Kad vienas dienas risinājumi nepalīdz

Elīna Egle, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Elīna Egle Foto: Reinis Traidās, A.F.I.

– Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) ir paziņojusi, ka nākamā gada budžeta projekts nav orientēts uz attīstību. Arī valdība piekrīt, ka tas ir sociālo jautājumu risināšanas budžets. Bet vai pašreizējā sociāli ekonomiskajā situācijā, kad vērojama sociālā spriedze un vairāku nozaru strādājošie izsaka streika draudus, tas varēja būt citāds?

– Protams, ņemot vērā pašreizējo situāciju, ir gana loģiski, ka valdība nosliecās veidot tieši šādu budžetu. LDDK nekādā gadījumā neiebilst pret valdības vēlmi uzlabot iedzīvotāju labklājības līmeni. Īpaši ņemot vērā straujo inflāciju, zemo pirktspēju un, galvenais, darbaspēka aizplūšanu. Diemžēl politiķu rīcībā ir vērojama zināma nekonsekvence, un tas ir visskumjākais, ir redzams, ka valdība pati nebūtu izšķīrusies paaugstināt algas valsts sektorā strādājošajiem, ja nebūtu arodbiedrību spiediena un streiku draudu. Mēs vēlētos, lai šiem algu paaugstinājumiem kā loģisks turpinājums sekotu valdības redzējums par nozares attīstības perspektīvām. Jo ir skaidrs, ka viens pats algu paaugstinājums neatrisinās visas problēmas ilgtermiņā.

– Vai šajā projektā ir kāds algu vai pabalstu palielinājums, kuru jūs neatbalstāt vai uzskatāt par neadekvātu?

– Mēs neiebilstam ne pret vienu tehnisko risinājumu. Mūs neapmierina tas, ka nav konceptuālas pieejas algu politikai valsts sektorā strādājošajiem. Vēl joprojām nav ieviesta koncepcija par vienotu darba samaksu valsts pārvaldē strādājošajiem. Tāpat trūkst skaidru kritēriju, kurā nozarē strādājošajiem tad paaugstināt algas vispirms un cik daudz. Un tas rada vislabvēlīgāko augsni dažādām politiskām spekulācijām, spiedieniem utt. LDDK arī uzskata, ka jārunā ne tikai par minimālās algas paaugstināšanu, bet arī ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamā minimuma paaugstināšanu, kas pašlaik mums ir viszemākais Eiropas Savienībā (ES). Mēs vēlētos, lai neapliekamais minimums būtu ne mazāks kā 40% no minimālās algas. Tas nozīmē, ka pie minimālās algas 90 latiem, tam vajadzētu būt 36 latiem (pašreiz tas ir 32 lati – aut.).

– Labklājības ministre “LV” ne reizi uzsvērusi, ka tās prioritāte ir straujāks minimālās algas pieaugums. Cik gatavi tam ir darba devēji?

– Mēs pilnībā atbalstām Labklājības ministrijas izstrādāto koncepciju par minimālās darba algas paaugstināšanu.

– Tā gan netiek īstenota.

– Jā, tas ir arī mūsu pārmetums šajā sakarā. Žēl, atsevišķi valdības pārstāvji izteikušies, ka šī koncepcija jau esot tikai skaista vīzija… Taču, ja jautājums ir, vai minimālo algu paaugstināt vēl straujāk, nekā to paredz koncepcija, tad mūsu prioritāte noteikti ir neapliekamā minimuma paaugstināšana. Tas ir ļoti būtiski mazajiem un vidējiem uzņēmējiem (MVU), kas nevarēs atļauties maksāt pārāk strauji palielināto minimālo algu.

Naudu prioritātēm, nevis ministrijām

– LDDK nav apmierināta ar budžeta sastādīšanas metodoloģiju. Kāds ir jūsu piedāvājums?

– Jau vairākus gadus mēs sastopamies ar to, ka plānots tiek tikai kārtējais gads. Mēs vēlamies redzēt vidēja termiņa – 3 līdz 5 gadu – plānošanu. Ir neefektīvi plānot investīcijas nākamajam gadam, neizvērtējot iepriekšējo gadu ieguldījumus, kas ir sasniegts, kas nav, kāda bijusi atdeve. Svarīgi, lai pašām nozaru ministrijām būtu skaidrs, kāds finansējums tām nepieciešams nozares sakārtošanai. LDDK interešu degpunktā ir izglītība, mēs vēlamies zināt, cik tajā jāinvestē, lai pretī saņemtu kvalificētu darbaspēku. Piemēram, profesionālā izglītība jau kuro gadu tiek finansēta tikai 60% apmērā no nepieciešamā, to saka gan nozares eksperti, gan atbildīgie ministrijas darbinieki. Un nākamā gada budžetā plānotais pieaugums profesionālajai izglītībai – 1,9 miljoni latu – ir daudz par maz. Ar šādu pieaugumu problēmas minētajā izglītības sektorā atrisināt pēc būtības nav iespējams. Ja runājam par uzņēmējdarbības veicināšanu, kas ir nodarbinātības un tautsaimniecības pamatu pamats, – mūsu prioritāte ir finanšu pieejamība MVU. Tāpat nozīmīgs ir valsts atbalsts tām institūcijām, kas saistītas ar ES struktūrfondu apguvi. Arī tas ir viens veids, kā samazināt cilvēku aizplūšanu no Latvijas, proti: parādot, ka viņiem ir iespējas izaugsmei un attīstībai šeit pat uz vietas.

