Bez vairākuma Vācijas politiskajā Olimpā

18.septembrī notika Vācijas Bundestāga vēlēšanas. To rezultāti jau vispusīgi analizēti. Nevienai no partiju koalīcijām – ne Kristīgo savienībai (CDU/CSU) ar liberāļiem (FDP), ne sociāldemokrātiem (SPD) ar zaļajiem – nav izdevies izcīnīt absolūto vairākumu Bundestāgā. Tomēr, iekams raksturot stāvokli uz Vācijas politiskā Olimpa, īsumā aprakstīsim Vācijas vēlēšanu sistēmas īpatnības.

Angela Merkele un Gerhards Šrēders nedomā viens otram piekāpties. Tikai balsojums par valdības galvu Bundestāgā 18.oktobrī noteiks, kurš un vai vispār kāds no viņiem kļūs par Vācijas kancleru Foto: EPA/A.F.I.

Katram vēlētājam divas balsis

Balsstiesīgais Vācijas pilsonis, ierodoties vēlēšanu iecirknī, lai piedalītos Bundestāga vēlēšanās, saņem divus biļetenus. Pirmais – ar deputātu kandidātu sarakstu. Ar to konkrētā vēlēšanu apgabalā pēc vēlētāja dzīvesvietas bijušais kandidāts tieši tiek ievēlēts parlamentā. Par deputātu kļūst tas, kas apgabalā guvis vislielāko balsu skaitu. Ar otro biļetenu tiek vēlēta partija, kas attiecīgajā Vācijas zemē ietverta vēlēšanu sarakstā. Bundestāgā tiek ievēlēti tikai kandidāti no tām partijām, kas pārvarējušas 5 procentu barjeru. Katrā zemē partijām ir savs deputātu kandidātu saraksts ar kārtas numuriem. Par deputātiem kļūst partiju pārstāvji proporcionāli par partiju nodotajām balsīm.
Tādējādi katram vēlētājam Vācijā ir divas balsis. Savukārt partiju pārstāvji var pretendēt gan uz tiešo mandātu, gan tikt ietverti savu partiju sarakstā. Ja šis “divkāršais” kandidāts tiks ievēlēts Bundestāgā abos gadījumos, viņš kļūs par tiešo deputātu, bet partiju parlamentā pārstāvēs nākamais kandidāts sarakstā aiz viņa.
2005.gadā Bundestāga vēlēšanās par deputātu mandātiem sacentās 34 partijas. Piecu procentu barjeru pārvarēja tikai 5 partijas vai apvienības: CDU/CSU, SPD, FDP, Zaļo apvienība, Kreisā partija.

Aptaujas un realitāte

Saka – kļūdīties esot cilvēcīgi. Ka nesen notikušajās Vācijas Bundestāga vēlēšanās daudzkārt īstenotās vēlētāju aptaujas tik būtiski atšķirsies no gūtā rezultāta, praktiski neviens neticēja. Izņemot sociāldemokrātu augstāko vadību.
Problēmai ir savdabīga vēsture. Bundestāga kārtējām vēlēšanām bija jānotiek 2006.gada rudenī. 2005.gada jūnijā Vācijas kanclers Gerhards Šrēders pēc kārtējām sociāldemokrātu neveiksmēm federālo zemju vēlēšanās negaidīti nāca klajā ar ierosinājumu, ka Bundestāgs izsaka valdībai neuzticību, valsts prezidents atlaiž parlamentu un izsludina Bundestāga pirmstermiņa vēlēšanas. Opozīcija šoreiz kancleru dedzīgi atbalstīja, jo cerēja gadu pirms kārtējā termiņa droši pārņemt valdības, tātad valsts vadības grožus.
Domāts – darīts. Vācijas Satversmes tiesa atzina prezidenta rīcību, parlamentu atlaižot, par likumīgu. Jau jūlijā sākās galveno politisko spēku pirmsvēlēšanu cīņa. Tobrīd vēlētāju aptaujas rezultāti sociāldemokrātiem bija graujoši: ja vēlēšanas notiktu toreiz, viņi savāktu aptuveni 25 procentus vēlētāju balsu, toties opozicionārā Kristīgo savienība (CDU/CSU) – ap 46 procentiem. Turpmākajos mēnešos aptaujas liecināja, ka pakāpeniski palielinās to vēlētāju skaits, kas bija gatavi balsot par sociāldemokrātiem un samazināja Kristīgo savienības elektorātu. Pēdējā aptauja septembra otrajā dekādē īsi pirms vēlēšanām sniedz šādu ainu.

