Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas televīzijā vakar, 12. oktobrī

Intervija Latvijas televīzijā 12. oktobra raidījumā "4. studija" pulksten 19. Vada žurnālists Andris Jakubāns

— Labvakar! Kā jums šodien pagāja diena?

A.Bērziņš: — Vidēji.

— Vai bija kādi kreņķi?

A.Bērziņš: — Lielas bēdas nebija, bet bija pietiekami sarežģīta diena, bija arī dažas labas lietas.

— Kas bija vissarežģītākais?

A.Bērziņš: — Bija dažas sarežģītas diskusijas, saistītas ar budžetu, ar budžeta grozījumiem. Es šodien tikos ar visu Saeimas komisiju vadītājiem, runājām par stratēģiju, kādai tai jābūt, lai izvirzītu cauri Saeimai budžeta projektu nākamajam gadam un budžeta grozījumus šim gadam. Mēs pārrunājām arī to, kādi likumi un kādā secībā mums vēl ir jāpieņem, lai varētu izpildīt savas apņemšanās attiecībā pret Eiropas Savienību. Komisiju vadītāji uzdeva pietiekami daudz nejauku jautājumu par to, kādā kvalitātē likumprojekti nonāk līdz Saeimai.

— Bet budžets, tā ir bieza grāmata, vai to kāds ir spējīgs izlasīt? Varbūt kādi pieci to ir izlasījuši.

A.Bērziņš: — Es domāju, ka visi to izlasa, it īpaši tāpēc, ka deputātiem tas ir jau kāds trešais budžets, kas jāpieņem. Līdz ar to jau ir zināmas iemaņas, kā to lasīt.

— Es kaut kur lasīju, ka, lai iestātos Eiropas Savienībā, budžeta deficīts nedrīkst būt lielāks par 3 procentiem.

A.Bērziņš: — Tas ir rakstīts Māstrihtas kritērijos, Eiropas Savienības kritērijos, ka budžeta deficīts nedrīkst būt lielāks par 3 procentiem.

— Bet tas ir 3,1 procents.

A.Bērziņš: — Tas ir pēc pašreizējiem ieņēmumiem. Gada beigās tas tiek precizēts un koriģēts. Pašreiz izskatās, ka valstī ekonomiskā attīstība notiek un notiek pietiekami strauji. Mēs negribam sevi mānīt, mēs samazinājām neobjektīvās prognozes, kas bija uzliktas dažiem nodokļiem. Piemēram, degvielas akcīzei bija uzlikta prognoze 23 procenti. Tas nav reāli. Tas nozīmē, ka mums kaut kādā veidā ir jāreaģē, ja mēs negribam paši sevi krāpt. Mēs uzliekam to prognozi, kādu mēs reāli izpildīsim. Tā ir viena lieta. Otra lieta ir uzņēmuma ienākuma nodoklis, kuru mums vajadzēja precizēt, un tad, nesamazinot izdevumus, mēs nonācām pie šī kopējā skaitļa. Šogad ekonomika iet uz priekšu, pirmajā pusgadā ir 5,1 procents pieauguma. Es ceru, ka arī nākamajos divos ceturkšņos lietas notiks normāli. Es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka budžeta deficīts būs mazāks.

— Arī sportisti paņem savu…

A.Bērziņš: — Jā, protams, arī sportistu prēmēšana.

— Ja Latvijai būtu kādas desmit olimpiskās medaļas, budžets sabruktu.

A.Bērziņš: — Sabrukt tas nesabruktu, valsts budžets vispār pēc būtības nevar sabrukt, bet tad mums būtu stipri sarežģītāk, nekā pašlaik.

— Kas jums tāds labs bija šodien?

A.Bērziņš: — Šodien mums bija interesanta sanāksme, mēs jau otrreiz sanācām kopā, lai pārrunātu, kā atzīmēt barikāžu desmitgadi. Šodien jau diezgan precīzi iezīmējās scenārijs, pēc kura mēs organizēsim konferences, tie ciemiņi, kurus mēs aicināsim, nozīmes un ordeņi, kurus mēs dalīsim. Tā ka es gribu teikt paldies visiem tiem, kas šodien bija atnākuši. Desmit gadi, tie ir jāatzīmē.

— Es domāju, tas cilvēkiem ir ļoti vajadzīgs.

A.Bērziņš: — Tieši tā

— Pirms divām nedēļām pie mums studijā bija Muižnieka kungs no Rīgas apgabala tiesas. Tur notiek diezgan trakas lietas, jo 60 procenti no visām lietām tiek iztiesātas Rīgā, kur ir tikai 30 procenti tiesnešu. Streiko arī cietumnieki, jo 41 procents Latvijas cietumos sēž bez tiesas sprieduma.

A.Bērziņš: — Tā ir ļoti nopietna joma, kura ir ar steigu jāsakopj. Mēs esam ar tieslietu ministru un Valsts nekustamo īpašumu aģentūras vadītāju, un ar finansu ministru apsēdušies pie viena galda jau divus mēnešus atpakaļ un vienojušies, ka ēka, kurā varētu izvietoties Rīgas apgabaltiesa, kurā būtu apmēram 30 tiesu zāles ar visām nepieciešamajām palīgtelpām modernā līmenī, pagaidām atrastos Abrenes ielā. Nekustamo īpašumu aģentūra ņems kredītu, sāks būvēt, jo no budžeta nav naudas, ko šobrīd tam piešķirt. Pēc tam mēs to kompensēsim.

— Cik gadu tam aizies?

A.Bērziņš: — Projekts iet uz beigām, tas nozīmē, ka 8–10 mēnešu laikā ēka varētu tikt pabeigta. Protams, apgabala tiesa saka, ka tā gribētu ieiet tajās telpās, kur šobrīd atrodas Ārlietu ministrija, jo tā pēc piekritības kādreiz ir būvēta kā Tiesu māja. Taču es gribētu teikt tā, Rīgas dome 2002. gadā izies ārā no savas ēkas. Tad Ārlietu ministrija ies uz tagadējo domi, kaut gan es domāju, ka tai vēl pusotru gadu vajadzēs šo māju remontēt, jo tur ir daudz ko darīt. Tā ka skaidrs ir viens, ir jāatrod cits risinājums, kaut vai uz trim, pieciem gadiem.

— Tā ka tas process varētu iet vēl kādus piecus gadus.

A.Bērziņš: — Viss mainās un pārkārtošanās process — jā, bet es domāju, ka apgabala tiesas problēmu, neskatoties uz to, ka četras valdības jau ir mēģinājušas to risināt, mums izdosies nokārtot ātrāk.

— Es domāju, ka šī lieta jau ir nokavēta.

A.Bērziņš: — Jā, tā ir nokavēta, bet tā ir jāatrisina. Un astoņu, desmit mēnešu laikā mēs to atrisināsim.

— Jā, tas jau būtu labi, jo tie, kas tagad sēž cietumos pie televizoriem, droši vien atviegloti uzelpo.

Mēs pagājušoreiz tikāmies ar Valsts prezidenti. Viņai pienāk ļoti daudzas vēstules, viņai nav ne tik daudz štatu, ne laika, lai ar visām tiktu galā. Piemēram, prezidentei kāds vīrs no Valmieras jautā: vai un kad pienāks tie laiki, kad uz Rīgas ietvēm nestāvēs vieglo automašīnu drūzma?

A.Bērziņš: — Mēs esam iegājuši citā laikā. Pirms desmit gadiem mēs stāvējām garās rindās un gaidījām, kad nu beidzot varēs nopirkt mašīnu, ja naudiņa bija sakrāta. Tagad ir otrs process, kad gandrīz katrs grib lietot mašīnu. Faktiski tas ir objektīvi, ka mašīnu skaits ārkārtīgi strauji palielinās. Protams, ka pašvaldībām ir jādomā par to, kur šīs mašīnas izvietot. Viens risinājums ir milzīgi plaši laukumi starp mājām, otrs risinājums ir garāžas pazemē vai daudzstāvu stāvvietas. Bet tas ir jāskatās katrā konkrētā gadījumā un katrai konkrētai pašvaldībai atsevišķi. Mani arī kaitina ļoti lielā mašīnu drūzma pilsētas ielās, kad es kā gājējs nevaru normāli šķērsot ielu.

— Visu laiku tādā kā biezoknī.

A.Bērziņš: — Jā, tā ir, bet tā ir objektīvā realitāte, un situācija kļūs vēl sarežģītāka.

— Cilvēks sūta vēstuli prezidentei, prezidente to nosūta satiksmes ministram vai pašvaldībām. Tā šīs vēstules ceļo, un nav neviena, kas īsti ar tām nodarbotos.

A.Bērziņš: — Man arī nāk ļoti daudz vēstuļu, un es tās adresēju pēc piekritības. Jo tieši tāpat kā es, prezidente nevar pārzināt visus jautājumus. Tāpēc ministrijās ir atbildīgie cilvēki, kas šos jautājumus risina pēc būtības un informē par to iedzīvotājus. Ir mana rezolūcija, kurā es lūdzu par paveikto informēt. Ļoti daudz ir cilvēku, kuri ne tik daudz prasa, bet kuriem ir svarīgi uzturēt kontaktus, sarakstīties, svarīgi pateikt savu sāpi.

— Daudzi runā par ombudsmeņa institūcijas nepieciešamību Latvijā.

A.Bērziņš: — Sūdzības pēc sava rakstura ir ārkārtīgi dažādas. Ja ir kāda sūdzība, kur tiek pārmests, ka kāds ir pārkāpis likumu, tad tā, protams, tūlīt nonāk prokuratūrā, kas izlemj, ko ar šo vēstuli tālāk darīt — ierosināt vai neierosināt lietu. Par ombudsmeni. Tas ir zviedru vārds, kas nozīmē — absolūti neatkarīgs cilvēks ar milzīgām pilnvarām. Jautājums tikai, cik lielas ir šīs pilnvaras, jo viens cilvēks visu nevar zināt un pārvaldīt. Viņam tā vai tā būs jāvēršas pie speciālista attiecīgajā nozarē. Protams, var diskutēt par šādas institūcijas nepieciešamību. Es domāju, ka līdzīgs iestādījums Latvijā ir Cilvēktiesību birojs ar pietiekami lielām pilnvarām, kas ir sava veida ombudsmenis cilvēktiesību jautājumos.

— Nupat bija diezgan liels notikums, kad Latvijā tika pārdots "Baltcom". Daži domā, ka šie zēni dabūja pusi, ko iegūtu valsts, pārdodot "Latvenergo". Es šodien staigāju pa Vecrīgu un satiku vienu vīru, kas bija piedalījies šajā cenas "taisīšanā". Viņš apgalvoja, ka mēs Latvijā nemākam pārdot savus uzņēmumus.

A.Bērziņš: — Latvijā nav daudz tādu nozaru, par kurām kāds būtu gatavs maksāt tādu cenu. Jāsaka, telekomunikācijas un viss, kas saistīts ar jaunākajām modernajām tehnoloģijām, ir tas, par ko var maksāt un maksās daudz arī citos gadījumos. Iespējams, arī tad, kad "Lattelekom" otra daļa tiks nodota privatizācijai, par to varēs saņemt ārkārtīgi lielu naudas summu. Taču Latvijā ne vienmēr par galveno mērķi tiek izvirzīta lielākas naudas summas saņemšana. Visos privatizācijas projektos piedalās sertifikāti, tas nozīmē, ka tā nav reāla nauda, kas ienāk uzņēmumā. Uzņēmumu privatizācija tiek veikta galvenokārt tāpēc, lai tajos ienāktu jauni, svaigi līdzekļi, ar kuru palīdzību varētu atjaunot tehnoloģijas, sākt kaut ko jaunu ražot. Ja uzņēmumā naudas līdzekļu vietā ienāk sertifikāti, tas nozīmē, ka reāli nav par ko šīs tehnoloģijas atjaunot. Vienkārši tiek nomainīti īpašnieki un ir jāgaida, kad atnāks kāds trešais un nopirks šo uzņēmumu par reālu naudu.

— Bet jums valdībā nebija tā, ka jūs teiktu, bet, zēni, šīs cenas nav riktīgas, jo man tas vīrs teica, ka viņš saņem starpnieka procentus no darījuma, un viņa interese ir dabūt lielāku naudu, jo tad arī viņa daļa ir lielāka. Privatizācijas aģentūrā Naglim ir vienalga, kādu naudu viņš dabū vienā vai otrā privatizācijas gadījumā.

A.Bērziņš: — Jā, jo daudzos privatizācijas gadījumos galvenais nosacījums ir daraba vietu saglabāšana, ne vienmēr galvenais ir tīrā peļņa. Bet, kas attiecas uz valdību un valdības deklarāciju, tad attiecībā uz lielajiem privatizējamiem uzņēmumiem, kas ir strīdus ābols, mums ir precīzi definēts, ko mēs no tā visa gribam dabūt. Mums ir noteikts, ka "Latvijas kuģniecību" mēs vēlamies privatizēt ar iespējami lielāku peļņu, to pašu mēs esam pateikuši "Lattelekom" sakarā, mēs esam pateikuši, ka "Ventspils naftas" atlikušo daļu sakarā mūsu mērķis nav iegūt pēc iespējas lielāku peļņu, bet gan piesaistīt stratēģisko investoru, kas būtu ieinteresēts, lai pa caurulēm pietiekami ilgu laiku plūstu nafta, kas nodrošinātu Latvijai gan darba vietas, gan naudu. Šī filozofija ir diezgan precīzi definēta attiecībā uz lielajiem uzņēmumiem. Attiecībā uz mazajiem uzņēmumiem vai zemesgabaliem… Tur ir cita problēma, kas ir lietu sakārtošana. Man ir māja, bet zeme ir valsts, tad es par privatizācijas sertifikātiem šo zemi varu izpirkt. Kāds ieguvums kādam no tā? Vienīgi konkrētajam īpašniekam.

— Es jums pēc raidījuma pateikšu, kas tie ir par zēniem, varbūt ir vērts viņus paņemt un piesaistīt par starpniekiem. Viņi ir labi finansisti, kas trenēti attiecībās ar Ameriku, Krieviju un tā tālāk.

A.Bērziņš: — Tieši to jau mēs attiecībā uz lielajiem uzņēmumiem darām. Mēs atlasām konsultantu kompānijas, kuru uzdevums ir precīzi uzzīmēt privatizācijas projektu un tad rīkoties atbilstoši tam, kā ir nolēmis īpašnieks.

— Vēl kāds cilvēks nāca ar priekšlikumu, ka vienā lielā uzņēmumā vajadzētu apvienot Rīgu un Jūrmalu, jo Jūrmala viena pati neattīstās. Viņš saka, ka, piemēram, Palanga izskatās ļoti labi, Jūrmala tomēr ir Rīgas guļamistaba. Kā jūs uz šo priekšlikumu skatāties?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka vēsturiski līdz 1948. gadam tā tas arī ir bijis. Es domāju, ka šobrīd pie tā atgriezties nebūtu pareizi. Jūrmalai kā pilsētai, kas ir tuvu Rīgai, ar ļoti unikālām dabas iespējām, protams, ir jāstrādā nopietnāk pie tā, kā piesaistīt investīcijas.

— Manis sastaptais jūrmalnieks teica, ka nez kāpēc Jūrmala atpaliek no citām Latvijas pilsētām.

A.Bērziņš: — Izskatās, ka pēdējā laikā Jūrmalā kaut kas ir sakustējies, bet, protams, kustība varētu būt daudz straujāka. Un to atrisināt acīmredzot nevar viena pati Jūrmala. Ir jānāk palīgā arī valdībai, ir jāskatās ceļazīmju nopirkšanas režīmi, vīzu jautājumi.

— Rīgā bieži vien viesnīcas ir pārpildītas, bet Jūrmalā stāv tukšas.

A.Bērziņš: — Nu nav jau tā. Kad notiek kādi pasākumi, tiek ņemtas vērā arī visas Jūrmalas iespējas. Piemēram, nākamajā gadā uz Rīgas astoņsimtgadi ir rezervētas visas viesnīcas ne tikai Rīgā, bet arī Jūrmalā un tās apkārtnē.

— Es nesen jūs redzēju televīzijā, kad jūs šausmīgi priecīgi paziņojāt, ka nu visi būs vainīgi korupcijas priekšā, un mums visiem būs jādeklarē savas mantas — pulksteņi, dārglietas un tā tālāk. Parasti cilvēks ir nevainīgs valsts priekšā, pirms nav pierādīts pretējais. Pēc jaunā likuma mēs visi būsim vainīgi.

A.Bērziņš: — Mani ļoti dziļi kaitina tas, ka saka: visi ir korumpēti, visi zog. Kad es saku, nāciet, nosauciet man uzvārdu un liksim viņu cietumā, tad cilvēki to nedara. Metode, ar kuru pasaulē patiešām cīnās pret šo nolāpīto nelaimi, nav izgudrota Latvijā, bet ir pasaules prakse, ir legālā prezumpcija. Tas nozīmē to, ja es pēkšņi uzbūvēju māju, bet mana alga ir 100 lati, tad ļoti loģiski būs tas, ka pie manis kāds varēs atnākt un jautāt: par kādiem līdzekļiem es šo māju esmu uzbūvējis. Un legālās prezumpcijas princips saka, ka man ir jāpierāda tam, kas man to prasa, kur es esmu ņēmis līdzekļus. Nevainīguma prezumpcijā ir otrādi — es saku: es uzbūvēju, man tā iznāca, un jautātājam ir jāpierāda pretējais. Prokuroram ir jāpierāda, ka viņš to naudu ir nozadzis. Legālajā prezumpcijā man ir jāpierāda, no kurienes es esmu ņēmis līdzekļus — piemēram, man tante Amerikā novēlēja vai tēvocis Krievijā. Tā shēma tālāk ir tāda, ja es nevaru pierādīt no kurienes es esmu ņēmis līdzekļus, tad man uzliek soda naudu, ka es neesmu samaksājis nodokļus no šiem līdzekļiem, un liek samaksāt ienākuma nodokli, no kura es esmu būvējios šo māju, kas ir 25 procenti plus vēl soda nauda reiz trīs — tātad es esmu spiests samaksāt 75 procentus no mājas vērtības.

— Bet tā ir arī kolosāla iespēja atriebties, es jums uzdodu nepatīkamu jautājumu un jūs piezvanāt, lai pārbauda, no kurienes Jakubāns ņēmis to un to gleznu.

A.Bērziņš: — Es domāju, Jakubāns to pierādīs.

— Bet tā ir pirkta pirms 20 gadiem.

A.Bērziņš: — Tad tieši to jūs arī pastāstīsiet, un, ja tā būs unikāla glezna, tad jebkurš mākslas zinātnieks pateiks, pirms cik gadiem tā ir nopirkta un izgājusi no aprites.

— Tas nozīmē, ka kārtīgiem zagļiem ir jāapgādājas ar advokātiem.

A.Bērziņš: — Protams, ka tas nav vienkārši, bet tā ir metode, ar kuru pasaule cīnās ar korupciju.

— Par jauno budžetu runājot. Kādi uzlabojumi būs medicīnā?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka medicīnā mēs virzāmies divējādi, pirmkārt, mēs sakārtojam to, kas ir palicis nesakārtots no iepriekšējiem gadiem. Piemēram, mēs vēl šā gada ietvaros gribam sakārtot veselības iestāžu parādus. Šāgada budžeta grozījumos mēs esam palielinājuši veselībai piešķirto finansējumu, jāsaka, ne sevišķi daudz, bet palielinājuši tieši tām programmām, kas ir ārkārtīgi svarīgas Latvijas iedzīvotājiem. Tās ir tā sauktās lielās tehnoloģijas. Piemēram, ķirurģijā. Kas attiecas uz nākošā gada budžetu, tad veselības aprūpe ir viena no tām nozarēm, kurām ir visjūtamākais budžeta palielinājums — 6,5 miljoni latu. Protams, ka visi dakteri saka, ka naudas nepietiek, un tās nav tik daudz, cik vajadzētu.

— Kāpēc dakteri tā kliedz, vai viņiem nav ne mazākās daļas taisnības? Es esmu dzirdējis šausmu lietas, ka vispār nenotiks plānveida operācijas. Viens ārsts pat teica, ka nevajag celt bibliotēku, bet vajag atdot to naudu veselības aprūpei.

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka ir sava daļa taisnības visā, ko dakteri saka, taču ir arī zināms emocionāls pienesums visam, kas tiek teikts. Protams, ka veselības aprūpē varētu ieguldīt četras piecas reizes vairāk nekā šobrīd mēs varam atļauties, bet nākotnes perspektīvā nākamā gada budžets nemaz neizskatās tik slikti. Ja mēs skatāmies, kā pieaug iedzīvotāju ienākuma nodoklis, no kura pamatā tiek finansēta veselības aprūpe, tad tas pieaug divreiz straujāk, nekā tas ir plānots valstī kopumā. Tas nozīmē, ka veselības aprūpē mūsu finansējums ir ar apsteidzošu soli. No iedzīvotāju ienākuma nodokļa tie būtu 28,4 procenti. Šis nodoklis tiek pildīts ļoti labi.

— Bērziņa kungs, kā jūs domājat, vai medicīnas māsa tic tam, ko jūs sakāt?

A.Bērziņš: — Šobrīd visas slimnīcas ir pārvērstas par bezpeļņas uzņēmumiem. Tas nozīmē, ka neviens vairs neregulē, cik latu ir jāmaksā māsām, cik ārstiem, cik sanitāram. Ir bezpeļņas uzņēmējsabiedrība, kas pieder valstij vai pašvaldībai, kurai ir noteikta vadība, direktors, kurš ir tiesīgs rīkoties ar to naudu, kas ir viņa rīcībā.

— Tātad medicīnas māsai ir jābrūk virsū nevis valdībai, bet gan savam direktoram.

A.Bērziņš: — Protams, viņām ir jābrūk virsū arī valdībai, lai tā piešķir medicīnas aprūpei lielāku finansējumu. Bet vispār cilvēks, kas nosaka, kāda ir viņas alga, ir slimnīcas direktors.

— Un sakiet, kas tiek paredzēts kultūras jomā, vai bibliotēka tiek domāta nopietni?

A.Bērziņš: — Ļoti nopietni. Galvenais, par ko ir jārunā, ir finansēšanas avots un bibliotēkas filozofija. Ja mēs runājam par bibliotēku kā par grāmatu krātuvi, tā ir viena filozofija, un ja mēs runājam par bibliotēku kā par modernu informācijas centru, kur sanāk kopā ne tikai tā informācija, kas ir Latvijā, bet tā ir vieta, no kuras var pieslēgties visas pasaules informācijai, tad tā ir pavisam cita filozofija. Tas ar interneta palīdzību ir ļoti vienkārši izdarāms. Ja jaunā bibliotēka nodrošinās piekļūšanu pasaules informācijai jebkurā pagastā, jebkurā bibliotēkā, tad šis projekts ir tā vērts.

— Es jums novēlu priecīgas dienas, un lai viss mums iet uz augšu!

Rūta Kesnere,

"LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

— intervijā Latvijas radio vakar, 12. oktobrī

Intervija Latvijas radio 12. oktobra raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Raidījumu vada žurnālists Aidis Tomsons

— Kas attiecas uz darbu, man gan liekas, ka manam blakussēdētājam būs daudz vairāk jāstrādā, jo uzdot jautājumus ir vieglāk nekā uz tiem atbildēt, tāpēc es piesaku Ministru prezidentu Andri Bērziņu, kurš rūpīgi iepazīstas ar jūsu sūtītajām vēstulēm. Labdien!

A.Bērziņš: — Labdien!

— Uz tām vēstulēm, kas ir atnākušas, mēs laikam uzreiz atbildēt nevarēsim, Vienīgi no tām īsākajām, tāda bija Vijuma kunga vēstule, kurā viņš paceļ problēmu par invalīdiem — it kā viņiem ir tiesības braukt par brīvu, bet tajā pašā laikā tās tiesības ir stipri ierobežotas, jo, izrādās, piemēram, tikai uz vienu reisu var tikt, kad ir tikai divas biļetes.

A.Bērziņš: — Es šo vēstuli aizsūtīšu atbildīgajiem Satiksmes ministrijas darbiniekiem, un viņi noteikti atbildēs. Es gribētu piekrist Vijuma kungam, ka šī kārtība nav tāda, kas nodrošinātu pilnībā visas nepieciešamības braukt, un es ceru, ka jūs saņemsit ļoti, ļoti precīzu un konkrētu skaidrojumu.

— Jā, un pārējās vēstules es esmu nodevis Ministru prezidentam, viņš to var apliecināt. Par lietām, kuras mums ir iekrājušās no pagājušās reizes, te man jāsaka, ka ir jautājumi, pie kuriem mums vajadzētu atkārtoti atgriezties. Viena no lietām, kuru mēs iesākām risināt pirms kāda mēneša, — krāsainā metāla zādzības. Toreiz mēs secinājām, ka tā tomēr ir diezgan liela problēma, kas prasa risinājumu, un jūs teicāt, ka jūs varētu nedaudz sagatavoties un mēs pie šī jautājuma varētu atgriezties.

A.Bērziņš: — Jā, pirmkārt, jau Iekšlietu ministrija ļoti nopietni strādā pie tā, lai konstatētu un reāli pārtrauktu šīs visas nelikumības, plus, protams, pie tā strādā arī paši uzņēmumi, kuri atrodas tā saucamajā riska zonā. Bet ir otra lieta. Iekšlietu ministrija pašlaik ir sagatavojusi grozījumus Ministru kabineta noteikumos par kārtību, kādā tiek iepirkti, realizēti, eksportēti melno un krāsaino metālu atgriezumi un lūžņi.  Šī kārtība tiks mainīta, no fiziskām un juridiskām personām krāsaino metālu atgriezumus un lūžņus drīkstēs iepirkt tikai tad, ja būs viņiem līdzi sastādīts akts, kas apliecina šo lūžņu ieguves pirmavotu un izcelsmi. Un vienam šī akta eksemplāram būs jāglabājas pie pircēja, otram — pie pārdevēja. Un tad, ja fiziskā persona vēlēsies pārdot krāsaino metālu atgriezumus un lūžņus, kas nav sadzīves izcelsmes un kam nav likumīgas iegādes apliecinājuma, tam uzņēmumam, kas iepērk šos metāllūžņus, nekavējoties par to būs jāziņo Valsts policijai — to mēs uzdosim ar Ministru kabineta noteikumiem. Un trešais — būs tā, ka no fiziskām personām iepirktie krāsaino metālu atgriezumi, lūžņi būs jāuzglabā vai nu atsevišķā noliktavā, vai atsevišķi norobežotā noliktavas daļā. Es domāju, ka tas savā veidā ieviesīs kārtību arī šajos procesos plus klāt pie visām pārējām lietām. Mēs, es domāju, to izskatīsim burtiski tuvākajās dienās, jo 14.septembrī valsts sekretāru sanāksmē par šādu lietu ir izlemts, un droši vien tuvāko divu nedēļu laikā šie grozījumi tiks izdarīti.

— Tas nozīmē, ka nevarēs teikt tā: es gāju, un tur uz ielas mētājās, vai man mājās kaut kur uz lodžijas bija veci lūžņi.

A.Bērziņš: — Bet to jau varēs noteikt uzreiz. Uz lodžijas divas tonnas dzelžu, piemēram, nevar nekādi metāties. Tam jābūt kaut kādam īpašam gadījumam, un tāpat uz ielas arī nevar kaut kādi lieli daudzumi mētāties. Tā ka kārtība būs, kārtību ieviesīsim šajā jautājumā.

— Tas ir ļoti labi. Otrs jautājums, pie kura mēs arī savulaik esam atgriezušies, — mums bija vēstule no Rungas kunga par Braila rakstu iespiešanu, tātad par rakstiem neredzīgajiem.

A.Bērziņš: — Jā, pēc savas būtības šī vēstule ir, no vienas puses, protests pret to, ka nav pietiekami daudz naudas šiem pasākumiem, un, no otras puses, tā ir vēlme saņemt valsts pasūtījumu tikai vienai šai izdevniecībai — izdevniecībai "Zvaigzne ABC". Bet faktiski situācija šobrīd ir tāda, ka šādā veidā piešķirt pasūtījumu uz ilgāku laiku nevar, jo jau kopš 1999.gada vismaz divas kompānijas nodarbojas ar šo grāmatu iespiešanu. Tātad ir obligāti jābūt konkursam, un šī konkursa kārtībā notiek šo grāmatu iespiešana, kas nav vienkāršs un lēts process, kā jau mēs runājām. Tai pašā laikā no naudas līdzekļiem, kas ir saistīti tieši ar šo specifisko izdevējdarbību, viena daļa, kas attiecas uz mācību literatūru, ir Izglītības un zinātnes ministrijas budžetā, un jautājumi, kas ir saistīti ar dažādu daiļliteratūru un kultūrizglītojošo literatūru, ir Kultūras ministrijas budžetā. Gribu tikai teikt, ka arī nākošā gada budžetā nauda šiem pasākumiem nav samazināta.

— Tas nozīmē, ka neviens neliedz Rungas kungam piedalīties šajā konkursā.

A.Bērziņš: — Protams, un jāsaka, ka Rungas kungs to ar sekmēm dara — viņš katru gadu, vismaz pēdējos gados ir faktiski vinnējis šo grāmatu izdošanu.

— Dodamies pie jautājumiem, kuri mums ir atnākuši šoreiz, un te atkal viens ļoti būtisks jautājums, kuru mēs iesākām Šķēles kunga laikā risināt, uz to Šķēles kungs solīja noteiktu atbildi. Un, varbūt, — laikam tāpēc, ka premjeri mainās, mums tās lietas reizēm iesprūst. Tas attiecas uz invalīdiem no bērnības, tātad cilvēkiem, kuri ir kopš dzimšanas invalīdi, pieprasa darba stāžu, lai viņi varētu saņemt pietiekami lielu pabalstu. Tā kā viņi darba stāžu nevar nodrošināt, tad viņiem ir šis minimālais pabalsts, kas pēc savas būtības ir netaisns, jo invalīds no bērnības nemaz nevar iegūt šo stāžu. Vai šajā netaisnajā situācijā varētu un kad varētu kaut ko mainīt?

A.Bērziņš: — Tad ir ļoti konkrēti jāraksta. Katrs šāds gadījums ir pilnīgi individuāls, un katrs šis gadījums ir jāizskata pilnīgi individuāli, jo arī katra šī invaliditāte ir pilnīgi individuāla. Tātad šeit vajadzētu par katru konkrētu gadījumu speciāli rakstīt vēstuli man, un tad mēs par katru konkrētu gadījumu tiksim precīzi skaidrībā.

— Vārdu sakot, rakstīt mums uz radio vai jums uz Ministru kabinetu.

A.Bērziņš: — Pilnīgi vienalga, kā to darīt — uz radio, uz Labklājības ministriju vai uz Ministru kabinetu.

— Kāds klausītājs ziņkārīgi jautāja: ko jūs domājat par Dalbiņa tiesas spriedumu?

A.Bērziņš: — Dalbiņa?

— Ā, piedodiet, Eihmaņa lietas spriedumu, es ļoti atvainojos!

A.Bērziņš : — Es šorīt redzēju Dalbiņa seju tribīnē ( smiekli ). Ko es šeit varu domāt. Man liekas, ka tiesas spriedums varēja būt citāds.

— No Cēsīm kāda klausītāja zvanīja par diviem pensionāriem, viņai laikam ir 70, viņam 80 gadu, kāds ir izzāģējis viņu mežu, bet viņi to nav piefiksējuši. Lai kā tur būtu, tiesas spriedums ir nolēmis, ka viņiem 50 procentus atvelk no pensijas, tagad viņiem paliek nedaudz pāri par 20 latiem. Viņi nezina, ko darīt šajā situācijā, viņi vienkārši ir dziļā izmisumā, viņi nevar vairs izdzīvot.

A.Bērziņš : — Nu, arī šis gadījums ir jāskatās. Katrā gadījumā skaidrs, ka būt par īpašnieku — tās ir ne tikai tiesības, tie ir arī noteikti pienākumi — saskaņot, saņemt visas nepieciešamās zāģēšanas atļaujas, un tai pašā laikā, ja kāds ir nelikumīgi kaut ko izdarījis, tad ir jāskatās, kas ar tām lietām notiek tālāk. Protams, svarīgi ir tas, lai katrs īpašums tiktu uzraudzīts, ja mežs ir īpašumā, tad varbūt ir jāvienojas ar savu kaimiņu, kam ir blakus mežs, ka tas mežs tiek kopīgi uzraudzīts. Šeit ir atkal jāskatās ļoti konkrēti. Acīmredzot tās ir vienkārši tiesas lietas, kur ir jāmēģina rast risinājumu, grūti tā uzreiz atbildēt.

— Jā, bet kur tādam cilvēkam griezties?

A.Bērziņš : — Es domāju, ka pirmām kārtām jau viņu pašu vietējā pašvaldībā. Ar pašvaldības atbalstu tad vajadzētu mēģināt darīt visu pārējo, jo tās pašvaldības, kuras teritorijā šis mežs atrodas, iedzīvotāji un arī atbildīgie vadītāji vislabāk zina, kas notiek gan mežos, gan uz ceļiem, gan apkārt tiem.

— Un kas droši vien var vismaz tādā ziņā palīdzēt.

A.Bērziņš : — Reāli palīdzēt, jā!

— Jā, lai cilvēks tomēr, arī šajā situācijā — būdams vainīgs — vienkārši nemirst badā.

A.Bērziņš : — Tieši tā!

— Kāda klausītāja ierosināja: vai nevarētu būt tā, ka tad, kad atbrauc kāda valsts vizīte un jāizkar karogi, to izziņotu dienu iepriekš kaut kādā veidā publiski, piemēram, saka, ka Pārdaugavā karogi lielākoties nebija izkārti, jo vienkārši nezināja, ka tie jāizkar.

A.Bērziņš : — Nē, mana līdzšinējā pieredze rāda, ka Rīgas pilsētas izpilddirektors Andris Grīnbergs šos pienākumus pilda ļoti godprātīgi un vienmēr iepriekšējā dienā tiek parakstīts šis rīkojums, tas vienmēr tiek publicēts avīzē "Rīgas Balss" un vienmēr paziņots arī radio — tā ir tāda prakse. Protams, iespējams, ka šo situāciju var pilnveidot. Tiekoties ar Grīnberga kungu, es atgādināšu viņam to.

— Droši vien namīpašniekiem jālasa "Rīgas Balss"?

A.Bērziņš : — Arī taisnība! Vai jāklausās radio.

— Pāris jautājumu par lietām, kas ir nedaudz dziļākā vēsturē, bet tomēr. Pirmais varbūt tāds ļoti tiešs: vai valsts kādreiz tomēr domā, ka varētu atdot naudu, kas bija noguldīta Krājbankā padomju laikos, kura laikam tika aprēķināta 1:200.

A.Bērziņš : — Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu apliecinoši. Tas ir jautājums ar pietiekami garu bārdu, un katrs cilvēks bija tiesīgs no Krājbankas toreiz naudas līdzekļus izņemt laukā un izdarīt iepirkumus par cenām, kuras tolaik atbilda tik tiešām reālai naudas pirktspējai. Tātad šis kompensācijas mehānisms, kādu Krājbanka savulaik ieviesa, tagad ir nostrādājis, un es nedomāju, ka pie tā kādreiz vēl atgriezīsies.

— Otrs jautājums ir par bezprocentu obligācijām, kuras tika izsniegtas 1990.gadā ar domu, ka tās pēc dažiem gadiem valsts atdos kaut kādā mantā. Jautājums vispirmām kārtām ir: vai arī te kādreiz ir kaut kāda kustība vēl domājama?

A.Bērziņš : — Nu, man liekas, Latvijas valsts nevienam nevienu bezprocentu obligāciju nav izsniegusi, tās ir bijušas PSRS obligācijas. Nu tad ir skaidrs, ka tas vienkārši jānoraksta uz Latvijas neatkarības rēķina. Arī maniem vecākiem bija saglabājušās ļoti daudzas obligācijas, kuras viņi tūlīt pēc kara bija spiesti no savas algas vienkārši samaksāt, kaudzēm palika nedzēstas padomju laikā. Nu ko man tagad ar šīm obligācijām darīt — mēģināt tās lūgt atprečot šeit, Latvijā?

