Valsts sekretāru 2005.gada 22.septembra sanāksmē

Aizsardzības ministrija

– pieteica likumprojektu “Grozījums Militārpersonu izdienas pensiju likumā”.
Kā norāda Aizsardzības ministrija, saskaņā ar Militārā dienesta likumu, karavīrs aktīvā dienesta laikā saņem Ministru kabineta noteikto dienesta atalgojumu. Dienesta atalgojumā ietilpst alga atkarībā no dienesta pakāpes un izdienas stāža, kā arī Ministru kabineta noteikumos paredzētās piemaksas. Saskaņā ar Militārā dienesta likumu, atvaļinātajam karavīram piešķir izdienas pensiju saskaņā ar Militārpersonu izdienas pensiju likumu. Līdz ar to ir paredzēts, ka pensiju piešķiršanas nosacījumi tiek noteikti atsevišķā likumā. Stājoties spēkā Ministru kabineta 2004.gada 8.marta noteikumiem Nr.131 “Noteikumi par karavīra dienesta atalgojumu”, tika būtiski mainīta karavīra dienesta atalgojuma izmaksas sistēma. Piemaksas par dienesta pakāpēm un izdienu noteikumos atsevišķi nav noteiktas, bet ir paredzēta alga, kura atkarīga no dienesta pakāpes un izdienas. Ievērojot minēto, Militārpersonu izdienas pensiju likumā nepieciešams izslēgt atsauci uz šīm, jau neeksistējošām piemaksām, saskaņojot to ar pastāvošo algu aprēķināšanas kārtību.
Likumprojekts paredz precizēt militārpersonu izdienas pensiju piešķiršanas nosacījumus atbilstoši Militārā dienesta likumam, projekts nosaka, ka dienesta atalgojumā, no kura aprēķina izdienas pensiju, ietilpst alga atkarībā no dienesta pakāpes un izdienas stāža.
Likumprojekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Bērnu un ģimenes lietu, Labklājības ministrijā, Valsts kancelejā;

– pieteica noteikumu projektu “Karavīru militārās disciplīnas reglaments”.
Kā norāda Aizsardzības ministrija, Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) veikta karavīru amatu un dienesta pakāpju reforma, kā rezultātā izdarīti grozījumi Militārā dienesta likumā, no karavīru sastāva svītrojot virsniekvietnieku sastāvu. Vienlaikus izveidoti jauni karavīru amati un veikta NBS vienību štābu struktūru un karavīru amatu standartizācija.
Šobrīd Ministru kabineta 2002.gada 23.jūlija noteikumos Nr.321 “Karavīru militārās disciplīnas reglaments” ietvertās normas regulē vairākus jautājumus, kas attiecas uz karavīru sastāvu (arī virsniekvietniekiem) un amatu nosaukumiem, līdz ar to būtu jāprecizē šie noteikumi. Ņemot vērā, ka nepieciešamie grozījumi minētajos noteikumos ir apjomīgi, ir izstrādāts jauns noteikumu projekts “Karavīru militārās disciplīnas reglaments”. Jaunais projekts papildināts ar nodaļu “Dienesta izmeklēšanas veikšanas kārtība”, mainīta disciplinārsodu apstrīdēšanas kārtība, kā arī precizēti atsevišķi termini, nodrošinot to atbilstību Militārā dienesta likuma normām.
Karavīru militārās disciplīnas reglaments (reglaments) nosaka karavīru militāro disciplīnu un tās nodrošināšanas kārtību.
Šo reglamentu piemēro un tas jāievēro: aktīvā dienesta karavīriem; zemessargiem, pildot dienesta pienākumus un/vai valkājot formas tērpu; rezerves un atvaļinātajiem karavīriem, ja viņi ir karavīra formas tērpā; kara laikā arī personālsastāvam, kas atrodas to valsts un pašvaldības iestāžu dienestā, kuras mobilizācijas dēļ pakļautas tieši Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, vai ir bruņotajos spēkos uz darba līguma pamata.
Militārā disciplīna (disciplīna) ir katram karavīram normatīvajos aktos un ar komandiera (priekšnieka) pavēlēm vai rīkojumiem noteiktās dienesta kārtības ievērošana un dienesta pienākumu izpilde.
Karavīrs, kas pārkāpis likumu, citus normatīvos aktus vai komandiera (priekšnieka) pavēlē vai rīkojumā noteiktās dienesta prasības, neatkarīgi no viņa militārās dienesta pakāpes un ieņemamā amata saucams pie disciplinārās, administratīvās vai kriminālatbildības, kā arī ir materiāli atbildīgs par nodarīto zaudējumu (kaitējumu). Pie disciplinārās atbildības karavīru sauc šajā reglamentā noteiktajā kārtībā. Administratīvā soda uzlikšana vai kriminālsoda piespriešana, kā arī zaudējuma (kaitējuma) atlīdzināšana neizslēdz karavīra disciplināratbildību.
Katra karavīra pienākums ir godprātīgi pildīt karavīra zvērestu, precīzi, bez ierunām izpildīt un neapspriest komandieru (priekšnieku) pavēles un rīkojumus, stingri ievērot militārās cieņas, goda un pieklājības noteikumus, apzinīgi pildīt dienesta pienākumus un nepieļaut pārkāpumus un nolaidību.
Ja karavīrs noteiktajā kārtībā pilda militāro dienestu citā valstī, viņš ciena un ievēro attiecīgās valsts likumus, sabiedriskās kārtības un pieklājības normas.
Katra komandiera (priekšnieka) pienākums ir nodrošināt disciplīnu un dienesta kārtību pakļautajā vienībā (apakšvienībā), veicināt centību un priekšzīmīgu uzvedību, piešķirot apbalvojumus, kā arī taisnīgi sodīt par disciplīnas pārkāpumiem.
Sodot karavīrus, komandieris (priekšnieks) nedrīkst pārkāpt normatīvajos aktos noteiktās tiesības un pienākumus un pieļaut nepamatotu bardzību. Par šajā reglamentā piešķirtās disciplinārās varas pārsniegšanu vainīgo komandieri (priekšnieku) soda disciplināri, bet, ja dienesta stāvoklis ir izmantots ļaunprātīgi, iestājas kriminālatbildība normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
Lai nodrošinātu disciplīnu, komandieris (priekšnieks): ir paraugs padotajiem morālo normu un disciplīnas ievērošanā un dienesta pienākumu nevainojamā pildīšanā; pastāvīgi kontrolē kaujas gatavību un disciplīnu pakļautajās vienībās (apakšvienībās); noskaidro disciplīnas pārkāpumu iemeslus un apstākļus, kā arī trūkumus dienesta organizācijā, kas varētu būt par cēloni disciplīnas pārkāpumiem, un veic pasākumus, lai novērstu šos trūkumus.
Ja karavīrs atklāti nepakļaujas, pretojas vai traucē kārtību, komandierim (priekšniekam), izmantojot normatīvajos aktos viņam paredzētās tiesības un pienākumus, jāpanāk padotā karavīra paklausība.
Ja komandieris (priekšnieks) nav izpildījis normatīvajos aktos noteiktos pienākumus disciplīnas un dienesta kārtības nodrošināšanai, viņu sauc pie atbildības normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
Katra karavīra pienākums ir ar cieņu izturēties pret komandieri (priekšnieku) un jebkuru karavīru gan dienestā, gan ārpus tā, bet katra komandiera (priekšnieka) pienākums – izturēties ar cieņu un godu pret padotajiem.
Augstākam komandierim (priekšniekam) ir visas zemāku komandieru (priekšnieku) disciplinārās varas tiesības.
Noteikumu projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu ministrijā.

