Par Izraēlas Valsts prezidenta valstsvizīti Latvijā 20.–21.septembrī

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Izraēlas prezidents Moše Kacavs 21.septembrī piedalījās piemiņas brīdī Rumbulā, kā arī pie nodedzinātās Lielās horālās sinagogas drupām Gogoļa ielā ielika kapsulu pamatakmenī topošajam piemineklim Žanim Lipkem un visiem ebreju glābējiem holokausta laikā. Pirms aizlidošanas no Rīgas Izraēlas prezidents apmeklēja Okupācijas muzeju.

Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa piemiņas pasākumā Rumbulas memoriālā 2005.gada 21.septembrī:

Augsti godātais Izraēlas prezidenta kungs! Godātā Izraēlas delegācija! Dārgie Latvijas ebreju kopienas pārstāvji! Godātie rabīni! Viesi! Dāmas un kungi!
Mēs stāvam uz šīs nolādētās zemes, kas ir redzējusi tik daudzu nevainīgu cilvēku ciešanas, bailes un nāvi, taču mēs esam to pārvērtuši svētā piemiņas vietā, kas tika izveidota, lai nodrošinātu, ka vairs nekad neatkārtotos tas, ko viņi šeit pārcieta.
Prezidenta kungs, jūsu klātbūtne šodien šeit, Latvijā, uz Latvijas zemes šajā īpašajā piemiņas vietā simbolizē atšķirību, kas pastāv starp pagātni un tagadni, tā simbolizē mūsu apņemšanos kopīgi kā sadarbības partneriem veidot nākotni, kurā pagātnes traģiskie notikumi vairs nekad nedrīkst atkārtoties.
Es kā Latvijas Valsts prezidente Latvijas tautas vārdā izsaku visdziļāko līdzjūtību un nožēlu ebreju tautai par milzīgajiem necilvēcīgajiem zaudējumiem, kurus tā cieta holokausta laikā.
Es stāvu šeit, savas tautas prezidente, un nosodu šeit un visur tur, kur vien man būs dota tāda iespēja, tādas ideoloģijas necilvēcību, kas vienu cilvēku rasi uzskata par labāku par citām. Un jo īpaši tādas ideoloģijas necilvēcību – nacistu ideoloģijas par āriešu pārākumu vai jebkuras citas, kas to atdarina vai tai līdzinās. Mēs noraidām šādas nevienlīdzības kritēriju cilvēku starpā. Mēs noraidām, priekšnoteikumu par vainīgā meklēšanu, mēs noraidām priekšnoteikumu par norādīšanu uz kādu identificējamu grupu, kas vainojama visās nelaimēs un par visiem trūkumiem, kurus mēs paši esam radījuši mūsu sabiedrībā. Vainīgā meklēšana nav pieļaujama, norādīšana uz kādu nav pieļaujama, traģēdijas nav pieļaujamas, antisemītisms nav pieļaujams. Mēs to nepieļausim šeit, mūsu valstī un mūsu zemē, un mēs būsim modri, lai nodrošinātu to, ka pēc iespējas lielāka pasaules daļa seko šiem humānisma ideāliem.
Es izsaku savu nožēlu ebreju tautai par milzīgajiem zaudējumiem, kurus tai nodarīja holokausts. Taču es izsaku arī Latvijas tautas un Latvijas valsts nožēlu, jo arī Latvija cieta zaudējumu, kad tika noslepkavoti šie nevainīgie. Viņi bija mūsu kultūras daļa un kā tāda bija pastāvējusi cauri gadsimtiem. Viņi staigāja pa to pašu zemi zem tām pašām debesīm un zem tās pašas saules. Tie paši jaunie koki, kas auga ap mums, bija liecinieki viņu priekiem un bēdām, viņi bija mūsu sabiedrības dzīves daļa. Mēs bijām vienas un tās pašas nācijas daļa. Viņu zaudējums un viņu iznīcināšana bija brūce Latvijas tautas miesā. Tas bija zaudējums arī Latvijas tautai, un, pārdzīvojot šo zaudējumu un bēdas, mēs kļuvām brāļi.
Šodien, kad mēs visi esam šeit pulcējušies, es aicinu mūs visus strādāt kopā un vairot mūsu centienus nodrošināt, lai necilvēcība negūst virsroku cilvēku savstarpējās attiecībās, ne dažādu sabiedrības grupu starpā, ne indivīdu starpā un ne tautu starpā. Latvijas valsts nespēja aizsargāt savus pilsoņus – ne ebrejus un arī ne kādus citus tāpēc, ka jau 1940.gadā Sarkanās armijas iebrukums to bija iznīcinājis. Tad, kad nacistiskās Vācijas armija okupēja Latviju, valsts jau bija drupās, tai nebija valdības un tai nebija juridiskas pārstāvības. Un tieši šajās drupās varēja tikt pārstrādāti noziegumi, genocīds un noziegumi pret cilvēci.
Kā Latvijas Valsts prezidente es aicinu Latviju nekad vairs nezaudēt neatkarīgas valsts institūcijas, aicinu Latviju rūpēties par tās aizsardzību, aicinu Latviju meklēt sabiedrotos, kas ir spējīgi to aizsargāt tā, lai mūsu valstiskums varētu pastāvēt un būt stiprs pret jebkuru ideoloģiju, kuru mēs atzīstam par necilvēcīgu un nepieņemamu.
Mums ir jābūt stipriem, mums nepieciešami spēcīgi sabiedrotie, mums jāaizstāv sava neatkarība un suverenitāte, mums jāaizstāv mūsu principi. Prezidenta kungs, jūsu klātbūtni šodien šeit es uztveru kā simbolu tam darbam, kas mums jāpaveic kopīgi – Jums un man kā valstu, mūsu divu tautu prezidentiem, kā humānisma pārstāvjiem. Ir jāatgādina visai pasaulei, ka mēs esam viena Dieva bērni, mums ir viens kopīgs ciltstēvs, kas padara mūs visus par māsām un brāļiem, un kā tādiem mums smagi jāstrādā, lai nodrošinātu to, ka tā pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir derīga cilvēku, nevis nezvēru dzīvei.

“LV” (Ivonna Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas