“Homo novus”, kas liek sajust domu šalkas

Latvijas Jaunā teātra institūta rīkotais starptautiskais teātra festivāls “Homo novus” Latvijā notiek reizi divos gados, un tā oficiālais noslēgums bija 24.septembrī.

Ar festivāla direktori Zani Kreicbergu vēlējos aprunāties nevis par programmas detaļām, bet – lai dziļāk izprastu šo fenomenu, kas dzīvo ārpus stacionāro teātru rāmjiem. Tam šogad tapis jauns simbols – “Vējķeris”, kam autores bija Linda Lūse un māksliniece Izolde Cēsniece. Vējķeris festivāla apmeklētājiem atgādināja par domu vēju, jo dzenbudistu skatījumā nekustas nedz vējš, nedz karogs, bet tikai skatītāju domas.

Rīkotājiem ideju netrūka

Festivāla programmas direktore Gundega Laiviņa presei atzinusi, ka patlaban Eiropas teātra mākslā notiek kardināla uztveres maiņa, kas liecina, ka “žanra ierobežojumiem ir arvien mazāka nozīme”. Arī “Homo novus” šogad bija mūsdienu teātra, dejas un cirka programmas sintēze vai simbioze. Nozīmīgākie notikumi programmā bija franču cirka mākslinieka Žoana Legilerma un viņa ceļojošās cirka kompānijas “Cirque ici” izrādes “Noslēpums”, kā arī “Rimini Protokoll” 18 jauno mākslinieku speciāli Rīgai pielāgotais eksperiments “Cameriga”.
“Homo novus” neorientējās tikai uz erudītiem teātra draugiem, bet arī uz vienkārši ziņkārīgajiem, kuriem tā bija pirmā saskare ar teātra mākslas šarmu. Īpaši festivālam veidots projekts “Prove”, kurā piedalījās jaunie latviešu režisori Andrejs Jarovojs, Dace Dumbrava, Varis Piņķis, Mārtiņš Eihe, Pēteris Ķimelis un leļļu teātra apvienība “umka.lv.” Apmeklējot “Provi”, skatītāji dzirdēja šo mākslinieku un viņu domubiedru atbildi uz provokatīvo jautājumu: “Vai jums ir ideja?”.
“Grīvas mēbelēs” tika atvērta Jaunā cirka skola, kur 15 cirka amatieri no Baltijas valstīm strādāja kopā ar pasniedzējiem – lieliskiem cirka māksliniekiem no Somijas, Zviedrijas un Francijas – un beigās sniedza savu izrādes versiju.
Festivāla klubā uz platformas “Betanovuss” uz lielā ekrāna tika demonstrēti izcilu Eiropas režisoru un horeogrāfu (Tomasa Ostermaijera, Sašas Valcas, Alēna Platēla) iestudējumu ieraksti, notika festivāla viesu un vietējo mākslinieku sarunas un mūzikas vakari. Visu festivāla nedēļu uz AB dambja darbojās neparasts kinoteātris – ceļojošo kinomākslinieku, fotogrāfu un etnogrāfu apvienības “Alternative Nomade” (Marseļa) audiovizuālā instalācija “Autobuss”, kur radīja īpašu gaisotni kino izrādīšanai uz septiņiem ekrāniem un cienāja skatītājus ar tēju. Tas bija īsts dzīves piedzīvojums, atgādinot par cilvēkam piemītošo klejotāja dabu un ļaujot skatītājiem piedalīties virtuālā ceļojumā pa Āfriku un Dienvidameriku.

Atrod “meklējošo teātri”

Festivāla galvenā organizatore Zane Kreicberga apgalvo, ka teātra māksla vairs nav elitāra un ir kļuvusi par tādu, ko iespējams uztvert jebkuram, tikai ar priekšzināšanām iespējams gūt vairāk. Arī virsējais slānis esot interesants. Viens no “Homo novus 2005” galvenajiem uzdevumiem bija padziļināti iepazīstināt ar māksliniekiem, kas attīsta jaunu, unikālu koncepciju vai metodi un reizē ietekmē, virza un izaicina mākslas procesus Eiropā. Ar tiem, kam teātris, deja vai cirks ir ne tikai pamatprofesija, bet arī dzīvesveids. Lai veicinātu pieredzes un ideju apmaiņu, līdzās izrādēm rīkotas radošās laboratorijas, meistarklases, lekcijas utt. sadarbībā ar TV ARTE.s
Z.Kreicberga uzsvēra: “Būtu ļoti labi, ja “Homo novus” pašmāju teātra režisorus un producentus iedvesmotu uz jauniem, latviešiem neraksturīgiem eksperimentiem. Mūsu mērķis nav sasniegt tūlītēju rezultātu materializētā formā, bet pamazām paplašināt gan publikas, gan teātra ļaužu (aktieru un kritiķu) redzesloku. Patiecoties šim festivālam un turnejām ārzemēs, teātra doma Latvijā nav stagnējoša. Problēma teātra ainas daudzveidībai ir tā, ka Latvijā vispār neeksistē studiju vai eksperimentāla tipa teātri. Tāpēc centāmies uzrunāt jaunos teātra režisorus projektā “Prove”, lai viņi atbrīvotu savu talantu un parādītu to, ko nevar atļauties tradicionālā teātrī.”
Z.Kreicberga apstiprināja, ka joprojām tiek uzturēti sakari ar festivāla “Homo novus” dibinātājiem 1995.gadā – Baibu Tjarvi un Pēteri Krilovu, taču tā neesot konsultēšanās klasiskā izpratnē, jo viņi nepiedaloties tik aktīvā apritē. “Visas izrādes, ko mēs aicinām uz Latviju, cenšamies paši iepriekš noskatīties. Pasaulē teātris attīstās dažādos virzienos un ir starpžanru māksla, kur nenodala deju vai cirka numurus, to dēvē arī par “performing art”. Mūsu intuīcija par “meklējošo teātri” ir apstiprinājusies,” uzskata festivāla saimniece.
“Homo novus” rīkotāji ir sapratuši – “teātris nedrīkst pārtapt par izrāžu ražošanu bez intīmas sarunas ar skatītāju. Jāmēģina lauzt stabilos un iesīkstējušos latviešu skatītāju priekšstatus par to, kas ir cirks, teātris vai deja. Tā ir dzīvā māksla, kur nemitīgi jāpēta”.
Komerciāli veiksmīgāk būtu festivālu izstiept uz vairākām nedēļas nogalēm kā iepriekš, taču Z.Kreicberga ar domubiedriem “negribēja zaudēt festivāla sajūtu, mākslinieku ciešo kontaktu” un izlēma par vienlaidu festivālu desmit dienu garumā.

Mēbeļu tirgotāji – teātra mecenāti

Kā informēja “Homo novus” komiteja, salona “Grīvas mēbeles” īpašnieki nopietni apsverot ideju par vairāku bijušo noliktavu telpu piemērošanu moderna teātra izrāžu un koncertiestudējumu vajadzībām, tāpēc festivāls tam zināmā mērā kalpoja kā “izmēģinājuma trusītis.” Festivāla rīkotājus sameklēja paši salona īpašnieki.
“Pēc pirmajām izrādēm būs skaidrs, vai viens otram pietiekami patīkam, lai turpinātu šo sadarbību. Sadarbība varētu būt tālejoša, jo arī viņu nolūki ir nopietni. Skatītāju zālē “Grīvas mēbelēs” ir ap 150–200 vietu, ko jau iespējams atpelnīt no biļešu pārdošanas,” paskaidroja Z.Kreicberga (līdzvērtīga Annas Eižvērtiņas izauklētajam neatkarīgajam teātrim “Skatuve” Maskavas forštatē).
Šogad “Homo novus” finansiāli atbalstīja LR Kultūras ministrija, Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogramma “Valstiski nozīmīgi kultūras pasākumi”, Rīgas dome, ES programma “Kultūra 2000”, Theorem, arī Ziemeļvalstu padome Norden, Gētes institūts, Francijas kultūras institūts, bet ģenerālsponsora godā pirmoreiz pieteikusies “Aizkraukles banka”.
Festivāla noslēgums bija divdaļīgs – koncerts un saviesīgs vakars 24.septembrī salona “Grīvas mēbeles” telpās, kur uzstājās “The Shrine Synchro System” – dīdžeju, mūziķu un mākslinieku apvienība no Londonas. Tā dibināta kā veltījums afrikāņu mūziķim Felam Kuti un afrobīta atdzimšanai un garantēja emocionālas pārvērtības vienreizējā gaismas, krāsu, attēlu un tekstu vīzijā.

Arvīds Deģis