– Pēc kādiem kritērijiem, jūsuprāt, būtu jāsadala finansējums nozarēm?

– Biznesā ir ierasts plānot stratēģiski, balstoties uz konkrētajiem mērķiem, kas jāsasniedz. Ja skatām Lisabonas Nacionālo programmu (to izstrādājusi Latvija, lai uz tās pamata apgūtu struktūrfondus – aut.), tad tajā ir definēti šie stratēģiskie mērķi un prioritātes. Un LDDK uzskata, ka, plānojot budžetu, ir jābūt izpratnei, kā tos sasniegt, kāds būs katras konkrētās nozares ieguldījums tās vai citas prioritātes īstenošanā. Rezumējot: finanšu līdzekļi ir jāsadala nevis pēc nozarēm, bet gan prioritātēm, izvērtējot katras nozares ieguldījumu. Tas ir īpaši svarīgi tādēļ, ka nevienu valstij patiesi būtisku mērķi nav iespējams sasniegt tikai ar vienas ministrijas vai nozares palīdzību. Mēs nekad nepaaugstināsim nodarbinātības līmeni, ja uzskatīsim, ka par to ir atbildīgas tikai Labklājības un Ekonomikas ministrija. Manuprāt, integrēta pieeja ir aksioma, taču diemžēl budžeta plānošanā tas neatspoguļojas. Ja mēs saprotam, ka izglītība ir viens no svarīgākajiem lielumiem tautsaimniecības attīstībai, un tikai ar tās palīdzību mēs pārorientēsimies uz ekonomiku, kas balstīta zināšanās, tad jānosaka, kāds ir katras nozares ieguldījums izglītības procesa nodrošināšanā. Un, ja mēs, piemēram, uzskatām, ka izglītībai jāveltī 40% no budžeta, tad jāraugās, kā šo finansējumu sadalīt pa nozarēm. Jo izglītības kvalitāti nodrošina ne tikai mācību saturs, bet arī tas, vai bērns ir paēdis un vesels. Ļoti būtiski ir tas, lai valstij būtu kopējas prioritātes, uz kurām tad tiecas visas ministrijas. Jo pašlaik katrai ministrijai ir savi mērķi, kas vienai svarīgs, otrai nē. Diemžēl bieži vienai valsts institūcijai ir diezgan vienaldzīgi, ar ko nodarbojas un kas ir svarīgi otrai.

– Pēc kādiem kritērijiem mēs varam izvērtēt, par cik procentiem tautsaimniecības izaugsmi ietekmē veselība, izglītība un nelegālās nodarbinātības apkarošana? Cik līdzekļu atvēlēt katrai no prioritātēm?

– Tas ir ekspertu darbs – to noteikt, protams, arī pašai sabiedrībai būtu jāiesaistās šo jautājumu apspriešanā. Pasaulē jau sen ir izveidota šāda balansēta izvērtēšanas sistēma, tas nav nekas jauns.

– Kuras tautsaimniecības nozares LDDK uzskata par prioritārām?

– Tās, kuras ir pierādījušas, ka ir eksportspējīgas, – kokrūpniecība, ķīmijas un farmācijas joma, pārtikas nozare, mašīnbūve un metālapstrāde, tekstilrūpniecība, finanšu pakalpojumu sektors un tranzīts.

Neelastīgi likumi kavē uzņēmējdarbību

– Ja runājam mazliet piezemētāk, viena no lielākajām problēmām ir nelegālā nodarbinātība. Vai uzņēmumiem, kas to praktizē, būtu jānosaka bargāki sodi? Vai LDDK to atbalstītu?

– Tas nestu augļus, bet mēs esam pārāk sliktā situācijā, lai varētu ar patiesi drastiskiem sodiem pret šiem negodīgajiem uzņēmējiem vērsties. Jo, pēc Valsts darba inspekcijas (VDI) uzņēmumu apsekojumu datiem, katrs trešais apsekotais uzņēmums nelegāli nodarbina strādājošos. Lai cik bargi vēlētos rīkoties valsts institūcijas, mēs nevaram slēgt trešdaļu no Latvijas uzņēmumiem. Mums jādomā par ko citu. Kādēļ mazajiem un vidējiem uzņēmējiem ir tik grūti pieņemt un atlaist strādājošos, kādēļ viņi tik bieži netiek galā ar sarežģītajām grāmatvedības atskaitēm, kādēļ vēl joprojām nav iespējams iesniegt elektroniski Valsts ieņēmumu dienestā visas atskaites. Galu galā kādēļ ir tik bargi sodi par niecīgiem pārkāpumiem, piemēram, atskaitē sajauktu adresi vai skaitli. Par pirmo reizi nokavētu atskaišu iesniegšanas termiņu, kaut arī tikai par nedēļu, uzreiz ir sods. Jau gadu LDDK kopā ar Finanšu ministriju strādā pie optimālās sodu sistēmas izveides, tomēr galarezultāta joprojām nav. Nelegālā nodarbinātība un fiktīvā uzņēmējdarbība ir viens no rādītājiem, ka mūsu normatīvo aktu bāze bieži ir pārāk smagnēja un uzņēmējdarbību kavējoša.