Ārlietu ministrija

– pieteica izskatīšanai programmas projektu “Latvijas Republikas attīstības sadarbības politikas programma 2005.–2009.gadam”.
Kā norāda Ārlietu ministrija, ievērojot pieaugošo Latvijas lomu globālu problēmu risināšanā, kā arī saskaņā ar Latvijas Republikas ārpolitikas pamatvirzieniem pēc 2005.gada un LR Attīstības sadarbības politikas pamatnostādnēm ir izstrādāta Latvijas Republikas Attīstības sadarbības programma 2005.–2009.gadam (programma).
Šīs programmas nepieciešamību un mērķus nosaka gan Latvijas starptautiskās saistības pēc iestāšanās ES, gan iespējas nostiprināt Latvijas kā jaunā donora starptautisko lomu, veicinot aktīvāku ārpolitiku gan divpusējās aktivitātēs, gan daudzpusējo attiecību politikās.
Būtiska loma programmā paredzēta sabiedrības iesaistīšanas pasākumiem, veicinot sabiedrības izpratni par attīstības sadarbību un nodrošinot sabiedrības iesaisti prioritāro jomu un virzienu noteikšanā.
Programma nosaka mērķus, politikas un darbības rezultātus, galveno virzienu sasniegšanas uzdevumus, izpildes laika plānojumu, par uzdevumu izpildi atbildīgās institūcijas un pārskatu sniegšanas kārtību.
Par attīstības sadarbības politikas veidošanu un šīs programmas koordinēšanu ir atbildīga Ārlietu ministrija. Atsevišķu uzdevumu izpildē ir iesaistītas arī citas valsts pārvaldes institūcijas.
Politikas dokumenta īstenošanai nepieciešams nodrošināt regulāru un pakāpeniski pieaugošu valsts budžeta finansējumu tām aktivitātēm, kas nav Latvijas dalības maksas starptautiskajās organizācijās un maksājumi ES budžetā/Eiropas attīstības fondā. Finansējuma palielināšanas modeļi attīstības sadarbībai no valsts budžeta līdzekļiem tiek noteikti atsevišķā koncepcijā, uz kuru balstoties ar Ministru kabineta rīkojumu tiek apstiprināts pieņemamākais finansējuma palielināšanas modelis.
Programmas projekts nodots saskaņošanai visām ministrijām, īpašu uzdevumu ministru sekretariātiem, Latvijas Pašvaldību savienībā, Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, Valsts kancelejā, organizācijā “Latvijas platforma attīstības sadarbībai”;

– pieteica izskatīšanai koncepcijas projektu “Koncepcija finansējuma palielināšanai no 2005.gada līdz 2010.gadam no valsts budžeta Latvijas Republikas Attīstības sadarbības politikas īstenošanai”.
Kā norāda Ārlietu ministrija, koncepcija finansējuma palielināšanai no 2005.gada līdz 2010.gadam no valsts budžeta līdzekļiem Latvijas Republikas Attīstības sadarbības politikas īstenošanai tiek izstrādāta, pamatojoties uz Latvijas kā Eiropas Savienības dalībvalsts saistībām, kā arī saskaņā ar Latvijas Republikas Attīstības sadarbības politikas pamatnostādnēm. Koncepcijas darbības laiks aptver Attīstības sadarbības politikas programmas no 2005.gada līdz 2009.gadam darbības laiku, koncepcija ir saskaņā ar programmā minētajām prioritātēm un uzdevumiem (programmu plānots iesniegt apstiprināšanai Ministru kabinetā līdz 2005.gada 1.oktobrim).
ES Padomes Ārējo attiecību padomes secinājumos noteikts mērķis palielināt finansējumu attīstības sadarbībai – kolektīvi līdz 2010.gadam Eiropas Savienībai sasniedzot 0,56% no nacionālā kopprodukta (NKP) un nodrošinot, ka katra ES dalībvalsts sasniedz vismaz 0,51% no NKP, ņemot vērā, ka valstis, kuras ir kļuvušas par ES dalībvalstīm pēc 2002.gada, tai skaitā Latvija, sasniedz vismaz 0,17% no NKP.
Koncepcijas mērķis ir raksturot iespējamos finansējuma palielināšanas modeļus Latvijas tieši divpusējai oficiālajai attīstības palīdzībai (OAP). Finansējums starptautiskajām organizācijām, kas tiek arī skaitīts kā OAP, pašreiz ir vairāk nekā 90% no kopējās Latvijas OAP, un tā procentuālo daļu palielināt nav nepieciešams.
Atbilstoši Latvijas kā ES dalībvalsts saistībām sasniedzamais mērķis ir 0,17% no NKP. Tomēr, ņemot vērā Latvijas budžeta ierobežojumus un līdz šim ierobežoto pieredzi starptautiskajās attīstības sadarbības aktivitātēs, ir izstrādāti divi papildu modeļi – 2010.gadā sasniegt 0,13% un 0,1% no NKP. Ar Ministru kabineta rīkojumu par pieņemamāko mērķi finansējuma palielināšanai attīstības sadarbībai Latvijai tiek izvirzīts līdz 2010.gadam sasniegt 0,1% no NKP. Šādu mērķi ir izvirzījušas arī pārējās Baltijas valstis.
Koncepcija paredz Ārlietu ministrijai kopīgi ar Finanšu ministriju katru gadu līdz 1.jūnijam iesniegt Ministru kabinetā informatīvu ziņojumu par plānoto finansējumu attīstības sadarbībai nākamajā budžeta gadā, lai līdz 2010.gadam Latvijas sniegtais finansējums attīstības sadarbībai sasniegtu 0,1% no attiecīgā gada NKP.
Koncepcijas projekts nodots saskaņošanai visām ministrijām, īpašu uzdevumu ministru sekretariātiem, Latvijas Pašvaldību savienībā, Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, Valsts kancelejā.

Iekšlietu ministrija

– pieteica izskatīšanai rīkojuma projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2004.gada 10.novembra rīkojumā Nr.861 “Par līdzekļu piešķiršanu Iekšlietu ministrijai neatliekamu materiāltehniskā nodrošinājuma pasākumu finansēšanai””, kas paredz pārdalīt papildu piešķirtos līdzekļus.
Saskaņā ar Ministru kabineta rīkojumu Valsts robežsardzes Rīgas pārvaldes nelegālo imigrantu uzturēšanās nometnes “Olaine” būvprojektēšanai un būvprojekta tehniskai ekspertīzei tika piešķirti 95 100 latu. Taču saskaņā ar noslēgto līgumu starp Valsts robežsardzes Rīgas pārvaldi un SIA “Ozola&Bula” izmaksas par būvprojektēšanu un būvprojekta tehnisko ekspertīzi 2005.gadā ir 77 427 lati.
Ņemot vērā, ka notikusi finanšu līdzekļu ekonomija, Iekšlietu ministrija uzskata, ka atlikušos finanšu līdzekļus – 17 673 latus – nepieciešams paredzēt transportlīdzekļu iegādei Valsts robežsardzes vajadzībām, lai nodrošinātu nelegālo imigrantu uzturēšanās nometnē “Olaine” ievietoto nelegālo imigrantu nogādāšanu uz medicīniskajām iestādēm, foto ateljē, uz tiesām, pārtikas un saimniecības preču piegādes veikšanu atbilstoši normām, kā arī operatīvo meklēšanas pasākumu organizēšanu.
Rīkojuma projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Ekonomikas ministrijā;

– pieteica izskatīšanai noteikumu projektu “Kārtība, kādā valsts un pašvaldību institūcijas iesaistās mežu ugunsgrēku ierobežošanā”, kas nosaka kārtību, kādā Valsts meža dienests iesaista valsts un pašvaldību institūcijas mežu ugunsgrēku ierobežošanas darbos.
Noteikumu projektā piedāvātā kārtība būtiski neatšķiras no kārtības, kura bija noteikta ar 1994.gada 21.jūnija Ministru kabineta noteikumiem Nr.128 “Par valsts pārvaldes institūciju un pašvaldību sadarbību meža ugunsgrēku dzēšanā”, kuri zaudēja spēku sakarā ar Ugunsdrošības un ugunsdzēsības likuma stāšanos spēkā 2003.gada 1.janvārī.
Projekts nosaka, ka valsts un pašvaldību institūcijas mežu ugunsgrēku ierobežošanā iesaista Valsts meža dienests saskaņā ar republikas pilsētu un rajonu civilās aizsardzības pasākumu plāniem, starpresoru vienošanos un sadarbības līgumiem.
Pašvaldību institūcijas iesaistās mežu ugunsgrēku ierobežošanā pēc attiecīgās Valsts meža dienesta teritoriālās struktūrvienības vadītāja vai viņa pilnvarotas personas mutiska pieprasījuma. Valsts institūcijas iesaistās mežu ugunsgrēku ierobežošanā pēc Valsts meža dienesta priekšnieka vai viņa pilnvarotas personas mutiska pieprasījuma.
Noteikumu projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Aizsardzības, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu, Satiksmes, Vides, Zemkopības ministrijā, Latvijas Pašvaldību savienībā, Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē;

– pieteica izskatīšanai likumprojektu “Grozījums Zemesgrāmatu likumā”, kas paredz papildināt likumā minēto iestāžu uzskaitījumu, kurām ir tiesības saņemt informāciju no valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas.
Grozījumi nepieciešami, jo Valsts robežsardze nav minēta to iestāžu vidū, kurām ir tiesības saņemt šo informāciju bez kancelejas nodevas samaksas.
Ministru kabineta noteikumi “Kārtība, kādā valsts iestādes un amatpersonas iegūst informāciju no valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas” nosaka, ka Valsts robežsardzei ir tiesības dienesta vajadzībām saņemt informāciju no valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas.
Šo informāciju dienesta vajadzībām izmanto Valsts robežsardzes kriminālizmeklēšanas dienestu un imigrācijas dienestu amatpersonas, kā arī Valsts robežsardzes amatpersonas, kuras saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem “Latvijas Republikas pierobežas režīma un pierobežas joslas režīma noteikumi” ir tiesīgas pieņemt lēmumu par speciālās caurlaides (atļaujas) izsniegšanu.
Likumprojekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Bērnu un ģimenes lietu, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu, Satiksmes, Vides ministrijā, Valsts kancelejā.

