaspēks! Un kas notiek? Vēl sniegs nav paguvis aizputināt ordas zirgu pēdas, kad Perejaslavļas–Zaļeskas sīkkņazs Jaroslavs Vsevoloda ierodas sagrautajā galvaspilsētā, sāk to sakārtot, bet savus tuviniekus nozīmē valdīt dalienās! Pēc tatāru iebrukuma viņš kļūst par lielkņazu “vecāko pār citiem”! Ņevas Aleksandrs, kurš tobrīd valda Novgorodā – tāpēc arī orda tai neuzbrūk – iegūst pakļauto Kijevu un pēc tēva nāves kļūst par Vladimiras lielkņazu. Tatāru dīvainais iebrukums nostiprina nevis iekarotāju varu, bet gan Jaroslava un Aleksandra varu, turklāt veselus 19 gadus tatāri vispār nevāc nodevas iekarotajā Krievijā un arī vēlāk tās vāc paši kņazi! Romas pāvests, cenzdamies pavirzīt savu varu uz austrumiem, 1245.gada ziemā panāks, ka Galīcijas Daniēls kā vienīgais krievu valdnieks pieņem karaļkroni no tā rokām. Visi pāvesta pūliņi panākt, lai Ņevas Aleksandrs piedalītos cīņā pret tatāriem, tiks izjaukti, un Aleksandrs bez žēlastības lies krievu asinis, kad tie sacelsies pret tautasbrāļu ņemšanu verdzībā!
N.Beļajevs raksta: “Izborska tika ieņemta ar nodevēja kņaza Jaroslava Vladimiroviča palīdzību. Šis kņazs bija Pleskavas kņaza Vladimira dēls, kas agrāk valdīja Pleskavā un ko no turienes padzina pleskavieši. Jaroslavu Vladimiroviču pieņēma pie sevis krustneši, un kopā ar tiem viņš piedalījās karagājienā uz Novgorodu, kad tur valdīja Jaroslavs Vsevolodovičs, Aleksandra Ņevska tēvs.” Kā redzams, ordeņa dzelzs roka jau sniedzas pēc Pleskavas un Lielās Novgorodas. Pleskavieši cīņu zaudē.

Saules kaujas sekas

Tagad ordenim vajadzētu nostiprināties Pleskavā, pārvaldīt jauniegūtās zemes. Taču šeit mēs ieraugām Saules kaujas sekas. Ordenim trūkst spēku, lai izmantotu gūtās uzvaras augļus. Tam aizmugurē atrodas nepakļautie balti, un kritušos ordeņbrāļus piecelt nevar neviens… Krustneši steidzas atpakaļ, atstājot Pleskavā un plašajās zemēs ap tām tikai divus ordeņbrāļus!

Saules kaujā dzīvi palika tikai seši bruņinieki!

Esošo stāvokli izmanto novgorodieši. Viņu valdnieks sapulcina karaspēku un dodas iekarot Pleskavu. Šajā karaspēkā bez novgorodiešiem piedalās arī krievi. Hronika min:

Daudz karapulku kopā vāca
Un tad uz Pliskavu viņš nāca
Ar savu spēku raženo. //
Dažs krievs bij nācis
līdz ar to,
Lai pliskaviešus atbrīvotu,
Kas saņēma to līksmu prātu.

Taču padomju vēsturnieki, apkalti ar marksistiski ļeņinisko teoriju, notikušā aprakstu tulko šādi: “Pleskavu ieņēma triecienā, bet stiprais vācu garnizons tika iznīcināts. Tika nogalināti 70 ordeņbrāļi, daudz ordeņa kalpu un zemessargu, sešus ordeņa bruņiniekus saņēma gūstā un važās aizveda uz Novgorodu. Gūstekņu skaitā bija arī abi fogti, kurus Livonijas ordenis bija nozīmējis sagrābtā apgabala vadīšanai.” Šeit vienā garnizonā ordeņbrāļu ir vairāk, nekā vēsture tos uzrāda visā ordenī…

Ledus kauja. Bija vai nebija?

Mēs redzam, ka nevis ordenis iebrūk krievu zemēs, bet gan Aleksandrs, redzot ordeņa vājumu pēc Saules kaujas, nolemj iebrukt tā tiesā! Mēs esam nonākuši 1242.gadā, kad notiks slavenā Ledus kauja. Arī padomju vēsturnieki, to aprakstot, atsaucas uz šīm pašām rindiņām, kuras citēsim no hronikas.

Tur krieviem strēlnieku
bija daudz,
un pirmie cīņā strauji trauc
Tie sava kunga pulku priekšā.
Bet brāļu karogs
spiedās iekšā
un plīvoja virs viņu rindām.

Šo faktu konstatē arī padomju vēsturnieki: “Pirmie kauju iesāka krievu strēlnieki, kuri atradās krievu kara ierindas priekšā. Strēlnieki izjauca dzelzs pulku kustību,” – tā viņi secina no citētajām rindām, kaut, lasot tās, šķiet, ka – tieši otrādi – krustneši jauc viņu rindas... Arī vēsturnieki spiesti atzīt: “Ordeņa karaspēks uzbruka ķīļveidīgajā kaujas ierindā “cūka”, un viņiem izdevās pārraut krievu centra aizsardzības kārtību.” Viņi arī citē:

Tur dzirdēj’ zobenus
nu šķindam
Un skaldam bruņu cepures.
Daudz kritušo uz nokalnes
Tur zaļā zālē galvas lika.

Šeit nu jāsāk brīnīties! Kur nu uz Peipusa ledus radās zaļa zāle, turklāt tam 5.aprīlī un vēl nokalnē!

Kas brāļu pulkā bij, tie tika
No visām pusēm ielenkti
Jo krievu tur tāds
milzums bij,
Ka vienu vācu vīru sit
Ne mazāk krievu
kā sešdesmit.

Pārspēks kaujā nav trūkums, bet panākums. Lai arī krīt 20 ordeņbrāļu un gūstā krīt seši, jebkurš panākums grauj ordeni. Taču ne jau Ledus kauja izmaina tautu likteņus tālajā 13.gadsimtā, likteņus maina ordeņa organizatoriskās struktūras sagraušana Saules kaujā. Vācu nama ordenis ilgi sprieda, vai pieņemt Zobenbrāļu ordeņa paliekas, kaut tas nozīmēja teritoriālos ieguvums bez kara. Jo tas nozīmēja arī iegūt kā pretiniekus baltu zobenus, un šā novērtējuma pareizību pierādīs 1410.gads, kad tiks sagrauts arī Vācu ordenis. Jaunizveidotais Livonijas ordenis, Vācu ordeņa filiāle, nekad vairs nespēs kļūt tik spēcīgs, lai varētu iztikt bez Vācu ordeņa palīdzības.
Ar mūsdienu jaunāko tehniku pārbaudot Peipusa ezera dibenu vietā, kurā esot notikusi Ledus kauja, nekas cits kā norauti makšķernieku vizuļi atrasts netika…

Māris Linde