Paliekoša velte “Letonikas” pirmajam kongresam

Saulvedis Cimermanis, LZA akadēmiķis

2002.gada 29.augustā – 10.decembrī Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā skatījām bagātu literatūras un dokumentu izstādi “Latviešu likteņi Krievijā”. Tajā bija eksponētas bibliotēkas fondos esošās grāmatas, preses izdevumi un publicējumi tajos, fotoattēli, tāpat privātpersonu īpašumā esoši dokumenti, fotoattēli un citādas dažādu laikmetu liecības.

Emīlija un Pēteris Čači 1931.gadā

Katrīna Laiviņa un Alberts Ļustiks (abi kreisajā pusē) Novosibirskā 1931.gadā Attēli no kataloga “Mēs esam savējie: Latviešu likteņi Krievijā”

Izstāde tematiski iekļāvās Latvijas Zinātņu akadēmijas un Zinātnes padomes “Letonikas” programmā, kuras svarīga sastāvdaļa ir ārzemēs dzīvojušo un joprojām dzīvojošo latviešu kultūras, valodas un vēstures salīdzinoša izzināšana. Izstādi apskatīja ap 5000 interesentu, kuru kopā bija gan bibliotēkas parastie lasītāji, gan zinātkāri ļaudis, kas nāca, lai iepazītu plašo, līdz tam svešo izziņas vielu.
Nupat iznācis pieredzējušās un erudītās Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas galvenās bibliogrāfes Artas Porietes sastādītais plašais šīs izstādes katalogs (Mēs esam savējie: Latviešu likteņi Krievijā. – Rīga: Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, 2005. – 64 lpp.). Publikācijai savstarpēji cieši saistīts divējāds pamatsaturs. Pirmais pamatsaturs ir bibliogrāfiskas ziņas par 261 publicējumu. Vispirms minami informatīvi ziņojumi presē par latviešu izceļošanu no Latvijas uz dažādiem Krievijas apvidiem un par viņu dzīvi jaunajās mītnes vietās, par turienes latviešu saimniecisko darbību, izglītošanos, kultūras un sabiedriskajām aktivitātēm. Tajās atspoguļojas sensenā pretrunīgos vēsturiskos apstākļos izveidojusies latviešu tiekšanās pēc savas zemes, rūpība tās kopšanā un labu ražu gūšanā. Ar to savukārt saistīta cenšanās iegūt izglītību un sniegt savas zināšanas citiem. Nozīmīga vieta ierādīta informācijai par represijām pret latviešiem un par viņu dzīves apstākļiem izsūtījuma vietās. Būtiski svarīgi ir bibliogrāfijā norādītie likumdošanas akti, represēto saraksti, viņu atmiņu stāstījumi un citādi materiāli. Sniegtas bibliogrāfiskas ziņas arī par daudziem populārzinātniskiem un zinātniskiem apcerējumiem. Vecākais bibliogrāfijā minētais izdevums ir 1804.gadā iespiestie “Likumi priekš Vidzemes zemniekiem”, kas iznāca divus gadus pēc Kauguru zemnieku 1802.gada nemieriem.
Pēc nemieru apspiešanas Vidzemes guberņas valde 1802.gada 29.novembrī latviešu valodā izdeva īpašu – 4427. – patenti (pavēli), kurā pārējo zemnieku iebaidīšanai rakstīja: “Tie sarīdinitāji tā tanī aizgājušā oktober mēnešā pie Kaugers muižas celta dumpja un tās tur parādītas pretīturēšanas pret tām keiseriskām tiesām un pret to kara spēku, kurklāt 11 zemnieki savu galu ir atraduši, tie caur vienu tiesas nospriedumu, ko tas augsts generals no invanterijes, kara gubernators no Rīges un bruņinieks virsts Golitzin arīdzan ir apstiprinājis, uz šādu sodību, kā še lasāms, ir notiesāti tapuši.
Tas brīvs sulains no Mūjēnes Gothard Johanson un tas kučers Kārl Blūm, kuri abi bez visas vajadzības ir iejaukušies šinī dumpī un tos zemniekus pārrunājuši uz Kaugers muižu noiet, tur tos cietumniekus atsvabināt un tādēl nūjas un bises līdz ņemt, un no kuriem īpaši tas Kārl Blūm vēl kādus zemniekus jāšus ir no sētas uz sētu apkārt sūtijis, tos zemniekus uz dumpi skubināt, šie abi ir notiesāti tapuši, 30 pārus rīkšu dabūt un tad aizsūtīti tapt uz Sībieru zemi, tur visu savu mūžu kalnu dziļumos grūti strādāt pie rakšanas.
Tas saimnieks no Kokes muižas Vītola Pēters un tas kalps no Kokes muižas Vītola Jānis, kuri abi ar nūjām uz Kaugers muižu ir nogājuši, gribēdami tur tiem zaldatiem virsū iet, kuri aridzan iedrīkstējušies, tiem tiesas kungiem acīs sacīt, ka visa tiesa un visi zaldati tikai no tiem muižas kungiem esot ar naudu apmānīti un uz tādu pusi griezti un kuri vēl tos melus ir izpauduši, ka tā iekš baznīcām sludināta pavēlēšana dēl staču došanas esot viena viltīga pavēlēšana un ne maz ne pēc mūsu keizera gribēšanas, un ka visi zemnieki esot brīvi cilvēki, un tiem vairs ne kam jāklausa kā tikai keizeram, kurklāt vēl tas Vītola Jānis to palaišanu visu cietumnieku prasījis un kad pēdīgi tiem zaldatiem pavēlēts tape, savas bises pielādēt, tos zemniekus ir uzmudinājis, ka tie savas nūjas un bises priekšā ņemtu, un tiem zaldatiem ir piesaucis, ka tie tikai šautu, jo asins viņiem esot jāredz, šie abi ir notiesāti tapuši, ar 30 pāriem rīkstu šauti un tad uz Sībieru zemi aizsūtīti tapt, tur visu savu mūžu palikt.
Kad nu šie 4 pārgalvīgi dumpinieki savu rīkstu sodību pie Rīges pilsēta pašā lielā tirgū tagad cietīs, un ir savu aizsūtīšanu sagaid, tad vēl tā Vidzemes valdīšana visiem ziņu dod un šādas pār viņiem nospriestas sodības, lai ikkatrs caur to mācās, tām keizeriskām tiesām klausīt, ne kādu pārgalvību pretī tām ne parādīt, ne kādus melus, caur ko liela nelaime celt var, ne izdomāt, nedz aridzan tiem bez apdoma ticēt, un tā sargāties no tās tur allažin pakal nākdamas nelaimes un sodības.”
Šī ir pagaidām zināmā pirmā plašākā latviešu valodā iespiestā informācija par Latvijas zemnieku sodīšanu par nepaklausību muižniekiem un par izsūtīšanu uz Sibīriju. Plašākai sabiedrībai nezināmais dokuments daļēji atklāj arī Vidzemes zemnieku beztiesīgumu un viņu nemieru dramatismu.
Jaunākie bibliogrāfijā ietvertie apcerējumi izdoti 2004.gadā.
Kopumā šī sākotnējā bibliogrāfija ir paliekošs ziņu apkopojums par publikācijām, kas izmantojamas, skaidrojot latviešu likteņus gan Krievijā un Latvijā, gan citur. Ikviens interesents un pētnieks tajā atradīs sev noderīgu vielu un plašas norādes, kas pavērs ceļu tālākiem meklējumiem, jo nosaukto pētījumu vairumā sniegtas ziņas par izmantotajiem dokumentiem un literatūru. Būtu apsveicami, ja bibliotēka spertu nākamo soli uz priekšu, lai nākotnē sagatavotu un izdotu bibliogrāfisku rādītāju, kurā ietverti visi rakstījumi par Krievijā dzīvojušajiem un joprojām dzīvojošiem latviešiem. Tas būtu milzīgs ieguldījums “Letonikas” avotu kopuma veidošanā.
Grāmatas otrs pamatsaturs ir 170 dažādi fotoattēli: ainavas, celtnes, cilvēku portreti, dokumenti, grāmatu vāki, ģimenes un sabiedriskās dzīves ainas, kultūras norišu afišas, mākslas darbu reprodukcijas, presē publicētu nozīmīgu rakstu fotokopijas u.c. Šo attēlu liela daļa ir pirmpublicējumi. Fotogrāfijas atvieglo bibliogrāfijā nosaukto publikāciju uztveršanu, redzīgam un zinīgam skatītājam sniedz vērtīgu izziņu. Attēlos redzams, kā krieviskajā vidē ar krievu namdaru darbu veidojās latviešu ēkas un sētas, kuru izvietojumā un celtņu proporcijās tomēr ilgi saglabājās Latvijas lauku būvniecības iezīmes. Uzskatāms piemērs ir 7.lpp. ievietotais uz Novgorodas guberņu izceļojušo latviešu divdaļīgās dzīvojamās mājas plāns. Tāda plānojuma būves 20.gadsimta otrās puses ekspedīcijās mēs samērā bieži sastapām Viduskurzemē un Ziemeļkurzemē, tajā skaitā kādreizējos lībiešu ciemos piekrastes posmā no Ovīšiem līdz Žocenei. Grāmatā ievietotie fotoattēli sniedz nozīmīgas ziņas latviešu apģērbu pētniekiem par kopībām un atšķirībām Krievijas un Latvijas latviešu dažādu laikposmu apģērbos un par tērpa iezīmēm, kuras Krievijā dzīvojošie latvieši pārņēmuši no turienes dažādu apvidu etniskās vides, piemēram, baškīriem, krieviem un citiem etnosiem. Atsevišķu personu un it īpaši personu grupu attēli ir vērtīgs avots antropoloģiskiem vērojumiem un salīdzinājumiem, jo dod ieskatu par cilvēku antropoloģisko iezīmju maiņu jauktajās latviešu un citetnosu pārstāvju ģimenēs.

Grāmatu ievada Artas Porietes uzrakstīts kodolīgs pārskats par dažādas vēsturiskās attīstības posmos uz Krieviju izceļojušajiem vai izsūtītajiem latviešiem un par tur pieredzēto. To papildina svarīgākajām norisēm un atsevišķu personu darbībai veltītas īsas anotācijas, kas sasaista bibliogrāfiskos dotumus un fotoattēlus, sniedz ieskatu laikmetu vēsturiskajos apstākļos.
Viss grāmatas materiāls sagrupēts 13 nodaļās, kurās atspoguļots latviešu atsevišķu izceļošanas un izsūtīšanas posmu saturs un dažas īpaši svarīgas dzīves norišu kopas: 1) Kaugurieši – pirmie latviešu kolonisti Krievijā (ar piebildi, ka pirmie pagaidām zināmie vidzemnieki izsūtīti uz Sibīriju 1777.gadā, jo 1776.gadā lūguši Krievijas caru Pāvilu pasargāt viņus no muižnieku varmācībām); 2) Krišjānis Valdemārs un zemnieku izceļošana 19.gadsimta 60.gados; 3) Izceļošana uz Krieviju 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā; 4) Latvieši Krievijā pēc 1905.gada revolūcijas; 5) Latvieši Maskavā un Pēterburgā; 6) Latviešu bēgļi un strēlnieki Pirmā pasaules kara laikā; 7) Latvieši Padomju Savienībā 20.gadsimta 20.–30.gados; 8) Kolektivizācija Padomju Krievijā; 9) Rakstnieku un karavadoņu likteņi Padomju Krievijā 30.gadu beigās; 10) 1941. un 1949.gada deportācijas; 11) Latgales latviešu izceļošana uz Sibīriju; 12) Latvieši izsūtījumā un darbā Krievijā 20.gadsimta 50.–70.gados; 13) Latviešu kolonijas Krievijā 20.gadsimta beigās un 21.gadsimta sākumā. Pateicoties šādam iedalījumam, ikviens lasītājs atradīs savām interesēm atbilstošu vielu.
Grāmatas izskaņa ir Laumas Vlasovas apcerējums “Latvieši Krievijā pēc PSRS sabrukuma”. Tajā skaidrotas Krievijā dzīvojošo dažādu grupu latviešu atmodas norises un attieksme pret neatkarību atguvušo Latvijas valsti.
Izdevumu noslēdz īsi kopsavilkumi angļu un krievu valodā.
“Mēs esam savējie” ir paliekošs ieguldījums latviešu etniskās vēstures un kultūras vēstures izzināšanā. Tas bagātina “Letonikas” avotu kopu un paver plašāku ceļu turpmākiem pētījumiem. Īpaši atzīmējams Pasaules brīvo latviešu apvienības atbalsts grāmatas izdošanai. Tas, šķiet, apliecina gatavību sekmēt līdzīgu darbu publicēšanu par Amerikas Savienoto Valstu, Anglijas, Austrālijas, Kanādas, Vācijas, Zviedrijas un citu zemju latviešiem.
Grāmata ir Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas velte “Letonikas” pirmajam kongresam, kas iecerēts Rīgā šā gada 24. un 25.oktobrī.