– Par ko īsti ir runa?

– Gan par Darba likumu, gan finanšu sfēru regulējošajiem normatīvajiem aktiem. Ne katrs MVU var atļauties ieviest tādus atsevišķus posteņus kā finanšu vai personāla direktors. Un, ja raugāmies, cik strauji mainās tirgus niša, produkti, uz kuriem orientējas uzņēmējs, tad jāsaprot, ka mainās arī kvalifikācijas prasības darbiniekiem. Un atlaist vienu un pieņemt citu strādājošo ir sarežģīti. Profesionālam personāla daļas darbiniekam, protams, to nav grūti izdarīt. Taču, kā jau teicu, ne visi uzņēmumi var atļauties tādu algot. Un pats uzņēmējs bieži neprot īsti izšķirt, vai konkrētais strādājošais jāatlaiž štatu samazināšanas, neatbilstošas kvalifikācijas vai veselības dēļ. Rezultāts – zaudēta tiesas prāva.

– Jau pirms pieciem gadiem VDI direktors Jānis Bērziņš runāja, ka strādājošajiem nepieciešamas identifikācijas kartes ar vārdu uzvārdu un darba līguma numuru. Tas atvieglotu darba inspektoru darbu, piemēram, inspicējot būvlaukumos strādājošos. Šādas kartes joprojām nav ieviestas, jo pret tām iebilst darba devēji. Kādēļ?

– Jā, mēs iebilstam, ka tās būtu obligātas visiem strādājošajiem. Mēs labi zinām, kurās nozarēs ir šīs problēmas, – būvniecībā, kokapstrādē, tirdzniecībā. Tad runāsim par konkrētām prasībām konkrētiem sektoriem. Bet kādēļ noteikt to kā obligātu prasību, piemēram, banku darbiniekiem.

Jāredz perspektīva dzīvei Latvijā

– Nodarbinātību negatīvi ietekmē ne vien ēnu ekonomika, bet arī darbaspēka aizplūšana. Vai par to atbildība nebūtu jāuzņemas ne tikai valstij, bet arī uzņēmējiem, jo 84% no minimālās algas saņēmējiem nodarbināti tieši privātajā sektorā?

– LDDK var uzņemties atbildību tikai par saviem biedriem, kas visi nodarbojas ar legālu uzņēmējdarbību. Viņi jau tagad maksā saviem darbiniekiem algu, kas ir vismaz trīsreiz lielāka par minimālo. Problēma ir tā, ka godīgam uzņēmējam ir apgrūtināta konkurētspēja, jo šo problēmu risināšanā iesaistījušies un sociāli atbildīgi ir apmēram 20% no visiem uzņēmējiem. Tas ir arī jautājums par to, kā valsts atbalsta godīgu uzņēmēju, kurš gatavs peļņu investēt ne tikai uzņēmuma produktos un pakalpojumos, bet arī savos darbiniekos un sabiedrībai nepieciešamos projektos. Taču, manuprāt, šāda situācija gan nepastāvēs ilgi, jo tas, ka aizvien jūtamāks ir darbaspēka trūkums, svaru kausus nosvērs par labu darba ņēmējiem.

– Kā LDDK vērtē atsevišķu uzņēmēju vēlmi ievest Latvijā mazkvalificētu darbaspēku, ņemot vērā to, ka mums ir 10% bezdarbs un lielākā daļa bezdarbnieku ir ar zemu kvalifikāciju?

– Es to komentēšu īsi – tas ir brīvais tirgus. Ar vienu piebildi: arī rekrutētajiem darbiniekiem ir jāmaksā ne mazāk kā valstī noteiktā minimālā alga.

– Vai līdztekus nelegālās nodarbinātības apkarošanai jums ir vēl kāds redzējums, kā Latvijā noturēt strādājošos?

– Tas ir stratēģisks jautājums. Kā jau minēju, cilvēkiem jāredz nākotnes perspektīvas. Tādēļ ir tikai apsveicami, ka atsevišķās nozarēs ir valdības apstiprināti algu paaugstināšanas grafiki. Svešumā nemaz tā maize vienmēr tik salda nav, ja cilvēki redzēs, ka viņiem un viņu bērniem ir attīstības iespējas dzimtenē, viņi projām nebrauks. Valstij ir jārada saviem iedzīvotājiem pārliecība, ka nozarei, kurā tie strādā, ir nākotne, ka ir labvēlīga vide uzņēmējdarbības uzsākšanai, ka ir pieejami izglītība un veselības aprūpes pakalpojumi, lai uzlabotu dzīves kvalitāti un labklājību.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv