Lietuvas un Latvijas foruma 1.kongresa atklāšanā Vītauta Dižā universitātē Kauņā 2005.gada 22.septembrī:

Mans dārgais draugs Lietuvas prezidenta kungs! Ministres kundze! Ekselences! Dāmas un kungi!
Man ir it īpaši liels prieks un gods runāt Vītauta Dižā universitātē Baltu vienības dienā, domājot par to, kā mēs, divas vienīgās palikušās baltu tautas uz pasaules, varētu saglabāt pasaulei to, ko mēs, divas vienīgās vairs dzīvas palikušās tautas, esam mantojušas.
“Mirst mērī, kauj karā
Manus baltus bāleliņus.
Viena pati palikusi
Kā eglīte izdedzī.”
Mans minējums ir, ka tā ir dziesma aptuveni no 17.gadsimta, un tik tiešām pēdējā gadu tūkstoša laikā ir redzamas gan dažādo sērgu un mēru darīto postījumu pēdas, gan dažādo kauju iznīcības sekas. No senām kartēm, kur redzam baltu ciltis apņemam tik plašu areālu, kas sniedzas tālu gan austrumos, gan rietumos no tām zemēm, kur šobrīd atrodas Latvija un Lietuva, mēs redzam, kā gadu simteņi ir deldējuši un iznīcinājuši mūsu asinsbrāļus, mūsu etniskās grupas locekļus, mūsu dažādās ciltis un pazudinājuši arī runātās valodas. Esam palikuši vairs mēs divi, un tik tiešām, ja divi vien vairs palikuši, tad viņiem ir jāturas kopā.
“Mēs bijām div’ māsiņas,
Kā ūdens straujupītes,
Likām vienu vainadziņu,
Sedzām vienu villainīti.”
Tā saka daina par vienas mātes meitām, kas kādreiz, trūkumā augušas un dzīvojušas, mīļi dalās ar to, kas abām pieder, un dalās ar tieši tiem sievietes apģērba gabaliem, ar kuriem sievietei ir jāiziet citu priekšā, kas liecina par viņas tikumu un viņas godu. Šķiet, ka mums arī ir šādā veidā jādalās ar to, kas ir mūsu gods un mūsu tikums, mūsu bagātība, un jāraugās meklēt tajā to, kas mums abiem ir kopējs un ko mums abiem būtu vērts citiem parādīt un izcelt, un analizēt. Lai to veiksmīgi darītu, mums, protams, katram ir jāsāk ar sevi, jo kopēja baltu identitāte un veiksmīga baltu sadarbība var sakņoties tikai dziļā, patiesā un pārdzīvotā katras baltu tautas pārliecībā par savu neatņemamo vērtību.
Psihoanalīzē Zigmunds Freids ir nācis ar domu par greizsirdību un nenovīdību brāļu un māsu starpā, kas savulaik ļoti šokēja sabiedrību. Dainās ir uzsvērta mīlestība un saderība, sadarbība starp ģimenes locekļiem. Psihoanalīze ārpus daudziem citiem atklājumiem nāca ar šo domu, ka bērni, protams, ir sāncenši par tēva un mātes mīlestību un ka blakus savstarpējam atbalstam ir arī šī konkurence. Interesantais ir tas, ka bērni savas tuvības izjūtu vislabāk saprot tad, kad viņiem ir jāsaskaras ar citu. Kad iziet spēlēties sētā un kāds uzbrūk tavam mazajam brālītim vai māsiņai, tad uzreiz atmostas tādas aizstāvības jūtas, kādas agrāk varbūt bērns, raugoties, lai otram netiek vairāk labuma vai lielāks kūkas gabals, nebija pamanījis. Un tad atklājas, ka brālības vai māsības, šīs ģimenes mīlestības jūtas, ir stiprākas par visu. Tās ir tas drošais pamats. Šī mīlestība ir tā, uz kuras mēs varam būvēt visu citu. Un te, lūk, man šķiet, mēs varam viens otru papildināt, jo tas, ko mēs katrs atsevišķi, latvieši un lietuvieši, atklājam par sevi kā īpatņiem, kā savdabību, kā savu sapratni, tas vienmēr būs it īpaši interesants tieši mūsu brāļu tautai, arī lai saskatītu tajā tiešas līdzības, un tās noteikti arī mums būs interesantas, vai nu atšķirības konstatējot, tad varētu konstatēt, kā tās radušās, ko tās nozīmē, kā tās iztulkot un kā tas varētu iespaidot mūsu pašu nākotnes izredzes vai rīcību.
Šodien tik ļoti svarīga ir mūsu valodas kopība. Es priecājos par to, ka mūsu abu valstu valodas komisijas ir turpinājušas to, par ko mums runa aizsākās jau Rīgā, un tas ir par šo ciešāko sadarbību, kam tagad būs jauna formāla struktūra. Es domāju, te ir ļoti nopietns darbs turpināms, cieši sadarbojoties. Mans sapnis būtu, lai baltu valodas kā specialitāte kļūtu mūsu abu valstu universitātēs par tādu pievilkšanas punktu, kas aicinātu uz Kauņas, Rīgas un citu pilsētu universitātēm pētniekus no visas pasaules, kas interesējas vispirms par baltu valodām, par to radniecību un arī par tādiem vispārējiem teorētiskās lingvistikas jautājumiem, ko tieši ar šo divu valodu starpniecību visparocīgāk varētu pētīt. Šeit vispirms domāju semantiku kā tādu lauku, kas ļoti ilgus gadu desmitus bija atstāts novārtā pēc tam, kad Eiropā bija modē salīdzinošā valodniecība, pēc tam, kad Ziemeļamerikā un citur brīvajā pasaulē Naoms Čomskis ar savu strukturālo gramatiku bija pārņēmis visus valodnieku prātus. Semantika un semantisko atzarojumu pētniecība ir kaut kas, kur mēs varētu nākt pasaulē ne tikvien katrs ar savas valodas salīdzinošo pētniecību, bet ar kaut ko paliekošu visai lingvistikai un lingvistiskajai teorijai.
Runājot par etnisko radniecību, domāju, būtu vērts arī eksaktajām zinātnēm tai pievērsties, un šeit es domāju, ka tieši universitātes ir pareizā un īstā vieta, kur par šādu sadarbību domāt. Es runāju par sadarbību arī eksaktajās zinātnēs, jo tā bija ilgu laiku diskreditēta par tiem pseidozinātniskajiem pētījumiem, ko nacistiskā Vācija bija veikusi it kā rasu analīzes vārdā. Tomēr šeit radniecība un radniecības saišu pētniecība ir ļoti nopietns jautājums, kas būtu jāizskata. Es runāju par ģenētiskiem pētījumiem tādās vietās, kur ļaudis dzīvojuši kopā vairāku gadu simtu un pat gadu tūkstošu garumā. Šie ļaudis ir interesanti zinātnei no tā viedokļa, ka, izpētot viņu radu rakstus un viņu ģenētisko uzbūvi, ir iespējams izsekot tam, kādas slimības un kādā veidā tiek pārnestas ģenētiski un kādā veidā tiek arī pārnesta iespēja pretoties slimībām, tātad arī ārstēšanās un veselības potenciāli. Tāda izpēte notiek Kvebekas provincē Kanādā, tāda pastāv Islandē, mēs zinām, ka mūsu kaimiņi igauņi ir uzsākuši sava ģenētiskā reģistra veidošanu. Es domāju, ka šeit ir iespējami ļoti nopietni bioloģiskie pētījumi, kurus mums kā divām radnieciskām grupām būtu vērtīgi īstenot. Arī mani agrākie kolēģi interesējās par baktēriju dažādo sazarotību, kam ir lielas analoģijas un paralēles ar to, kā veidojas valodu koki un valodu grupu atzari, jo izrādās, ka, piemēram, ar zināmu endogēno baktēriju koloniju klātbūtni zināmās ļaužu grupās ir iespējams pierādīt, ka kāda indiāņu cilts, kas dzīvo Brazīlijas džungļos, būtībā ir radniecīga Ziemeļāzijas citām attālām ciltīm, un tas palīdz mums apstiprināt tādas hipotēzes, ka varbūt pirms 20 000 un vairāk gadiem pāri Bēringa šaurumam Ziemeļamerikas iedzimtās ciltis ir atceļojušas no Āzijas.
Šodien mēs arvien vēl minam, no kurienes ir atceļojušas baltu tautas, kādas indoeiropiešu migrācijas ir notikušas. Tie ir vispārēji senvēstures un aizvēstures jautājumi, kur iespējams arī meklēt atbildes citās, ne tikai humanitārās zinātnēs. Katrā ziņā politiskā un starptautiskā laukā ir vairāk nekā skaidrs, ka abas mūsu zemes kopš neatkarības atgūšanas un pat pirms tam ir ļoti cieši sadarbojušās. Visa pasaule atpazina Baltijas valstis tieši caur “Baltijas ceļu”, un kopā ar kaimiņiem igauņiem mēs kļuvām visai pasaulei redzami un pazīstami.
Neatkarības Dziesmotās revolūcijas laikā pasaulē bija ļoti daudz informācijas par to, kas notiek Lietuvā, Latvijā, un, es domāju, ka līdz pēdējam brīdim mums, cīnoties kopā plecu pie pleca par savu vietu zem saules, par savu iespēju kļūt par pilntiesīgām loceklēm kā ES un NATO dalībvalstīm, mums ir bijusi izdevība un mēs esam to izmantojuši visciešākai sadarbībai un savstarpējam atbalstam. Viss pārējais tik tiešām ir mūsu pašu ziņā, vai mēs ļaujamies lētiem stereotipiem, kur vieglāk varbūt norādīt uz savu kaimiņu, cerībā tādā veidā pašam justies dižākam un varenākam, vai arī mēs izvēlamies kopējās sadarbības un savstarpējās atbalstīšanas modeli. Ļaudīm nevar tādas lietas īpaši uzspiest. Domāju, te vairāk viss darbojas pēc labiem paradumiem.
Es tamdēļ novēlu, lai šis forums būtu viena no tām vietām, kur rodas radošas, veiksmīgas, iedvesmojošas domas un idejas, tādas, kas palīdz mums saredzēt to vērtību, kas esam mēs paši, to vērtību, kas ir saskatāma mūsu tuvākos rados un kaimiņos, un tās kopējās vērtības, par kurām mums ir vērts cīnīties, stāvēt un mirt, bet galvenokārt dzīvot savu ikdienas dzīvi tā, lai, kā dainas saka, mēs varētu būt daiļumā darināti.