— Vēl ir jautājums. Kāds cilvēks zvanīja no Rēzeknes rajona laukiem. Rēzeknē esot firma — un man ir konkrēts telefons šeit arī pierakstīts, kura uzstājusies pa televīziju un visur reklamējusi, ka daļu no naudas atdod. Viņi tās obligācijas uzpērk un samaksā zināmu naudas daļu. Vai var tādām lietām uzticēties?

A.Bērziņš : — Nu, principā, tās obligācijas ir vērtspapīrs, kuru Krievijas valdība atprečos, Krievijas valdība to izdarīs. Tas nozīmē, ka katram pašam ir jāinteresējas, kā to izdarīt, un jāmeklē veids, kad, kur un kā to atprečot. Es pilnīgi pieļauju, ka to var darīt arī kāda firma. Protams, jautājums ir par uzticību šai firmai, bet Latvijas valsts noteikti tā nebūs, kas atprečos šīs parādzīmes.

— Jautājums varbūt tāds ļoti vienkāršs: kad būs zināms par pirmās šķiras mantinieku kompensācijas sertifikātiem kaut kas vairāk?

A.Bērziņš : — Saeimā pašlaik likumprojekts ir skatīšanā pirmajā lasījumā. Es ceru, ka viņi sevišķi ilgi nevilks un aptuveni mēneša laikā pieņems šos jautājumus.

— Ja mēs pievēršamies sertifikātu jautājumam vispār, šobrīd līdz 1.novembrim pieņem pieteikumus vispār par dzīvokļu privatizāciju. Jautājumi ir vairāki, un vairāki klausītāji man zvanīja. Viens jautā: kāpēc tomēr šādus svarīgus lēmumus novelk līdz pēdējam momentam, ka nevar zināt — tad būs vai nebūs pēc tam.

A.Bērziņš : — Tad man jāsaka tā: sertifikāti, protams, ir jau spēkā ļoti ilgu laiku, un ļoti ilgu laiku ir spēkā arī likums par privatizāciju, par dzīvokļu privatizāciju, un visiem cilvēkiem ir skaidri zināms, ka viņi varēja lietot sertifikātus visu šo laiku. Cita lieta, ka mums dabā ir tā — ja vēl ilgs laiks ir priekšā, tad mēs atliekam to, atliekam. Un tad, kad pienācis sertifikātu derīguma pēdējais jeb kārtējais termiņš, tad mēs skrienam pa galvu pa kaklu, mēģinām nokārtot visas lietas un piktojamies, ka, teiksim, ir rindā jāstāv, un tā tālāk. Katrā gadījumā attiecībā uz sertifikātiem ir pilnīgi skaidrs, ka to darbība tiks pagarināta — es nevaru pateikt, uz cik ilgu laiku. Man liekas, ka vismaz visu nākošo gadu tie būs pagarināti, bet es domāju, ka būs ierobežoti savā darbībā. Ar viņiem varēs privatizēt droši vien zemi, kas pieder valstij un pašvaldībai, ja uz tās atrodas privātīpašumā esoša māja. Droši vien par viņiem varēs turpināt privatizēt dzīvojamo platību, dzīvokļus. Trešais. Es domāju, ka šos sertifikātus varēs izmantot arī to lielo uzņēmumu privatizācijā, kura savulaik bija solīta, bet tad tas likumā ir precīzi jāieraksta. Un, protams, arī sertifikātiem kādreiz ir jābeidzas, es gribētu tikai aicināt visus sertifikātu īpašniekus, kam tie ir, domāt, ko darīt ar šiem sertifikātiem.

— Līdz ar to jūs atbildat arī uz otro jautājumu, kas attiecas uz to novilkšanu līdz pēdējam brīdim arī no mūsu puses. Viena pensionāre zvanīja un teica: šie 20 lati par paātrināto privatizāciju viņai, piemēram, ir "par sāļu" un viņa gaida, kad tomēr pienāks plānveida privatizācija.

A.Bērziņš : — Jā, attiecībā uz cilvēkiem, kuriem ir problēmas ar paātrināto privatizāciju, protams, es viņus saprotu, un te nav ko viņiem pārmest.

— Viena klausītāja zvanīja un jautāja, ko nozīmē anonīma sūdzība. Es saprotu, ka tā ir viņas konkrēta problēma, viņa saka: anonīma šajā situācijā iznāk arī tā, ka nav vienkārši personas kods uzrādīts, jo vārds, uzvārds un adrese šoreiz neko nenozīmē.

A.Bērziņš : — Ja uz sūdzības nav vārds, uzvārds un adrese un tā nav parakstīta, tad tādā gadījumā tā tiek uzskatīta par anonīmu un saskaņā ar kancelejas birokrātiskajiem noteikumiem uz šādu sūdzību neatbild, jo, ja nav adreses un ja nav skaidrs, kurš cilvēks ir rakstījis, tad, protams, ir grūti atbildēt, jo tu nezini, uz kurieni sūtīt. Man tādas sūdzības pienāk diezgan regulāri. Es aicinātu visus, kas raksta, teiksim, uz Ministru kabinetu, konkrētas sūdzības, tomēr parakstīties apakšā un uzrādīt savu adresi.

— Latvijas radio arī diemžēl šādas vēstules tālāk nenodod. Vairāki cilvēki ir interesējušies par nabadzību, par pensiju lietām, par situācijām, par kurām mēs jau pagājušajā reizē pietiekami daudz runājām, — jebkurā gadījumā tas ir jautājums, vai nebūs pensijām lielāka nauda.

A.Bērziņš : — Jāsaka, ka ir dažas pozitīvas tendences, kas, protams, tūlītēju pensiju apjomu neietekmēs, bet tagad jau otro mēnesi pēc kārtas sociālā nodokļa ieņēmumi ir lielāki nekā sociālā nodokļa izdevumi. Protams, pagaidām ir vēl sociālā budžetā jeb sociālās apdrošināšanas budžetā deficīts, arī uz nākamo gadu vēl ir plānots deficīts. Tā ir tāda ļoti piesardzīga prognoze, bet, ja ies tā, kā pašlaik iet un sociālajā budžetā reāli būs pārpalikums, tad, protams, arī pensiju indeksācija būs citāda.

— Jūs pirms pāris nedēļām aicinājāt — ja kāds saka, ka viņa rūpnīcā vai uzņēmumā algas maksā aploksnēs, lai raksta jums. Vai ir kāda vēstule saņemta?

A.Bērziņš: — Neesmu saņēmis diemžēl. Es nezinu, kāpēc, bet vēlreiz to varētu atkārtot. Jo mums ir speciālas institūcijas, kurām ir jānodarbojas ar to, jālūkojas, lai nodokļi tiktu iekasēti pareizi un pilnā apjomā. Un ir Valsts ieņēmumu dienests ar savu ekonomisko policiju, ir arī Valsts darba inspekcija, kurai arī jārūpējas, lai par visu apjomu, par kuru ir noslēgts darba līgums, tiktu arī samaksāts pilnā apjomā un lai no šīs naudas tiktu samaksāts arī sociālās apdrošināšanas maksājums, tādējādi visiem būtu labi — gan cilvēkam būtu drošība gadījumā, ja ar viņu kaut kas notiek vai viņš aiziet pensijā, gan arī naudiņa pensionāriem, mātēm, apdrošināšanai, bērniem un tā tālāk.

— Tātad, ja kaut kur maksā aploksnēs jums algu, rakstiet — uz Latvijas radio, nodosim premjeram. Vārdu sakot, rakstiet šurp, mēs tām lietām noteikti labprāt iesim cauri! Kāds jautājums no manas puses: valdība šajā nedēļā vēlreiz izskatīja grozījumus šī gada budžetā, un tur budžeta deficīts atkal ir pakāpies augstāk — uz 3,1.

A.Bērziņš : — Faktiski valdība tiešām izskatīja šā gada budžetu, un tā faktiski ir tikai aritmētika. Uz šo brīdi mēs izdarījām precizējumus tajās budžeta prognozēs, kuras bija noteiktas nesaprātīgi lielas. Pieņemsim, benzīna akcīzē ieņēmumu pieaugums bija noteikts 22,3 procenti pret iepriekšējo gadu. Tas ir nesamērīgi liels pieaugums, kurš reāli neizpildījās, līdz ar to mēs bijām spiesti samazināt valsts budžeta ieņēmumu daļu, nesamazinot izdevumus, un līdz ar to arī šis deficīta apjoms — 3,1 procents. Otrs nodoklis bija uzņēmuma ienākuma nodoklis. Tātad cilvēki, kas savulaik bija veidojuši šo budžeta prognozi, nebija novērtējuši to, kādus apjomus lielie uzņēmumi maksās uzņēmuma ienākuma nodoklī. Tātad arī tur tika izdarītas šīs aritmētiskās darbības, un tas nav darīts uz tā rēķina, ka tiktu palielināti kādi būtiski izdevumi. Tātad šie izdevumi ir vienkārši salikti atbilstoši tam, kā iepriekšējās valdības bija solījušas darīt dažādos likumos, Ministru kabineta noteikumos un citās normās.

— Un kas tad mums notiek līdz ar to tālāk šajā situācijā? Nu, mums tagad 3,1 — kāda ir perspektīva?

A.Bērziņš: — Nu, tas ir šāgada budžets, dzīvot ar šo budžetu mums ir atlicis vairs tikai divarpus mēnešus — es domāju, ka mēs atrisināsim visas šā gada problēmas un aizmirsīsim, ka mums ir bijis tāds slikts budžets.

— Un turpmākajos piecos gados mums būs labāk?

A.Bērziņš: — Nu, es ceru. Nākamā gada budžetā ir 1,72 procentu deficīts, tātad tur ir kritums jeb reāls samazinājums turpat par 1,3 procentiem. Es domāju, ka vēl pēc gada varētu būt pilnīgi bez deficīta.

— Bet tās prasības jeb tās vajadzības mums tomēr nemazinās un aug atkal.

A.Bērziņš: — Nu neapšaubāmi. Es gribētu teikt tā, ka tik tiešām mēs šodien esam savā veidā spiesti ierobežot attīstību, savas investīcijas par labu tām prioritātēm, kuras mēs paši sev esam noteikuši.

— Jūs esat teicis, ka nākamā gada budžetu vajadzētu taisīt pilnīgi no sākuma, proti — visas lietas pierādot. Vai šis darbs tiešām sāksies jau kaut kad drīz?

A.Bērziņš: — Jā. Tanī brīdī, kad būs pieņemts nākamā gada budžets un līdz ar to būs arī pietiekami resursi, es izveidošu speciālu darba grupu, kas strādās pie Ministru prezidenta biroja, kas tanī procedūrā ies cauri visu ministriju budžetiem un skatīsies pēc būtības ministriju budžetus, liks pierādīt ministriju budžetus pēc tā sauktā nulles principa: katrs santīms jāpierāda — vai tev tā nauda tur ir nepieciešama un vai tev ir ļoti konkrēta un noteikta funkcija pretī.

— Kā jūs domājat, cik daudz mēs tā varētu atrast naudas?

A.Bērziņš: — Es nedomāju, ka mēs ļoti daudz atradīsim, bet es domāju, ka no administratīvā viedokļa, no funkciju sakārtošanas viedokļa, no funkciju dublēšanās viedokļa, no kaut kāda skaidrības viedokļa mēs daudz izdarīsim. Naudiski varbūt tas nebūs tas lielākais ieguvums. Protams, vēl ir jāatrod tādi cilvēki, kas būtu gatavi būt visiem slikti un prasīt ļoti skrupulozu atskaiti par katru santīmu, ko budžetā ministrijas pieprasa.

— Tātad darba piedāvājuma konkurss drīz būs jārīko.

A.Bērziņš: — Jā, ja kādam ir kvalifikācija un viņš jūt sevī spēku šo darbu darīt, labprāt aicinu!

— Nu ko, paldies! Es aicinu arī jūs rakstīt vēstules, joprojām mums uzdot jautājumus. Meklēsim atbildes arī uz tām vēstulēm, kuras ir, mēs pakāpeniski vien atbildam. Paldies! Studijā bija Ministru prezidents Andris Bērziņš.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā