Darbdiena ciemos svētku gaisotnē

Mazliet vairāk nekā pirms pieciem gadiem vienlaikus Latvijas Saeimā un Lietuvas Seimā nobalsoja, ka 22.septembrī atzīmējama Baltu vienības diena. Šopavasar tās liktenis Latvijā tika svērts vēlreiz. Dažiem šķita – kopīga divu tautu sadarbības un abu valstu atceres diena nav vajadzīga un būtu svītrojama. Labi, ka šī iecere tā arī neguva atbalstu. Cik būtiska mums ir Baltu vienības diena, to vēlreiz pierādīja Latvijas un Lietuvas forums, kas tieši 22.septembrī risinājās Kauņā.

Latvijas–Lietuvas foruma aizbildņi Lietuvas Republikas prezidents Valds Adamkus un Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga aizvadīto ceturtdien Kauņā, pirmskara prezidentu pils dārzā Foto: Juris Krūmiņš

Divi vien pasaulē

Nākamās dienas atklātās sarunas gaisotnē jau iepriekšējā vakarā ievadīja latviešu folkloras grupa “Iļģi”. Pusotras stundas koncerts Vītauta Dižā universitātes (VDU) Lielajā zālē skaņās un ritmos atklāja tautas raksturu. Izrādās, latvietis var būt arī spīvs, bagāts savās izjūtu un noskaņu izpausmēs, nebūt ne tāds, kas mūžam kavējas neremdināmās skumjās un sērās par grūto pagājību un neizdibināmo nākotni.
Tā bija mūzika, kas, nākot no aizlaikiem, skanēja ļoti mūsdienīgi. Un iesvēla sirdi lepnumā, ka mums, baltiem, ir tādi mākslinieki ar Ilgu Reiznieci priekšgalā.
Foruma atklāšanai vien varētu veltīt atsevišķu rakstu. Skanēja abu valstu himnas, klātesošos uzrunāja pasākuma aizbildņi VDU goda doktori – Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Lietuvas prezidents Valds Adamkus, vēl citi.
Parakstīja Latvijas Valsts valodas komisijas un Lietuvas Valsts valodas komisijas sadarbības līgumu un vienojās uz abu komisiju pamata veidot Baltu valodu padomi.
Tika izlemts, ka nākamais abu valstu forums risināsies nākamgad Rīgā.
Katrs runātājs pamatoja, kāpēc vajadzīga brāļu tautu sadarbība, un mēģināja izprast, kālab līdz šim ne allaž viss ritējis tik raiti, kā varētu vēlēties.
Iespējams, vistuvāk būtībai bija ticis VDU Letonikas centra vadītājs Alvīds Butkus, atgādinot, ka mēs citiem esam tādi paši, kādi ir zviedri norvēģiem. Dāņi zviedriem. Holandieši vāciešiem. Krievi baltkrieviem. Somi igauņiem. Atšķirība vien tā, ka vairāk brāļu mums nav. Baltu valstis pasaulē ir tikai divas: Latvija un Lietuva. Un turpināja: “Baltu valodas un kultūra ir unikāls pasaules mantojums. Paradoksāli, taču šo unikalitāti labāk uztver tie, kas interesējas par mums, tikai ne mēs paši. Ne vienmēr apzināmies, ka mēs pasaulei esam interesanti ne kā angliski vai krieviski runājošie, bet tieši kā balti: ar savām divām valsts valodām, ar pašu ieražām, dziesmām, dabu, arhitektūru.”
Runātājs uzsvēra, ka gan latvieši, gan lietuvieši pārlieku maz pazīst brāļu tautu dzīvi. Pat biedrojamies bieži vien trešajā mēlē – krievu vai angļu. Esam tik atsvešināti, ka presē augstprātīgi priecājamies par brāļu neveiksmēm un tikpat vīzdegunīgi skaužam, ja viņi gūst panākumus. Pat televīzijas programmas no Latvijas saņemam tādas, it kā tās būtu sagatavotas Krievijā un paredzētas Krievijas skatītājiem.
Uzrādot problēmu, A.Butkus arī meklēja atbildi: kas vainīgs, ka mēs par maz pazīstam viens otru? Un atbildēja: neviens nav vainīgs. Vienkārši bijām ieraduši orientēties uz bagātākām, stiprākām politiski tobrīd lietderīgākām valstīm.

Kaimiņi nevar netirgoties

Lai nākamībā būtu citādi, lai balti savstarpēji kļūtu tuvāki – tas bija viens no foruma uzdevumiem. Darbs ritēja trīs sekcijās, grupās spriežot par baltu identitātes un etnosa ilgtermiņa saglabāšanas problēmām, par Lietuvas un Latvijas kultūras dialoga attīstību un par ekonomikas aksiomu: kaimiņi nevar netirgoties.
Tautsaimniecības sekciju vadīja Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Jānis Āboltiņš un Lietuvas Starptautiskās tirdzniecības palātas direktors Alģimants Akstins.
Neviens necentās apstrīdēt acīmredzamo patiesību, ka tik tiešām kaimiņi nevar netirgoties. Cita lieta, kā tas katram padodas. Un te nu fakti neapgāžami liecina, ka lietuvieši šajā ziņā Latvijā ir veiksmīgāki nekā latvieši Lietuvā. Iespējams, panākumus sekmēja arī tas, ka lietuvieši ienāca Latvijas tirgū agrāk, pirmie nodibināja savu tirdzniecības palātu Latvijā.
Kaut gan nevar teikt, ka mūsu tautieši būtu pagalam atpalikuši. Šogad sākusi darbu Latvijas Tirdzniecības palāta Lietuvā. Tās pārstāve Zane Kociņa ziņoja, ka palātā patlaban darbojas 20 Latvijas uzņēmumu, turklāt paredzams, ka līdz gada beigām šis skaits ievērojami palielināsies.
Galvenais palātas mērķis – darīt zināmu Latvijas uzņēmumu kā investoru un kā darba devēju klātbūtni Lietuvā. Ir atklājušās arī problēmas – trūkst uzņēmējiem vajadzīgās informācijas. Izrādās, kaimiņiem nav iestādījuma, kas būtu līdzvērtīgs mūsu “Lursoft”, kurš sniedz precīzas un neapšaubāmas ziņas par iespējamiem sadarbības partneriem. Nav arī informācijas, kādi Latvijas speciālisti uzturas Lietuvā un būtu ar mieru iesaistīties Latvijas uzņēmumu darbībā.
Ja tirdzniecības problēmu uzstādījumā neizdevās nonākt līdz vērā ņemamiem priekšlikumiem par sadarbību, tad turpmākajā sarunā par enerģētikas attīstību Baltijā un tūrisma nozares turpmākām izredzēm drīz vien izkristalizējās atziņas, ka tikai kopā var paveikt lielākus darbus un ieinteresēt par tiem pasauli.
Nebija arī nopietnu argumentu, lai iebilstu Kauņas Tehnoloģijas universitātes speciālista Ģedimina Adļa atziņai, ka Baltija bez savas atomspēkstacijas nākotnē arvien vairāk kļūs energoatkarīga no kaimiņiem, vispirms Krievijas. Turklāt tautsaimnieciski izdevīgāk būtu būvēt visām trim Baltijas valstīm kopīgi vienu jaunu spēkstaciju. Runātājs atgādināja, ka pasaulē pašlaik darbojas 440 atomstacijas, top vēl 25.
Alternatīvā enerģija? Francijā vien ir gandrīz seši desmiti atomspēkstaciju. Ja kaut vienu no tām gribētu aizstāt ar vēja spēku, visu valsts piekrasti vajadzētu apbūvēt ar rotoriem, kuru spārni grieztos vējā 50 metru attālumā cits no cita.

“Lietuviski mācījos Čikāgā”

Foruma darba pārtraukumā Latvijas Tirdzniecības palātas Lietuvā pārstāve Zane Kociņa sniedza atbildes uz “LV” jautājumiem.

– Kā uzskatāt, cik šāds forums var palīdzēt jūsu darbā?

Tas vieš cerības, ka dažas problēmas, kas aktuālas mūsu uzņēmējiem, tiks risinātas. Kaut vai nodrošināšana ar cilvēkresursiem. Gan Lietuvā, gan Latvijā nepietiek abu valodu zinātāju. Te es nedomāju tikai tulkus, bet speciālistus, kas spēj saprast abu tautu kultūru un abu valstu tirgus. Tagad ir cerība, ka šīs problēmas risinās arī akadēmiskā līmenī. Forums var būt kā grūdiens, kas iekustinās darīšanai.

– Rīgā ir Ekonomikas augstskola, kur mācās arī lietuvieši, līdztekus citām zinībām studiju laikā apgūstot latviešu valodu. Šķiet, Lietuva mums tādas iespējas nepiedāvā. Vai šeit ir kāda līdzvērtīga augstskola, kas varētu vilināt latviešus uz Lietuvu?

– Nedomāju, ka latviešiem noteikti jābrauc mācīties uz Lietuvu. Speciālistus var gatavot arī Latvijā. Tā varētu būt arī pašu Latvijas uzņēmēju ierosme. Ja paskatāmies, lietuviešu lielie uzņēmumi Latvijā ienāca ar savu komandu. Tie lietuvieši, kas tagad dzīvo Rīgā un prot latviešu valodu, ir savas nozares speciālisti. Mūsu uzņēmēji Lietuvā reti kurš ienāk ar savu komandu. Viņi sāk darbību ar to, ka pieņem darbā vietējos. Tā ir liela atšķirība. Vismaz sākumā šādas biznesa saites īsti nestrādā. Ir jau uzņēmumi, kas sūta uz Lietuvu vismaz vienu cilvēku no Latvijas, lai viņš strādātu Lietuvā. Tātad problēma ir arī uzņēmēju attieksmē. Iespējams, vēl vaina ir tā, ka mūsu uzņēmējiem nav tik plašas pieredzes.

– Vai nekavē arī tas, ka jaunieši neapzinās – lietuviešu valoda ir vērtība?

– Manuprāt, tas viss iet roku rokā. Latvija varbūt pilnībā neapzinās, ka Lietuva ir milzīgs tirgus, kas vēl nav apgūts. Studenti jau sāk saprast, ka lietuviešu, tāpat kā krievu valodas zināšanas viņiem var tikai palīdzēt karjerā.

– Kā jūs pati nonācāt līdz lietuviešu valodai?

– Mans dzīvesstāsts vispār ir sarežģīts. Es lietuviski mācījos Čikāgā. Esmu daļēji Amerikas latviete. Mana ģimene izbrauca no Latvijas 1989.gadā kā politiskie bēgļi. Desmit gadus dzīvoju Amerikā. Studēju, līdztekus apguvu arī lietuviešu valodas pamatus.

Uzziņai:

Latviešu–lietuviešu un Lietuviešu–latviešu vienības biedrību sākotne rodama vēl 19.gadsimtā. Diezgan romantisku alku mudināta, tolaik uzplauka lietuviešu un latviešu sadarbība, to noteica intensīva abu tautu kultūras dzīve, tautas atmoda. Bija aicinājumi dibināt kopīgu lietuviešu un latviešu valsti. Šīs idejas atbalstītāju skaits saruka pēc Pirmā pasaules kara, kad Lietuva atjaunoja savu valstiskumu un izveidojās Latvijas valsts. Tomēr iecere pavisam atmesta netika un guva turpinājumu Latviešu–lietuviešu vienības biedrības (1921, Rīgā) un Lietuviešu–latviešu vienības biedrības (1923, Kauņā) darbībā. Pēdējās statūtos bija formulēts biedrības mērķis: nodibināt un attīstīt tiešus sakarus starp lietuviešu un latviešu tautām, pamatojoties uz solidaritāti, uzticēšanos un savstarpēju cieņu.
Abas biedrības pārmaiņus Rīgā un Kauņā rīkoja vērienīgus politiķu, tautsaimnieku, zinātnieku, kultūras darbinieku kongresus. Pirmais notika 1924.gadā Rīgā no 25. līdz 27.jūlijam, pulcējot 500 dalībniekus. 1940.gadā par šāda kongresa līdzdalībnieci pieaicināja arī Igauniju.
Pēc komunistu nākšanas pie varas Latviešu–lietuviešu vienības biedrība 1940.gada vasarā tika slēgta.
Biedrības darbība atsākās nacistu okupētajā Rīgā un pēc kara rosīgi turpinājās Vācijā, vienojot kopīgā organizācijā trimdas latviešus un lietuviešus, līdz pamazām apsīka.
Rīgā biedrības “Latviešu un lietuviešu vienība” darbība atjaunota 1988.gada 18.decembrī.

Avoti: Latvijas un Lietuvas forumam veltītā izstāde Vītauta Dižā universitātē Kauņā un izdevums “Latvijas Republikas prese.
1918–1940” R., Zvaigzne ABC, 1996.

Andris Sproģis, “LV”

andris.sprogis@vestnesis.lv