Satiksmes ministrija

– pieteica izskatīšanai likumprojektu “Sabiedriskā transporta pakalpojumu likums”.
Kā norāda Satiksmes ministrija, 2004.gada 29.septembrī tika pieņemtas Sabiedriskā transporta attīstības pamatnostādnes 2005.–2014.gadam, bet 2005.gada 7.septembrī kā minēto pamatnostādņu realizēšanas etaps Ministru kabinetā tika akceptēta Valsts maršrutu tīkla aģentūras izveidošanas koncepcija. Sabiedriskā transporta pakalpojumu likums ir izstrādāts, lai īstenotu minētajos politikas plānošanas dokumentos izvirzīto mērķu sasniegšanu. Šobrīd sabiedriskā transporta darbību reglamentē Autopārvadājumu likums, Dzelzceļa likums, Dzelzceļa pārvadājumu likums un no tiem izrietošie Ministru kabineta noteikumi. Spēkā esošais tiesiskais regulējums ir atšķirīgs dažādiem sabiedriskā transporta veidiem.
Likumprojekta mērķis ir nodrošināt iedzīvotājiem drošus un pieejamus sabiedriskā transporta pakalpojumus – pasažieru regulāros pārvadājumus, kurus sabiedrības interesēs organizē valsts vai pašvaldība vienotā maršrutu tīklā un kuru sniegšanai izmanto sabiedriskos transportlīdzekļus (autobuss, tramvajs, trolejbuss, vilciens).
Likumprojekts nosaka institūciju (Satiksmes ministrijas, Autotransporta direkcijas, pilsētas (novada) domes) kompetenci sabiedriskā transporta jomā, sabiedriskā transporta darbības un organizēšanas nosacījumus, paredz sabiedriskā transporta nodrošināšanai nepieciešamā finansējuma avotus un nosaka finansēšanas principus, kā arī reglamentē pasažiera un pārvadātāja pamata tiesības un pienākumus.
Likumprojekts paredz, ka sabiedriskā transporta pakalpojumi tiek organizēti vienotā maršrutu tīklā, ko veido pilsētas un reģionālās nozīmes maršruti. Pamata maršruti ir valsts garantēti sabiedrībai nepieciešami noteiktas kvalitātes un apjoma sabiedriskā transporta pakalpojumi, kas ir pieejami uz atvieglotiem nosacījumiem valsts noteiktām pasažieru kategorijām un ir pielāgoti valsts noteikto pasažieru kategoriju ar īpašām vajadzībām pārvadāšanai.
Sabiedriskā transporta pakalpojumi tiek organizēti, pamatojoties uz šādiem principiem:
• sabiedriskā transporta pakalpojumu pieprasījumu, ievērojot nepieciešamo pārvadājumu intensitāti un regularitāti maršrutu tīklā, pakalpojumu apjomu un kvalitāti, pārvadājumu ekonomisko nodrošinājumu un paredzot pasažieru pārvadājumu organizēšanas veidu;
• sabiedrisko transportlīdzekļu pielietojuma prioritāti, ko nosaka pēc šādiem kritērijiem – ekonomiskie rādītāji; pasažieru plūsma.
Pamata maršrutos par prioritāriem tiek noteikti sabiedriskā transporta pakalpojumu pa sliežu ceļu.
Likumprojekts paredz, ka sabiedriskā transporta pakalpojumus organizē, veicot sabiedriskā transporta pakalpojumu pasūtījumu sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanai maršrutu tīkla pamata maršrutos un maršrutu tīklā ārpus pamata maršrutiem. Sabiedriskā transporta pakalpojumu pasūtījumu var veikt maršrutu tīkla vai atsevišķa maršruta apkalpošanai. Pasūtījuma metodes ir atklāts vai slēgts konkurss. Pasūtītājs ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju slēdz sabiedriskā transporta pakalpojumu pasūtījuma līgumu.
Ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu maršrutu tīkla pamata maršrutos saistītos zaudējumus un izdevumus pārvadātājam kompensē Eiropas Padomes 1969.gada 26.jūnija Regulā (EEK) Nr.1191/69 par dalībvalstu darbību sakarā ar to pienākumiem, kas izriet no sabiedrisko pakalpojumu jēdziena pārvadājumos pa dzelzceļiem, autoceļiem un iekšējiem ūdensceļiem (Regula 1191/69) noteiktajā kārtībā un apmērā no valsts budžeta, pašvaldību budžeta un pašvaldību speciālā budžeta. Sabiedriskā transporta pakalpojumus maršrutu tīklā ārpus pamata maršrutiem sniedz, pamatojoties uz komerciāliem principiem, un ar šo pakalpojumu sniegšanu saistītie izdevumi un zaudējumi netiek kompensēti.
Likums paredz īpašu sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas tiesību piešķiršanas kārtību pilsētas nozīmes maršrutos gadījumos, kad attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā sabiedriskā transporta pakalpojumus nodrošina kapitālsabiedrība, kurā visas kapitāla daļas vai balsstiesīgās akcijas pieder pašvaldībai vai kurā pašvaldībai ir izšķirošā ietekme. Tas nozīmē, ka norādītajos gadījumos pašvaldības varēs piešķirt pakalpojumu sniegšanas tiesības pilsētas nozīmes maršrutu tīklā bez konkursa vai Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajā kārtībā deleģēt sabiedriskā transporta organizēšanas funkcijas attiecīgajam komersantam.
Likumprojekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Bērnu un ģimenes lietu, Ekonomikas, Labklājības, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu, Vides ministrijā, Latvijas Pašvaldību savienībā, Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā, Valsts kancelejā;

– pieteica izskatīšanai likumprojektu “Grozījumi Autopārvadājumu likumā”.
Kā norāda Satiksmes ministrija, grozījumi likumā paredz svītrot vai precizēt tās tiesību normas, kas attiecas uz sabiedriskā transporta pakalpojumiem jeb regulāriem pasažieru pārvadājumiem un kas ir reglamentētas Sabiedriskā transporta pakalpojumu likumprojektā: pasažieru regulāro autopārvadājumu maršrutu klasifikācija; regulāro maršrutu atklāšana, grozīšana un slēgšana; pasažieru regulāro autopārvadājumu kustības sarakstu apstiprināšana; biļešu un citu braukšanas dokumentu paraugu apstiprināšana; braukšanas maksas (tarifu) noteikšana.
Autopārvadājumu likumā tiek saglabātas normas, kas reglamentē pasažieru pārvadājumus starptautiskajos maršrutos.
Papildus minētajam likumprojektā ir iekļauta norma, paredzot pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt autoostās sniedzamo obligāto pakalpojumu sarakstu.
Likumprojekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Bērnu un ģimenes lietu, Ekonomikas, Iekšlietu, Labklājības, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā, Latvijas Pašvaldību savienībā, Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā, Valsts kancelejā;

– pieteica izskatīšanai likumprojektu “Grozījumi Dzelzceļa likumā”.
Kā norāda Satiksmes ministrija, izstrādātais likumprojekts paredz svītrot tās tiesību normas, kas attiecas uz sabiedriskā transporta pakalpojumiem jeb pasažieru pārvadājumiem pa dzelzceļu un kas ir reglamentētas Sabiedriskā transporta pakalpojumu likumprojektā, t.sk. maksas par pasažieru pārvadāšanu noteikšanas kārtību, dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pasūtījuma līgumu reģistrēšanu un to izpildes kontroli.
Likumprojekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Bērnu un ģimenes lietu, Ekonomikas, Labklājības, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā, Latvijas Pašvaldību savienībā, Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā, Valsts kancelejā;

– pieteica izskatīšanai likumprojektu “Grozījumi Dzelzceļa pārvadājumu likumā”.
Kā norāda Satiksmes ministrija, izstrādātais likumprojekts paredz svītrot vai precizēt tās tiesību normas, kas attiecas uz sabiedriskā transporta pakalpojumiem jeb pasažieru pārvadājumiem pa dzelzceļu un kas ir reglamentētas Sabiedriskā transporta pakalpojumu likumprojektā, t.sk. maršrutu atklāšana, grozīšana un slēgšana, kustības sarakstu apstiprināšana, braukšanas maksas atvieglojumi.
Dzelzceļa pārvadājumu likumā tiek saglabātas normas, kas reglamentē pasažieru pārvadājumus starptautiskajos maršrutos.
Likumprojekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Bērnu un ģimenes lietu, Ekonomikas, Labklājības, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā, Latvijas Pašvaldību savienībā, Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā, Valsts kancelejā;

– pieteica izskatīšanai likumprojektu “Grozījums likumā “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem””.
Kā norāda Satiksmes ministrija, likumprojekts izstrādāts, lai ieviestu Sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma normas.
Likumprojekts paredz svītrot likuma 2.panta piekto daļu, kas paredzēja, ka pasažieru regulāros autopārvadājumus (izņemot autopārvadājumus starptautiskajos maršrutos), kas tiek dotēti no valsts budžeta vai valsts speciālā budžeta, regulē valsts vai pašvaldība attiecīgi savas kompetences ietvaros saskaņā ar Autopārvadājumu likumu. Likumā “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” noteiktajā kārtībā nosaka tarifu aprēķināšanas metodiku un maksimālo robežtarifu maksai par šādiem pasažieru pārvadājumiem.
Likumprojekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Bērnu un ģimenes lietu, Ekonomikas, Labklājības, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu, Veselības ministrijā, Latvijas Pašvaldību savienībā, Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā, Valsts kancelejā;

– pieteica izskatīšanai likumprojektu “Grozījums likumā “Par pašvaldībām””.
Kā norāda Satiksmes ministrija, grozījums likumā izstrādāts, lai īstenotu Ministru kabinetā apstiprinātās Sabiedriskā transporta attīstības pamatnostādnes 2005.–2014.gadam, kā arī akceptēto Valsts maršrutu tīkla aģentūras izveidošanas koncepciju.
Saskaņā ar grozījumu likumā “Par pašvaldībām” tiek grozīta likuma 15.panta otrā daļa, tādējādi ieviešot Sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma normas. Līdz šim pašvaldību autonomā sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšanas funkcija bija rajonu pašvaldību un republikas pilsētu pašvaldību kompetencē. Likumprojekts paredz, ka vienlaikus ar Sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma spēkā stāšanos, t.i., 2006.gada 1.janvāri, šo funkciju pildīs novadu, republikas un rajonu pilsētu pašvaldības.
Likumprojekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Bērnu un ģimenes lietu, Ekonomikas, Labklājības, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu, Veselības ministrijā, Latvijas Pašvaldību savienībā, Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā, Valsts kancelejā.

Tieslietu ministrija

– pieteica izskatīšanai likumprojektu “Priekšlikumu un sūdzību likums”.
Kā norāda Tieslietu ministrija, 1994.gadā pieņemtais likums “Iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtība valsts un pašvaldību institūcijās” tika izdots ar mērķi nodrošināt Latvijas Republikas Satversmes 104.pantā noteiktās tiesības “vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības”. Tā regulējums attiecas uz visu veidu valsts un pašvaldību iestādes saņemtajiem iesniegumiem, t.sk. arī uz informācijas pieprasījumiem un iesniegumiem, kas ir vērsti uz administratīvā akta izdošanu vai faktiskās rīcības veikšanu.
1998.gadā ar Informācijas atklātības likuma pieņemšanu no likumā “Iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtība valsts un pašvaldību institūcijās” regulējamo jautājumu loka faktiski pazuda tie iesniegumi, kas ir informācijas pieprasījumi. Savukārt līdz ar Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanos 2004.gada 1.februārī likumā “Iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtība valsts un pašvaldību institūcijās” regulējamo jautājumu loks būtiski samazinājās.
Lai apzinātu tos jautājumus, kurus joprojām regulē likums “Iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtība valsts un pašvaldību institūcijās”, un lai noskaidrotu nepieciešamību izdarīt izmaiņas normatīvajā regulējumā, Ministru prezidents 2004.gadā izveidoja darba grupu privātpersonu iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtības regulējuma pilnveidošanai, kuras vadību uzticēja Tieslietu ministrijai.
Izstrādātais likumprojekts “Priekšlikumu un sūdzību likums” ievieš jaunu mūsdienīgu kārtību sūdzību un priekšlikumu izskatīšanai. Likumprojekts precizē jēdzienu “sūdzība” un “priekšlikums” saturu, tādējādi nošķirot tos no citiem iesniegumu veidiem. Ar sūdzību likumprojekts saprot tādu privātpersonas iesniegumu, kur privātpersona izsaka aizrādījumu iestādei par tās darbību. Savukārt ar priekšlikumu likumprojekts saprot tādu privātpersonas iesniegumu, kurā privātpersona izsaka ierosinājumu iestādei.
Likumprojekts, atsaucoties uz vairākos zinātniskos pētījumos izdarītajiem aizrādījumiem, ir precizējis arī jēdziena “iestāde” saturu. Tā rezultātā likumprojekts attiecas uz visām personām, kas rīkojas valsts vārdā vai kas īsteno valsts pārvaldi. Tas nozīmē, ka, piemēram, arī valsts kapitālsabiedrībām un privātpersonām būs pienākums ievērot šo likumu, ja vien tās veic kādu valstij raksturīgu funkciju.
No tā, kāds ir iesnieguma saturs – sūdzība vai priekšlikums –, ir atkarīga arī iestādes rīcība. Priekšlikuma saņemšanas gadījumā iestādes pienākums ir to izvērtēt un atbilstoši nepieciešamībai to izmantot turpmākajā darbībā. Informāciju par to, vai un kā iestāde ir izmantojusi attiecīgo priekšlikumu, ir saņemama atbilstoši Informācijas atklātības likumam.
Sūdzības saņemšanas gadījumā iestādei ne tikai ir jāizvērtē attiecīgā sūdzība, bet arī jāveic nepieciešamās darbības, lai novērstu sūdzībā norādīto. Informāciju par iestādes uzsāktajiem pasākumiem sniedz ne vēlāk kā 30 dienu laikā. Savukārt informāciju par pasākumu rezultātiem sniedz pēc attiecīgo rezultātu sasniegšanas. Idejas pamatā ir prakse, kas pierāda, ka bieži vien uz sūdzībā norādīto nav iespējams reaģēt un vēl arī sniegt informāciju par attiecīgo reakciju 15 dienu laikā. Tāpat prakse pierāda, ka sūdzībā norādītā novēršana un informēšana par to nav iespējama arī 30 dienu laikā.
Piemēram, Rīgas pilsētas iedzīvotāju neapmierinātība, kas izpaužas sūdzību veidā, ar Rīgas pilsētas slikto smaržu atsevišķos rajonos, nav iespējams novērst ne 15, ne arī 30 dienu laikā. Maksimums, ko šajā laika periodā ir iespējams izvērtēt, – vai iestāde, kam ir sūdzējušies, spēj ko darīt šajā sakarā un, ja spēj, tad kā tas ir sasniedzams. Tomēr rezultāts, piemēram, normatīvā akta pieņemšana par slikto smaržu Rīgas pilsētā, būs iespējama krietni vēlāk. Tādējādi, lai, no vienas puses, nodrošinātu privātpersonas tiesības piedalīties valsts pārvaldē un izteikties par jautājumiem, kas tai ir svarīgi, un lai, no otras puses, nodrošinātu, ka iestāžu darbs netiek nepamatoti kavēts, rakstot atbildes uz iesniegumiem, kurus pēc būtības nav iespējams ne izskatīt, ne arī ko būtisku izdarīt sūdzības sakarā tik īsā laikā, likumprojektā ir noteikts, ka iestāde sniedz divas atbildes. Pirmajā atbildē, kas tiek sniegta ne vēlāk kā 30 dienu laikā, informē par uzsāktajiem vai plānotajiem pasākumiem sūdzības sakarā. Otrajā atbildē, kas tiek sniegta pēc sūdzības sakarā veikto pasākumu pabeigšanas, norāda iestādes veikto pasākumu rezultātus.
Likumprojekts paredz tiesības iestādei neatbildēt uz sūdzību pēc būtības, ja sūdzības saturs ir klaji aizskarošs, atbilde ir jau sniegta vai sūdzība nav saistīta ar valsts publisko funkciju un uzdevumu izpildi. Šādas tiesības iestādei darba grupa uzskatīja par nepieciešamām, tāpēc, lai nepieļautu petīcijas tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, kas ne tikai kavē iestādes darbu, bet arī faktiski traucē citām privātpersonām īstenot savas petīcijas tiesības, likumprojektā saglabāts apmeklētāju pieņemšanas pienākums ar atrunu, ka to, kas un kā pieņem, nosaka iestādes vadītājs.
Likumprojekts nodots saskaņošanai visām ministrijām, īpašu uzdevumu ministru sekretariātiem, Ģenerālprokuratūrā, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, Latvijas Pašvaldību savienībā, Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, Valsts kancelejā, biedrībā “Sabiedriskais politikas centrs PROVIDUS”;

– pieteica izskatīšanai likumprojektu “Tiesu ekspertīzes likums”.
Tiesu ekspertīzes likums ir izstrādāts saskaņā ar 2002.gadā apstiprināto Tiesu ekspertīžu attīstības koncepciju, kas nosaka, ka likumā ir jānosaka profesionāla valsts tiesu eksperta un privātā tiesu eksperta statuss, jāreglamentē tiesu ekspertu sertifikācijas un resertifikācijas kārtība, kā arī jānosaka valsts tiesu ekspertu sociālās garantijas. Šāda likuma nepieciešamību nosaka arī 2005.gadā pieņemtais Kriminālprocesa likums.
Likumprojekts nosaka tiesu ekspertīžu iestādes definīciju, lai korekti varētu ievērot minēto procesu likumos noteikto ekspertīžu noteikšanas un veikšanas kārtību.
Likumprojekts paredz vienotu ekspertu sertifikācijas kārtību, kompetences kritērijus. Līdz ar to valsts uzņemas atbildību par sertificēto ekspertu kompetenci un atbilstību izvirzītajām prasībām, kā arī par to, ka ekspertīžu izdarīšanai tiks izmantotas noteiktas sertificētas vai apstiprinātas metodikas. Tas paaugstinās ekspertīžu rezultātu ticamību, kā arī atvieglos atkārtotā ekspertīzē atšķirīgo rezultātu izskaidrošanu.
Lai ekspertīžu noteicējiem, kā arī pusēm civilprocesā atvieglotu ekspertu izvēli, padarītu šo izvēles procesu objektīvu un pārskatāmu, kā arī lai ekspertīžu noteicēji zinātu, kāda veida ekspertīzes valstī ir iespējams veikt, likumprojekts paredz ieviest publisku tiesu ekspertu reģistru.
Šobrīd valstī ir izveidojusies privāto ekspertu asociācija, kurā apvienojušās personas, ka agrāk ir strādājušas par ekspertiem valsts iestādēs, kā arī tās, kurām darba pieredze ir devusi kādas speciālas zināšanas atbilstošā nozarē. Lai sakārtotu privāto ekspertu jomu, likumprojekts nosaka privātā eksperta statusu un sertifikācijas kārtību, kā arī nosaka, kādus ekspertīžu veidus privātie eksperti nedrīkst veikt.
Likumprojekts harmonizē dažādās iestādēs strādājošo tiesu ekspertu darba apmaksu un sociālās garantijas, kā arī nosaka eksperta kompetences pilnveidošanās iespējas.
Likumprojekts nodots saskaņošanai Finanšu, Ārlietu, Bērnu un ģimenes lietu, Iekšlietu, Labklājības, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu, Veselības, Vides ministrijā, Ģenerālprokuratūrā, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, Valsts kancelejā;

– pieteica izskatīšanai likumprojektu “Grozījumi Ieslodzījuma vietu pārvaldes likumā”.
Kā norāda Tieslietu ministrija, 2005.gada 15.jūnijā Ministru kabinets atbalstīja Iekšlietu ministrijas (IeM) izstrādāto koncepciju “Par Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm specializētajā valsts civildienestā”. Likumprojektā “Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likums” ir iekļauti IeVP amatpersonu dienesta gaitas nosacījumi un sociālās garantijas, nepieciešams izdarīt grozījumus Ieslodzījuma vietu pārvaldes likumā un izslēgt III un VI nodaļu.
Sakarā ar to, ka pēc likumprojektā “Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likums” stāšanas spēkā IeVP darbinieki vairs nebūs valsts civildienesta ierēdņi, nepieciešams izdarīt grozījumus Ieslodzījuma vietu pārvaldes likumā un izslēgt noradījumu, ka “IeVP personālu veido specializētā valsts civildienesta ierēdņi, kā arī vispārējā valsts civildienesta ierēdņi”.
Likumprojekts nodots saskaņošanai Finanšu, Bērnu un ģimenes lietu, Ekonomikas, Iekšlietu, Veselības ministrijā, Īpašu uzdevuma ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātā, Valsts kancelejā;

– pieteica izskatīšanai pamatnostādņu projektu “Nepilngadīgo personu brīvības atņemšanas soda un apcietinājuma izpildes politikas pamatnostādnes 2006. – 2010.gadam”.
Kā norāda Tieslietu ministrija, soda mērķis ir “vainīgo personu sodīt par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas”. Reālā situācija ir tāda, ka vairāk nekā puse no notiesātajiem, kas izcietuši sodu un ir atbrīvoti no ieslodzījuma vietām, atkārtoti tiek notiesāti par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.
Tas nozīmē, ka attiecībā pret šiem notiesātajiem kriminālsodu izpildes uzdevums un soda mērķis nav izpildīts, jo soda izpildes laikā ar viņiem nav veikti resocializācijas pasākumi vai arī tie nav atbilduši nepieciešamībai.
Īpaša nepilngadīgo kategorija, kam kriminālprocesā netiek pievērsta nepieciešamā uzmanība, ir nepilngadīgie apcietinātie. Šīs personas apcietinājumā atrodas daudz sliktākos apstākļos nekā nepilngadīgie notiesātie, lai gan apcietināto personu vainu tiesa vēl nav pierādījusi.
Tādēļ ir nepieciešama jauna valsts politika brīvības atņemšanas un apcietinājuma izpildē. Nepilngadīgo apcietinājuma izpildes politika jāveido kopā ar nepilngadīgo brīvības atņemšanas soda izpildes politiku, sevišķi ņemot vērā, ka apcietinājuma izpildi šobrīd neregulē neviens likums.
Izstrādājot šīs pamatnostādnes, tika konstatētas divas galvenās problēmas nepilngadīgo ieslodzījuma izpildē:
• nepietiekama bērna tiesību aizsardzība ieslodzījuma laikā. Spēkā esošā bērnu tiesību aizsardzības politika valstī pietiekamā apjomā netiek vērsta uz bērna tiesību aizsardzību laikā, kamēr viņi atrodas apcietinājumā vai izcieš brīvības atņemšanas sodu;
• nepilngadīgo aprūpes īpatnības ieslodzījuma laikā. Latvijas sodu izpildes kodeksā netiek pievērsta nepieciešamā uzmanība nepilngadīgajiem apcietinātajiem un notiesātajiem kā īpašai ieslodzīto kategorijai, ņemot vērā viņu īpašās vajadzības un vecuma īpatnības.
Kā norāda Tieslietu ministrija, papildus Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktajiem bērna tiesību principiem un Latvijas Sodu izpildes kodeksā noteiktajiem kriminālsodu izpildes principiem nepilngadīgo personu brīvības atņemšanas un apcietinājuma izpildes politika jāveido pēc šādiem pamatprincipiem: individualizācijas princips; resocializācijas princips; normalizācijas princips; profesionalitātes princips; līdzdalības princips; nepārtrauktības un pēctecības princips; samērības princips.
Nepilngadīgo personu brīvības atņemšanas soda un apcietinājuma izpildes politikas mērķi ir:
1) nodrošināt bērna vajadzībām atbilstošu nepilngadīgo aprūpi ieslodzījumā atbilstoši Latvijai saistošajiem starptautiskajiem standartiem;
2) nodrošināt nepilngadīgo ieslodzīto atbilstošu resocializāciju (sociālās uzvedības korekciju un sociālo rehabilitāciju), ko veic atbilstoši sagatavoti speciālisti;
3) nodrošināt visu nepilngadīgo ieslodzīto aprūpes institūciju piesaisti atbilstoši to kompetencei, piesaistot arī nevalstisko sektoru.
Finansējums pamatnostādņu īstenošanai tiks piesaistīts politikas plānošanas dokumentam “Nepilngadīgo ieslodzīto brīvības atņemšanas soda un apcietinājuma izpildes attīstības programma 2007.–2010.gadam”.
Pamatnostādņu projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Ārlietu, Bērnu un ģimenes lietu, Iekšlietu, Izglītības un zinātnes, Labklājības, Veselības ministrijā, Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātā, Ģenerālprokuratūrā, Valsts kancelejā, biedrībā “Sabiedriskais politikas centrs PROVIDUS”, Valsts cilvēktiesību birojā, Cilvēktiesību un etnisko studiju centrā;

– pieteica izskatīšanai noteikumu projektu “Noteikumi par uzņēmējdarbības riska valsts nodevas apmēru un darbinieku prasījumu garantiju fondā ieskaitāmās nodevas daļu 2006.gadā”.
Kā norāda Tieslietu ministrija, atbilstoši likumam “Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā” uzņēmējdarbības riska valsts nodevas apmēru, kā arī nodevas daļu, kas ieskaitāma darbinieku prasījumu garantiju fondā, Ministru kabinets nosaka katru gadu. Valsts nodevas apmērs 2005.gadā ir 0,35 lati par katru darbinieku, kurš nodarbināts uzņēmumā (uzņēmējsabiedrībā) pārskata mēnesī.
Noteikumu projekts paredz noteikt uzņēmējdarbības riska valsts nodevas apmēru un darbinieku prasījumu garantiju fondā ieskaitāmās nodevas daļu 2006.gadā.
Darba devējs, kuru saskaņā ar likumu var pasludināt par maksātnespējīgu, maksā uzņēmējdarbības riska valsts nodevu (valsts nodeva) par nodrošinājumu darbinieku prasījumu apmierināšanai no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem un citiem likumā paredzētiem mērķiem.
Projekts paredz, ka valsts nodevas apmērs par katru darbinieku, ar kuru nodibinātas darba tiesiskās attiecības, pārskata mēnesī ir 0,25 lati.
Valsts nodevu par pārskata mēnesi darba devējs samaksā līdz nākamā mēneša piecpadsmitajam datumam šajos noteikumos noteiktajā apmērā.
Aprēķināto valsts nodevu darba devējs norāda likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu” noteiktajā ziņojumā par obligātajām iemaksām no darba ņēmēja darba ienākumiem un šo ziņojumu katru mēnesi minētajā likumā noteiktajos termiņos iesniedz Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajā iestādē, kurā tas reģistrējies kā nodokļu maksātājs.
Valsts nodevu ieskaita valsts pamatbudžetā. Darbinieku prasījumu garantiju fondā no valsts nodevas ieņēmumu kopsummas ieskaita 60 578 latus. No darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļu atlikuma darbinieku prasījumu apmierināšanai var tikt izlietoti 1 289 422 lati. Valsts nodevu administrē Valsts ieņēmumu dienests.
Paredzēts noteikt, ka noteikumi stājas spēkā ar 2006.gada 1.janvāri.
Noteikumu projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Ārlietu, Bērnu un ģimenes lietu, Labklājības, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu, Veselības ministrijā, Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātā, Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, Valsts kancelejā.

Valsts kanceleja

– pieteica instrukcijas projektu “Kārtība, kādā ministrija sagatavo, noformē un izplata informāciju sabiedrībai un plašsaziņas līdzekļiem par Valsts sekretāru sanāksmē, Ministru kabineta komitejā un Ministru kabinetā izskatāmo projektu un attiecībā uz to pieņemtajiem lēmumiem”.
Instrukcijas projekta mērķis: radīt vienotu veidolu centrālo valsts pārvaldes iestāžu (Valsts kanceleja, ministrijas, īpašu uzdevumu ministru sekretariāti, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs) preses relīzēm; ieviest vienotu kārtību, saskaņā ar kuru centrālās valsts pārvaldes institūcijas rakstiskā veidā informē sabiedrību, ievērojot labas pārvaldības principus; noteikt, ka nozaru ministrijas ir atbildīgas par sabiedrības informēšanu (preses relīžu sagatavošanu, izplatīšanu utt.) visās tiesību akta projekta stadijās (Valsts sekretāru sanāksme, Ministru kabineta komiteja un Ministru kabinets) savas kompetences ietvaros; kā arī noteikt, ka instrukcijas projektā minēto uzdevumu izpildē Valsts kanceleja ir koordinējošā institūcija.
Sagatavotais instrukcijas projekts attiecas uz Pilsoniskās sabiedrības un demokrātijas politikas un Publiskās pārvaldes politikas jomām. Tas sagatavots, pamatojoties uz Ministru kabineta noteikumu Nr.111 “Ministru kabineta kārtības rullis” 11.² punktu: “Ministrija atbild par sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu informēšanu par Ministru kabinetā izskatāmo projektu, kā arī par projektā veiktajām būtiskajām izmaiņām visās šajos noteikumos noteiktajās projekta saskaņošanas un izskatīšanas stadijās. Ministrija izvērtē sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu informēšanas nepieciešamību un sagatavo informāciju presei.”
Instrukcijas īstenošana neprasīs papildu līdzekļus no valsts budžeta. Noteikumu projekts nodots saskaņošanai visām ministrijām, īpašu uzdevumu ministru sekretariātiem, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, Latvijas Pilsoniskajā aliansē.

Agnese Korbe, Valsts kancelejas Komunikācijas departamenta konsultante

Par akcīzes nodokļa atlaižu piemērošanu mazajām alus darītavām

Atbilstoši pavasarī pieņemtajiem grozījumiem likumā “Par akcīzes nodokli” Finanšu ministrija ir izstrādājusi Ministru kabineta (MK) noteikumu projektu par kārtību, kādā piešķirams patstāvīgas mazās alus darītavas statuss un piemērojama akcīzes nodokļa atlaide šādas darītavas ražotajam alum. Valsts sekretāru 22.septembra sanāksmē MK noteikumi tika izsludināti saskaņošanai ministrijās.
Grozījumus likumā “Par akcīzes nodokli”, ar kuriem tika noteiktas akcīzes nodokļa atlaides patstāvīgajās mazajās alus darītavās saražotajam alum, Saeima pieņēma 2005.gada 14.aprīlī. Sagatavotais MK noteikumu projekts “Kārtība, kādā piešķirams patstāvīgas mazās alus darītavas statuss un piemērojama akcīzes nodokļa likme patstāvīgo mazo alus darītavu ražotajam alum” regulēs likuma normu piemērošanu.
Akcīzes nodokļa samazināto likmi varēs piemērot tikai tādam alum, kas saražots patstāvīgās mazās alus darītavas statusu saņēmušā ražotnē, un atbilstoši MK noteikumiem iesniegums par statusa piešķiršanu būs jāiesniedz Valsts ieņēmumu dienestā.
Noteikumi paredzēs kārtību, kādā alus darītavām Latvijā tiks piešķirts sertifikāts, kas apstiprinās šādu statusu, kā arī noteiks vairākas prasības attiecībā uz sertifikāta apriti. Noteikumi arī reglamentēs kārtību, kādā samazinātā akcīzes nodokļa likme tiks piemērota citu valstu patstāvīgajās mazajās alus darītavās ražotajam alum.
Paredzēts, ka MK noteikumi stāsies spēkā 2006.gada 1.janvārī.

Finanšu ministrijas Komunikācijas departaments

Par kārtību transportlīdzekļu apturēšanai muitas teritorijā

Ceturtdien, 22.septembrī, Valsts sekretāru sanāksmē ir izsludināts Finanšu ministrijas sagatavotais Ministru kabineta (MK) noteikumu projekts par transportlīdzekļu apturēšanu Latvijas muitas teritorijā un transportlīdzekļu nogādāšanas kārtību Valsts ieņēmumu dienesta (VID) muitas iestādē, konstatējot muitas noteikumu pārkāpumu pazīmes.
MK noteikumi reglamentēs kārtību, kādā veic transportlīdzekļu apturēšanu muitas teritorijā muitas kontroles veikšanai, paredzot, kā muitas darbiniekam jātuvojas transportlīdzeklim, kā jārīkojas, pienākot pie transportlīdzekļa, kā arī kas jāveic gadījumos, ja vadītājs nepakļaujas muitas ierēdņa prasībām apturēt transportlīdzekli.
Noteikumos arī paredzēts, kā tiek veikta transportlīdzekļu nogādāšana VID muitas iestādē, lai veiktu padziļinātu preču kontroli, vai gadījumā, ja konstatētas muitas noteikumu pārkāpumu pazīmes Latvijas Republikas muitas teritorijā.
Līdz šim transportlīdzekļu apturēšanas kārtību Latvijas muitas teritorijā un transportlīdzekļu nogādāšanas kārtību muitas iestādē reglamentēja VID rīkojumi, tagad šīs normas iestrādātas MK noteikumos.

Finanšu ministrijas Komunikācijas departaments

Par izlietotā iepakojuma atjaunošanas kārtību

Ceturtdien, 22.septembrī, Vides ministrija Valsts sekretāru sanāksmē pieteica Ministru kabineta (MK) noteikumu projektu “Noteikumi par izlietotā iepakojuma reģenerācijas apjomiem un termiņiem, ziņojuma sniegšanas kārtību un veidlapas paraugu”.
Izstrādātais MK noteikumu grozījumu projekts nosaka visa izlietotā iepakojuma un dažādu iepakojuma veidu reģenerācijas procentuālo apjomu un termiņus; izlietotā iepakojuma apjomu, kuru sasniedzot iepakotājam un iepakojuma apsaimniekotājam ir pienākums reģistrēties Vides ministrijā un organizēt izlietotā iepakojuma dalīto vākšanu un reģenerāciju. Noteikumu projekts arī nosaka kārtību, kādā iesniedzams ziņojums par saražotā, uz citām valstīm izvestā vai no citām valstīm ievestā iepakojuma apjomu un veidiem, kā arī izlietotā iepakojuma savākšanas un resursu atgūšanas apjomu un veidiem.
Ministru kabineta noteikumu projekts izstrādāts, pamatojoties uz likumu “Par iepakojumu”. Noteikumos iekļautas tiesību normas, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 1994.gada 20.decembra direktīvas 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu.
Ar šo noteikumu pieņemšanu iepakotājam vai iepakojuma apsaimniekotājam, ja tas gadā izlieto vairāk nekā 300 kg iepakojuma, trīs mēnešu laikā no minētā apjoma pārsniegšanas būs jāreģistrējas Vides ministrijā vai tās pilnvarotajā institūcijā. Noteikumu projekts nosaka reģistrācijas procedūru un nepieciešamos dokumentus.

Vides ministrijas preses dienests

Par kārtību nolietotu transportlīdzekļu pārstrādē un vides prasībām apstrādes uzņēmumiem

Ceturtdien, 22.septembrī, Valsts sekretāru sanāksmē tika izsludināts Ministru kabineta (MK) noteikumu projekts “Grozījumi Ministru kabineta 2004.gada 6.aprīļa noteikumos Nr.243 “Prasības nolietotu transportlīdzekļu pārstrādei un vides prasības apstrādes uzņēmumiem””.
MK noteikumu projekts nosaka konkrētas prasības nolietotu transportlīdzekļu apstrādes uzņēmumiem par nolietotu transportlīdzekļu detaļu un materiālu otrreizējās izmantošanas, pārstrādes un reģenerācijas daudzumiem un ziņošanas pienākumiem.
Šā noteikumu projekta mērķis ir noteikt kārtību, kādā nolietotu transportlīdzekļu apstrādes uzņēmumi uzskaita un  savos pārskatos iekļauj informāciju par nolietotu transportlīdzekļu detaļu un materiālu otrreizējās izmantošanas, pārstrādes un reģenerācijas daudzumiem. Noteikumu projekts paredz, ka šāda informācija būs jāapkopo reizi ceturksnī. Minētās informācijas sniegšana un apkopošana ir nepieciešama, lai Latvija Eiropas Komisijai varētu iesniegt pārskatu par Direktīvā 2000/53/EK noteikto nolietoto transportlīdzekļu pārstrādes mērķu izpildi.
MK noteikumu projekts nodrošinās Eiropas Komisijas 2005.gada 1.aprīļa lēmuma 2005/293/EK par prasību nolietotu transportlīdzekļu apstrādes uzņēmumiem pārņemšanu Latvijas likumdošanā.

Vides ministrijas preses dienests