Zem politisko lielvaru riteņiem

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940.–1991. gadā

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums – “LV”, 10.03., 17.03., 23.03., 30.03., 06.04., 13.04., 21.04., 28.04., 11.05., 18.05., 25.05., 01.06., 08.06., 15.06., 29.06., 07.07., 13.07., 21.07., 27.07., 10.08., 17.08., 24.08., 01.09., 08.09., 15.09., 22.09.2005.

Latvijas komjaunatnes VIII kongresa atklāšana Rīgā 1950.gadā. Tribīnē Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas centrālās komitejas sekretārs Arvīds Pelše, vēlākais nacionālkomunistu apkarotājs	Rīgas pilsētas vadītāji aplūko kombinātā “Māksla” sagatavoto dāvanu Staļinam – albumu ar viņa cildinājumiem Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004

Dzelzs aizkars pār Baltijas valstīm

Britu vēstniecība, atreferējot zviedru “Stockholms Tidningen” ievietoto rakstu, pievērš uzmanību arī citiem padomju režīma politikas aspektiem Baltijas valstīs. Lai stiprinātu savas pozīcijas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, PSRS šeit palielina militāro klātbūtni. Baltijas reģionā ir koncentrēti lieli sauszemes, jūras un gaisa spēki. Latvijā tiek izbūvēts liels, supermoderns kara lidlauks Krustpilī, kurā veido četrus paralēlus skrejceļus smagajiem bumbvedējiem. Tiek celts arī lidlauks netālu esošajos Variešos, kur savukārt būs izvietoti iznīcinātāji. Trīs aviācijas pulki atrodas ap Rīgu, tajā skaitā Spilvē. Padomju kara aviācija bāzējas arī Tukumā, Vaiņodē un Grobiņā.
Nobeigumā laikraksta korespondents konstatē, ka dzelzs aizkars nepielūdzami ir nolaidies pār Baltijas valstīm un, lai gan vēl nesen tās bija samērā viegli pieejamas, tagad ārzemniekam jāsastopas ar ievērojamām grūtībām, saņemot iebraukšanas atļauju.
Arhīva dokumenti liecina, ka britu vēstniecība Stokholmā iepriekšminēto laikraksta publikāciju nosūtīja ne vien uz savu Ārlietu ministriju, bet arī kolēģiem Maskavā, lai tie varētu labāk izvērtēt PSRS ārējo un iekšējo politiku.

Britu vēstniecība ziņo no Maskavas

Britu vēstniecība Maskavā 1954.gada 23.martā nosūtīja uz Londonu interesantu ziņojumu par nejaušu tikšanos restorānā “Ararats” ar padomju Lietuvas literatūras un mākslas dekādes dalībniekiem. Dokumentā ļoti detalizēti aprakstīta vakariņu norise, tas, kā ap 25 lietuviešu kultūras darbinieki vakara gaitā pievienojās Anglijas un Austrālijas diplomātu kompānijai, izņemot vienu ap 48 gadus vecu lietuviešu sievieti. Tikšanās laikā tika dziedātas lietuviešu dziesmas un raisījās sarunas par dzīvi. Komunikācija pārsvarā notika angļu un vācu valodā. Lietuviešu literāti un gleznotāji, uzzinājuši, ka sarunu partneri ir Anglijas un Austrālijas diplomāti, pajautāja: “Kad Lietuva atkal būs brīva? Kad Anglija mums nāks palīgā? Kā jūs domājat, cik ilgi mēs vēl pacietīsim krievus? Neuzklausot brīdinājumus, kas pēc šiem jautājumiem atskanēja no atsevišķu lietuviešu puses, daudzi lietuvieši tādā vai citādā formā atkārtoja šos izteicienus. Nobeigumā viena no lietuviešu sievietēm uzsauca pat tostu “Lai dzīvo Anglija!”.
Atbildot uz lietuviešu lūgumiem, arī britu puse nodziedāja dažas dziesmas angļu valodā, kas izpelnījās skaļus aplausus. Savukārt, kad briti uzsāka dziedāt dziesmu krievu valodā, lietuvieši tai nepievienojās un neaplaudēja. Lietuvieši arī paskaidroja šādu savu reakciju, uzsverot, ka krievu dziesma tiem saistās ar okupāciju, bet angļu – ar cerībām uz brīvību.
Britu vēstniecības ziņojuma nobeigumā uzsvērts, ka tā bija demonstratīva rīcība, kas liecināja par Baltijas valstu inteliģences reālo noskaņojumu pret padomju režīmu. Jāatzīmē, ka britu diplomāti tikšanās gaitā iegūto informāciju no lietuviešu māksliniekiem vērtēja kā nozīmīgu un šo slepeno ziņojumu nosūtīja arī uz Ārlietu ministrijas Pētniecības un informācijas departamentu.

Saspīlējuma mazināšanās pēc Staļina nāves

1955.gads starptautisko attiecību vēsturē saistās ar zināmu saspīlējuma mazināšanos Rietumu demokrātisko valstu un Padomju Savienības un tās sabiedroto attiecībās. To galvenokārt var izskaidrot ar padomju līderu nomaiņu, jo pēc J.Staļina nāves jaunie PSRS vadītāji nebija tik agresīvi noskaņoti un meklēja ceļus, kā uzlabot attiecības ar Rietumiem. Pirmā bezdelīga, kas apliecināja konstruktīvāku pieeju pēckara problēmu risinājumam, bija Austrijas jautājuma noregulēšana, ko izdevās panākt, maijā noslēdzot līgumu par valsts statusu. Līgums noteica, ka Austrija, kas līdz tam bija sadalīta padomju un amerikāņu okupācijas zonās, turpmāk būs vienota valsts. Vienošanās arī atzina Austrijas neitralitāti un noteica, ka līdz decembrim no tās jāizved ASV un PSRS okupācijas karspēks.

Padomju “atkušņa” atblāzma Ženēvā

Centrālais notikums 1955.gadā, kas apliecināja zināmu atkušņa sākumu, bija jūlijā sanākusī lielvalstu vadītāju konference Ženēvā. Šī lielvalstu vadītāju tikšanās drīz vien pēc Austrijas problēmas atrisināšanas par savu pamatuzdevumu izvirzīja pēckara posmā radušos sarežģītāko starptautisko problēmu risinājuma meklēšanu. Bija paredzēts apspriest tādus jautājumus kā bruņošanās tempu mazināšana, drošības nostiprināšana, demilitarizētu zonu izveide Viduseiropā, Vācijas jautājums un citi. Vislielāko Padomju Savienības neapmierinātību izraisīja ASV prezidenta D.Eizenhauera priekšlikums īstenot tā saukto atvērto durvju politiku, kuras ietvaros ASV un PSRS izlūklidmašīnas varētu brīvi pārlidot abu valstu teritorijai un tādējādi stiprināt starpvalstu uzticību un vispārējo drošību. Padomju līderis Ņikita Hruščovs noraidīja priekšlikumu, nosaucot to par aizsegu spiegošanai. ASV tādējādi ieguva jaunu kārti propagandas karā ar PSRS.

Baltijas valstu liktenis lielvalstu sarunās

Četru lielvalstu – ASV, PSRS, Lielbritānijas un Francijas – samitā Ženēvā ASV prezidents D.Eizenhauers ierosināja konferences darba kārtībā iekļaut arī Baltijas valstu jautājuma apspriešanu, uzskatot to par svarīgu pēckara Austrumu un Rietumu noregulējuma sastāvdaļu. Padomju Savienības puse kategoriski noraidīja šādu priekšlikumu. Lai arī Baltijas jautājums netika iekļauts oficiālajā konferences darba kārtībā, kā atzīmē ASV pētnieks Roberts A.Vitas, tas tika pārrunāts neoficiālajās lielvalstu delegāciju sarunās. Presei tika paziņots, ka Baltijas jautājums pārcelts uz nākamo četru lielvalstu ārlietu ministru konferenci, kas sanāks 1955.gada oktobrī un būs Ženēvā uzsāktā turpinājums. Bet arī šoreiz Kremlis nobloķēja jautājuma apspriešanu. Interesanti atzīmēt, ka bijušais Lietuvas ārlietu ministrs Stasis Lozoraitis šajā laikā pat devās uz Ženēvu cerībā saņemt formālu pārstāvību. Viņa pūles bija veltas, jo padomju puse to nepieļāva.

Baltijas jautājuma “metafiziskais raksturs”

Zināma loma Baltijas jautājuma aktualizēšanā Anglijā bija ārpolitiskajiem aspektiem, parlamenta deputātiem, kas ik pēc kāda laika noturēja debates par šo problēmu, preses interesei, baltiešu trimdas organizācijām un arī atsevišķiem politiķiem. 1955.gada janvārī un februārī zināma rosība Ārlietu ministrijā sākās pēc parlamenta deputāta P.J.Noela-Beikera vēstules ministram Antonijam Īdenam. Deputāts lūdza izskaidrot viņam valdības jaunākās nostādnes attiecībā uz Baltijas valstu juridisko statusu. Pēc nepilna mēneša, 3.februārī, Noels-Beikers beidzot saņēma atbildi. Tās ievadā bija uzsvērts, ka Baltijas jautājumam ir “metafizisks raksturs” un tāpēc katrs publiski izteikts apgalvojums vispirms ļoti uzmanīgi jāizvērtē no ārpolitiskā, iekšpolitiskā, kā arī no juridiskā aspekta. Vēstulē tālāk sekoja jau pazīstamais Anglijas valdības pozīcijas skaidrojums, kurā akcentēta Lielbritānijas pieejas konsekvence, balstīšanās uz starptautisko tiesību normām, pastāvošo realitāšu atzīšana, kā arī tas, ka 15 gadus pēc notikušā briti tikai de facto ir atzinuši PSRS veikto Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aneksiju.

Turpinājums sekos