CDU/CSU augstākais vēlēšanu rezultāts bija vienlaikus Kristīgo savienības nopietna neveiksme. 2002.gada vēlēšanās abas šīs partijas spēja savākt 38,5 procentus balsu. SPD, no vienas puses, bija zaudētāja: tā nespēja pārtrumpot CDU/CSU un atpalika par 4,2 procentu punktiem no 2002.gada vēlēšanu rezultāta; no otras puses, salīdzinot ar bezcerīgo situāciju priekšvēlēšanu sāncensības sākumā, guva vērā ņemamu panākumu. Vēlēšanu lauru vainagu izcīnīja FDP gan salīdzinājumā ar aptaujas prognozi, gan ievērojot 2002.gada vēlēšanu rezultātu – 7,4 procenti. Zaļo apvienība sev piesaistīja vairāk, nekā tai prognozēja pēdējā aptauja, bet zaudēja salīdzinājumā ar 2002.gada rezultātu – 8,6%. Apmierināti var būt Kreisās partijas vadītāji, kas apvienoja no sociāldemokrātiem atšķelto kreiso spārnu un Austrumvācijas zemju sociālistus. Jaunizveidotā ultrasarkano apvienība savāca nedaudz vairāk balsu, nekā paredzēja pēdējā aptauja, un būs kā ceturtā lielākā frakcija pārstāvēta Bundestāgā; arī 2002.gadā ar 4 procentiem vēlētāju balsu palika ārpus Vācijas parlamenta.
Pirms raksturot vēlētāju nostāju, mēģināsim atbildēt uz jautājumu: kāpēc aptauju rezultāti tik būtiski atšķiras no vēlēšanu iznākuma? Pirmkārt, vēl divas dienas pirms vēlēšanām 25 procenti elektorāta nebija izlēmuši, kuram no kandidātiem vai kādai partijai atdot savas balsis. Otrkārt, lai cik zinātniski izsvērta aptauja, pāris tūkstoši aptaujāto vienalga nespēj pietiekami precīzi liecināt par 62 miljonu vēlētāju balsojumu. Treškārt, līdz vēlēšanu dienai daļa aptaujāto savu viedokli maina. Tur arī izpaužas partiju priekšvēlēšanu kampaņas iedarbības salīdzinošais spēks.

Vēlētāju nostāja

18.septembra vēlēšanas visupirms var raksturot kā protesta balsojumu. Daļa agrāko gadu sociāldemokrātu piekritēju protestēja pret nepopulāro Hartz-IV likumu – nosacījumiem par bezdarba apkarošanu un bezdarba pabalstiem. Vienlaikus tas bija arī protests pret to, ka pretēji solījumiem SPD un zaļo valdīšanas laikā bezdarbs nevis samazinājās, bet sasniedza rekordaugstu līmeni. Tāpat netika aizmirsts, ka CDU/CSU Hartz-IV likumu atbalstīja. Protests bija tā augsne, kas spēja piesaistīt populistiskajai kreiso partijai zināmu balsu skaitu.
Vācijas vēlētāju īpatnība ir vēlme pēc reformām un nevēlēšanās upurēt neko no līdzšinējās labklājības sociālajiem iekarojumiem. Šai ziņā Kristīgo savienības kandidāte Angela Merkele pieļāva nopietnu kļūdu, pieaicinot savā komandā bijušo Satversmes tiesas locekli profesoru P.Kirhofu. Šis jurists un zinātnieks ierosināja ieviest vienotu ienākuma nodokļa likmi 25 procentu apmērā, vienlaikus atceļot it visus nodokļu atvieglojumus un speciālās subsīdijas. Pēc tam vairs nelīdzēja, ka daudzi no CDU/CSU vadošajiem politiķiem no Kirhofa distancējās, džins no pudeles bija izlaists. Sociāldemokrāti savu cīņu par vēlētāju balsīm pagrieza pret Kristīgo savienības finanšu ierosinājumiem, uzsverot, ka vienotā nodokļa likme ir dāsna dāvana bagātajiem, kamēr, nodokļu atvieglojumus atceļot, zaudēs tie, kas strādā virsstundas, svētdienās un svētku dienās, jo attiecīgā izpeļņa ar nodokļiem līdz šim netika aplikta. Piedevām CDU/CSU vēlēšanu programmā vēl bija paredzēts arī pievienotās vērtības nodokli pacelt no 16 līdz 18 procentiem. Šāds priekšlikums bija īsta “dāvana” kritiķiem – sak, Kristīgo savienība vēlas pacelt cenas, tukšot vēlētāju kabatas.
FDP jeb liberāļu kaislie aicinājumi izvērst ekonomisku brīvību bija pa prātam daudziem vēlētājiem, kas vēlējās iegrožot augošo birokrātismu valsts dzīvē.
Jāievēro vēl vienas vēlētāju daļas nostājas īpatnība – neticība tam, ka galveno partiju ierosinātās reformas patiesi spēj nodrošināt Vācijas uzplaukumu. Šajā ziņā raksturīgs plakāts, ko pirms vēlēšanām kādā Minhenes laukumā uzstādīja asprātīgs mākslinieks. Plakātā bija attēloti divi lieli kaķi – viens melns, otrs sarkans atbilstoši galveno sāncenšu partiju krāsām; zem kaķiem aplis, kāds ir vēlēšanu biļetenos, kur vēlētāji fiksē savu balsojumu par labu noteiktam kandidātam un partijai; zem katra apļa uzraksts “Priekš kaķiem”. Mākslinieks žurnālistiem skaidroja, ka viņš nebūt nav par vēlēšanu boikotu, bet tikai vēlējies apliecināt daudzu vēlētāju nostāju, ka partiju programmas ir “priekš kaķiem”, t.i., neko konstruktīvu Vācijas samilzušo problēmu atrisinājumam nesniedz. Kā ironiski rakstīja kāds laikraksts, Vācijas vēlētājiem bija grūti izšķirties: “Vēlēsi Merkeli – paaugstināsies cenas, vēlēsi Šrēderu – paliksi bez darba”.

Foto: EPA/A.F.I.

Kas būs Vācijas kanclers?

Pašreiz situāciju Vācijas politiskajā dzīvē raksturo šāds vietu sadalījums jaunajā Bundestāgā: CDU/CSU – 224 deputāti, FDP – 62, kopā 286 deputāti; SPD – 222 deputāti, zaļie – 51, kopā 273 deputāti; Kreiso partija – 54 deputāti. Kopā Bundestāgā ievēlēti 613 deputāti. Tie vēl nav galīgie rezultāti, jo Drēzdenes vēlēšanu apgabalā balsojums notiks 2.oktobrī (vēlēšanas nācās atlikt, jo īsi pirms 18.septembra nomira viens tiešā mandāta kandidāts). Tomēr spēku samēru balsojuma rezultāti Drēzdenē nemainīs: neviena no partiju koalīcijām, kas piedalījās vēlēšanās, absolūto vairākumu nav izcīnījusi. Kanclera kandidāte Angela Merkele, kas pārstāv CDU/CSU un FDP koalīciju, paziņojusi, ka viņai ir visas tiesības veidot valdību (1,2 miljoni balsu vairāk nekā līdz šim valdošai koalīcijai). Gerhards Šrēders savukārt vēstīja, ka, ņemot vērā CDU/CSU neveiksmi, viņš nākamajos četros gados joprojām būs Vācijas kanclers.
Bet kāds būs balsojums par valdības galvu Bundestāgā 18.oktobrī?
Kreisā partija paziņojusi, ka tā nevienu no minētajām koalīcijām neatbalstīs. Arī A.Merkele un G.Šrēders darījuši zināmu, ka vienošanās ar Kreiso partiju esot izslēgta. Kas atliek?
Pirmkārt, lielā koalīcija četru partiju (apvienību) sastāvā vai tikai CDU/CSU un SPD sastāvā. Galvenā problēma, kas šo koalīciju vadīs: ne A.Merkele, ne G.Šrēders negrib atdot kanclera krēslu. Baumo par citu kanclera kandidātu. Vai reāli?
Otrkārt, CDU/CSU, FDP un zaļo koalīcija. Tās veidošanu apgrūtina zaļo nekonsekvence. No vienas puses, Joške Fišers, zaļo līderis, paziņojis, ka A.Merkele nevar būt kanclere, no otras puses, kļuvis zināms, ka zaļie piekritīs šim koalīcijas variantam, ja it visi līdzšinējie zaļie ministri, ieskaitot pašu Fišeru kā ārlietu ministru, paliks savos amatos; koalīcijas partneri tam pagaidām nepiekrīt.
Trešais variants – SPD, zaļo un FDP koalīcija. Šādai koalīcijai pagaidām nav FDP piekrišanas.
Rit aktīvas partiju sarunas. Nepieciešami kompromisi. Grūti atteikties no personīgajām ambīcijām. Nākamajās nedēļās jārod risinājums.
Pašlaik runā par krīzi Vācijas politiskajā dzīvē. Frankfurtes fondu biržā Vācijas vērtspapīru indekss DAKS 19.septembrī kritās par 0,78 procentiem, pazeminājās arī eiro kurss pret ASV dolāru (1 eiro=1,2140 USD); pēdējais skar arī lata apmaiņas kursu pret citām valūtām (izņemot eiro).
Tiesa, pozitīvi ir tas, ka labējo ekstrēmistu partijas nav guvušas vērā ņemamu vēlētāju atbalstu.

Georgs Lībermanis